Dzīve pēc nāves un dzīve mūžībā - kuru scenāriju paņemsiet sev ikdienas lietošanai?

Sapņu pārdevēju pārdotākie scenāriji par dzīvi pēc nāves cilvēces vēstures gaitā. Daži sola jauno dzīvi tai pašā ķermenī, citi - jaunā nemateriālā ķermenī, vēl citi - pārdzimšanu citā zemes ķermenī, un vēl citi - dzīvi starp dzīvēm pavisam bez ķermeņa kā enerģētiskais kūlis citā dimensijā vai kā spoks tepat uz zemes. Izvēlaties:

Nemirstība šīs zemes dzīvē.

Japāņu sintoisma, tāpat kā ķīniešu daoisma tekstos nav dieva - pasaules radītāja idejas un par ilgu mūžu vai nemirstību šīs zemes dzīvē, nevis par pēcnāves eksistenci.
Kaut ko līdzīgu sola arī jauna reliģiska kustība Kristīgā Zinātne (Christian Science). Tiesa gan Mary Baker Eddy proponē ideālismu - spirituālā pasaule ir vienīgā realitāte, bet matērija ir ilūzija. Tas nozīmē, ka fizisko ķermeņu mums vispār nav, bet slimības un vecums, ko mēs visi jūtam, ir tikai sods par grēkiem. Atbrīvojies no grēkiem un iegūsti nemirstību. Slimības jāārstē nevis pie mediķiem, bet ar lūgšanām.

Teorijas vājā vieta: pati Mary Baker Eddy nomira 1910.gadā, tāpat kā miruši (vai pazuduši no šīs iluzorās materiālās pasaules) daudzi Christian Science adepti, sintoisma adepti un daoisma praktizētāji. Ja kāds no daosiem arī uzlaboja veselību, praktizējot cigun un tai-dzi vingrinājumus, tad ieguva tikai pāris desmit gadus savā mūžā (kas tas ir salīdzinājumā ar mūžību?).

Pastāvigi pārdzimšanas cikli un upurēšanas.


Cilvēka dzīve gan pēc maiju, gan acteku un inku priesteru virtuālajiem priekšstatiem, iet caur cikliskiem lokiem no dzimšanas uz nāvi un no nāves uz atdzimšanu. Maiju virtuālā nemirstības koncepcija izgāja no tā, ka šim procesam nav laika robežu un tas ir mūžīgs. Tikai zemes iemiesošanās padara iespējamu tālāko attīstību. Viņpasaulē mirušie atrodas garīgās pasivitātes stāvoklī, kamēr nenotiek kaut kas, kas spēj atmodināt viņu dvēseles atdzimšanai jaunā dzīvē. Dvēsele ir atsevišķa virtuālā koncepcija, kuru apzīmēja savs hieroglifs. Fiziskā iesākums ir dzimumakts, bet pateicoties dieva un priesteru palīdzībai fiziskajam ķermenim pievienojas dvēsele. Inki piekopa arī senču kultu, veidoja senču akmens statujas un mirušos apglabāja lielos kapu torņos. Apglabājot augsta statusa personas, nereti tiem līdzi nāvē bija jādodas ģimenes locekļiem (sievas, bērni, kalpi), lai viņpasaulē tie varētu kalpot viņam. Šos cilvēkus vai nu nogalināja, vai iemūrēja tornī blakus mūmijai dzīvus.

Nemirstība pie fiziskā ķermeņa saglabāšanas (mumifikācijas tradīcija Senajā Ēģiptē).

Pirms šīs dzīves: cik noprotams, pirms šīs dzīves citu nav bijis, jo dvēsele piesaistīta vienam ķermenim.
Pēc nāves: Saglabāts (mumificēts) fiziskais ķermenis (-sah) ir svēts un vitāli nepieciešams, lai dvēsele (dzīvības spēks -ba) turpinātu dzīvot mirušo valstībā un turpinātu pildīt dievu uzliktos uzdevumus. Piemēram, faraons no viņpasaules turpina rūpēties par savu tautu. Cilvēka garam (ka) jāstājas mirušo valstībā tiesas priekšā tūlīt pēc nāves. Ka ir cilvēka pirmtēls, dievišķais paraugs, pēc kura viņš radīts un par kuru cilvēkam pēc nāves jāpārtop. Bieži teica nevis "Viņš nomiris", bet gan "Viņš aizgājis pie sava ka." Mirušā atdzīvošanās iespējama tikai pie ba ienākšanas atpakaļ ķermenī.
Senajā Ēģipē bija ticība mirušā augšāmcelšanai miesā, nevis tikai cilvēka dvēseles nemirstībā. Tāpēc mirušā ķermeni iebalzamēja un blakus noveitoja arī mirušā skulpturālos atveidojumus 'ka' (ja nuviens ķermenis nav labi iebalzamēts). Taču augšāmceltā ķermenis nebūs vairs iznīcīgs, tam būs dievišķas īpašības (Avots: A.Mūrnieks "Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē".).
Senās Ēģiptes reliģijā cilvēks pēc nāves nevis pārdzima citā ķermenī uz zemes (kā to dažreiz apraksta ezotēristi), bet gan pārdzimst dievā (vismaz noteikti cilvēki). Taču pārdzimšanai fiziskais ķermenis bija nepieciešams un ķermeņa sadedzināšana, kā tas ir hinduisma karmiskajos priekšstatos, tika uztvertas kā briesmas un grēks (Avots: А.Кураев Раннее христианство и переселение душ).

