Arī tikumības mīti ir sapņu pārdevēju - reliģiski, politiski un ezotēriski motivētu cilvēku un organizāciju - produkcija

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re: Baltica" ir veicis labu un vajadzīgu darbu sapņu pārdevēju mītu analīzē un to izcelsmes atmaskošanā. Labs darbs tāpēc, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji ir noticējuši dažādiem netikumības mītiem par to, ka seksa dēļ iespējams sabiedrības pagrimums un visu vērtību izjukšana. Tikumība tradicionāli tiek uzskatīta par sabiedrības harmoniskas attīstības pamatu, tāpēc izskatās loģiski, ka jebkura netikumība būtu jānovērš. Novēršanas līdzekļi var būt cenzūra skolās, masu mēdijos un jebkurās sabiedriskās vietās. Šī paša iemesla dēļ sabiedrībā viegli var rasties morāles un tikumības panika par dažu sociālo grupu it kā morālu degradāciju. Morālā panika parasti ir izteikti radikāla. Morālās panikas iespaidā dažādas politiskas un reliģiskas grupas ātri reaģē un cenšas to izmantot savās interesēs.  Šāda maldīga netikumības pārliecība rada risku, ka Latvijas iedzīvotāju informācijas ieguves brīvība tiks pakļauta nezinātniskai informācijas cenzūrai un tuvinās mūs Krievijas informācijas telpas cenzūrai un ideoloģiskai ietekmei. Šādas ideoloģijas uzskatos jebkura seksuāla izglītošana ir bīstama, jo neglābjami pastums cilvēku darīt tieši to, par ko tiek izskaidrots. Plaši izplatās mīti, ka seksuālā izglītošana sagrauj morāli, homoseksuālisti pārņēmuši Eiropas savienību, homoseksuālu laulību likums izjauks ģimenes un pēc tāda likuma pieņemšanas visi aplips ar homoseksuālu orientāciju, atmetīs heteroseksuālās ģimenes vērtības un pat pārstās vairoties. Tas pats attiecas uz pedofīlu panikas ekspluatāciju sapņu pārdevēju aprindās. Informācija par seksualitāti ir bīstama, saka šie sazvērestības teoriju sapņu pārdevēji. Realitāte tiek izmainīta un lasītājiem pasniegtas nepatiesas un absurdas ziņas. Par cik mūsu sugu var saukt par 'homo ticīgais', nav tādas informācijas, kurai nenoticēs kaut daļa sabiedrības. Pat labi izglītoti sabiedrības pārstāvji, tai skaitā ārsti, notic sazvērestības teorijām bez jebkādas faktu pārbaudes. Statistika saka, ka viegli suģestējami, hipnotabli un placebo reaktori ir viena trešā daļa no populācijas jebkurā valstī. Blogs SP aicina griezties pie kritiskās domāšanas:

Infografika. «Re: Baltica» pēta: Kā rodas un izplatās tikumības aizstāvju mīti

Teroristus-pašnāvniekus vada domu vīruss

Raksts publicēts portālā Apollo.

Varoni nāvē sūta gēni

Kas motivē cilvēku aplikt šahīda jostu un izdarīt pašnāvību uzspridzinoties, līdzi paņemot daudzu cilvēku dzīvības? Sadomazohisms, patoloģiska agresija, maniakāla ticība, lielummānija?  Pētījumi rāda, ka vienotu terorista pašnāvnieka profilu izveidot nevar. Starp nāves eņģeļiem ir gan nozombēti fanātiķi, gan depresīvas atraitnes, kuras grib ātrāk nokļūt pie bojā gājušā vīra, gan oligofrēnijas slimnieki, gan ārēji normāli cilvēki, kuriem nav psihiskas saslimšanas.

Cilvēki domā, ka bailes no nāves un izdzīvošana ir dzīvu būtņu galvenais uzdevums, jo viņiem pašiem gribas dzīvot un baudīt dzīvi. Tātad nav saprotams, kā gan teroristi-pašnāvnieki var brīvprātīgi šķirties no dzīves. Tomēr evolūcijas zinātnēs (sociobioloģija, evolucionārā bioloģija, evolucionārā psiholoģija) ir viedoklis, ka bailes no nāves un vēlme dzīvot radās kā evolūcijas blakusprodukts. Cilvēka evolūciju virza divas lietas: gēni, kas vairojas, un domas, kas arī vairojas cilvēku smadzenēs, gan apziņā, gan zemapziņā. Oksfordas universitātes evolucionārais biologs profesors Ričards Doukins gēnu evolūciju nosauca par savtīgo jeb egoistisko gēnu koncepciju, jo savu kopiju atstāšana ir vienīgais, kas interesē gēnus. Tātad būtībā visu dzīvo dabu - dzīvniekus un cilvēkus virza nevis izdzīvošanas, bet gan vairošanās dziņa.  Arī cilvēkam ģenētiski dziļi smadzenēs ir iekodēta vairošanās motivācija, tāpēc viņš ir gatavs atdot dzīvību, lai veicinātu savas sugas īpatņu - ģimenes, dzimtas, tautas vairošanos. Māte vai tēvs var atdot dzīvību, lai glābtu bērnu, un tas mums ir cilvēciski saprotams, lai gan zinātnes skatījumā tas ir bioloģiskās vairošanās noteikts suicīds. 

