Hologrammu padara iespējamu viļņu interference – materiālu parādību, kuru aprakstīja fiziķi. Interference ir viļņu pastiprināšanās, tiem savstarpēji pārklājoties. Ar neapbruņotu aci dabā saredzams kā krustu-šķērsu raksts ūdenī, kad krustojas vairāki no dažādām pusēm ejoši ūdens viļņi. Kompleksais virsotņu un ieplaku izkārtojums, kas rodas šajās sadursmēs, saucas par interferences rakstu. Interferences rakstus var radīt jebkura veida viļņi, tostarp arī radioviļņi un gaismas viļņi. Tā kā lāzera izstarotā gaisma ir īpaši viendabīga, tā labi noder, lai radītu skaidrākus interferences rakstus. Tāpēc hologrammas, kādas mēs pazīstam mūsdienās, iespējamas tikai ar lāzera palīdzību.
Hologramma rodas, ja lāzera gaisma tiek sadalīta divos atsevišķos staru kūļos. Pirmais kūlis atstarojas pret objektu, kuru fotografē. Otrajam gaismas kūlim ļauj mijiedarboties ar pirmā staru kūļa atstaroto gaismu. Kad tas notiek, tie veido interferences rakstu, kurš pēc tam tiek pierakstīts uz filmas. Tiklīdz kāds gaismas avots izgaismo šo filmu, parādās sākotnējā priekšmeta trīsdimensiju attēls. Ja sniegsieties ar roku pēc šīs hologrammas, roka izies attēlam cauri.
Hologrāfisko efektu novērojumi radīja milzum daudz teoriju saistībā ar cilvēka apziņas fenomena izprašanu. Maikls Talbots grāmatu „Hologrāfiskais Visums” , kas tulkota arī latviešu valodā, iesāk ar aprakstu, kā „filmā „Zvaigžņu kari” Lūkas Skaivalkera piedzīvojumi iesākas tad, kad no robota Artu Detū izšaujas gaismas staru kūlis un miniatūrā projicē princeses Leijas trīsdimensiju attēlu. Kā apburts Luka vēro, kā spokainā gaismas skulptūra lūdz kādu, sauktu par Obi van Kenobi, steigties tai palīgā. Šis attēls ir hologramma - trīsdimensiju attēls, kas veidots ar lāzeru. Tehnoloģiskā maģija, kas nepieciešama šāda attēla izveidošanai, ir patiešām pārsteidzoša. Tomēr vēl pārsteidzošāks ir tas, ka daži zinātnieki tic, ka visums pats ir sava veida milzīga hologramma – kāda lieliski detalizēta ilūzija, kas nav vairāk vai mazāk īsta kā priceses Leijas tēls, kurš liek Lukam sākt savu meklējumu ceļu.”
„1972.gadā Hārvārda universitātes redzes pētnieki Dāniels Pollens un Maikls Trektenbergs izvirzīja hipotēzi, ka ar hologrāfisko smadzeņu teoriju var izskaidrot, kāpēc dažiem cilvēkiem piemīt fotogrāfiskā atmiņa (zināma arī kā „eidētiskā atmiņa”). Parasti indivīdi ar fotogrāfisko atmiņu dažus brīžus aizvadīs „skennējot” ainavu, kuru vēlas iegaumēt. Kad gribēs to atcerēties, viņi aizvērtām acīm vai arī, lūkojoties uz tukšu sienu vai ekrānu, smadzenēs projicēs tās garīgo attēlu. Pētot šādu indivīdu – Hārvārda universitātes mākslas vēstures profesori Elizabeti -, Pollens un Traktenbergs konstatēja, ka šādi projicēti garīgie attēli viņai pašai bija tik reāli kā, piemēram, tad, kad viņa „nolasīja” Gētes darba „Fausts” lappuses attēlu – acis kustējās tā, it kā viņa pa īstam lasītu konkrēto lappusi.
Džordžtaunas universitātes profesors neiroķirurgs Karls Pribrems (Karl H. Pribram) sāka darboties ar ideju, ka atmiņas ir sadalītas pa visām smadzenēm nevis ir sadalītas pa šauri lokalizētiem centriem. Viņš, atrada, ka pacienti, kuriem atdalīts kāds smadzeņu, necieta no atmiņu traucējumiem. Lielākas smadzeņu daļas izņemšana varēja likt pacienta atmiņām kļūt it kā miglainākām, tomēr no operāciju zāles neviens neiznāca, pilnīgi zaudējis atmiņu. Pribremam tas atgādināja hologrammu īpašību – ja filmas hologrāfisko gabaliņu, piemēram, ar ābola attēlu pārgriež uz pusē un atkal izgaismo ar lāzeru, katrā gabaliņā var atrast visu ābola attēlu. Ja sadalīšanu turpina tālāk un filmas gabaliņi paliek mazāki, attēli paliek neskaidrāki. Pretēji parastām fofogrāfijām katrs hologrammas gabaliņa fragments satur informāciju par tur ierakstīto veselo. Līdz ar to Pribrams definēja smadzeņu holonomisko modeli (holonomic model of brain processing). Vienīgais atlikušais jautājums bija: kādu viļņveida dabas fenomenu smadzenes lieto, lai radītu šādas iekšējās hologrammas? Pribrems iedomājās, ka tās elektriskās komunikācijas, kas rodas smadzeņu nervu šūnās jeb neironos, nerodas pa vienai. Neironiem ir zari, tāpat kā kokiem, un, kad elektriskais ziņojums sasniedz kāda šī zara galu, tas izstarojas uz āru – tāpat kā viļņojums dīķī. Tā kā neironi ļoti cieši savienoti kopā, šie elektrības viļņi, kuri izplatās kā viļņveida parādība, visu laiku šķērso cits citu. Pribremam ienāca prātā ideja, ka šie elektriskie viļņi droši vien rada gandrīz vai nebeidzamu interferenču modeļu kaleidoskopisku kūli, kas savukārt varētu būt tie, kuri smadzenēm piešķir to hologrāfiskās īpašības. Starp neirozinātniekiem hologrāfiskais atmiņu modelis tomēr neguva īpašu atsaucību, jo dati bija pretrunīgi un varēja atrast citus skaidrojumus.
