Pamācoši jautra stāsta fragments.Šis ir stāsts par to, kā vienu dienu Homērs, Dalsijs, miestiņa šerifs un tiesnesis atpūtās krusttēva Odiseja krodziņā. Un tad ...
--------------------------------------------------------------------------------------------------------------
" - Laba diena, draugi! - atskanēja kāda balss.
Visi pagriezās pret durvīm un ieraudzīja, ka pa tām spraucas iekšā nevienam nepazīstams vīrs. Vienā rokā viņam bija čemodāniņš, otrā - saliekamais krēsls un spieķis.
- Laba diena, mīļie draugi! - svešinieks atkārtoja. - Jūs, bez šaubām, esat vislaimīgākie cilvēki pasaulē, bet pēc vienas minūtes, jā, tikai pēc sešdesmit sekundēm, kas tiks atņemtas no jūsu neaizstājamā laika, - es padarīšu jūs vēl laimīgākus un vēl pateicīgākus par to, ka esmu ieradies šeit pie jums ar savu neparasto un sensacionālo piedāvājumu!
Pēc šiem ne visai saprotamajiem vārdiem svešinieks stādījās priekšā - viņš esot profesors G.A.Iss.
- Profesors G.A.Iss, - elpu neatvilcis, viņš skandināja vienā gabalā, tai pašā laikā pagūdams izdarīt jo daudzus darbus: aizvērt aiz sevis durvis, uzstumt uz pieres platmali, uzstādīt saliekamo krēslu, uzlikt uz tā čemodāniņu, piesliet spieķi, novilkt cimdus - un, to visu darīdams, viņš ne uz mirkli nepārtrauca jauko smaidīšanu. - Lūk, šeit, - viņš turpināja un uzsita pa čemodāniņa vāku, - šeit man ir viens no pasaules brīnumiem! Jā, mani draugi, - jūs taču patiešām esat mani draugi? - pēc maza brīža es jums kaut ko nodemonstrēšu jūsu pārsteigto acu priekšā un izdarīšu piedāvājumu, kuru pieņēmuši jūs varēsit grozīt visu savu dzīvi!... Protams, ja vien piederat pie tiem cilvēkiem, kuri grib grozīt visu savu dzīvi! - viņš piebilda, uzsvērdams vārdu "grib" un plaukšķinādams ar cimdiem pa čemodāna vāku. - Es esmu pilnīgi pārliecināts, - viņš no jauna ierunājās, - ka jūs esat tieši no tiem cilvēkiem: no prātīgiem un sātīgiem, no drosmīgiem un rosīgiem, no cienīgiem un vienīgiem, no kvēliem un cēliem...
- Ko viņš tur muld? - ieteicās Dalsijs Duners, taču profesoru G.A.Isu pārtraukt nemaz nebija tik vienkārši.
- ... kuri, - viņš turpināja, - nepalaidīs garām izdevību kļūt par šīs apbrīnojamās vielas, par fenomenālā produkta īpašniekiem...
- Bet mēs nemaz ... - Dalsijs iesāka, taču bija spiests apklust.
... produkta, kuru, - it kā nemaz nedzirdēdams, turpināja profesors, - man ir tas gods jums piedāvāt...
Beidzot profesors atvilka elpu un sekojošo dinamisko pauzi izmantoja čemodāna atslēgšanai.
- ... jums piedāvāt, - profesors atkārtoja, un kura vārds ir "Vēl vairāk"!
Visi klātesošie ieraudzīja, ka profesora čemodāns ir piestūķēts ar kaut kādām spilgtas krāsas kārbām.
- Kas tad ... - krusttēvs Odisejs iesāka, bet profesors viņu pārtrauca.
- Jā, tieši "kas"! - viņš iesaucās. - Jā, tieši, mani dārgie draugi. Šo jautājumu es lasu jūsu laipnajās sejās. "Kas tas ir?" rakstīts jūsu sejās, "kas ir šis slavenais "Vēl vairāk un kā īpaši šis fenomenālais "Vēl vairāk" var noderēt tieši man?" Mazliet pacietības! Sešdesmit sekundes pacietības - un es jums parādīšu un pierādīšu, ka šī viela dara brīnumus!