Sapņu teorijas vājās vietas: Mūsdienu zinātne atrada, ka cilvēka identitātes un, līdz ar to arī dvēseles, mājvieta ir dzīvas smadzenes, kuras senie ēģiptieši izvilka caur deguna atveri no mumificējamā ķermeņa. Uzskatīja, ka dvēseles mājvieta ir sirds. Taču mūsdienu zinātne ir pierādījusi, ka cilvēks var dzīvot ar mākslīgu sirdi vai cita cilvēka sirdi, kamēr nevar dzīvot bez savām smadzenēm. 

Labajiem augšāmcelšanās labākos ķermeņos, ļaunajiem - izzušana, ķermeni nesaņemot.

Pēc seno irāņu uzskatiem cilvēka dvēsele pēc nāves vēl trīs dienas uzkavējās šajā pasaulē un tad dodas uz aizkapa valstību, kur valda Jima. Pazemē dvēseles dzīvo kā ēnas un ir atkarīgas no pēcnācējiem, kuriem ir pienākums aizgājējus arī pēc nāves uzturēt ar upuriem. 
Vēlāk radās uzskats, ka varoņi un virsaiši var izglābties no nepievilcīgās eksistences pazemē un atdzimt debesīs - atrasties kopā ar dieviem.Dvēseles, kuras pēc nāves pārkļuvušas pāri liktenīgam tiltam, paradīzē bauda svētlaimi. Tomēr atziņa, ka cilvēks nav tikai bezķermenisks gars, bet sastāv no miesas un dvēseles, prasīja arī dvēseles mājvietas - ķermeņa glābšanos pēc nāves. Izmainījās uzskati par cilvēka ķermeni. Indoārieši savus mirušos sāka dedzināt, bet kaulus rūpīgi savākt, lai pēc nāves cilvēks varētu atdzimt kā pilnīga būtne, iegūstot apskaidrotu miesu un dvēseli.
Zoroastrs ieviesa savas korekcijas. Cilvēks saskaņā ar Avestas mācību sastāv no ķermeņa, dvēseles (urvan) un gara (fravarš) jeb dievišķās ieceres, nodoma, pēc kura viņš radīts. Pēc nāves cilvēkus gaida divkāršā tiesa. Sākumā atlīdzības tilts, pār kuru jāiet pēc nāves un no kura var iekrist ellē. Cilvēki, kuru labie un ļaunie darbi ir līdzsvarā, dodas uz ēnu valstību, kur gaida "pēdējo tiesu". Tad paredzama dvēseles savienošanās ar miesu. Pilnīga svētlaime arī taisnajiem iespējama tikai pasaules beigās, kad atjaunotās dvēseles iegūs savus augšāmcēlušos ķermeņus. Ļaunie liesmās sadegs un izzudīs.  Svētās liesmas iznīcinās arī elli un dēmonus (tātad ļaunajiem nebūs mūžīgi jācieš elles liesmās kā kristietības versijā). (Avots: A.Mūrnieks "Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē".).

Sapņu teorijas vājās vietas: Šai, tāpat kā visām pārējām sapņu teorijām, galvenais vājais punkts ir tas, ka jāpiedzimst zoroastrisma kultūrā pie zoroastrisma piekritējiem vecākiem, lai iegādātos savam dzīves orientierim tieši šādu sižetu. Kur tad paliek jūdaistiskais, vai kristietiskais, vai islamticīgo, vai budistiskās jeb hinduistiskās, jeb džainiskās karmas scenāriji? Kurš un kā noskaidros patiesību, kas notiek pēc nāves? Kādas pēcnāves dzīves izziņas metodikas mēs atdzīsim par pietiekoši objektīvām?

Pārdzimšana savos fiziskajos ķermeņos – tūlītējā vai atliktā (jūdaisms, agrīnā kristietība)

Kristietība  ir tik dažāda, jo ir mainījušās daudzas vērtības, domas un uzskati. Daudzi tic, ka dvēsele tiek tiesāta nāves brīdī un aizsūtīta vai nu uz debesīm, vai elli. ļotiortodoksāli ticīgie uzskata, ka ķermenis un dvēsele pēc nāves nešķiras un nedodas ne uz debesīm, ne uz elli, bet gaida pastardienu, kad viņi tiks augšāmcelti un novērtēti. Galvenā koncepcija: Jēzus ir fiziski augšāmcēlies pēc nāves; mirušie celsies un viņus tiesās Jēzus, kad viņš atgriezīsies (Diāna Ālkvista "Ceļvedis pēcnāves dzīvē").