1980.gadā Konektikutas universitātes psihologs doktors Kenets Rings teoriju paplašināja. Viņš piedāvāja ideju, ka tās pieredzes, kuras cilvēks gūst uz nāves sliekšņa, var izskaidrot ar šo hologrāfisko modeli. Rings, kas ir Starptautiskās pirmsnāves pieredžu asociācijas prezidents, tic, ka šādas pieredzes, kā arī nāve pati par sevi būtībā nav nekas vairāk kā personas apziņas pārvietošanās no viena hologrammas realitātes līmeņa uz kādu citu.
1985.gadā doktors Staņislavs Grofs, Merilendas Psihiatriskās izpētes centra vadītājs un Džona Hopkinsa Medicīnas universitātes psihiatrijas skolas asistējošais profesors, publicēja grāmatu, kurā secināja, ka esošie neiropsiholoģiskie modeļi neder un tikai hologrāfiskais modelis var izskaidrot tā dēvētās arhetipu pieredzes, sastapšanos ar kolektīvo zemapziņu un visus citus neparastos fenomenus, ar kādiem sastopamies mainītas apziņas stāvoklī.
1987.gadā Sapņu izpētes asociācijas ikgadējā sanāksmē, kas norisinājās Vašingtonā, fiziķis Freds Alans Volfs uzsvēra, ka ar hologrāfisko modeli var izskaidrot tā dēvētos apskaidrotos sapņus (neparasti spilgtus apskaidrības sapņus, kuros sapņotājs atskārš, ka viņš vai viņa ir nomodā). Volfs tic, ka šādi sapņi patiesībā ir citu – paralēlo – realitāšu apciemojumi un ka hologrāfiskais modelis galu galā ļaus attīstīt „apzināšanās fiziku”, kas dos iespēju pilnīgāk izpētīt šos esības citu dimensiju līmeņus.
1987.gadā izdotajā grāmatā Synchronicity: The Bridge Between Matter and Mind (Sinhronitāte: tilts starp matēriju un prātu) Karalienes universitātes (Kanāda) fiziķis doktors F.Deivids Pīts (F.David Paet) apgalvoja, ka sinhronismus (sagadīšanās, kas ir tik neparastas un psiholoģiski nozīmīgas, ka tās nekādi nevar uzskatīt par nejaušām) var izskaidrot ar šo hologrāfisko modeli. Pīts domā, ka šādas sagadīšanās faktiski ir „īstenības auduma plīsumi”. Tie atklāj, ka cilvēka domu procesi ir daudz ciešāk saistīti ar fizikālo pasauli, nekā līdz šim tika uzskatīts.
Daži zinātnieki, filosofi un rakstnieki tic, ka visums pats ir milzīga hologramma. Kvantu fiziķi atrada, ka, ja matēriju sadala aizvien mazākos un mazākos gabaliņos, tad tā, iespējams, var sasniegt to punktu, kur šiem gabaliņiem – elektroniem, protoniem un citiem – vairs nepiemitīs parasto objektu īpašības. Atklājās, ka elektronam nepiemīt dimensija jeb izmērs. Tā iespaida dēļ, kādu elektrons atstāj uz televizora ekrānu, šis atstātais punkts izskatās pēc daļiņas. Taču tas var „izšķīst” izplūdušā enerģijas mākonī un uzvesties tā, it kā būtu telpā izkliedēts vilnis. Ja to virza uz barjeru, kurā izgriezti divi šķēlumi, tas pa šiem šķēlumiem iziet cauri vienlaikus. Kad viļņveida elektroni saduras cits ar citu, tie rada interferences rakstus. Eksperimeti it kā pierāda, ka elektrons ir vienmēr vilnis tad, kad to neviens nenovēro. Ja jebkuras elementārdaļiņas reģistrē aparatūra, tās redzamas kā punktveida daļiņas. Tā sakot – nekustīga fotogrāfija. Dāņu fiziķis Nils Bors norādīja: ja elementārdaļiņas sāk eksistēt tikai novērotāja klātbūtnē, tad nav jēgas runāt par kādas daļiņas īpašībām un raksturojošiem lielumiemkā eksistējošiem ārpus tā, ko viņi novēro.