Viņš izņēma no čemodāna kārbu un bez jebkādas pauzes turpināja:
- Sava eksperimenta demonstrēšanai atļaušos izmantot šos brīnišķīgos pončikus ... Jaunais cilvēk, - viņš uzrunāja Homēru, - esiet tik laipns un pastumiet šurp paplāti, bet jūs, džentlmeņi, - viņš palocījās, - būsiet tik laipni un paņemsiet katrs divus pončikus...
Homērs pastūma tuvāk paplāti, ikviens paņēma katrā rokā pa pončikam, bet profesors tikmēr pavēstīja:
- Tagad, mani draugi, mēs esam gatavi. Sāksim ... Paklau, dēlēn, mani tu aizmirsi - kāpēc tu vāc projām pončikus!?
Un profesors zibens ātrumā uzmauca divus gabalus uz sava spieķa gala, no turienes tie nonāca viņam rokā.
- Tātad! - viņš pieklaudzināja ar spieķi, pieprasīdams absolūtu uzmanību. - Tātad turpinām eksperimenta demonstrēšanu. Pēc vienas minūtes, nē, tikai pēc sešdesmit sekundēm... Bet vispirms es jūs iepazīstināšu ar savu burvju produktu.
Viņš pagrozīja pirkstos kārbu, norādīja uz aizbāzni un paskaidroja, ka tas mazliet jāpagriežot pa labi vai pa kreisi, tad atveroties maza spraudziņa, pa kuru varot nekavējoties iegūt iepriekš minēto produktu.
Tiesnesis, šerifs, krusttēvs Odisejs, Homērs un Dalsijs - visi saspiedās ciešāk kopā, ielenca profesoru un nenolaida cu no viņa pirkstiem, kas braucīja kārbas vāku.
- Kamēr es turpinu demonstrējumu, - profesors sacīja Homēram, - esiet tik laipns, jaunais cilvēk, un ielejiet visiem pa tasītei no savas smaržīgās kafijas.
- Hm, - ierūcās krusttēvs Odisejs, - tase kafijas maksā ...
- Visi paņem mutē pončiku no labās rokas, - nokomandēja profesors. - Garšīgs, vai ne? ... Tiešām garšīgs, - viņš atzina, apēdis krietnu pusi sava pončika. - Bēt, - viņš piemetināja klusinātā balsī, - tikai skatieties labi uzmanīgi... Es pagriežu aizbāzni un ...
Profesors apgrieza kārbu otrādi un pāris reižu to sakratīja virs otrā pončika. Tad no jauna uzmauca pončiku uz sava spieķa gala un pielika to katram pie deguna.
- Ā! Nu, ko jūs teiksiet? - viņš iesaucās. - Neparasti, vai ne? Jā, jā, mani draugi, jūs esat uzminējuši: galvenais ir tas, ka slavenā viela, kas saucas "Vēl vairāk" nav redzama. Bet tas vēl nav viss! Šai vielai nav nekādas smaržas! Pārliecinieties paši. - Un viņš no jauna pielika spieķi ar pončiku galā katram pie deguna. - Jā, jūs nevarat to saost un nevarat to redzēt!
Un lielā sajūsmā par to, ka tas tiešām tā ir, profesors pavicināja labo roku, kurā turēja kārbu ar slaveno vielu, un kreiso roku, ar kuru bija sažmiedzis nūju ar pončiku galā.
- Pasniedziet taču kafiju, jaunais cilvēk! - viņš uzsauca un žigli turpināja: - Tātad ko mēs esam konstatējuši? Viela "Vēl vairāk" ir absolūti nesaskatāma ar neapbruņotu aci, tās smaržu cilvēka deguns nespēj uztvert, tā liekas beztrokšņaina... Cukuru, cukuru un krējumu neaizmirstiet, jaunais cilvēk!... Es saku, beztrokšņa viela parastai cilvēka ausij, to nevar samanīt ar jums zināmiem paņēmieniem, nevar konstatēt ar pieskaršanos... Jums, protams, gribas pajautāt: kam tad galu galā mums vajadzīga tāda viela, kuru nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne sataustīt, ne saost? Taču skatieties, skatieties labi uzmanīgi! Tagad es iešļācu savā kafijas tasē mazu nieciņu no šīs vielas - un acumirklī, jā, mani draugi, a-cu-mirk-lī - šis smaržīgais dzēriens kļūst VĒL VAIRĀK smaržīgs! Vai jūs saprotat? VĒL VAIRĀK! Tas pats notiks arī ar jūsu brīnišķo kafiju, arī ar jūsu lieliskajiem pončikiem. Tie kļūs VĒL VAIRĀK brīnišķīgi, VĒL VAIRĀK lieliski!