Pirms šīs dzīves: ķermeni un dvēseli rada mūžīgi dzīvojošā pārdabiskā persona dievs, kas to iemieso pie bērna dzimšanas. Pirms tam dvēsele nav funkcionējusi un nefunkcionē arī bez fiziskā ķermeņa.
Pēc nāves: 1.versija: augšāmcelties var tikai savā fiziskā ķermenī. Bez ķermeņa neeksistē dvēsele ar savu apziņu. Ja cilvēks nomirst, tas gaida, līdz dievs visus augšāmcels lielās, jeb pastarā tiesas dienā. Jūdaismā glābšana bija fiziska, nevis garīga koncepcija. Augšāmcelšanās bija jānotiek fiziskajos ķermeņos uz kādas zemes paradīzes, nevis debesīs. Dieva valstība, kuru sludināja Jānis Kristītājs un arī Jēzus, nebija „garīga valstība”, kas atrodas debesīs vai kādā attālā laika punktā. Tā bija zemes valstība turpat Palestīnā tuvākajā nākotnē (Hajama Makkobi grāmata Revolūcija Jūdejā (Jēzus un ebreju pretošanās)). 
Tagad šo tikai fiziskās augšāmcelšanās versiju pārstāv kristiešu sekta United Church of God. Tiesa gan, nepieciešams, lai dievs iepūš dzīvības dvašu - cilvēka garu - šai molekulu sakopojumā. Šis virziens arī propogandē, ka elles ar mūžīgām mokām nebūs, jo bībele par to nerunā. Grēcinieki tiks iemesti uguns ezerā un, pēc šīs otreizējās augšāmcelšanas un Dieva tiesas, patiešām aizies mūžīgā nebūtībā. Palikušajiem, iespējams, tiks piešķirts kāds spiituālāks ķermenis mūžībai (Avots: What Happens After Death? by United Church of God).

Sapņu teorijas vājās vietas: Šai teorijai ir spēcīgā puse - augšāmcelšanās savos fiziskajos ķermeņos, neesot atsevišķai, no ķermeņa neatkarīgai dvēselei, ir vienīgā kristiešu radītā pēcnāves dzīves versija, kas nerunā pretim fizikas likumiem un kas garantē, ka augšāmceltais ķermenis nebūs iepriekšējā ķermeņa un smadzeņu kopija, respektīvi oriģinālam pilnīgi identisks cits cilvēks. Arī mūžīgo mocību iztrūkums skan loģiski, jo fiziskais ķermenis, kas caur smadzeņu matēriju tikai izjūt ciešanas, nevar izturēt mūžīgās elles ugunis. Olbaltumvielas karstumā sadalās, smadzenes nesaņem skābekli un glikozi ar asinīm un arī sadalās. Līdz ar to cilvēka apziņa aiziet bojā. Taču dieva dvaša šai ķermenī ir nevajadzīga koncepcija - zinātne ir pierādījusi, ka enerģiju - elan vital - rada adenozīntrifosforskābes (ATF) noārde par ADF, līdzdarbojoties citiem neiromediatoriem kā, piemēram, dopamīns un serotonīns. Iztrūkstot šīm vielām dažādu neiroloģisku traucējumu dēļ (piem., Parkinsona slimība, šizofrēnija) cilvēkam pilnīgi iztrūkst dzīves enerģiju un tas guļ gultā, nespēdams neko uzsākt (apātija un abulija). Spirituālo ķermeni varētu pielīdzināt virtuālam ķermenim datorā, taču bībele un sektas mācība neko par kādu gigantisku dieva datoru nerunā.
Bez tam seno jūdu teiksmas vai Jāņa atklāsmes grāmata ir gluži neuzticams informācijas avots par pasaules pirmsākumiem un dzīvi pēc nāves no zinātnisku faktu viedokļa kaut vai tāpēc vien, ka citām tautām ir citi mīti.