Deivids Boms (David J. Bohm) bija kvantu fiziķis, grāmatas ‘Wholeness and The Implicate Order’ (Veselums un iesaistītā kārtība) autors, kas atbalstīja holonomiskās prāta teorijas. Viņš izdomāja, ka, ja elementārdaļiņas līdz novērošanas brīdim neeksistē, tad tās vairs nav jāuzskata par neatkarīgām „lietām”. Var pat pacelt jautājumu, vai fiziķi atsevišķas elementārdaļiņas nerada no savas iztēles? Piedevām, lai gan elektronu individuālās kustības izskatījās nejaušas, liels skaits elektronu spēja radīt pārsteidzoši labi organizētus efektus. Līdzīgi amēbas tipa radībām plazma pastāvīgi sevi reģenerēja un visus netīrumus ieslēdz ar valni – tieši tāpat, kā bioloģiski organismi var pārklāt ar cistu kādu svešķermeni. Bomu šīs organiskās spējas tā pārsteidza, ka viņam radās iespaids, it kā šī elektronu jūra ir „dzīva”. Boms šādas kolektīvās elektronu kustības nosauca par plazmoniem. Tādējādi visa mūsu taustāmā ikdienas dzīves realitāte patiesībā ir sava veida ilūzija, kas ir līdzīga hologrāfiskam attēlam. Zem tās pastāv kāds cits dziļāks un plašāks esamības līmenis, kurā atrodas visi mūsu fizikālās pasaules objekti un parādības – daudzējādā ziņā tādā pašā veidā, kā no gabaliņa hologrāfiskas filmas veidojas hologramma. Boms šo dziļāko līmeni nosauca par par „iesaistīto (kas nozīmē „salocīto”) kārtību”. Mūsu pašu esamības līmeni viņš nosauca par eksplicēto jeb „izvērsto kārtību”. Pat elektrons nav viena lieta, bet gan kopums vai pat vesels ansamblis, kas salocīts visā telpā. Visumu Boms ieteica apzīmēt ne tik daudz kā hologrammu, bet ar terminu ‘holokustība’. Nav jēgas uzskatīt, ka visums sastāv no daļām, tāpat kā strūklakas dažādos geizeros kā kaut ko atsevišķi pastāvoša no kopējā zemes ūdens apjoma, no kura arī geizeri iztek. Visumā viss ir kādas nepārtrauktības daļa. Tomēr visums nav kaut kas nediferencēts. Visumā esošajām lietām var būt sava specifiska kvalitāte, tāpat kā virpuļiem vai burbuļiem, kas izveidojas upē. Tāpat sabiedrībā bez skata uz kopējo veselumu nevar izprast kriminālnoziedzību, nabadzību, narkotisko vielu atkarību. Tādas pašas ir cilvēka apziņas attiecības ar elementārdaļiņu pasauli. Arī individuālā apziņa ir kāda liegāka matērijas forma (īpašību duālisms). Tikai apziņas izprašanas problēma ir tā, ka holokustības dēļ nav jēgas runāt par apziņas un matērijas mijiedarbību. Kaut kādā ziņā novērotājs ir arī pats novērojamais. Novērotājs ir arī mērinstruments, eksperimentālie rezultāti, laboratorija un vēja plūsma ārpus laboratorijas. Līdzīgā kārtā Boms uzskata, ka nav jēgas visuma iedalīšanai dzīvās un nedzīvās būtnēs. Dzīvā un nedzīvā matērija ir ievīta viena otrā. Pat klints kaut kādā veidā ir dzīva, saka Boms, jo dzīvība un inteliģence piemīt ne tikai matērijai, bet atrodas arī „enerģijā”, „laikā”, „visā visuma audumā” un it visā pārējā, ko mēs abstrahējam no šīs holokustības un kļūdaini uztveram kā atsevišķas lietas. Pēc Talbota vārdiem, Boms domāja, ka elektrons ir ne vien kaut kas līdzīgs prātam, bet ir arī augstākas sarežģītības pakāpes būtne. Tas, ka elektroni un arī citas elementārdaļiņas aktīvi lieto informāciju, norāda, ka spēja atbildēt uz jēgu piemīt ne tikai apziņai, bet arī matērijai. Tieši tāpat kā jebkura hologrammas daļa satur visa veseluma attēlu, tā arī katra Visuma porcija ietver sevī visu veselo. Tas nozīmē: ja mēs zinātu, kā tai piekļūt, mēs spētu atrast Andromedas galaktiku uz savas kreisās rokas īkšķa. Mēs atrastu arī Kleopatru, kas pirmo reizi sastop Cēzaru, jo principā visa pagātne un līdzdalība nākotnē ir ierakstīta katrā mazā laika un telpas apvidū. Katrā mūsu ķermeņa šūnā ir ielocīts viss Visums.
Maikls Talbots savā grāmatā „Hologrāfiskais Visums” aplūko Boma un Pribrema teorijas vienkop. Mūsu smadzenes matemātiski konstruē objektīvo realitāti, interpretējot svārstības, kuras galu galā ir citu dimensiju projekcijas – kādu dziļāku eksistneces kārtību, kas atrodas aiz laika un telpas. Smadzenes ir hologramma, kas ietvertas hologrāfiskajā Visumā. Tāda lieta kā objektīvā pasaule nepastāv – vismaz ne tajā veidā, kā esam pieraduši tam ticēt. Privātā sarunā Boms esot pateicis, ka viss Visums ir „doma” un visa tā realitāte pastāv vienīgi tajā, ko domājam. Tas, kas atrodas „ārpusē”, ir plašs viļņu un svārstību okeāns. Realitāte mums šķiet stabila tikai tāpēc, ka mūsu smadzenes spēj paņemt šo izplūdušo hologrāfisko kontūru un pārveidot to tajos stienīšos, akmeņos un citos atpazīstamos priekšmetos, kas veido mūsu pasauli. Labas kvalitātes zīda audums vai pludmales smilšu zem kājām ir tikai sīki izstrādāta fantoma locekļu sindroma versijas. Tas nenozīmē, ka nepastāvētu porcelāna krūzītes vai pludmales smiltis. Tas vienkārši nozīmē to, ka porcelāna krūzītei attiecībā uz savu realitāti piemīt divi dažādi raksturojumi. Ja tā tiek filtrēta caur mūsu smadzeņu lēcu, tā sevi manifestē kā krūzīte. Ja mēs šo smadzeņu lēcu atmestu, tad pieredzētu to kā interferences modeli. Arī sevi mēs varam uzlūkot kā fiziskus ķermeņus, kas pārvietojas telpā, vai kā interferences rakstus ar neskaidrām kontūrām, kuri ir ietverti kosmiskajā hologrammā. Pēdējais ir tuvāks īstenībai. Hologrāfiskajā visumā ir iluzori gan laiks, gan telpa. Mēs esam ieprogrammēti domāt laika un telpas kategorijās. Tāpēc Maikls Talbots secina, ka viss esošais ir „jāuzlūko kā ilūzija, un mūžīga būs tikai apziņa – dzīvā Visuma apziņa”. Viņš piekrīt Karlosa Kastaņedas donam Huanam, kurš saka: „Mēs esam pati apzināšanās; mēs neesam objekti, mums nepiemīt cietība. Mēs esam neierobežoti. Priekšmetu un cietvielu pasaule ir veids, kas padara mums ērtāku pārvietošanos uz zemes”.