To sacīdams, profesors G.A.Iss pasniedza kārbu ar brīnumaino saturu Dalsijam, pēc tam tā nonāca pie tiesneša, tad pie šerifa, vēlāk pie tēvoča Odiseja un beidzot pie Homēra. Un ikviens no viņiem sakratīja kārbu virs savas kafijas tases un virs sava otrā pončika, jo pirmo viņi sen jau bija apēduši, sekodami profesoram.
Un pēc tam visi ņēmās garšot un ostīt, saskatījās, no jauna pagaršoja, cienīgi māja ar galvu, bet profesors tikmēr atkal uzsāka runu:
- Jā, mani draugi, tagad jūs esat pārliecinājušies, ka tiklab kafija, kā pončiki ir kļuvuši vēl vairāk garšīgi! Vai nav tiesa?
Un visi piekrītoši pamāja ar galvu un ar sevišķu baudu dzēra kafiju un ēda pončikus. Visi, tikai ne homērs. Viņš vairākas reizes nogaršoja savu kafiju un, to darīdams, tik ļoti vaibstījās, ka bija bail skatīties. Beigu beigās viņš sacīja:
- Bet ja nu man vispār kafija negaršo? Kāpēc ...
- Kāpēc?! - profesors iekliedzās. - Jūs jautājat "kāpēc?", jaunais cilvēk? Pajautājiet labāk "kur?" - un es jums atbildēšu: visur! Jā, visur var pievienot "Vēl vairāk". Tas liks rozei smaržot vēl jaukāk, matu cirtām - cirtoties vēl vairāk, skaistai mūzikai - skanēt vēl skaistāk! Jūs, protams, esat pietiekoši gudri, draugi, lai apjēgtu šās vielas neierobežotās iespējas. un te nu tā ir jūsu acu priekšā ērtā iesaiņojumā, kas atbilst visām tirgus prasībām. Te nu tā ir jūsu acu priekšā - vairumā un mazumā... Ar vienu kārbu jums pietiks visam mūžam! Nopērciet tikai vienu kārbiņu, un jūs būsiet nodrošināti ar šo brīnumvielu līdz pat sava mūža beigām! Nebaidieties, ka tā varētu sasmakt, saskābt vai zaudēt savas īpašības. Nē! Vienmēr un visur tā paliks tāda, kā bijusi, un saglabās savu spēku... Un, lūk, šo brīnumu jūs varat iegādāties par nieka cenu - tikai par piecdesmit centiem, par pieciem daimiem, par pusdolāru! Pusdolārs - un mūžam iedarbīgo vielu "Vēl vairāk" varat uzskatīt par savu! Nepalaidiet garām šo iespēju, ļautiņi! Nelaidiet to garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo!...
Šerifs pirmais "nelaida garām šo iespēju" un izņēma no kabatas piecdesmit centus.
Pēc viņa par dārgo kārbiņu īpašniekiem kļuva tiesnesis un krusttēvs Odisejs. Pat Dalsijs aizņēmās no tiesneša pusdolāru un nopirka vienu kārbiņu.
Profesors jau dzīrās aizcirst ciest čemodāna vāku, kad Homērs pēkšņi teica:
- Bet mums skolā mācīja, ka ...
Taču profesors, acīm redzot, jau bija noguris no runām. Viņš strauji iespieda Homēra rokās kārbiņu bez kādas maksas, vēl straujāk aizcirta ciet čemodānu, uzkarināja rokās spieķi, pastūma atpakaļ uz pieres platmali - un nozuda aiz durvīm.
- Tad nu es aizeju, - pirmais klusumu pārtrauca Dalsijs. - Izmēģināšu mājās to joku.
- Es arī iešu mājās, - sacīja šerifs.
Nākamajā dienā, kad krusttēvs Odisejs snauduļoja aiz savas letes, atvērās durvis un ienāca tiesnesis. Tiesnesis uzmanīgi nopētīja krusttēvu Odiseju un tad sacīja:
- Novēroju paaugstinātu miegainību.
- Tā, tā, - krusttēvs Odisejs attrauca un nožāvājās, - arī mana sieva saka to pašu. Es vienmēr esot bijis slinks, šī saka, bet tagad vēl vairāk... Bet tas gan, tiesnesi, nav taisnība. Gluži vienkārši - es nesmu izgulējies. Redziet, es ņēmu un uzbēru "Vēl vairāk" uz sava matrača, lai tas kļūtu vēl mīkstāks...