 
2.versija: visiem kristiešiem - gan dzīvajiem, gan mirušajiem - augšamcelšanās būs citos ķermeņos. Tie nebūs veidoti no efīra tvaikiem un tie nebūs līdzīgi spokiem. Tie būs redzami, no miesas un kauliem un apkārtējiem atpazīstami. Tie būs pārveidoti, jauni, bez slimībām, smadzenes darbosies ar pilnu potenciālu. Tie varēs pārvietoties domas ātrumā.
Kādreiz notiks Kristus otrā atnākšana. Tad, kad kristieši nokļūs debesīs, tie stāsies Kristus Soģa Krēsla priekšā un piedalīsies Jēra Kāzās. Kristieši tad saņems jaunus uzdevumus mūžībai. Kristus soģa priekšā stāsies tikai tie cilvēki, kuri tic Jēzum Kristum. Tur kristieši saņems neiznīcīgus vainagus par "piedalīšanos" dažādos notikumos, kas risinājušies uz zemes. 
Tajā pašā laikā uz zemes norisināsies neticamas lietas. Pēc aizraušanās pasaule ies cauri lielo sāpju periodam - Lielo Bēdu laikam - 7 gadu periodam, pēc kura sekos Jēzus Kristus otrā atnākšana uz zemes. Lielo Bēdu Laikā Sātans ar Antikrista palīdzību valdīs pār pasauli. Jēzus iznīcinās Sātana darbu un valdīs pār zemi tūkstoš gadu. Sātans tiks ieslēgts uz tūkstoš gadiem (tikai). Augšāmcelti tiks ne tikai tie ticīgie, kas gājuši bojā Lielo Bēdu Laikā, bet arī tādi Vecās Derības ticīgie kā Mozus, Dāvids, Sālamans, Jesaja, Daniēls un daudzi citi. (Tātad patreiz visi tie nav augšāmcelti un guļ bezsamaņā). Neviens skaidri nezina, cik ilgi cilvēki dzīvos Kristus Tūkstoš Gadu Miera Valstī. Vieni saka, ka šai laikā cilvēki mirs, citi saka, ka nemirs. Neatkarīgi no tā, cik ilgi cilvēki dzīvos, viņi dzīvos ilgu un veselīgu dzīvi. Kristus tiesās tikai tos, kas Viņa atgriešanās laikā būs dzīvi.

Tad sekos visiem kristiešiem sen jau zināmā Sātana pēdējā sacelšanās un Dieva Lielā Baltā Troņa Tiesa. Beigās pats Sātans tiks iemests ellē. Tur viņš uz mūžīgiem laikiem būs ieslēgts kopā ar Antikristu un Viltus Pravieti. Sātans tiks "mocīts dienām un naktīm mūžīgi mūžam". Sātans nekad nenovērsīsies no saviem ļaunajiem ceļiem un nekad nedarīs neko labu. Tad beidzot (!!!) varenais Tiesnesis Jēzus Kristus Lielā Baltā Troņa Tiesā sāks tiesāt ikvienu cilvēku, kas ir noraidījis viņu kā savu Glābēju. Tas būs bēdu, skumju un nožēlas laiks. Acīmredzot tikai tad tiks piecelti no miroņiem visi neticīgie. Lielā Baltā Troņa Tiesas laikā tiks atvērta Dzīvības Grāmata. Ja kāda cilvēka vārds būs ierakstīts Dzīvības Grāmatā, viņa vieta debesīs garantēta. Līdz tam mirušo ķermeņi bija kapā, bet to ļaužu dvēseles, kuras bija šķirtas no Kristus, devās uz Nāves Valstību. Nāves valstībā cilvēki ir pie apziņas. Tur ir lielu ciešanu vieta, jo tur cilvēki mokās uguns liesmās (vēl pirms Lielā Baltā Troņa Tiesas?). Pēc savas nāves cilvēks vairs nevar pieņemt Kristu. Ellē nokļuvušie būs galējā tumsā. Neviens skaidri nezina, vai Elles iemītnieki kontaktēsies cits ar citu. Elle būs mūžīgā soda vieta! (Avots: D.Makalisters, K.Albraits. Dzīve mūžībā. Debesis, Elle un Tiesa.)

Sapņu teorijas vājās vietas: Ja nenotiek augšāmcelšanās fiziskajos ķermeņos, nav loģiskas pēctecības kristiešu mītam par Jēzus Kristus ķermeņa pazušanu no kapa pie viņa augšāmcelšanās. Ja Kristum ir kāds spirituāls ķermenis tagad, kamdēļ bija nepieciešams paņemt līdzi fizisko? Un kur viņš tagad šo fizisko ķermeni licis?Jo šī spirituālo ķermeņu versija vairāk līdzinās gnostiķu versijai, kurā fiziskajam ķermenim nav nozīmes. Bet gnostiķi tika nodevēti par herēzi.
Vēl viens aspekts - ja šie spirituālie ķermeņi būs iepriekšējo ķermeņu kopijas, kur garantija, ka cilvēka identitāte nebūs kopija (pilnīgi identiska oriģinālam, bet tomēr cita)? 
Un vispār visi te baigi tālu nākotnē te kāds cilvēks redz un zin. 
Rodas tāda sajūta, ka Sātans ir psihiski slims ar kādu dīvainas mazohistiskas spītības apmātību un nekritisku neticību Jāņa atklāsmes pareģojumiem.