Privātā sarunā ar Maiklu Talbotu hologrāfiskās idejas esot atbalstījis arī fiziķis Viljams Tillers, Stenfordas universitātes Materiālu zinātņu departamenta vadītājs. Tillers domā, ka realitāte ir līdzīga tai „holozemei”, kādu televīzijā redzam filmā Star Trek: The Next Generation. Šajā seriālā holozeme ir apkārtne, kurā tās iedzīvotāji var izraisīt burtiski jebkuru realitātes hologrāfisko simulāciju: biezu mežu vai rosīgu pilsētu. Viņi tāpat spēj mainīt katru simulāciju un jebkurā veidā, kā vien paši to vēlas – liekot materializēties lampai vai pazust negribētam galdam. Tillers domā, ka visums ir sava veida hologramma, kas radīts, „integrējot” visas dzīvās būtnes. Viņš apgalvo: „Mēs to esam radījuši kā līdzekli, lai varētu izdzīvot savas pieredzes, un mēs esam radījuši tos likumus, kas to vada. Un tad, kad mēs nonākam līdz savas sapratnes robežām, mēs varam pārveidot likumus tā, lai, augot līdzi, varētu radīt jaunu fiziku”.
Doktors Dens Dičvalds darbā ‘The Holographic Paradigm’ izsaka domu, ka cilvēciskā būne ir pašpietiekama, sevi ģenerējoša un pati sevi apzinoša hologramma.
Vēl kāds zinātnieks, kas tic, ka Boma iesaistītajai sakārtotība ietekmē psiholoģiju, ir psihiatrs Montegjū Ulmans (Montague Ullman) – Maimonida Medicīniskā centra Sapņu laboratorijas Bruklinā Ņujorkā dibinātājs un Ņujorkas Alberta Einšteina Medicīnas koledžas klīniskās psihiatrijas goda profesors. Ulmans uzrakstīja darbu ‘Wholeness and Dreaming’ (Veselums un sapņošana). Hologrāfiskajā kārtībā visi cilvēki ir vienoti. Viņš piekrīt Bomam, ka svarīgs ir veselums, un domā, ka sapņi ir veids, kā daba mēģina mijiedarboties ar mums šķietami obligāto vēlmi fragmentēt pasauli. Ja mēs neiemācīsimies pārvarēt visus veidus, kādos esam sadalījuši pa fragmentiem cilvēku rasi – nacionāli, reliģiski, ekonomiski un jebkurā citā veidā -, varam nejauši iznīcināt visu kopējo gleznu. Nakts sapņu hologrammās parādās šī vajadzība pēc vienotības, konstruktīvākiem un radošākiem risinājumiem. Kas ir nakts sapņu nebeidzamās gudrības plūsmas avots? Ulmans atzīst, ka to nezin. Iespējams, ka sapņi ir tilts starp uztveramo un nemanifestēto lietu kārtību. Viņš domā, ka ar hologrāfisko teoriju var izskaidrot ne tikai sapņus, bet arī psihozes, mistiķu redzējumus. Piemēram, šizofrēniķi bieži vien ziņo par it kā „okeāniskām vienotības izjūtām ar Visumu”, bet tas notiek kaut kādā maģiskā vai iluzorā veidā. Viņi apraksta, ka pazūd robeža starp sevi un citiem – ticību tam, ka viņu domas vairs nav privātas. Viņi uzskata, ka spēj lasīt citu domas, un tā vietā, lai uzskatītu cilvēkus, priekšmetus un jēdzienus par individuālām lietām, viņi bieži vien tās uzlūko kā lielākas apakšklases – tā ir tendence, kas, šķiet, ir veids, kā izteikt realitātes hologrāfiskās īpašības, kuras viņi paši sevī atrod. Mānijas pacienti šo hologrāfisko tendenci izjūt vēl stiprāk. Mānijas jūtu pacēlumā viņi grandiozā veidā identificē sevi ar kādu bezgalīgu potenciālu.
Fiziķis Freds Alans Volfs (Fred Alans Volf) uzskatīja, ka hologrāfiskais modelis izskaidro tā saucamos spilgtos jeb apskaidrotos sapņus (lucid dreams), kuros subjekts var sapņa sižetu kontrolēt. Volfs apgalvoja, ka spilgtie sapņi (iespējams, visi sapņi) ir ciemošanās paralēlajos visumos. Tie ir mazākas hologrammas lielāku un aptverošāku hologrammu iekšpusē. Viņš pat ierosināja spēju sapņot spilgtus sapņus par paralēlo visumu apziņu.
Merilendas Psihiatrisko pētījumu centra vadītājs un Džona Hopkinsa Medicīnas augstskolas psihiatrijas docents, daudzu grāmatu autors Staņislavs Grofs (Stanislav Grof) pētīja halucinogēna LSD (lizergīnskābes dietilamīds) ietekmi uz apziņu. Viņš atrada, ka LSD seansu laikā pacienta apziņa šķietami izgāja ārpus parastajām ego robežām. Piemēram, kāda paciente pēkšņi palika pārliecināta, ka pieņēmusi kāda aizvēsturiska sieviešu kārtas rāpuļa identitāti. Viņa sniedza bagātīgu aprakstu par sajūtām, kas pavada iekapsulēšanos šādā formā, lai gan it kā nebija zinājusi tādu informāciju iepriekš. Paciente arī pasaka, ka šo sugu tēviņiem visuzbudinošākais ir krāsotu zvīņu plankums galvas sānos. Citu pacientu pieredzes saistījās ar piekļūšanu rasu un kolektīvajām atmiņām. Slāviskas izcelsmes indivīdi pieredzēja, kā piedalījušies cīņās pret Čingishana mongoļu ordām, dejojuši kopā ar Kalahari bušmeņiem, piedalījušies Austrālijas aborigēnu iniciācijas rituālos un miruši kā acteku ziedojumu upuri. Šajos aprakstos bieži vien atainojās dīvaini vēsturiski fakti un zināšanas, kas bieži nesaistījās ar pacientu izglītību, rasi un iepriekšējo saskarsmi ar šīm lietām. Piemēram, kāds neizglītots pacients sniedza bagātīgu atstāstu par tehnikām, kas saistās ar ēģiptiešu praktizēto balzamēšanu un mimifikāciju. Vēl citi „ietonējās” Tālo Austrumu kultūrās, sniedzot bagātīgus aprakstus par japāņa, ķīnieša vai tibetieša psihi, kā arī izklāstot dažādas daoisma vai budisma mācības. Grofam šķita, ka nepastāv nekādi ierobežojumi – LSD seansus piedzīvojušie subjekti varēja jebkam piekļūt. Šādām pieredzēm Grofs ieviesa terminu ‘pārpersonisks’ (transpersonal). Kopā ar pedagogu un psihologu Ābrahamu Maslovu tika nodibināts jauns psiholoģijas atzars – pārpersoniskā psiholoģija (transpersonal psychology). Grofs domāja, ka hologrammām piemīt gandrīz vai neierobežota kapacitāte informācijas uzglabāšanā un atgūšanā, vīziju, fantāziju un halucināciju izsaukšanā. Par holotropo apziņas stāvokli viņš nosauca tādu, kurā iespējams piekļūt šim hologrāfiskajam labirintam, kas vieno visus esības aspektus. Tas sevī ietver bioloģisko, psiholoģisko, rasu un garīguma vēsturi, pasaules tagadni, pagātni un nākotni, kā arī citus realitātes līmeņus. Atmiņu iegūšanas psihoterapeitisko tehniku Grofs nosauca par holotropisko terapiju, kas aprakstīta viņa grāmatā „The Adventure of Self-Discovery”.
