otrdiena, 2013. gada 16. jūlijs

Režisors Lars fon Trīrs un viņa filma "Antikrists"

Kā raksta kinokritiķi, dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra drāma"Antikrists" ir mistisks psiholoģisks trilleris, kas stāsta par laulāta pāra attiecībām pēc viņu mazā dēla nāves. Galvenās lomas atveido Šarlote Gensbūra (par šo filmu Kannu festivālā viņa atzīta par labāko aktrisi) un Vilems Defo. Filmas scenārijā viņu dēls aizgāja bojā vecāku kaislīga seksa laikā. Bērēs jaunā sieviete nokrīt bez samaņas un tiek ievietota psihiatriskajā palātā. (Sk. Antichrist - Official Trailer )

Mirušā bērna māte (Šarlote Geinsbūra) ir bēdu un vainas sagrauta un palātā iziet psihiatra parakstītu ārstēšanās kursu ar medikamentiem, līdz viņas vīrs (Vilems Defo), psihologs, kas specializējies kā psihoterapeits, uzstāj, ka sievai jāatgriežas mājās, lai ārstētos pareizāk. Viņš, pretēji ārsta-psihiatra norādījumiem, atbrīvojas no visām sievai izrakstītajām zālēm. Viņš taču ir viņas vīrs, kurš viņu labi pazīst un ir profesionāls psihoterapeits ar 20 gadu stāžu, tāpēc palīdzēs remdēt sāpes un tikt atpakaļ uz kājām, ja vien viņa vīram uzticēsies (tas ir visā pasaulē zināmais ārstu/psihiatru un psihologu strīds, kurš kompetentāks psihes zinībās). Vīrs ar kognitīvi-biheiviorālajai psihoterapijai raksturīgo racionālismu mudina sievu cīnīties pret savām bailēm un ieskatīties savas zemapziņas dzīlēs. Viņa nav droša, ka vīrs var un ir gatavs palīdzēt viņas pārdzīvojumos un neielaiž savā slepenajā iekšējā šausmu sapņu pasaulē. 
 
Lai atklātu sievas visslēptākās bailes, biheiviorālās terapijas tradīcijā pāris dodas pašā sievietes baiļu epicentrā - pārgājienā uz kādu būdiņu kalnos, sauktu par "Ēdeni". Kā izrādās mežā viss izraisa viņai bailes. Psihologa eksperimentālā terapija beidzas ar šaušalīgu scēnu, kurā jaunā sieviete ar urbi bezsamaņā guļošajam vīram iestiprina kājā nažu asināmās virpas akmeni, lai tas nevarētu aizbēgt. Sieviete uzskata, ka tuvojas apokalipse un vienam no viņiem noteikti jāmirst. Kā raksta kinokritiķi - "filmas kulminācijas punkts nepārprotami ir iespaidīgs - „Haoss valda pār pasauli!” neilgi pirms filmas beigām skaidrā angļu valodā paziņo lapsa un Geinsbūras atveidotā daudz pārcietusī māte muļķīgā kārtā pārvēršas par trakojošu, psihiski nelīdzsvarotu drausmu raganu. Defo tēlotais pašapmierinātais terapeits beigās saņem pelnīto sodu." Šī filma izceļas ar īpašu vizuālo noskaņu." 
Larsa fon Trīra psiholoģiskā trillera “Antikrists” recenzija 

Aplūkosim filmas sižetu no kritiskās domāšanas un cita profesionāla psihoterapeita viedokļa. 
Dāņu režisors Lars fon Trīrs izskatās ezotēriska vai mistiskas pasaules uzskata piekritējs un šo uzskatu arī pauž savās filmās. Filmā "Antikrists" viņš pauž, ka apokalipses vēstneši (filmā lapsa, stirna un krauklis) eksistē neatkarīgi no sievietes iztēles, jo tos redz arī viņas "racionālais" vīrs (kurš gan par šīm vīzijām savai sievai noklusē). Arī citā fon Trīra filmā "Melanholija" kosmiskās apokalipses scenārijs piepildās, neskatoties uz racionālajiem zinātnieku argumentiem. Tātad fon Trīrs noteikti nav zinātniskā pasaules uzskata piekritējs, bet gan cenšas parādīt, ka ezotēriķi, pareģotāji un vīziju redzētāji ir tālredzīgāki.

Tagad aplūkosim filmas varoni - sievieti, kas slīgst savos apokalipses šausmu sapņos. Filmā meža vidi ap vientuļo būdiņu un visus notikumus apkārt sieviete interpretē kā sātana baznīcu (Nature is Satan's church). Dabā viss nolemts nāvei - viņu bērns mira, viņi abi kādreiz mirs, ozolzīles krīt uz jumta kā beigtas, aina ar putnēnu, kurš izkrīt beigts no ligzdas. Viņa pati agrāk šai "Ēdenes dārzā" rakstīja disertāciju par raganu prāvām viduslaikos (ginocīda) un nonāca pie secinājuma par sieviešu ļaunuma un raganu dabas realitāti. Viss tas liek secināt, ka piedzīvoto atklāsmju rezultātē sieviete izveidoja savu reliģiju. Saviem murgainajiem pareģojumiem viņa ticēja. 

No psihiatra skata punkta aina izskatās šāda: spēcīgā bērna nāves rezultātā sievietei izraisījās psihoze, vistricamāk šizofrēnija. Viņas stāvoklis raksturojas kā murgaini-halucinators. Visa iedomā par tuvojošos pasaules galu psihiatrijā raksturojas kā murgu sindroms (delusions). Viņa dzirdēja bērna raudu halucinācijas vēl pirms sava bērna nāves. Pēc halucināciju epizodes sievietei izveidojās murgaina atklāsme, ka tās ir dabas raudas, ko viņa dzird. Interesants ir simtoms ar bērna zābaciņiem, kurus viņa savam dēlam vilka otrādi. Šī dēla zābaciņu simptoma nozīme filmā nav atšifrēta un pati slimniece atzīst, ka tas ir dīvaini (weird). Šī epizode liek domāt, ka filmas scenārijam apakšā ir reāls gadījums. Daži teiktu, ka tas ir mātes sadistiskās tendences. Taču jādomā, ka sieviete vilka dēlam zābaciņus nepareizajās kājās, lai tas tālu neaizklīst prom (filmas varonei bija jocīgi, lai neteiktu - šizofrēniski, tuvo cilvēku pieturēšanas veidi pie sevis, par cik vīram viņa, savukārt, "pieurba" kāju pie virpas akmens). Viņas dēls bija tik nemierīgs, ka izveidojās pēdas deformācija.
 

Biežākā šizofrēnijas ārstēšanas metode, kuru nozīmē ārsti psihiatri, ir medikamentoza. Taču medikmenti šizofrēniju neizārstē, tikai savalda satrakojušos dopamīna vētru. Problēma ir tā, ka dopamīns nepieciešams gan domāšanai, gan dzīves baudu izjušanai, gan pozitīvām emocijām. Neiroleptiskie preparāti neiedarbojas tikai uz psihozi, bet nobremzē arī domāšanu un pozitīvās emocijas, piedevām, apveltot cilvēku ar daudziem citiem blakusefektiem. Tāpēc dzīve sievietei solās būt mierīgāka, bez nepārdomātiem lēmumiem, pašnāvībām, slepkavībām un apokalipses scēnām, bet diemžēl ar depresīvu nokrāsu.

To zina visi psihoterapeiti, ka zāles nav panaceja. Arī sievietes vīrs psihologs tā nodomā filmas sākumā. Taču viņš nenojauš, ka sievai ir daudz nopietnāka diagnoze kā sēras un trauksmes lēkmes. Jau nedēļu ilga atrašanās nemaņas stāvoklī pēc bērna bērēm norāda par atipiskām, nevis tipiskām, sērām. To ignorējot viņas vīrs pielieto tādas kognitīvi-biheiviorālās metodes kā sēru fāžu skaidrošana, rāmas elpošanas tehnikas trauksmes laikā, pakāpenisko desensibilizāciju pret fobiju no zemes; vizualizācijas tehniku atslābumam; lomu spēles; fobisko stimulu gradēšanu uz papīra, lai sieva labāk saprastu atšķirīgus fobiskos stimulus un iemācītos tos pārvarēt.
Diemžēl daudzās KBT tehnikas un dažreiz seksa atteikumu (kā jau tas īstam psihoterapeitam ētisku apsvērumu dēļ nepienāktos) sieva uztver kā atstumšanu. Tikmēr arī viņas murgaino sapņu aina attīstās. Izdomājot, ka Vīrs viņu taisās atstāt, viņa apgrūtina viņa kājas, ieurbjot tajās smagu virpu. Atguvies vīrs beidzot saprot, ka viņa sievas apokaltiskajā scenārijā kādam no abiem jāmirst un, izmisumam cīnoties ar dusmām un izdzīvošanas instinktu, pats savu mīļoto sievu nožņaudz. Pēc tam, kā jau raganu, viņš sievieti sadedzina.

Psihoanalītiķi un psihodinamiskie psihoterapeiti teiks, ka vīrs veica vairākas pamatīgas kļūdas. Galvenā - neviens psihoterapeits nevar ārstēt savus tuviniekus. Otrkārt, piekopjot uz baiļu simptomiem koncetrētu psihoterapiju, viņš palika seklā zemapziņas līmenī. Netika pacelta sievas apziņā viņas šķiršanās trauksme un gadiem ilgā atstumtības sajūta. Netika pētīta sievas izteiktās seksuālās dziņas konflikts ar vainas apziņu (tieši seksa laikā bērns palika nepieskatīts). Seko klitora pašpakastrācija ar šķērēm kā sods. Netika izpētīta sievas neapzinātās agresijas tendences, no kurienes izriet arī pārliecība par sieviešu ļaunumu. Netika pētītas sievietes seksuālo un agresīvo (sadistisko) kompleksu izcelsme attiecībās ar vecākiem. 

Tomēr gribās teikt, ka arī psihoanalīze sievietei nepalīdzētu. Galvenā problēma - sievietes psihotisko (šizofrēnisko) murgu fabula ar daudzajām vīzijām psihotisko simptomu centrā: par dabu kā sātana baznīcu, trim apokalipses priekštvēstnešiem, tuvojošos apokalipsi kā tādu, mocīto raganu zombijiem zem zemes, kuru izstarotā enerģētika dedzina pēdas; ticību likteņa zīmēm, utt. Šo sapņu iedomu izveidē drīzāk ņem dalību radošā domāšana, mītiskā domāšana, maģiskā domāšana, paranormāli pārdzīvojumi, spontānā reliģiozitāte un pseidoinsaiti (nepareizas īstenības apjausmas). Neskatoties uz to, ka gan psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids, gan viens no kognitīvi-biheiviorālās terapijas pamatlicējiem Alberts Elliss uzskatīja, ka reliģiozitāte, maģiskā domāšana un ticība paranormālajam ir neiroze vai ilūzija, bet psihiskā veselība ir racionāla domāšana, konkrētas tehnikas ne reliģiozitātes, ne murgu apkarošanai netika radītas. Psihoterapijas fokusējās vairāk uz attiecībām cilvēku starpā nekā uz attiecībām ar pārdabisko. Sievietei varētu palīdzēt, iespējams, jungiāniska tipa psihoterapija vai psihoterapija, kas, fokusējas uz mītiskiem sižetiem. Neapstrīdot visa sapņa nerealitāti, tāda pieeja transformētu viņas zemapziņas sapņu pasauli maigākā, neagresīvākā gultnē, kurā pasaules gals tik ātri neseko un cilvēku upuri nav nepieciešami. Vīziju pārmaiņu virziens: pasaulē ir labie spēki, kuri cilvēkus pasargā no ļaunajiem un dāvā pretnāves eliksīru - dvēseles nemirstību pretēji ķermeņa mirstībai. Vārdu sakot - labdabīgāks sapnis. Cits jauns virziens Rietumu psihoterapijas tendencēs - klīniskā parapsiholoģija, kad psihoanalītiķis, psihologs vai pat psihiatrs cenšas psihoterapeitiskā darbā ar pacientu integrēt viņa personībā šos paranormālos pārdzīvojumus, kā ārpusķermeniskā pieredze, klīniskās nāves vīzijas, pārdabisku personu klātbūtnes sajūtas, spoku redzējumus, citplanētiešu nolaupīšanas, u.c. (piemēram skat. rakstu "Psychotherapeutic Approaches to Major Paranormal Experiences"). 

Kas mainītos, ja psihoterapeits būtu ticīgs kristietis vai mācītājs? Vai tam izdodotos sievietei iedvest citu sapni - par Kristus glābšanas misiju no dabas sātana baznīcas? Atbildēt ir grūti. No prakses zināms, ka gandrīz visi šizofrēnijas pacienti ir ticīgie, taču nepieturās pie klasiskajiem reliģisko dogmu formulējumiem un pastāvīgi tos pārveido.

Vai optimāli palīdzēt tādos gadījumos vispār ir iespējams? Grūti pateikt, vai iespējams tieši šādai sievietei. Ir bijuši gadījumi, kad psihoterapeitiskā palīdzība pie psihotiskiem murgiem izdodas. Dažreiz tādi psihiatriskie pacienti paši laika gaitā, ja paliek dzīvi, transformē savus sapņus un pat iegūst piekritēju pulku. Tā izveidojas jauna reliģiska kustība un jauna sapņu teorija reālajā dzīvē. Tradicionālie ticīgie uz šādām sektām gānās, bet tās eksistē un ir pat labi finansiāli pelnošas. Taču pats fon Trīrs, ciesdams no depresijas un multiplām fobijām, pārdod pasaulei šo mistisko scenāriju tikai filmas veidā. Viņš, var teikt,dziļi izdzīvoja šīs filmas scenāriju sevī un, kā baumo, uz laiku atbrīvojās no savas depresijas. Gluži kā viņa filmas varone, kas pārdzīvojot dziļas sēras, aizgāja savu šausmīgo vīziju pasaulē.