Augšamceļas dvēsele bez ķermeņa (kristietība)

Pirms šīs dzīves: dvēseli rada pārdabiska persona - dievs, kas pati ir mūžīga. Dvēsele tiek radīta tikai iemiesošanai tikko apaugļotajā olšūnā. Tātad dvēsele piemīt auglim mātes vēderā un pēc tā dzimšanas.
Pēc nāves: Augšāmcelšanās notiek bez fiziskajiem ķermeņiem. Dvēselei ir sava apziņa un tā nonāk dieva priekšā (no sarunas ar luterāņu garīdznieku).

Sapņu teorijas vājās vietas: Zinātne atrada, ka apziņa un apzināšanās pilnīgi atkarīga no smadzeņu nervu šūnu darbības. Nekādas sajūtas, ne emocijas, ne morāle nevar darboties bez neironu substrāta.

Pareizticība
Kā jau kristietībā - fiziskais ķermenis pēc miršanas tiek apglabāts, bet dvēsele, kurai, neskatoties uz smadzeņu iztrūkumu, piemīt apziņa, iziet daudzus piedzīvojumus šai un tai saulē.

•Līdz 3.dienai pēc miršanas dvēsele atrodas pie ķermeņa, kopā ar radiniekiem

•3.dienā 1.paklanīšanās Dievam

•3.-9.dienai redz paradīzes krāšņumus

•9.diena dvēsele 2.paklanīšanās Dievam

•9.-40.dienai klejojumi (мытарства)

•40.diena atkal paklanīšanās un Dieva tiesas spriedums

Avots: YouTube video: 

I-XIX Тайна смерти. Душа в первые 40 дней после смерти.avi

Islams
Musulmaņi tic, ka ir tāda vieta vai valsts, ko sauc par Barzahu jeb robežu, kur dvēsele ierodas pirms tiesāšanas. Šajā starpposma telpā dvēsele tiek apzināta, un, ja cilvēks nav dzīvojis labi, viņam būs jāpiedzīvo tas, ko sauc par nāves sodu vai kapa šausmām. Dvēselei tur jāmokās līdz pastardienai. Ja cilvēks ir bijis labs ticīgais, viņš būs laimīgs un apmierināts. Bet tā kā neviens nav perfekts un lielākajai daļai ir kāds grēks, tad pat visticīgākajam parasti ir jāpiedzīvo ciešanas. Pastarās dienas beigās dvēsele tiks vērtēta un atstās vidus telpu, lai virzītos uz tās mūžīgo mērķi (Diāna Ālkvista "Ceļvedis pēcnāves dzīvē"). Agrīnajā un fundamentālistiskajā islamā dzīve paradīzē izklausās visai ķermeniska jeb miesiska. Ir islamticīgie (bet ne visi), kas tic pašnāvnieka-šahīda seksa baudai paradīzē ar 72 jaunavām.

Sapņu teorijas vājās vietas: Kā var piedzīvot ciešanas vai seksa baudas, ja nav ķermenis ar tā receptoriem, kas uztver sāpes, karstumu vai emocionālas ciešanas?
Kristieši nez kāpēc ne par kādu seksu ar jaunavām paradīzē nerunā (nedz arī daudzi musulmaņi). Tātad tas norāda tikai un vienīgi uz cilvēka smadzeņu radītām fantāzijām.

Reinkarnācija jebkurā ķermenī ar progresiju vai regresiju (Austrumu reliģijas, gnosticisms)

Reinkarnācija ir uzskats par dvēseļu ceļošanu pēc nāves un pārdzimšanu citā ķermenī.
Upanišadu koncepcijā cilvēkam paveras trīs iespējas:
1) saplūst ar Brāhmanu, pazaudējot savu apziņu, individualitāti;
2) atdzimt pasaulē kā cilvēkam (tas, kādas kārtas cilvēkā būs pārdzimt, ir atkarīgs no nodzīvotās dzīves un izdarīto darbu rakstura - karmas);
3) Pārdzimt zemākā būtnē (kukaiņiem un citiem "neprātīgiem radījumiem"), pat zaudējot savu Ātmanu (dvēseli), tādējādi zaudējot cerības uz nemirstību.

Pirms šīs dzīves: Budismā nemirstīgā substance (dvēsele) eksistējusi mūžīgi. Tātad tai nav radītāja. Nemirstīgajai substancei ir gan apziņa, gan atmiņas par visām iepriekšējām dzīvēm. Fiziskais ķermenis ir relatīvi nesvarīgs, jo tas tiek pastāvīgi nomainīts pārdzimšanas procesā. 
Pēc nāves: Pārdzimt var uz augšu, attīstītākā cilvēka apziņas līmenī. Pārdzimt var uz leju, zemākā apziņas attīstības līmenī cilvēka vai dzīvnieka ķermenī.
Tibetas budismā pēc nāves garam vai dvēselei sākas četrdesmit deviņu dienu sakārtošanās process, kas ir sadalīts trīs posmos, tā sauktajos bardo. Bardo nobeigumā persona vai nu nokļūst nirvānā, vai arī atgriežas uz zemes, lai atdzimtu. Dzenbudisti netic pēcnāves dzīvei, bet viņi tic, ka ir pastāvīga enerģijas turpināšanās, jo visi esam daļa cits no cita un ikviena. Tāpēc nekas īstenībā nemirst. Un tāpēc viņi netic dvēselei kā tādai, viņi jūt, ka turpinās pievienošanās augstākam pirmsākumam (Diāna Ālkvista "Ceļvedis pēcnāves dzīvē").
Gnostiķiem, atšķirībā no jūdaistiem, netīrais ķermenis ir kaps tīrajai dvēselei. 

Video, kurā hinduisma zara pārstāvis atklāti runā par dažādiem uzskatiem, kas piemīt viņa trim skolotājiem:

Все ли души вернутся в духовный мир?

Sapņu teorijas vājās vietas: Lielākā teorijas problēma - atmiņas iekodējas bioķīmiski neironu ķēdēs un nevar pārlidot pa gaisu uz citu ķermeni.

Reinkarnācija ar progresiju (Agni joga, Dzīvās Ētikas mācība)

Pirms šīs dzīves: dvēsele eksistēja mūžīgi.
Pēc nāves: Pārdzimšana notiek vai nu tajā pašā vai augstākā apziņas līmenī citā ķermenī. Lielākais sods par sliktu rīcību - stagnācija un pārdzimšana tādā pašā kvalitātē kā iepriekšējā dzīvē. Dievi ir citāda veida būtnes kā cilvēki, laikā sastinguši. Cilvēki ar laiku savā attīstībā apies dievus, nonākot daudz augstākā garīgās attīstības stāvoklī. (Avots: Stuļginskis Stepons Ievads dzīvās ētikas mācībā).

Sapņu teorijas vājās vietas: Izklausās taisnīgi. Taču lielākā teorijas problēma tā pati kas citām reinkarnācijas sapņa teorijām - atmiņas iekodējas bioķīmiski neironu ķēdēs un nevar pārlidot pa gaisu uz citu ķermeni.
Kindzuļa jautājums Agni jogas piekritējiem: Kā tad jūs izskatījāties pirms kvadriljons kvadriljonu pārdzimšanām?
Ja ir notikušas kvadriljoniem un kvadriljoniem skaita pārdzimšanas, kāpēc cilvēki joprojām ir tik nepilnīgi un neattīstīti?

Enerģētiska eksistence bez materiāla ķermeņa

Pirms šīs dzīves:  dvēsele eksistēja mūžīgi.
Pēc nāves: Dvēselei ir sava apziņa un tā normāli eksistē arī bez fiziskā ķermeņa, starp reinkarnācijas reizēm. Šim enerģētiskajam kūlim, sauktai dvēsele, kaut kā piemīt gan apziņa, gan spēja atpazīt citus enerģētiskus kūļus, kaut tie visi varētu "izskatīties" vienādi. 
Maikla Ņūtona grāmatā „Dvēseļu ceļojums. Dzīve starp dzīvēm” sieviete izmainītas apziņas (hipnozes) stāvokļa laikā atspoguļo savus dvēseles ceļojumus „paralēlajās pasaulēs”. Ceļojuma laikā viņa sastop savus sen mirušos paziņas, kas dotajā laikā jau sen ir aizsaulē. Aplūkosim vienu fragmentu:

"Dr.Ņ.: Kā jūs uzzinājāt, ka tas ir tēvocis Čārlijs? Vai jūs atpazināt viņu pēc kaut kādām pazīmēm?

I.O.: (Satraukti rosās krēslā) Jā, jā, - viņš ir tāds, kādu es viņu atceros: jautrs, labs, mīļš – viņš ir blakus man.

(ķiķina)

Dr.Ņ.: Kas tur tik jautrs?

IO: Tēvocis Čārlijs ir tikpat resns cik agrāk.

Dr.Ņ.: Un ko viņš dara tālāk?

IO: Viņš smaida un stiepj man roku...

Dr.Ņ.: Vai tas nozīmē, ka viņam ir kas līdzīgs ķermenim?

IO: (smejas) Gan jā, gan nē. Es peldu un viņš arī." (Avots: Maikla Ņūtona grāmatas: Dvēseļu ceļojums, Dvēseļu liktenis,Dzīve starp dzīvēm.).

Sapņu teorijas vājās vietas: Kā dvēsele var redzēt un dzirdēt, ja redzam tikai ar sarežģīto redzes sensoro sistēmu? Kā dvēsele var dzirdēt citu balsis, ja tam nepieciešams dzirdes aparāts? Ja cilvēkam nedarbojas kāds no redzes vai dzirdes sistēmas elementiem, viņa "dvēsele" nez kāpēc akla vai kurla (vai kurlmēma). Tas pierāda, ka bez smadzeņu datora šādas funkcijas nav iespējamas.
Ja nav ķermeņa, bet tikai enerģētisks kūlis, kā dvēsele var atpazīt pazīstamos no nepazīstamajiem? Visi izskatās vienādi - pēc lodveida zibens sakopojumiem. Tieši materiālā ķermeņa dizains, sejas mīmikā ir tie parametri, kurus smadzenes noglabā savos atmiņu failos.

Ko par nemirstības iespējām var pateikt zinātne?

Dabaszinātnes atrod, ka cilvēka patība jeb dvēselei vienmēr būs vajadzīga kāda elektroniska "kastīte". Tās ieved cilvēkus pašus aizvien vairāk dievu lomā.

1. Kriobioloģija, kas plāno izmantot iesaldētās cilvēku smadzenes, kurās, pēc tagadnes zinātnes domām, tikai mājo visa viņa identitāte, atmiņas par sevi un dvēsele. Projektu autori plāno, ka pārējais organisms tiks pieaudzēts klonēšanas ceļā.
2. Gēnu inženierija, kas ļaus cilvēkiem regulēt gēnu olbaltumu sintēzes funkcijas un novecošanu. Gēni paliks par cilvēku kalpiem. Novecošanas gēni jeb citi fizioloģiskie procesi tiks pastāvīgi kontrolēti, paildzinot cilvēka dzīvību sākumā līdz 300-500 gadiem, bet vēlāk, iespējams, neierobežoti.
3. Pārnest apziņu no smadzenēm datora virtuālajā telpā, kamēr ķermenis atpūtīsies jeb nedarīs neko. Šis projekts paredz, ka cilvēki varētu gribēt uzturēties tikai virtuālajā telpā un darīt tur, ko vien grib. Tas nozīmē, ka cilvēkiem var nebūt fiziskie ķermeņi, bet var būt tikai virtuāli izveidoti avatāri, kam piemīt katram cilvēkam raksturīgās viņa individualitātes īpatnības un apziņa. Tas skan analogi spirituālajam ķermenim reliģiskajās sapņu koncepcijās, taču galvenā atšķirība ir tā, ka virtuālajam ķermenim un apziņai tik un tā ir nepieciešams kāds gigantiskas jaudas dators, kurā ievietojas visu cilvēku virtuālās apziņas. Tajā ir neierobežotu izmēru virtuālā telpa, pa kuru virtuālais avatārs var pārvietoties gaismas ātrumā. Iedomājaties tādu ainu - pēc saules bojāejas visumā nezināmā virzienā izbrauc maza izmēra kosmiskais kuģis, kurā atrodas dators ar visām zemes cilvēku apziņām. 
4. Datortehnoloģijas, kas būs analogas CNS matricei un ļaus CNS matricē ierakstīto indivīda indentitātes imformāciju pārkopēt uz datora disketes. Tā rezultātā cilvēkam varētu būt arī mākslīgs ķermenis un tā prāts pavisam atstātu gēnus. Mākslīgais ķermeņa apvalks var iztikt bez skābekļa, tikt uzlabots un mainīts neierobežoti ilgi. Izejot no kopējā datora virtuālās vides, cilvēki var izmantot individuālos mākslīgos materiālos ķermeņus.

Daži no projektiem un jau sasniegumiem tiek skaidroti portāla "Sintētiskā telepātija" videofilmās (angļu val.).
Nākotnes cilvēki, izvēloties mākslīgi radīto CNS matrici, varēs izvēlēties mākslīgi radītos ķermeņus, kas būs izturīgāki par patreizējiem un tiem nevajadzēs ne ēst barības vielas, nedz arī medicīnisko aprūpi. Ķermenim nebūs nepieciešamības elpot un gulēt. Nolietojušās daļas varēs vienkārši nomainīt. Ķermenim un datoram pietiks tikai ar enerģijas baterijām. Šie ķermeņi varēs būt dzimumu vai bezdzimumu, pēc izvēles. Varēs izvēlēties padzīvot jebkura dzimuma lomā. Piedevām, šādas izvēles, mainot ķermeņus un aktivējot atšķirīgas programmas, varēs veikt neskaitāmas reizes. Ķermeņa dizaina maiņas iespējas būs neierobežotas. Nevar izslēgt, ka šis ķermenis pat varēs būt bez ekstremitātēm – vienkārša bumba, kas peld gaisā ar kādas nākotnes enerģijas palīdzību, kas noņems vajadzību pēc citiem pārvietošanās līdzekļiem uz zemes. Neviena reliģija neko tādu nepiedāvā - radīt sev to, kā evolūcijā līdz šim nav bijis. Taču varēs realizēt arī daudzu reliģiju fantāzijas - ķermeni bez mikrobu un ģenētisku slimību draudiem un daudz jaudīgāku (talantīgāku) smadzeņu kompjūteru. Virtuālajā vidē cilvēks varēs pārvietoties jebkurā virzienā ar domas ātrumu.

Taču šī vīzija dod cerību tikai tiem cilvēkiem, kas dzīvos nākotnē vai ir nesen dzimuši. Patreiz tiek realizēta tikai kriobioloģiskā versija, kurā tiek iesaldēts viss ķermenis vai tikai smadzenes, gaidot nākotnes brīnuma medicību. Nav tikai zināms, vai, saglabājot smadzenes sasaldētā stāvoklī, neaiziet bojā atmiņas? Ja atmiņas būs zudušas, nākotnes medicīna varēs radīt tikai jaunu personu ar jaunu pieredzi un jaunām atmiņām. Vai zinātnei nav vairāk ko piesolīt tagadnes cilvēkiem? 

Ir tikai viens neliels cerību stariņš - informācijas nezūdamības likums fizikā. Likums nosaka, ka jebkuru bijušu notikumu informāciju var atjaunot. Tieši šī likuma dēļ reliģijās propogandētā augšāmcelšanās versija fiziskajos ķermeņos ir tuvākā realitātei iespēja (ja neskaita dieva neiespējamības versiju). Tātad var atjaunot informāciju par cilvēka ķermeni ar visām smadzenēm, kā arī cilvēka individuālo atmiņu informāciju. Fiziķis Frenks Tiplers uzskata, ka nākotnes cilvēce sasniegs omega punktu savā attīstībā un studēs vēsturi atjaunojot visus kādreiz dzīvojošos cilvēkus. Nav zināms, cik daudz praktisku šķēršļu būtu šāda projekta realizācijai, taču teorētiski fizikas likumi to neaizliedz. Tātad negaidām dieva realizētu augšāmcelšanos, bet darām paši. Protams daži fiziķi šo Frenka Tiplera teoriju uzskata par pseidozinātni un, tātad, fizikalizētu sapņu teoriju.

Filma krievu val. online: Сквозь кроличью нору ar Frenka Tiplera komentāru 37.filmas min.  

Pēcnāves dzīves sapņu tirgus.

Kā tirgū sievas izklāj savu produkciju - krāsainus lakatus, rotaslietas, kurpes, sveces un mums ir iespēja izvēlēties sev pēc sirds patikas. Dažādie pēcnāves dzīvju scenāriji ir kā krāsaini lakati - izvēlies, kuru gribi.
Tiesa gan pastāv būtiska atšķirība - ja kādam gribas lakatus, tos var pirkt, cik tik vēlies. Pēcnāves dzīvju scenārijus drīzāk jāpielīdzina izīrēšanai - vienā laikā drīkst izmantot tikai vienu sapņa scenāriju. Sapņu pārdevēji rūpīgi seko, lai tiktu izmantots tikai viņu raisītais sapņa scenārijs. Piemēram, nekristiešiem kristietiskais ciešanu scenārijs neticīgajiem nav izdevīgs, bet viņi var pievienoties kristiešu pulkam un priecāties par savu mīlulīšu pozīciju Valdnieka Kristus acīs.

Ir gadījumi, kad cilvēki iemanās izmantot vairākus scenārijus, ja sapņu pārdevēji pārāk rūpīgi nepieskata. Zinu dažu labu kristieti - gan pareizticīgo, gan luterāni,- kas izmanto arī karmas scenāriju, atceroties iepriekšējās dzīves. Pēc viņu scenārija dievs radīja visumu un cilvēkus. Tātad dzīvei un dvēselei ir iesākums. Tad cilvēks pārdzimst no viena ķermeņa otrā līdz kaut kādam finālam - dieva tiesas dienai. Var iegādāties izīrēšanā arī šādu scenāriju! Tad, ja kas, var pieskatīt savu karmu un, tai pašā laikā, skaitīties Kristus pielūdzējs. Bezzaudējuma situācija. Var izdomāt vēl kādus jaunus, agrāk nebijušus scenāriju un piedāvāt cilvēkiem. Izgudrotājs varēs to nopatentēt kā nākotnes mesija.

Saprotams, pēcnāves dzīves scenārija īre maksā naudu. Dažos gadījumos tie ir ziedojumi, citos desmitā tiesa no ienākumiem, vēl citos - samaksa graudā un ieguldītajā laikā. Bet cilvēki domā, ka, neskatoties uz neskaitāmajām neskaidrībām un teorijas vājajiem punktiem, tas ir to vērts. Kā apgalvo sapņu pircēji un pārdevēji, pieaug jēga pat šai dzīvei.