Maikls Talbots un citi hologrāfisko teoriju piekritēji uzskata, ka mācīšanās ir process, kas turpinās pat pēc nāves un zināšanas ir iespējams paņemt līdzi pat pēc nomiršanas. Kāds vīrietis esot teicis, ka viss, ko viņam pēcnāves pārdzīvojumā vajadzēja darīt, bija tikai pajautāt, kā tas ir, piemēram, būt par insektu. Momentāni šī pieredze jau bija viņējā. Jūs varat tikai iedomāties jautājumu un uzreiz iegūt atbildi. Eksistē kāda bezgalīga „informācijas bibliotēka”. Varētu pabrīnīties, kāpēc mācīšanās ir tik nozīmīga dzīves laikā, ja jau visas atbildes un jebkuru pieredze var iegūt pēc nāves? Pēcnāves izjūtu pieredzētāji atbild, ka noteiktas atbildes tiem nav. ir tikai sajūta, ka mācīšanai ir kāds sakars ar dzīves jēgu un katra indivīda spējām ko sasniegt un palīdzēt citiem.
Hologrāfisko teoriju īpatnība un atšķirība no teoloģiskajām teorijām ir pilnīgs kosmiskas tiesāšanas vai jebkuras dievišķu sodu un apbalvojumu sistēmas iztrūkums. Teorijas piekritēji uzskata, ka viņi dzīvo „labsirdīgā” visumā. Piemēram, izmēģināt sevi insekta „ādā” ir interesants piedzīvojums, nevis karmiskais sods. Un kas ir viena insekta dzīves garums salīdzinot ar mūžību?
Dažas sapņu pircēju reakcijas:
Sapņu kritiķa viedoklis.
Dažas sapņu pircēju reakcijas:
Sapņu kritiķa viedoklis.
- Hologrāfiskās teorijas izklausās patiešām zinātniskas. Vismaz tā liekas pirmajā skatījumā, jo piekritēju un dibinātāju vidū ir daudz zinātnieku. Daudzi zinātnieki ir ļoti titulēti.
Tomēr Boma un hologrāfiskajās teorijās ir kaut kas no panpsihisma vai animisma – uzskata, ka apziņa ir visur. Citas teorijas, tai skaitā teoloģiskās, to noliedz. Tādus faktus neatrod un tāpēc neapstiprina dabaszinātnes.
- Kritiķi uzdod jautājumu: Vai elektrons jeb klints atpazīst sevi spogulī? Vai tie nosauc sevi vārdā, apzīmējot savu personību? Vai tie atceras savus paziņas? Vai elektrons spēj atšķirt citu elektronu kā sev radniecīgāku no protona, piemēram? Vai klintij ir emocijas? Vai tā uztver sarkanu krāsu? Ja tā visa nav, kā mēs varam lietot apziņas jēdzienu? Tas neko nemaina, ja klints vai elektrons nav „gabals”, bet tikai viļņu kopums.
- Ja ar apziņu mēs saprotam savu paziņu atpazīšanu, rīcības motīvu un emociju izjušanu un atpazīšanu sevi spogulī, tad nav pamata tādiem apgalvojumiem, ka nedzīvajai matērijai ir apziņa.
- Boms raksta: „Ja mēs zinātu, kā tai piekļūt, mēs spētu atrast Andromedas galaktiku uz savas kreisās rokas īkšķa. Mēs atrastu arī Kleopatru, kas pirmo reizi sastop Cēzaru”. Tas ir apgalvojums bez pierādījuma. Bomam, ja viņš darbotos zinātniski, būtu konkrēti jāatrod „Andromedas galaktika uz kreisā īkšķa” un „Kleopatru, kas pirmo reizi sastop Cēzaru”. Kleopatras un Cēzara personības apziņas konstrukcija ar visu viņu dzīves pieredzes pierakstu ir ārkārtīgi sarežģīts un milzīgs informācijas apjoms. To vēl nespēj aptvert mūsdienu superdatori. Ja tam pievieno visu jebkad dzīvojošo cilvēku pieredzes informāciju, apjoms ir vienkārši neizmērāms. Tam vēl jāpievieno visu jebkad dzīvojošo radījumu informācija. Vēl visam tam jāpievieno visu visumu un galaktiku dzīvo radījumu pārdzīvoto, ja tādi ir. Un vēl tam ir jāpievieno visi nākotnes radījumi ar visu viņu iegūto pieredzi. Ja šāds informācijas apjoms ir ierakstīts katrā īkšķa šūniņā – tam jābūt konkrētiem pierādījumiem. Izteiciens „Ja mēs zinātu, kā tai piekļūt...” nozīmē, ka Boms nekā tāda nav atradis. Vispār nekā nav atradis! Ja tiek salīdzināts ar hologrammām, jāatceras, ka hologramma tiek izveidota no konkrētas informācijas apjoma – priekšmeta fotogrāfijas vai lentē uzņemtas filmas. Man ir sajūta, ka hologrāfijas teoriju piekritēji vienkāršo informācijas pieraksta procesus un apjomu. Tituli un amati mums ne vienmēr palīdzēs īstenības izzināšanai.