- Nu, un līdzēja? - tiesnesis jautāja.
- Līdzēt jau līdzēja, tikai dažas pilītes, acīm redzot, uzšļācās uz tās atsperes, kas visstiprāk grabēja... Tad nu tā kļuva vēl čīkstīgāka! Visu nakti nevarēju ne acu aizdarīt... Sveiki, šerif!
Jā, kafejnīcā nāca iekšā pats šerifs, uztraucies un sasarcis.
- Džentlmeņi, - tiesnesis svinīgi iesāka. - Es gribu kaut ko paziņot. Baidos, vai arī manī nenotiek kādas nopietnas pārmaiņas, - gan iekšējas, gan ārējas. Esmu tāds pats kā vienmēr un tai pašā laikā arī savādāks. Jūtu sevī kaut ko tādu ... Un vēl vairāk ...
Bet šerifs piebilda:
- Jan māatzīstas, ka lēdējā paikā es jaucu vārdus un pieži bats nevaru vuzminēt, ko esmu kacījis.
- Jā, te kaut kas nav kārtībā, - drūmi aizrādīja krusttēvs Odisejs. - Pag, pajautāsim Dalsijam. Viņš arī bija kopā ar mums.
Par laimi, Dalsijs pašreiz nāca pāri tirgus laukumam, soļodams pa pašu zālienu. Viņš paklupa pret stabiņu ar plāksnīti "Nestaigājiet pa zālienu", izlamājās, izrāva stabiņu ārā no zemes un iesvieda to tieši piemineklī. Tad viņam aizķērās kāja aiz atkritumu urnas, un tikai pēc tam viņš devās uz kafejnīcas pusi.
- Viņš ir tāds pats kā vienmēr, tikai vēl vairāk, - sacīja krusttēvs Odisejs. - Droši vien visu dienu laistīja sevi ar šo vielu.
Tiesnesis un šerifs piekrītoši pamāja ar galvu.
Tepat atradās arī Homērs ar savu draugu Frediju, un viņi ziņkārīgi aplūkoja vēl vairāk miegaino krusttēvu Odiseju, vēl vairāk cienīgo tiesnesi, vēl vairāk aizdomu pilno šerifu un vēl vairāk neciešamo pilsoni Dalsiju.
- Un kā tad tu, Homēr, jūties? - krusttēvs Odisejs ievaicājās.
Ļoti labi, - Homērs atbildēja. - Bet jūs gan izskatāties briesmīgi iegains. Vai jūs neesat saslimis?
- Ko tu izdarīji ar savu kārbu "Vēl vairāk?" - krusttēvs Odisejs jautāja, ar mokām atgaiņādamies no miega.
- Ak, ar to? - Homērs attrauca. - Mēs ar Frediju kārtīgi apslacījām radioaparātu, lai varētu labāk dzirdēt. Mazliet it kā līdzēja, toties radās vairāk traucējumu un pasliktinājās selektivitāte. Tad mēs paņēmām skrūvgriezi un attaisījām vaļā kārbu ar "Vēl vairāk".
- Nu? - visi reizē jautāja.
- Kārba bija tukša, - teica viņa draugs Fredijs.
- Šī viela nav redzama, - tiesnesis atgādināja.
- Kārba bija tukša! - Fredijs atkārtoja izaicinoši.
- Tukšāka par tukšu, - Homērs sacīja. - Un vēl vairāk.
Iznāk, ka mūs piegrābuši, tas ir, piekrāpuši! - šerifs iekliedzās. - Tas jau pat bērnam skaidrs!
- Mūsu pārāk bagātā fantāzija, - noteica tiesnesis, - novedusi mūs mazliet sānis.
- Profesors mūs pamatīgi apvedis ap stūri, - ierunājās krusttēvs Odisejs mazliet mundrākā balsī."
Stāsta fragmenta beigas. Tulkojusi M.Grīnfelde.
Šis stāsts, ko lasīju vēl skolas gados, man iepatikās un kopējai tēmai likās atbilstošs. Lai gan, būtu korekti teikt, ne pilnībā. Stāsts ir par sapņu krāpnieku nevis sapņu pārdevēju. Lai gan ko var zināt - varbūt profesors G.A.Iss pats arī ticēja vielai "Vēl vairāk"?