Gēni organismu iekodē upurēt viena dzīvību, ja iespējams glābt divus, lai DNS varētu akli turpināt dalīties (Robert Trivers, 1971).

Cīņa par gēnu izdzīvošanu un vairošanos risinās visur. Arī mūsu organismā ir mikrobu kopienu karapulki, kas neļauj ienākt organismam naidīgiem mikrobiem un tos iznīcina, kamēr imūnā sistēma ar antivielām uzbrūk svešiniekiem. Tātad arī mūsos notiek zvaigžņu kari kosmiskos mērogos ar miljardiem iesaistīto.  Ja mēs novērojam no mums pavisam atšķirīgas sugas, piemēram, termītus, bites vai skudras, redzam, ka skudras mierīgi atdod dzīvību, kamēr skudru karaliene laiž pasaulē nākamos karavīrus. No vēstures zinām, ka vīrieši (biežāk) upurē dzīvību tautas, dzimtenes, etniskās vai reliģiskās grupas interesēs. Viņus virza bioloģiskie spēki, ko mēs dēvējam par altruismu. Varoņa kults sastopams visās tautās: cēlas idejas vārdā sevi upurēja PSRS glorificētais Aleksandrs Matrosovs, japāņu kamikadzes, ģimenes goda dēļ suicīdu izdarīja samuraji. Šādu rīcību par varonību atzīst visās kultūrās. Varoņa nāvē cilvēki dodas, lai sagrautu savas grupas ienaidniekus, tomēr šo morāli nemanāmi ietekmē gēni, jo, kas vienai tautai ir varonis, otrai psihopātisks slepkava. Visām tautām ir evolucionārās bioloģijas noteikti trīs universāli arhetipi. Varoni, kas atdevis dzīvību par tautu, dzimteni, godā un slavē, gļēvuli ienīst un atstumj, lai gan patiesībā viņš ir racionāls cilvēks, kurš domā, ka viņa vienīgā dzīve pieder viņam, bet pats sliktākais ir nodevējs - savas grupas pārstāvis, kas gandrīz vienmēr pelnījis nāvi. Grupas morāle izvirza prasības vīriešiem būt mačo un nebaidīties no nāves. Ja vīrietis tāds nebija, senos laikos viņam bija zemas izredzes tikt pie sievas un atstāt pēcnācējus (savu gēnu kopijas).

Otra būtiskā komponente, runājot par personības tipu, kurš spējīgs uz suicidālu teroraktu, ir gēnos ieliktā reliģiozitāte. Protams, reliģiozitātes gēnu ietekme atšķiras - daži ir reliģiski fanātiķi, citi mazāk ticīgi, citi agnostiķi. Ateistu, kuri pilnībā noliedz Dieva esamību, ir pavisam maz - tikai ap 4% no visas populācijas. 

Teroristi - pašnāvnieki dodas nāvē reliģiskas idejas vārdā. Tie, kas saka, ka islāms kā reliģija šajā gadījumā nespēlē nekādu lomu, vienkārši cenšas būt politkorekti. Britu evolucionārais biologs Ričards Dokinss runā par domām, kurām tāpat kā «savtīgajiem» gēniem piemīt tieksme vairoties. Tās tiek nodotas tālāk radiem, bērniem, sabiedrībai.

Tāpat kā bioloģiskie vīrusi, kas iekļūst mūsu organismā, kur aug un vairojas, eksistē domvīrusi, kas kā parazīti iemiesojas smadzenēs.

Mīmu teorija (no angļu ‘memes’ – memory) saka, ka ideju parazīti jeb mīmi, nonākot smadzenēs, var pilnībā pārņemt cilvēka uzvedību. Šobrīd ir izveidojusies zinātne mimētika (memetics). Tāpat kā bioloģiskie vīrusi, arī domu vīrusi bez saimniekorganisma nespēj augt un vairoties. Cilvēki var būt rezistenti pret vienām idejām, bet citas viņus pilnībā pārņem. Var teikt, ka domvīruss veido pašapmānu un kādam šahīdam iedveš: «Tava nāve patiks Allaham, tu sēdēsi pie tā kunga labās rokas.» Cilvēkam liekas, ka viņš vada domas, bet īstenībā domas vada viņu. Līdzīgi kā datorā, kurā mēs lejuplādējam noteiktas programmas, atrodas tikai tās un ne citas. Ja cilvēks savā galvā ir ielādējis noteiktas idejas, tās viņu vada. Tās var būt komunistiskas, nacistiskas, radikālā islāma vai citas. Pirms aiziet bojā, organisms idejas (tāpat kā gripas vīrusu) cenšas nodot citiem. Domu vīrusus mēra tāpat, kā bioloģiskos vīrusus.  Dažas idejas kaut kādu iemeslu dēļ izrādās virulentas - spējīgas vairoties, citas nē. Piemēram, 1997. gadā 39 sektas «Debesu vārti»  dalībnieki izdarīja kolektīvu pašnāvību, būdami pārliecināti, ka nonāks citplanētiešu kuģī, kas traucas Heila–Bopa komētas astē.

Kustība piesaistīja intravertus, vientuļus cilvēkus ar augstāko izglītību  - gandrīz visi IT speciālisti.  Šī ideja nebija virulenta un tālāk neizplatījās. Turpretim šahīdu idejas izplatās. Iespējams, ka mirt par islāma valsti tās piekritējiem nešķiet tik bezjēdzīgi kā, piemēram, «Debesu vārtu» sektantu došanās kosmiskā ceļojumā, pametot «materiālo čaulu». Tur, kur ir karš, vardarbība, sāpes, nabadzība, vienīgie tēli, kas veidojas cilvēka smadzenēs, ir atbilstoši.

Motivācija nav tikai politiska - liela nozīme ir reliģiskai domai, ka, mirstot mocekļa nāvē, terorists - pašnāvnieks nekavējoties pārdzims paradīzē, kas ir krietni jautrāka par kristiešu paradīzi. Viņam būs 71 jaunava seksam un arī ģimenes locekļiem pārcelsies uz patīkamo vietiņu, turpina pētnieks. Tomēr, ja skudras ir gēnu iekodēti zombiji, kas nespēj izdomāt: «Kāpēc man iet karot un mirt, iešu labāk pasauļoties», jo tām nav šādas programmas, tad cilvēki ir spējīgi izdarīt racionālu izvēli. Kā iespējams iekodēt mežonīgu, arhaisku domu par došanos nāvē, nogalinot citus cilvēkus? Ir teiciens: gan ateistu, gan ticīgu cilvēku vidū mēdz būt labi un ļauni cilvēki, tomēr tikai reliģija spēj piespiest labiem cilvēkiem izdarīt ļaunus darbus. Visās reliģijās pastāv ideja, ka ir iespējama personība ārpus smadzenēm, dvēseles eksistēšana bez ķermeņa, nokļūšana paradīzē, pārdzimšana utml..

Atskatoties vēsturē, redzam, ka cilvēku brīvprātīga vai piespiedu upurēšana ir bijusi visai izplatīta. Pirms kristietības nebija neviena pasaules nostūra, kur cilvēki netiktu upurēti dieviem. Upurēja ne tikai ienaidniekus, bet arī savas grupas locekļus - bērnus, valdnieku sievas, šai misijai paši pieteicās augstmaņi. Senie ķelti upurēja vecos valdniekus. Acteki uzskatīja, ka upurēšana ir nepieciešama, lai pasaule pastāvētu. Lai būtu droši, ka saule katru rītu uzlēks, actekiem vajadzēja palīdzēt savam dievam uzturēt kosmisko kārtību, ziedojot cilvēku asinis un sirdis. Lai pastieptu pretim saulei vēl pulsējošu sirdi, viņiem visu laiku vajadzēja karot un sagūstīt pēc iespējas vairāk neievainotu gūstekņu. Ir apraksts par 20 tūkstošu karagūstekņu upurēšanu četrās dienās. Upurēšana bija galvenais acteku reliģijas elements. Peru pie Mēness piramīdas atrasti masveidā zvēriski nogalinātu cilvēku skeleti. Tur dzīvojošie moči cieta no dabas katastrofām - plūdiem, zemestrīcēm un viesuļvētrām, tāpēc viņi izstrādāja specifiskus upurēšanas rituālus. Moči upurēja gūstekņus, dzīviem novelkot ādu, un tādējādi cerot uz dieva dusmu remdēšanu. Savukārt inki, apbedījot augsta statusa personu, tam kapā līdzi sūtīja sievu, bērnus un kalpus. Viņus nogalināja vai arī dzīvus iemūrēja tornī blakus mūmijai. Maiji sausuma laikā akā meta savus tautiešus, upurējot lietus dievam. Maldīgi ir domāt, ka brīvs no cilvēku upuriem bijis budisms. Sausuma periodos Tibetas mūki izpildīja rituālu - viņi devās kalnos, kur meditācijas laikā nožņaudzās šallē, bet pirms tam ēda īpašu pārtiku - sveķus, tādējādi sevi mumificējot. Kad ķīnieši iebruka Tibetā, viņi atrada un sadedzināja vismaz 50 tāda mūmijas.

Cilvēces vēsturē ideja par pēcnāves dzīvi ir inficējusi miljoniem cilvēku, kas šīs pārliecības vadīti brīvprātīgi aizgājuši bojā.

Islāma idejas var izrādīties spēcīgākas

Jāsaprot, ka idejas var konkurēt un uzvarēt viena otru gluži kā gēni, saka zinātnieks. Nav izslēgts, ka islāma idejas ir vairoties spējīgākas par Eiropas demokrātiskajām vērtībām, pieļauj reliģiju pētnieks. Respektīvi, viena skudru suga var izrādīties kareivīgāka, agresīvāka un spēcīgāka par otru. Turklāt, ņemot vērā, ka musulmaņu ģimenēs ir vairāk bērnu nekā eiropiešu, var pienākt laiks, kad islamticīgo vairākums kādā Eiropas valstī likvidēs valsts atdalītību no baznīcas un ateisms vairs netiks pieļauts. Evolūcijas teorijas saka, ka savā starpā konkurē ne vien indivīdi, bet arī grupas - izdzīvo saliedētākās, kuru dalībnieki domā vienādi.  Tieši rietumi uzsver individuālismu un to, ka viens cilvēks ir vērtība. Turpretim skudru pūznī viena skudra (cilvēks) nav vērtība. Tāda bija arī komunistu un nacistu ideoloģija. Demokrātija ir lieliska, ja tā valda visā pasaulē. Līdzko uzrodas kāda kareivīga grupa, tā uzvar individuālistus. Taču arī islāma kalifāts nav dzīvotspējīgs, jo jau tāpat sašķelsies daudzās reliģijās. Tā tas ir tāpēc, ka evolucionāri viena grupa var izveidoties tikai, lai konkurētu ar citām grupām par resursiem. Ja nav ārējā ienaidnieka, nav vajadzības pēc vienas vienotas grupas un egoistiskie gēni liek domāt par saviem radnieciskākajiem pēcnācējiem.     

 Ir jāsaprot, ka cilvēku vada smadzeņu programmas, nevis brīvā griba, un pret bioloģijas likumiem ir grūti cīnīties. Vienīgā cīņas forma ir kritiskā domāšana.

Teksts Alise Jesenska, speciāli «Apollo»

Homoseksualitāte vai homofobija – ko ārstēt?

Tūkstošiem sapņu pārdevēju ir satraukušies par homoseksualitātes draudiem pasaulei. Kas te ir slims, lūk jautājums panikas cēlājiem.

Par homoseksualitāti tiek uzskatīta seksuāla iekāre, seksuālas darbības un/vai romantiskas attiecības viena dzimuma pārstāvju starpā. Līdz 1970. gadam homoseksualitāte tika uztverta kā patoloģija. [1] Tātad, ārstējama. 1973.gadā Amerikas Psihiatru Asociācija (APA) izņēma homoseksualitāti no psihisko traucējumu saraksta, par cik nevarēja tajā atrast medicīnā pieņemtos slimības kritērijus. Psihoanalīze gan paturēja uzskatu par homoseksualitāti kā psihopatoloģiju ilgāk. Vēl 1975.gada homoseksualitātes etioloģijas un ārstēšanas pārskatā tiek atzīts, ka psihoanalītiskās un uzvedības terapijas metodes pieaugušiem cilvēkiem cietušas neveiksmi pat gadījumos, kur pats homoseksuālists apzināti vēlas mainīt savu seksuālo orientāciju uz heteroseksuālo, bet vēl sastopami aicinājumi mēģināt ārstēt zēnus, kas izrāda sievišķīgas vēlmes, kā piemēram ģērbties pretēja dzimuma drānās. [2] Kādā psihoanalīzes kongresā izvērtās diskusija, vai gejs var būt psihoanalītiķis, ja pats nav atrisinājis „savas problēmas” (neskatoties uz to, ka homoseksuāli orientēti psihoanalītiķi jau darbojās).

Homoseksualitātes bioloģiskie iemesli. Z.Freida psihoseksuālās attīstības teorijā, kas izveidojās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, tika pieņemts, ka visi cilvēki ir bioloģiski biseksuāli. Heteroseksuālās, biseksuālās vai homoseksuālās orientācijas nostiprināšanos Freids redzēja tālākajā psihoseksuālajā attīstībā. [3] Heteroseksuālā orientācija veidojas izstumjot homoseksuālos impulsus zemapziņā vecāku piemēra un sabiedrības morāles spiediena ietekmē. Homoseksuālistiem, pēc Freida domām, šis process notiek otrādi – zemapziņā tiek izstumti heteroseksuālie impulsi, kamēr apziņā paliek homoseksuālās vēlmes. Freids un viņa tiešie pēcnācēji to uzskatīja par psihopatoloģisku mehānismu, jo saskaņā ar šo teoriju, izstumt vai apturēt heteroseksualitātes attīstību homoseksuālistam liek kastrācijas trauksme. Tomēr Freida psihoanalītiskā teorija neņēma vērā, ka cilvēku seksualitāte ģenētiski atšķiras.

Pēc dabaszinātņu priekšstatiem homoseksualitātes bioloģiskās teorijas (gēni un prenatālā ietekme uz augļa smadzeņu veidošanos) šobrīd pētījumos atrod visvairāk apstiprinājumu. [4; 5] Uzvedības ģenētikas pētījumi intensīvi ir meklējuši „geju gēnu” vai kādu citu ģenētisku vai epiģenētisku ietekmi. [6; 7] Viens no pēdējiem publicētajiem pētījumiem atkārtoti apstiprināja 8.hromosomas un Xq28 hromosomas nozīmi seksuālajā orientācijā. [8] Tas, cita starpā, nozīmē, ka visi cilvēki nav biseksuāli, homoseksuālista zemapziņā nekādu heteroseksuālu impulsu var nebūt un psihoterapeitiski mainīt seksuālo orientāciju nav iespējams.

Evolucionārā bioloģija pacēla biseksualitātes jautājumu – cik tā ir izplatīta? Biseksualitāti nav viegli definēt. Vienkāršākā definīcija: biseksualitāte ir seksuāla iekāre, seksuālas darbības un/vai romantiskas attiecības ar abu dzimuma pārstāvjiem. Visvieglāk ir definēt, ja cilvēkam ir bijušas seksuālas attiecības ar abu dzimumu pārstāvjiem, kas izsaukušas vienādas intensitātes orgasmu. Tomēr nav skaidrs, kā definēt cilvēku seksuālo orientāciju, kuriem bijušas heteroseksuālas ģimenes attiecības, bet pēc laika tie pilnīgi pievērsušies homoseksuālām attiecībām. [9] Kā definēt cilvēkus, kuri pievēršas sava dzimuma partnerim tikai pretēja dzimuma partnera trūkuma apstākļos, kā cietumā vai klosterī? Bieži šie heteroseksuālo attiecību periodi tika definēti kā latentā homoseksualitāte cilvēkiem ar seksuālās identitātes neskaidrību. Bet vai tāds definējums ir pamatots? Varbūt daudziem heteroseksuālistiem ir lielākas vai mazākas homoseksualitātes tieksmes, bet homoseksuālistiem ir lielākas vai mazākas heteroseksuālas tieksmes? Nav skaidrs, kā definēt līdz šim neapzinātus jeb latentus homoseksuālus impulsus vai fantāzijas, kad vienīgā izpausme ir nakts sapņos. Ja abi impulsi nav vienādas intensitātes, tas nenozīmē, ka nevarētu runāt par biseksualitāti. Eksistē definējums, ka biseksualitāte ir apzināta identitāte. Tas nozīmē, ka par biseksuālu uzskatāma persona, kas pati sevi tā definē. Šajā definējumā neietilps persona, kas sevi definē kā homoseksuāli orientētu, lai gan bioloģiski ir biseksuāla. Tāpēc statistika dod mazus biseksuālistu datus. Piemēram, Viliamsa institūts ASV publicēja, ka homoseksuālisti un biseksuālisti esot 3,5% no populācijas. [10] No zinātnes viedokļa būtiska būtu cilvēka bioloģija. Mūsdienās to aizvien labāk var diagnosticēt ar neirovizualizācijas metodēm kā, piemēram, funkcionālā MRT. [11]

Homoseksualitātes sociālie iemesli. Pierādījumos balstīti dati par homoseksualitātes sociālajām saknēm ir trūcīgāki. Daži pētījumi kopā ar bioloģiskajiem izdala ģimenes faktoru [12; 13], prenatālus sociālos faktorus kā stress mātei. [14] Vecākiem bērniem daži pētījumi izdala homoseksuālas pavedināšanas ietekmi uz homoseksuālas uzvedības veidošanos upurim. [15] Tai pašā laikā homoseksuālu vecāku ģimeņu studijās pētījumi neatrod pārliecinošus datus par tādu sociālu faktoru kā homoseksuālu vecāku piemēra ietekmi uz homoseksualitātes veidošanos bērniem. [16; 17] Tieši aplūkojot sociālos iemeslus ir tik svarīgi saprast bioloģisko biseksualitāti. Sociālie faktori var aktivēt homoseksualitāti tikai tad un tikai tiem, kuriem eksistē pietiekami izteikta bioloģiska tendence uz to. Ja nav šādas predispozīcijas, nekādi sociālās vides piemēri ierosināt to nespēs. Ja bērns var izveidoties kā heteroseksuāli orientēts, to var novirzīt homoseksualitātes virzienā tikai tad, ja eksistēs šīs otra puse.

Kopumā var teikt, ka heteroseksuālu, homoseksuālu, biseksuālu vai aseksuālu orientāciju veido biopsihosociāli faktoru kombinācija ar uzsvaru uz bioloģiskajiem. [18]

Bioloģiskās evolūcijas teorijas. Uz homoseksualitāti un heteroseksualitāti var paraudzīties no cita viedokļa. Uzdodam jautājumu – kāpēc tieši heteroseksualitāte skaitās dabiska? Bioloģiskās evolūcijas teorijas uzskata, ka visu dzīvības evolūciju nosaka DNS molekulu nepārtrauktais dalīšanās process. Sociobiologs Ričards Davkins gēnu evolūciju nosauca par egoistisko gēnu koncepciju. [19] Evolūcija ir egoistiska tapēc, ka dalīšanās un vairošanās ir vienīgais, kas “interesē” gēnus. Arī mēs, cilvēki, šai ziņā esam dzimumvairošanās gēnu vergi. Un, kas interesanti, baznīca fanātiski aizstāv gēnu vairošanās intereses, kamēr 'homo sapiens' zinātnieku un liberāļu veidolā tiecas samazināt verdzību gēniem (ar kontracepciju un dzīves ilguma pagarināšanu pēc dzimumvairošanās perioda).

Ja dabiski ir vairoties, kāpēc tad homoseksuāla uzvedība ir sastopama gan cilvēku, gan ~1500 dzīvnieku sugām? [20] Ja homoseksualitāte nenoved pie pēcnācēju atstāšanas, jebkādiem homoseksualitāti veicinošiem gēniem būtu pamazām jāizzūd. Evolūcijas teorijas saka, ka dzīvajā dabā ir sastopama biseksualitāte un vairums tā saucamo homoseksuālistu sugai Homo Sapiens būtībā ir biseksuāli, kas atstāj pēcnācējus. Mūsu tuvākie bioloģiskie radinieki punduršimpanzes bonobo veido daudzveidīgas seksuālas attiecības, tai skaitā homoseksuālas, lai nodibinātu mieru grupā, spēlētos un nostiprinātu savstarpējās emocionālās saites. [21; 22] Tas netraucē vairošanās procesam. Ja cilvēki nejustu kaut vai simpātijas vai siltas draudzības jūtas pret sava dzimuma pārstāvjiem, tie savā starpā būtu tikai konkurenti par pretējā dzimuma uzmanību, kā tas ir ar daudz agresīvāko lielo šimpanžu sugu. Tātad homoseksualitāte ir dabiska un tās mērķis ir attiecību veidošanas funkcija, nesaistīta ar vairošanos.

Aizspriedumi pret homoseksualitāti un homofobija.

Ja homoseksualitāte ir dabiski izveidojusies seksuāla variācija, kas ir pilnīgi nekaitīga mutācija, kāpēc cilvēku sabiedrībā veidojas sašutuma vētras?

Mūsdienās krasi izteiktā homofobija vēl tiek saukta par heteroseksismu (rasisma paveidu) vai homoseksuālo paniku. Homofobiju definē gan kā irracionāli negatīvu attieksmi pret homoseksuālistiem, bailēm no saskares ar tiem, jeb kā kognitīvu uzskatu sistēmu un kā aizspriedumu. Ir pamats runāt par homofobiju kā psihopatoloģiju. Daži psihiatri uzskata, ka pārliecīgi izteiktu homofobiju iespējams diagnosticēt kā ‘Neprecizēts seksuāls traucējums kā pastāvīgs un izteikts distress par seksuālo orientāciju’, kur distress ir nevis par savu, bet cita cilvēka orientāciju. [23] Tas var būt par cēloni homoseksuālistu naida kriminālpārkāpumiem (homosexual hate crime). Aizspriedumi un naids pret homoseksualitāti rada bailes, kuras paņemot sevī, tās kļūst par cēloni noteiktiem emocionāliem pārdzīvojumiem, sauktu par internalizēto homofobiju [24], un pat cēloni emocionāliem traucējumiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem, sauktu par ego-distoniskajiem seksuālās orientācijas traucējumiem (F66,1). [25] Pie šī tipa traucējuma homoseksuālists griežas pie medicīnas, lai to padara par heteroseksuālistu, ko medicīna īstenībā nespēj. Naids pret homoseksuālistiem var izraisīt homoseksualitātes paniku heteroseksuāli orientētiem cilvēkiem, veidojot to kā obsesīvi-kompulsīva traucējuma (OKT) sastāvdaļu (F42). Šai OKT variantā heteroseksuāli orientētais indivīds sāk bažīties par to, vai tik viņš nepātaps par homoseksuālistu jeb ka viņu par tādu jau uzskata apkārtējie. [26; 27] Internalizēta homofobija var būt sociālās fobijas sastāvdaļa (F40,1), kad heteroseksuāli orientētam cilvēkam liekas, ka kāds no apkārtējiem ievēros viņu nosarkstam pieminot homoseksuālistus ar sekojošu apvainojumu homoseksuālā orientācijā. Kopumā veidojas secinājums, ka distress un skandāli ap homoseksualitāti rodas tieši homofobu dēļ.

Homofobijas iemesli.

Arī homofobijai ir iemesli cilvēkā pašā, nevis homoseksuālistos „ārpusē”. Freida psihoanalītiskajā teorijā homofobija un cīņa pret homoseksualitāti rodas dēļ subjekta latentās, zemapziņā izstumtās homoseksualitātes. Daži pētījumi guva pat apstiprinājumus šādam mehānismam. Homofobiju izjūtošie indivīdi izrādīja vairāk psihofizoloģisku trauksmes reakciju un vienlaicīgu dzimumlocekļa apjoma palielināšanos vērojot homoseksuāla seksa ainas. [28; 23]

Kaut kādā mērā saprotama, bet ne zinātniski pamatota, ir monoteistisko reliģiju vēršanās pret homoseksualitāti. Homoseksuālās attiecības, pēc daudzu konfesiju domām, neietilpst Dieva plānā un uzskatāmas par grēku. Viens no irracionāliem argumentiem: tas ir nedabiski. Kā intervijā teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs: „Padomājiet, ja visi pāri kļūs homoseksuāli, tad no kurienes radīsies bērni?” [29] Atbilde šķiet loģiski saprotama – cilvēce izzudīs. Taču tā ir pseidozinātniska atbilde. Argumenta vājā vietā ir tā, ka reliģijas pārstāvji seksuālo orientāciju uztver kā sociāli iesuģestējamu ticību, kura var viegli mainīties, ja par to pārāk bieži atgādina.  Nu dien cienījamajam metropolītam ar šādu nekompetenci zinātnē nebūtu jālepojas. Garīdzniecība, īpaši arhibīskapi un kardināli, bauda lielu sabiedrības uzticību, taču viņu domāšana ir mitoloģiska, izejoša no labās puslodes funkcijas. Daži garīdznieki ir izteikušies, ka klimatiskās vētras ir Dieva sods par homoseksualitātes atbalstīšanu. Tomēr nav pamata domāt, ka reliģiju homofobiskie pārstāvji pārzina Dieva nolūkus, nevis ir savu smadzeņu zemapziņas ietekmēti. Ja kas izraisīja siltuma efektu, tad drīzāk jau heteroseksuālisti ar savu neapturamo vairošanās vēlmi (prognozējamais cilvēces pieaugums 8,4 miljardi uz 2030. gadu, 9,6 miljardi uz 2050. gadu). Cilvēcei sāk trūkt resursi, samazinās planētas mežu ekosistēma un palielinās karu varbūtība. Neskatoties uz to daudzi cilvēki joprojām izjūt homoseksuālo paniku, ka cilvēce pārstās vairoties.

Pētījumi atrod riebuma emocijas nozīmi pie konservatīviem politiskiem, morāliem un reliģiskiem uzskatiem. [30; 31; 32; 33; 34] Cilvēkiem ar paaugstinātu riebuma emocijas intensitāti izpaužas arī lielāks riebums pret homoseksualitāti. Riebums pret seksuāliem sakariem ar savu dzimumu ir kārtējā evolūcijas bioloģiski iekodēta vairošanās adaptācija. Vai tā slimība jeb norma – tāds ir jautājums.

Kā ārstiem izturēties pret homoseksualitātes jautājumu?

Saskaņā ar Ārstu Ētikas kodeksu katram ārstam jāatturas, lai viņa paša subjektīvie morāles, politiskie un reliģiskie apsvērumi aizēnotu uz pierādījumiem balstītu zinātnisku pieeju. Pēc tādas pieejas homoseksuālu orientāciju nedz var, nedz vajag mainīt. [1;35;36;37] Uz šo brīdi pie homoseksualitātes un homofobijas ir iespējami daži psihoterapeitiski risinājumi. Pie ego-distoniskajiem seksuālās orientācijas traucējumiem psihoterapijas mērķis ortodoksālam homoseksuālistam ir savas homoseksualitātes pieņemšana un internalizētās homofobijas samazināšana. [25; 38] Ja tā saucamais homoseksuālists īstenībā ir biseksuālists, ir iespējams fokusēt monogāmas attiecības tikai uz pretējo dzimumu. Šeit ir svarīga paša biseksuālista vēlme to darīt. Šāda vēlme nav atkarīga no kādas iluzoras brīvās gribas, bet gan no spēcīgas dziņas izveidot tikai monogāmas attiecības.

STS, depresijas, atkarības un parafīlijas homoseksuāli orientētajiem pacientiem tiek ārstētas tāpat kā šāda tipa traucējumi heteroseksuāli orientētiem pacientiem.

Kā ārstiem izturēties pret homofobiju, heteroseksismu vai homoseksuālo paniku? Homofobiju iespējams ārstēt. [25; 38] Cilvēkus, kam homoseksualitāte kaimiņos rada nepārvaramu riebumu, paniku vai cita veida ciešanas emocijas, arī iespējams nosūtīt uz psihoterapeitisku ārstēšanu, ja vien izdodas empātiski izskaidrot šādas ārstēšanas nepieciešamību un ieguvumus. Garīdzniecības nostāja diez vai ir maināma mūsdienās, bet nākotnē – kas zina? Visa teoloģija ir tikai cilvēku filozofisko teoriju maiņa. Katoļu baznīca jau atzina savas uzskatu kļūdas par zemi kā pasaules centru, atzina, ka Darvinam ir taisnība. Nu jau pāvests Francisks izteicās, ka "cilvēkiem nav jāvairojas kā trušiem".

Literatūra.

1.      Ritter K.Y., Terndrup A.I. Handbook of Affirmative Psychotherapy with Lesbians and Gay Men. The Guilford Press.  2002.

2.      Acosta F.X. Etiology and Treatment of Homosexuality: A Review. Archives of Sexual Behavior, 1975, 4(1): 9-29.

3.      Freud S. Three Contributions to the Sexual Theory. Trans. by A. A. Brill. New York: The Journal of Nervous and Mental Disease Publishing Company, 1910; Bartleby.com, 2010. www.bartleby.com/278/.

4.      Swaab D.F. Sexual differentiation of the human brain: relevance for gender identity, transsexualism and sexual orientation. Gynecol Endocrinol 2004; 19: 301–312.

5.      Rahman Q. The neurodevelopment of human sexual orientation. Neuroscience and Biobehavioral Reviews, 2005; 29: 1057–1066.

6.      Mustanski B.S., DuPree M.G., Nievergelt C.M., Bocklandt S., Schork N.J., Hamer D.H. A genomewide scan of male sexual orientation. Hum Genet, 2005; 116: 272–278.

7.      Rice W.R., Friberg U., Gavrilets S. Homosexuality as a Consequence of Epigenetically Canalized Sexual Development. The Quarterly Review of Biology, 2012 Dec; 87(4): 343-368.

8.      Sanders A.R., Martin E. R., Beecham G. W., Guo S., Dawood K., Rieger G., Badner J. A., Gershon E. S., Krishnappa R. S., Kolundzija A. B., Duan J., Gejman P. V., Bailey J. M. Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation. Psychological Medicine, 2014; 1-10.

9.      Horowitz J.L., Newcomb M.D. Bisexuality, Not Homosexuality: Counselling Issues and Treatment Approaches. Journal of College Counselling, 1999; 2(2): 148-163.

10.  Gates G.J. How many people are lesbian, gay, bisexual, and transgender? The Williams Institute, 2011 Apr. http://williamsinstitute.law.ucla.edu/wp-content/uploads/Gates-How-Many-People-LGBT-Apr-2011.pdf

11.  Hu S.-h., Wei N., Wang Q.-D., Yan L.-q., Wei E.-Q., Zhang M.-M., Hu J.-B., Huang M.-I., Zhou W.-h., Xu Y. Patterns of Brain Activation during Visually Evoked Sexual Arousal Differ between Homosexual and Heterosexual Men. American Journal of Neuroradiology, 2008 Nov; 29: 1890-1896.

12.  Pillard R.C., Poumadere J., Carretta R.A. Is Homosexuality Familial? Some Data, and a Sugestion. Archives of Sexual Behavior, 1981, 10(5): 465-475.

13.  Dawood K., Pillard R.C., Horvath C., Revelle W., Bailey J.M. Familial Aspects of Male Homosexuality. Archives of Sexual Behavior, 2000, 29(2): 155-163.

14.  Bailey J.M., Willerman L., Parks C. A Test of the Maternal Stress Theory of Human Male Homosexuality. Archives of Sexual Behavior, 1991, 20(3): 277-293.

15.  Tomeo M.E, Templer D.I., Anderson S., Kotler D. Comparative data of childhood and adolescence molestation in heterosexual and homosexual persons. Archives of Sexual Behavior, 2001, Oct; 30(5): 535-541.

16.  Farr R.H., Forssell S.L., Patterson C.J. Parenting and Child Development in Adoptive Families: Does Parental Sexual Orientation Matter? Applied Developmental Science, 2010, 14(3), 164–178.

17.  Regnerus M. How different are adult children of parents who have same-sex relationships? Findings from New Family Structures Study. Social Science Research, 2012, 41: 752-770.

18.  Мондимор Ф.М. Гомосексуальность: Естественная история. У-Фактория, Екаринбург, 2002.

19.  Dawkins R. The Selfish Gene. 2 ed. The Oxford University Press, 1989.

20.  Bagemihl B. Biological Exuberance: Animal Homosexuality and Natural Diversity. St. Martin's Press, 1999.

21.  Čvorović J. Nonhuman Primates Homosexual Behavior: A Critical Review of Literature. Antropologija, 2006; 2: 7-17.

22.  Woods V., Hare B. Bonobo but not chimpanzee infants use socio-sexual contact with peers. Primates, 2010. DOI 10.1007/s10329-010-0229-z. http://www.vanessawoods.net/pdf/woods_hare_2011.pdf

23.  Lock J., Kleis B. Origins of Homophobia in Males: Psychosexual Vulnerabilities and Defence Development. Merican Journal of Psychotherapy, 1998, 52(4): 425-436.

24.  Williamson I.R. Internalized homophobia and health issues affecting lesbians and gay men. Health Education Research, 2000, 15(1): 97-107.

25.  Weber-Gilmore G., Rose S., Rubinstein R. The Impact of Internalized Homophobia on Outness for Lesbian, Gay, and Bisexual Individuals. The Professional Counselor: Research and Practice, 2011; 1(3): 163-175.

26.  Williams M. Homosexuality Anxiety: A Misunderstood Form of OCD. Leading-Edge Health Education Issues, Nova Publishers, 2011: 195-205. http://www.psychologytoday.com/files/attachments/72634/williamshocd2008.pdf.

27.  Williams M.T., Farris S.G. Sexual orientation obsessions in obsessive-compulsive disorder: prevalence and correlates. Psychiatry Res. 2011 May 15; 187(1-2): 156–159.

28.  Adams H.E., Wright L.W., Lohr B.A. Is Homofobia Associated With Homosexual Arousal? Journal of Abnormal Psychology, 1996, 105(3): 440-445.

29.  Panorāma 2014.gada 23.oktobrī. Katoļu baznīca nav mainījusi attieksmi pret gejiem un lesbietēm. Intervē Dace Stirāne. http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/23.10.2014-katolju-bazniica-nav-mainiijusi-attieksmi-pret-gejiem-un-lesbiet.id37536/ (04:19.min).

30.  Schnall S., Haidt J., Clore G. L., Jordan A. H. Disgust as Embodied Moral Judgment, Personality and Social Psychology Bulletin, 2008; 34(8): 1096–1109.

31.  Horberg E.J., Oveis C., Keltner, D., Cohen A.B. Disgust and the Moralization of Purity, Journal of Personality and Social Psychology, 2009; 97(6): 963–976.

32.  Pizarro D., Inbar Y., Helion C. On Disgust and Moral Judgment. Emotion Review, 2011; 3(3): 267–268.

33.  Eskine K.J., Kacinik N.A., Prinz J.J. A Bad Taste in the Mouth: Gustatory Disgust Influences Moral Judgment, Psychological Science, 2011; 22(3): 295–299.

34.  Case T. I., Oaten M. J., Stevenson R.J. Disgust and Moral Judgment, in Emotions, Imagination and Moral Reasoning, ed. C. Mackenzie and R. Langdon, New York: Psychology Press, 2012: 191–214.

35.  Stein T.S., Cohen C.J. Contemporary Perspectives on Psychotherapy with Lesbians and Gay man. Springer Science/Business Meida, LLC, 1986.

36.  Goldstein, Eda G., Horowitz L.C. Lesbian Identity and Contemporary Psychotherapy: a Framework for Clinical Practice. The Analytic Press, Inc, 2003.

37.  MacNutt, F. Can homosexuality be healed? Chosen Books, 2006.

38.  Brady M.T. „Sometimes We are Predjudiced Against Ourselves”: Internalised and External Homophobia in the Tratment of an Adolescent Boy. Contemporary Psychoanalysis, 2011, 47(4): 458-479.

Raksts publicēts žurnāla 'Medicus Bonus' 2015.gada marta numurā