- Kā Grofs var pateikt, ka paciente iepriekš to vai to nav zinājusi? Visi psihiatri un psihoterapeiti zin, ka lielāko daļu apgūtās informācijas cilvēki neatceras. Kā atrasts, cilvēki vispār vairāk neatceras nekā atceras. Bez tam zināms, ka pacienti nereti saka to, ko vēlas psihoterapeits. Ja psihoterapeits, šai gadījumā Staņislavs Grofs, grib pierādīt, ka pacientam zemapziņā ir arhetipiska informācija, kuru tas nekad nav apzinājies, pacients viņam var tā arī teikt. Piedevām, tā nav apzināta melošana, bet pašmaldināšana.
- Mūsdienu neirozinātnes atrada, ka saņemot stimulus no ārējā objekta caur sensorajiem orgāniem, mūsu smadzenēs un, attiecīgi, arī apziņā pēc pussekundes tiek radīta oriģināla kopija – filma. Neirozinātnēm ir konkrēti atradumi par sensoro sajūtu atmiņas tēlu lokalizācijām. Ar acīm uztvertie redzes tēli, krāsas, formas, kustības tiek uzkonstruētas redzes garozā. Ja to var izdarīt daudzas smadzeņu šūnas (tikai vienlaicīgi), nenozīmē, ka to pašu var saglabāt viena īkšķa šūna.
- Šī ārējās pasaules filma patiešām jau vairs nav pats oriģināls – „lieta sevī”.
- Piemērs ar valodām: cilvēki pieliek daudz pūļu, lai valodas iemācītos. Ja viss eksistētu katrā šūnā, mums būtu jāzin visas pasaules valodas, nevis tās jāmācās.
- Visuma hologrāfiskajām teorijām manā skatījumā ir vēl viena apstrīdama vieta – tās neatbild uz jautājumu, kas ir tā aparatūra, kā, piemēram, starus raidošais lāzers vai lāzera aizvietotājs. Materiālisti teiktu, ka visums un zemes pasaule ir pilna ar dažāda veida viļņiem, taču šie viļņi interferences rezultātā paši neveido apkārtējo priekšmetu hologrāfiskus attēlus. Bez lāzera nepieciešams fotoaparāts vai kinokamera, kas apkārtējās pasaules objektus uztver, nofotografē un patur atmiņā. Tikai šādi iegūtas bildītes var pārveidot par hologrammām ar lāzera palīdzību. Tāpēc paceļas jautājums: kur atrodas kinokameras un lāzeri? Kas tos izgatavo un noorganizē realitātes simulācijai?
- Pēc šīs teorijas iznāk, ka apziņa kā viļņu forma var turpināt eksistēt pēc smadzeņu nāves.
- Šeit īpašību duālisms noved pie apziņas nemirstības priekšstata. Smadzenes izjūk, apziņas viļņi paliek.
- Lai teorijai varētu ticēt, tai būtu jāatbild uz jautājumu, kas visas šīs hologrāfiskās bildes radījis? Kas radījis lāzerus, neironus vai pašas hologrammas? Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka var būt tikai divas galvenās teorijas. Pirmā teorija – to visu radījis kāds saprāts, intelekts, saukts par dievu, demiurgu, kosmisko saprātu vai ļauno ģēniju. Otrā teorija – tas viss radies pats no sevis, viļņveida procesu nejaušu kombināciju ceļā. Tādējādi mēs nekur tālāk neesam tikuši. Ja holoapziņu radīja saprāts, kas pats nav hologramma, tad esam pie substances duālisma. Radītāja apziņa nevar būt hologramma. Talbots raksta, ka holozeme ir ilūzija, tikai apziņa ir mūžīga. Jāatbild uz jautājumu, kā radās holozemes radītāja apziņa un no kā tad sastāv šī apziņa? Ja holoapziņa radās pati, nav nekādas teorijas, kā viļņi paši spontāni var izveidot tik sarežģītus fenomenus kā apziņa un objekti.
- Tātad hologrāfisko teoriju piekritēji visdrīzāk pieturas pie reliģiskām, spirituālām vai misticisma teorijām.
- Boma teorijā ir arī kaut kas no subjektīvisma. Viņš ir teicis, ka viss Visums ir „doma”. Iespējams, tā ir tuva solipsismam. Sīkāk Boms neprecizē savus uzskatus (esot teicis, ka pats labāk izšķiras par šīm brīnumainajām parādībām daudz neprātot).
- Arī prāta zinātnes vai neirozinātnes runā par virtuālām prāta ilūzijām. Taču tās apstrīdētu, ka hologramma pati par sevi var būt dzīva, ar savu iniciatīvu. Mēs taču neuzskatām par dzīvām figūras televizorā. Figūras no televizora nevar izkāpt no tā ārā un neatkarīgi pastaigāties pa istabu. Hologramma ir tikai trīsdimensiju televīzijas attēls.
- Ja mēs ieskatāmies, tad atrodam, ka neirozinātnes ir materiālistiskas pēc savas būtības. Ne jau tāpēc, ka neirozinātnieki, biologi tīšām grib pieturēties pie materiālisma. Daudzi atsevišķi zinātnieki ir duālisti. Zinātne kā tāda izmanto mērinstrumentus, jo tie ir neatkarīgi no apziņas, nav subjektīvi un reģistrē tādas materiālas daļiņas, kuras mūsu apziņa nereģistrē. Mērinstrumenti vispār reģistrē tikai materiālās daļiņas. No tā tiek secināts, ka ārējā materiālā pasaule – dzīvā un nedzīvā – patiešām eksistē. Vizuālais attēls mūsu apziņā ir reālas redzamās ārējās matērijas kopija, lai arī neprecīza. Tāpat kā filmā „Zvaigžņu kari” princeses Leijas trīsdimensiju attēls ir kādas reāli ārējā pasaulē eksistējošas personas kopija. Bez ārējās pasaules tēla nebūtu iespējams izveidot kopiju mūsu prātā. Arī virtuālās kopijas mūsu smadzenēs veidotas no matērijas.
- Maikls Talbots apraksta savu pieredzi: „Reiz, dziļi iegrimis domās par romānu, pie kura tobrīd strādāju un tas bija par vilkačiem, es pamanīju, ka ap manu ķermeni izveidojies spokains vilkača attēls. Vēlos uzsvērt, ka tā bija tikai vizuālas dabas parādība un ka es pats nevienu brīdi nejutos pārtapis par vilkati. Lai gan šis hologrāfiskais attēls, kas apņēma manu ķermeni, bija pietiekami reāls, jo, kad es pacēlu roku, es patiešām varēju saskatīt tā vilnā atsevišķus matiņus un to, kā no manu roku apņemošās, vilkam līdzīgās ķepas izspraucas suniski nagi. Patiešām itin viss šajos attēlos bija reāls, lai neteiktu vēl to, ka tie bija caurspīdīgi un es varēju saskatīt pats savu roku, ar miesu un asinīm zem tiem”. Te aprakstīta redzes vīzija, ko var nosaukt par hologrammu. Taču autors nevarēja šim vilkatim pieskarties, kā tas būtu ar reālu fizikālu objektu. Kā par hologrammām rakstīja pats Talbots – roka tai izskrietu cauri. Vilkača vīzija pēc laika izgaisa, kamēr reāls fizikāls objekts neizgaistu. Vēl viens kritērijs – vīziju vai halucināciju redz tikai tās autors. To nevar apliecināt citi. Tādu liecinieku iztrūkuma kritēriju parasti izmanto psihiatri halucināciju atšķiršanai no realitātes.
Slēdziens: hologrāfiskā teorija un hologrāfiskais visums ir tikai jauks un patīkams ... sapnis!
Līdzīgās ziņas:
Vai mēs dzīvojam matriksā? Jā, mēs sapņojam matriksā!
TV pārraide krievu val.:
Krievu val.: 1) "Kā atbrīvoties no gēnu tirānijas". Filmā atspoguļota akadēmiķa Vladimira Skulačova (Владимир Скулачев) lekcija, kurā tiek aprakstīta hipotēze par apoptozi (šūnu pašnāvība) un fenoptozi - gēnu diktētu organisma pašnāvības vai novecošanas procesu. Savu projektu Skulačovs nosauca par 'Homo Sapiens liberatus' - no gēnu diktāta atbrīvotais cilvēks.
2) "Smadzeņu diktatūra". Filma atspoguļo patreizējos zinātniskos uzskatus, ka cilvēka personība, identitāte, tadošā domāšana, nežēlība, altruisms slēpjas nevis dvēselē bet smadzenēs. Kā veidots šis dators, tā jūtas un uzvedas cilvēks.
3) "Smadzenes un saprāts". Filmā neirofizioloģijas profesora Konstantīna Anohina lekcija par smadzeņu un saprāta vienotību. Tiek akceptēts fizikālais monisms, bet noliegts Platona un Renē Dekarta smadzeņu un dvēseles duālisms. Demonstrētajos materiālos var redzēt pētījumus par gēnu saistību ar nervu šūnām un atmiņas procesiem. Vārdu sakot, tiek atšifrēta nervu sistēmas matrices darbība. Nervu sistēmas matrice - tas jau arī ir reālais Matrikss.
4) "Smadzeņu noslēpumi: pēdējā mīkla". Filmā atspoguļota apziņas veidošanās smadzenēs elektrisko impulsu rezultātā. Viss kā televizorā - ja plūst elektriskā strāva, veidojas apziņas bildītes. Ja kāda smadzeņu daļa nedarbojas, kādas bildes daļas vai pikseļu iztrūkst. Redzami arī nu jau slavenie Libeta eksperimenti, kas parāda, ka apziņas gribas lēmums iestājas pēc tam, kad lēmumu pieņēma smadzenes (neapziņa). Kad pētāmais cilvēks izlemj nospiest pogu, var salīdzināt apzinātā lēmuma laiku ar neironu aktivitātes uzsākšanos. Eksperiments parāda, ka sākumā parādās neironu aktivitāte un tikai 0,5 sekundes pēc tam subjekts sajūt lēmumu kaut ko izdarīt. Tas nozīmē "brīvās gribas" ilūziju un matriksa dominanci pār apziņu.
5) "Smadzeņu noslēpumi: viss notiek caur smadzenēm". Filma parāda, kā izkrītot kādai neiroloģiskai smadzeņu funkcijai, var konstatēt attiecīgo failu, kas smadzenēs rada noteiktus priekšstatus. Piemēram, paciente ar amūziju nesaprot mūziku un nespēj to baudīt. Vai arī izmainoties neironu darbībai smadzeņu garozas pieres daivā cilvēks pēkšņi sāk gleznot un atklāj, ka viņam tas tīri labi sanāk. Atkal mainoties neironu darbībai gleznošanas talanti pāriet. Tāpat cilvēka apziņu var pēkšņi pārņemt neironu darbības ierosināti reliģiozi pārdzīvojumi vai paranormālā pieredze. Vai tad mēs to paši izvēlamies, ja palūkojamies tā dziļāk?
6) "Smadzeņu noslēpumi: domu skati". Filma parāda domu un iekšējo tēlu veidošanās mehānismus mūsu smadzenēs. Smadzenes ir dators, kas rada savas domu bildes. Citu cilvēku seju atpazīšana ir svarīga mūsu smadzeņu funkcija un filmā parādīts mehānisms, kāpēc cilvēki saredz seju uz Marsa, fotokartiņu plankumos kā spokus, pleķī uz sienas kā Dievmāti. Tai pašā laikā mehānismam salūztot cilvēks pārstāj atpazīt sejas (sejas agnozija).
7) "Smadzeņu noslēpumi: pirmais starp līdzīgajiem". Filma parāda kā smadzenēs veidojas spēja plānot savas darbības, saprast valodu un runāt, kā arī spēja iztēloties un radoši domāt.
8) "Smadzeņu noslēpumi: emocijas". Filma atspoguļo emociju darbību cilvēka smadzenēs: bailes, riebums, dusmas, neizpratne, romantiskā mīlestība u.c.. Arī emocijas ir parastas smadzeņu evolūcijas programmas. Emocijas mūs regulē un vada mūsu darbības.
9) "Smadzeņu noslēpumi: domas attīstība". Filma atspoguļo, kā domāšana saistās ar atmiņām. Bērna attīstības gaitā domāšanu nosaka neironu darbība. Iegūtās pieredzes rezultātā vienas saites starp neironiem nostiprinās, kamēr citas atmirst. Atmirušās vai neeksistējošās saites nozīmē iztrūkstošas noteikta veida domāšanas iemaņas.
Slēdziens: hologrāfiskā teorija un hologrāfiskais visums ir tikai jauks un patīkams ... sapnis!
Līdzīgās ziņas:
Vai mēs dzīvojam matriksā? Jā, mēs sapņojam matriksā!
TV pārraide krievu val.:
Papildus informāciju skat. populārzinātniskajās dokumentālajās filmās:
Krievu val.: 1) "Kā atbrīvoties no gēnu tirānijas". Filmā atspoguļota akadēmiķa Vladimira Skulačova (Владимир Скулачев) lekcija, kurā tiek aprakstīta hipotēze par apoptozi (šūnu pašnāvība) un fenoptozi - gēnu diktētu organisma pašnāvības vai novecošanas procesu. Savu projektu Skulačovs nosauca par 'Homo Sapiens liberatus' - no gēnu diktāta atbrīvotais cilvēks.
2) "Smadzeņu diktatūra". Filma atspoguļo patreizējos zinātniskos uzskatus, ka cilvēka personība, identitāte, tadošā domāšana, nežēlība, altruisms slēpjas nevis dvēselē bet smadzenēs. Kā veidots šis dators, tā jūtas un uzvedas cilvēks.
3) "Smadzenes un saprāts". Filmā neirofizioloģijas profesora Konstantīna Anohina lekcija par smadzeņu un saprāta vienotību. Tiek akceptēts fizikālais monisms, bet noliegts Platona un Renē Dekarta smadzeņu un dvēseles duālisms. Demonstrētajos materiālos var redzēt pētījumus par gēnu saistību ar nervu šūnām un atmiņas procesiem. Vārdu sakot, tiek atšifrēta nervu sistēmas matrices darbība. Nervu sistēmas matrice - tas jau arī ir reālais Matrikss.
4) "Smadzeņu noslēpumi: pēdējā mīkla". Filmā atspoguļota apziņas veidošanās smadzenēs elektrisko impulsu rezultātā. Viss kā televizorā - ja plūst elektriskā strāva, veidojas apziņas bildītes. Ja kāda smadzeņu daļa nedarbojas, kādas bildes daļas vai pikseļu iztrūkst. Redzami arī nu jau slavenie Libeta eksperimenti, kas parāda, ka apziņas gribas lēmums iestājas pēc tam, kad lēmumu pieņēma smadzenes (neapziņa). Kad pētāmais cilvēks izlemj nospiest pogu, var salīdzināt apzinātā lēmuma laiku ar neironu aktivitātes uzsākšanos. Eksperiments parāda, ka sākumā parādās neironu aktivitāte un tikai 0,5 sekundes pēc tam subjekts sajūt lēmumu kaut ko izdarīt. Tas nozīmē "brīvās gribas" ilūziju un matriksa dominanci pār apziņu.
5) "Smadzeņu noslēpumi: viss notiek caur smadzenēm". Filma parāda, kā izkrītot kādai neiroloģiskai smadzeņu funkcijai, var konstatēt attiecīgo failu, kas smadzenēs rada noteiktus priekšstatus. Piemēram, paciente ar amūziju nesaprot mūziku un nespēj to baudīt. Vai arī izmainoties neironu darbībai smadzeņu garozas pieres daivā cilvēks pēkšņi sāk gleznot un atklāj, ka viņam tas tīri labi sanāk. Atkal mainoties neironu darbībai gleznošanas talanti pāriet. Tāpat cilvēka apziņu var pēkšņi pārņemt neironu darbības ierosināti reliģiozi pārdzīvojumi vai paranormālā pieredze. Vai tad mēs to paši izvēlamies, ja palūkojamies tā dziļāk?
6) "Smadzeņu noslēpumi: domu skati". Filma parāda domu un iekšējo tēlu veidošanās mehānismus mūsu smadzenēs. Smadzenes ir dators, kas rada savas domu bildes. Citu cilvēku seju atpazīšana ir svarīga mūsu smadzeņu funkcija un filmā parādīts mehānisms, kāpēc cilvēki saredz seju uz Marsa, fotokartiņu plankumos kā spokus, pleķī uz sienas kā Dievmāti. Tai pašā laikā mehānismam salūztot cilvēks pārstāj atpazīt sejas (sejas agnozija).
7) "Smadzeņu noslēpumi: pirmais starp līdzīgajiem". Filma parāda kā smadzenēs veidojas spēja plānot savas darbības, saprast valodu un runāt, kā arī spēja iztēloties un radoši domāt.
8) "Smadzeņu noslēpumi: emocijas". Filma atspoguļo emociju darbību cilvēka smadzenēs: bailes, riebums, dusmas, neizpratne, romantiskā mīlestība u.c.. Arī emocijas ir parastas smadzeņu evolūcijas programmas. Emocijas mūs regulē un vada mūsu darbības.
9) "Smadzeņu noslēpumi: domas attīstība". Filma atspoguļo, kā domāšana saistās ar atmiņām. Bērna attīstības gaitā domāšanu nosaka neironu darbība. Iegūtās pieredzes rezultātā vienas saites starp neironiem nostiprinās, kamēr citas atmirst. Atmirušās vai neeksistējošās saites nozīmē iztrūkstošas noteikta veida domāšanas iemaņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru