Kristietība kā sapnis: Jēzus Kristus brīnumstāsts no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām

 

Kristietības mācības pamatā ir Jēzus nevainīgā ieņemšana, Kristus dzimšana Ziemassvētkos, Dieva labās vēsts sludināšana par piedošanu, Jēzus Kristus brīnumi, ierašanās Jeruzalemē ebreju Pashā svētkos, savas krucifikācijas un Jūdas nodevības paredzēšana un Jēzus Kristus augšāmcelšanās Lieldienās. 
Kritiķi apgalvo: Šis stāsts nes sevī daudzas mitoloģisku sapņu pazīmes.

Jēzus Kristus nevainīgā ieņemšana. 
D.M.Murdock dotie informācijas avoti par kristietības izcelsmi internetā apraksta, ka no nevainīgas jaunavas dzimuši ēģiptiešu Hors, Buda, persiešu Mitra, indiešu Krišna, grieķu Prometejs. Pēc šādām ziņām jāsecina, ka nevainīga apaugļošana zemes sievietē no Dieva nav retums. Tikai kristieši saka, ka Kristus ir vienīgais gadījums. Kādi kristietībai ir pierādījumi, ka vienus noraida, citus pieņem? Kritiķi secina, ka viss ir mitoloģija - sapņu tēlu radīšana.  Kas interesantākais, nevienā no četriem Jaunās Derības evanģēlihiem nav minēta Jēzus nevainīgā ieņemšana.
Vēsturnieki izveidoja savu jēdzienu - vēsturiskais Kristus. 
Reliģiju pētnieks James D.Tabor savā pētījumā un izdotajā grāmatā apraksta Jēzus dinastiju kā parastu seno jūdu ģimenes klanu. Šos pētījumus var atrast interneta vietnē http://www.jesusdynasty.com/. Jēzus ģimene ir patiess noslēpums, kuru kristietiskās baznīcas slēpj no visas tiesas, nevis plaši pazīstamo Dena Brauna Da Vinči kodu. Kristus laulība ar Mariju Magdalēnu ar sekojošu pēcnācēju gan nav vēsturiski pierādīts fakts. Taču fakts ir tas, ka Jēzum bija savs tēvs un māte, savi brāļi un māsas.

Kristus dzimšana ziemassvētkos.
Nav nekādu vēsturisku pierādījumu, ka Jēzus Kristus dzimis 25.decembrī. To izdomāja vēlākā kristietība, legalizējot savās svinībās ziemas saulgriežus. 25.decembrī esot dzimuši Ēģiptes Hors, persiešu Mitra un daudzi citi pagānu dievi. Ziemas saulgrieži pasaules reliģijās ir simbolisks datums.

Kristus misija.

Hajama Makkobi grāmatā Revolūcija Jūdejā (Jēzus un ebreju pretošanās) Jēzus Kristus aprakstīts kā cīnītājs pret romiešu okupācijas varu. Viņš cilvēkus iedvesmoja pret to sacelties, cīnīties ar reliģiskām, miera idejām nevis kā reliģiskie fundamentālisti, kas ļaužu pūlī ar zobeniem nogalināja romiešus. Grāmatas autors skaidro, ka Kristus gribēja iejāt Jeruzalemē kā ķēniņa Dāvida pēctecis un šim nolūkam izmantoja svētkus, kad ielās pulcējas visvairāk cilvēku. Daži vēsturiski materiāli liecina, ka tas noticis ebreju Pashā svētkos, bet ir vēsturnieki, kā, piemēram, Makkobi, kas uzskata, ka viņš iejājis Jeruzalemē citos svētkos sešus mēnešus agrāk. Saskaņā ar Vecās Derības pravieša Caharijas pareģojumu Mesijas vadītā Pēdējo Dienu lielā cīņa notiks rudenī, Sukkot svētku laikā. Caharija dzirdēja enģeli, kurš stāstīja: "Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Caharija 9; 9). Jēzus Kristus iejāja Jeruzālemē uz ērzeļa. Jēzus bija pārliecināts, ka Dievs viņam nāks palīgā un viņš ar Dieva palīdzību piespiedīs romiešus atkāpties, ebreju tautai, kas bija pret romiešu okupācijas varu, parādot Dieva spēku, jo Caharijas pareģojumā Tas Kungs saka: "Tad Es iznīcināšu Efraima kara ratus un Jeruzālemes kara zirgus, un kara stopam būs tapt salauztam, jo Viņš nesīs mieru tautu starpā un Viņa vara sniegsies no vienas jūras līdz otrai jūrai un no Eifratas upes līdz pasaules galam" (Caharija 9; 10). Toreiz Jēzus Kristus bija tādā pat lomā attiecībā pret Caharijas pareģojumu, kā mūsdienās daudzi cilvēki apgalvo, ka viņi ir pareģotā Kristus otrā atnākšana. Kristus noticēja, ka pēc viņa ienākšanas sāksies apokalipse, miera laiki, Izraēla būs visu tautu centrs. 
Tomēr Dievs palīgā neatnāca, romieši sagrāba Kristu un tiesāja ar nāvi. Kristus atmodās no savas misijas sapņa tikai tad, kad mokās mira pienaglots pie krusta.

Kas iesvētīja Jēzu Kristu?
Oficiālā katoļu baznīcas versija saka, ka Jēzu viņa misijai iesvētīja Dievs Tēvs. Vēsturiskā versija saka, ka Jēzus Kristus skolotājs bija kādas kristiešu sektas vadītājs, kuru sauca par Jāni Kristītāju. Tā ir neērta patiesība kristīgajai baznīcai, ka Dieva dēlam bija vajadzīgs garīgais skolotājs mirstīga cilvēka personā.

Jēzus Kristus brīnumdarbi.

Jēzus Kristus misijai nenoticēja ne dievbijīgie jūdi, nedz arī ne mazāk reliģiozie romieši. Tikai maza piekritēju grupiņa ticēja viņa īpašajai misijai. Jēzus Kristus veiktie brīnumi (staigāšana pa ūdens virsmu, dziedināšana, mirušo atdzīvināšana, pārtikas radīšana, negaisa izdzenāšana) vairumam bija nepārliecinoši un mūsdienās tos var izpildīt jebkuri iluzionisti un magi. Par celšanu no miroņiem blogs SP rakstīja ziņu "Mirušo augšāmcelšana". Un patiešām - kurš gan uzdrošinātos Dieva Dēlu piesist krustā, ja būtu kaut kāda pārliecība, ka Viņš ir tas, par ko uzdodas (Mazohistisku pašnāvnieku nav tik daudz, kas vēlētos saņemt mūžīgu sodu ellē vai pasliktināt savu kredītreiting Viņā Saulē, vai arī palikt kopā ar iepriekš visai pasaulei pareģotajiem zaudētājiem - Tumsas Spēkiem). Tolaik tieši dievbijīgākie bija kvēlākie nīdēji. Senatnē notika viss kā mūsdienās: par sektas vadoni, kurš uzdodas par dievu vai runā dieva vārdā, visvairāk sašutušie ir paši reliģiski ticīgie, kas to uztver kā Dieva zaimošanu. Paskatieties uz cilvēkiem attēlos un aprakstos, kuri izsmej Kristu - viņi visi ir patiesi ticīgie. Diezgan loģiski, ka daudziem Jēzus Kristus izskatījās pēc viltus mesijas.
Patiesība ir tāda, ka visu reliģiju cilvēki tiecas pēc svētuma, ieskaitot romiešus un citus pagānus!!! Gan ticīgie, gan ateisti neilgojas sadarboties ar sātanu, varbūt vienīgi izņemot kādu nelielu sātanistu grupiņu mūsdienās. Tāpēc arī Kristus mocītāji un nopulgotāji bija tipiskie ticīgie.
Jebkurš cilvēks varētu izdomāt vismaz 10 veidu, kā parādīt Dieva cienīgus brīnumus, kurus nevarētu atkārtot neviens no iluzionistiem, kā, piemēram:

• pietuvināt zemeslodi saulei, un tā, ka neviens cilvēks vai dzīva radība nesadeg;
• pārcelt visu Romu ar tās imperatoru Neronu un leģioniem Antarktīdā vai uz mēness;
• pacelt no miroņiem romiešu un farizeju acu priekšā visus jebkad mirušos ebrejus, ieskaitot karaļus un praviešus;
• visu acu priekšā izaugt kilometra garumā, kad viņa viena kājas pēda var pārsegt romiešu vienību, utml.

Tu vari izdomāt līdzīgus uzdevumus. Sapņu kritiķu likums ir šāds: pārdabisku spēku parādībām jābūt pārdabiskiem vai pilnīgi neapgāžamiem pierādījumiem. Turīnas līķauts vai tas, ka Dievmātes ikona izdala asaras, nav pietiekams pierādījums pārdabiskajam, jo kritiķi tam atrod citus izskaidrojumus. Dievišķā brīnuma pierādījumam jābūt tādam, kuram nav iespējams nekāds cits alternatīvs skaidrojums. Informācijas avotiem jābūt objektīviem, ar ļaužu valodām nepietiek.

Augšāmcelšanās no miroņiem. Kas to teica un kāpēc? 

Nav vienprātības arī par to, ko Jēzus Kristus mācībā savā mācībā teicis pats un ko pielikuši klāt citi. Vēstures zinātnieki domā, ka ideju par savu augšāmcelšanos visdrīzāk pats Jēzus nav izteicis. Viņam, visticamāk, bijusi miermīlīga vai apokaliptiska teorija par pasaules galu un tiesas dienu, bet doma par viņa augšāmcelšanos parādījusies pēc Kristus nāves.
 Evaņģēlijā teikts, ka trešajā dienā pēc Savām ciešanām un nāves mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus ar Savu Dievišķo spēku kļuva dzīvs, t. i. Augšāmcēlās no mirušiem. Viņa cilvēcīgais ķermenis pārvērtās. Viņš iznāca no kapa, neatveldams akmeni, neskardams Sinedriona uzliktos zīmogus un neredzams sardzei. No šī brīža kareivji, paši to nezinādami, apsargāja tukšu kapu.

Daži Romas impērijas vēsturnieki saka: romieši krustā piesistos radiniekiem nedeva un tas, ka viņu ielika kapā, un tam priekšā aizvēla akmeni, nav reālistisks vēsturisks fakts. Romieši neļāva apglabāt bīstamu, pretvalstisku noziedznieku pēc jūdu tradīcijām. Iespējams, domu par Kristus augšāmcelšanos ierosināja Marija Magdalēna. Viņa bija Jēzus mīļotā sieviete un pirmā redzēja Jēzus Kristus vīziju pēc viņa nāves. No zinātniskā viedokļa redzēt vīziju – tas nav nekas īpašs, jo daudziem, nomirstot radiniekam, aizgājējs atnāk sapņu tēlos. Tās ir spilgtas atmiņas. Marija Magdalēna, iespējams, bija vizualizētāja, kas spēj dzīvi iztēloties vīzijas, dažreiz pat līdz halucināciju līmenim. Viņa savu redzējumu izstāstīja mācekļiem. Apustulis Pēteris pat bijis sašutis – kā, Viņš parādījās tev, bet ne mums! 
Tikai vēlāk parādījās liecības, ka Jēzu Kristu redzējuši arī vīrieši. Tādējādi Mariju Magdalēnu var uzskatīt ja ne gluži par kristietības radītāju, tad vismaz par Kristus augšāmcelšanās mīta radītāju. Sieviete kristietības galvenās tēzes izveidē - tas ir vēl viens Da Vinči koda cienīgs sižets!

Savas krucifikācijas paredzēšana. Vai tiešām?
Hajams Makkobi izsaka vēl kādu interesantu domu. Jēzus ticēja, ka Caharijas, Joēla un Jesajas pravietojumu piepildījuma laiks ir pienācis, bet svešzemju naidnieki, par kurām tiek runāts šajos pravietojumos, ir romieši; ka notiks lielā kauja pret romiešiem, kur ebrejus vedīs cara Dāvida pēctesis, mesija, Dieva iesvaidītais, kas paliks par Jūdejas likumīgo caru; ka kaujas laikā notiks brīnumi (ieskaitot zemestrīces un katastrofas, kurās romieši un necienīgie ebreji ies bojā); ka kauja beigsies ar mesijas un ebreju uzvaru, kas pēc tam ienāks neatkarības ērā; ka tā būs miera un garīgās pilnveidošanās ēra visā pasaulē, kad dievišķā ebreju kā Dieva tautas missija tiks atzīta no visām tautām, bet Jeruzālemes templis tiks apskatīts kā pasaules garīgais centrs.  Jēzus bija apokaliptiķis: viņš ticēja nākošās atbrīvošanās brīnuma raksturu, kā tas aprakstīts Vecajā Derībā. Jēzus ticēja brīnumam burtiski – ka cīņa tiks uzvarēta tikai ar brīnuma palīdzību. Svarīgāka ir garīgā nevis kara gatavība. Jēzus netrenēja savus piekritējus nekādos kara vingrinājumos. No XX gadsimta skeptiķa viedokļa viņš var izskatīties kā sapņotājs, kas nodevies pašapmānam. Jēzus personiskā harizma bija tik liela, ka viņam izdevās pārvarēt savu piekritēju šaubas un pārliecināt, ka Dieva brīnumainā iejaukšanās tiešām notiks un tāpēc pietiekama ir tikai simboliska sagatave kaujai. Jēzus nebija cilvēks, kas izsver labvēlīgas politiskās vai militārās iespējas. Viņš bija gatavs riskēt ar dzīvību, ticot, ka viņa sūtībai piemīt kosmisks raksturs. Iespējams, viņa garastāvoklis tobrīd bija entuziasma vai eiforijas kulminācijā. Iespējams viņš pats aizsūtīja Jūdu pēc romiešu kareivjiem, lai svarīgais notikums notiktu tieši svētku datumā. Jēzum vajadzēja domāt, ka šī nakts un nākamā diena aizies uzvarai pār romiešiem, bet nākamais vakars būs jūdaistu svētku beidzamā diena, kas būs uzvaras gaviļu sākums. Īsi pirms apcietināšanas viņš lūdza Eļļas kalnā Dievu dot viņam spēku. Tomēr brīnums nenotika, romieši viņu arestēja un Jēzus piedzīvoja vilšanos savās apokaliptiskajās vīzijās. Tas izskaidro šo Jaunās Derības rindkopu: "Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?”" (Marka evanģēlijs, 15; 34). Pēc Jaunās Derības versijas, kur Jēzus mērķis ir aiziet bojā, šādi vārdi būtu pilnīgi nevietā, jo viss jau noris pēc Dieva plāna. 

Jūdas nodevība. Vai tāda bija?
Jūda skaitās kā viens no Jēzus divpadsmit apustuļiem. Saskaņā ar oficiālo kristietības versiju Kristus paredzēja Jūdas nodevību, Jūda atveda romiešu kareivjus un veica savu "Jūdasa skūpstu", pēc kā saņēma savus sudraba grašus un pakārās. No cilvēku psiholoģijas viedokļa šis scenārijs izskatās visai absurds. Ja Jūda, zinādams, ka atrodas Dieva dēla priekšā un dzirdēdams par nodevības brīdinājumu, tomēr izšķiras saņemt 30 sudraba grašus un pēc tam pakaras, tad jājautā par viņa pieskaitāmību. Piedevām, atvezdams romiešu kareivjus, viņš nez kāpēc noskūpsta Jēzu uz vaiga. Kristus atļauj to darīt. Kristieši saka, ka Jūdā, iespējams, bija iemiesojies nelabais. Bet kāpēc tad Kristus viņu neizārstēja, tāpat kā Mariju Magdalēnu? Šāds absurds scenārijs iespējams tikai sapnī. Reāli cilvēki tā nerīkojas. 
Problēmas ar šo versiju parādās ar Jūdas evanģēlija atrašanu. Šai evanģēlijā (kuru, protams, nerakstīja pats Jūda) Jūda bija labākais Jēzus skolnieks un Jēzus tieši viņam teica lielākos mācības noslēpumus. Taču arī gnostiskie evanģēliji ir sapņu sakopojums. 

Ja taisnība ir Makkobi, tad Kristus pats varēja aizsūtīt Jūdu pēc Romas kareivjiem, lai pēc tam tos uzvarētu. Tādā versijā Jūda romiešus atved, noskūpsta Jēzu uz vaiga, pamudinādams, lai tas nu parāda ko māk. Kad nekāds brīnums nenotiek un Jēzus tiek piesists krustā, sapņu idejas izgāšanās un kolapss uzliek Jūdam milzīgus pārdzīvojumus un pašnāvību. Šai versijai nav pierādījumu, bet, izejot no cilvēka psiholoģijas, tas ir daudz reālāks scenārijs.
Pastāv pat versija, ka minētais Jūda Iskariots ir tas pats Jēzus brālis Jūda. Lai arī tas nav pierādīts, arī šī versija runā par iespējamām emocionālām saitēm Jēzus un Jūdas starpā. Emocionālas saites (radnieciskas vai garīgas) ir nepieciešamas, lai pārdzīvotu otra nāvi un domātu par pašnāvību pēc šī otra zaudējuma.

Ja jau Jūda realizēja Kristus gribu, kāpēc viņu padarīja par nodevēju? Vai tas ir gadu gaitā radies pārpratums? 
Daži sapņu kritiķi te ir atraduši sazvērestības teoriju: vēlīnākie kristieši pret jūdiem. Jūdas vārds simbolizēja visu jūdu tautu, kas nostājās pret Kristu un pieprasīja tā nāvi. Romas prokurators Poncijs Pilāts tikai piekāpās jūdu spiedienam. Brūnacainais semītiskās izcelsmes Jēzus ieguva zilacaina ārieša vaibstus. Kristieši uzsāka daudzu gadsimtu cīņu pret jūdaismu. Ebreji to nosauca par kristietības antisemītismu.
 
Kristietības rašanās patiesais stāsts.
Apustulis Pāvils, kurš, pēc vairāku vēsturnieku domām, reāli ar vēsturisko Kristu nav ticies, arī paziņoja, ka redzējis Kristus vīziju, kurā Viņš ir atklājis savu gribu un ideju. Caur šo vīziju, apgaismību Pāvils uzskatīja, ka kristietības ideju sapratis labāk nekā Jēzus Kristus līdzgaitnieki – brāļi un Pestītājam attālināti ģimenes locekļi. Kristus vecākais brālis Jēkabs bija ārkārtīgi dievbijīgs, viņam varēja būt domstarpības ar Jēzu Kristu, taču pēc Kristus nāves viņš pārņēma brāļa idejas. Otrs Jēzus brālis bija Jūda. Vēsturnieki saka: pēc Kristus nāves izveidojās divas frakcijas – vieni, kas bija palikuši ap vēsturisko Jēzu Kristu, tie bija ebreji, viņa ģimene, ar vadoni Jēkabu, otra bija Pāvila kustība. Pāvils savā kustībā pieņēma ne tikai ebrejus, bet arī visus Romas pilsoņus, ļaudams tiem neapgraizīties, tāpēc starp kustībām sākās cīņa. Mūsu ēras 70. gados notika lielā ebreju sacelšanās, pēc tam 132-135.g. sacelšanās ar Simonu Bar Kohbu priekšgalā. Romieši visas sacelšanās sakāva, iznīcināja templi un Jēkaba vadītā kustība nogāja no vēsturiskās skatuves. Toties Pāvila sludinātās kristietības idejas guva arvien lielāku atbalstu. Tādā versijā kristietības pamatlicējs bija Pāvils.
Reliģiju vēsturnieki uzskata, ka neviens no Jaunās Derības evaņģēlija autoriem – Marks, Lūka, Jānis un Matejs – nav ticies ar vēsturisko Kristu. Pēc evaņģēliju valodas var spriest, ka viņi aprakstījuši tikai to, ko dzirdējuši no ļaužu stāstiem par Kristu.

325. gadā Romas imperators Konstantīns pirms kaujas ieraudzīja krustu un dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Ar šo zīmi tu uzvarēsi!". Imperators kauju uzvarēja un pieņēma kristietību par oficiālo valsts reliģiju. Pēc imperatora Feodosija iniciatīvas sanāca konsils, kas atlasīja 4 oficiālos evanģēlijus un vairāk nekā trīssimt gadu pēc Kristus nāves noteica Lieldienu datumu. Tika izdomāta teorija par Jēzus nevainīgo ieņemšanu. Gnostiskos evanģēlijus kā Pētera, Toma, Marijas Magdalēnas, Jūdas, Fīlipa u.c. aizliedza, kopā ap 60 dažādu evanģēliju par Jēzu Kristu. Un tad vēl 2010.gadā atrastais fragments "Kristus sievas evanģēlijs". Cik tad evanģēliju par Jēzu Kristu vispār bija? 


Evanģēliju tapšanas vēsturi atspoguļo arī latviešu valodā iznākusī Noksa Andersona grāmata "Vēstures vēsture". Grāmata ir zinātniskas izpētes piemērs par to, cik daudz transformāciju ir izgājušas Jaunajā Derībā atspoguļotās idejas.

Kamdēļ Dievam vajadzīga upurēšana?

Sapņu kritiķi uzdod loģikas jautājumu: Kamdēļ Dievam, kurš var izlemt piedot vai nepiedot cilvēkiem, vajag sūtīt daļu no sevis-savu dēlu, lai viņu piesit krustā un, kad sevis daļa-Jēzus ir izpircis cilvēces grēkus, paņemt viņu atpakaļ sevī? Sižets ir absurda sapņa līmenī. Cilvēcei varētu palīdzēt daudz daudz efektīvāk. 
 Tas norāda, ka sižets aizgūts no agrīnākām reliģijām. Pagāniskajās reliģijās bija izplatīta upurēšana. Gariem un dieviem upurēja pārtiku, dzīvniekus, arī cilvēkus. Cilvēku upuri bija ļoti izplatīti. Vecajā derībā Dievs pārbauda Abrahama ticību, liekot upurēt dēlu Īzaku, bet tad procesu aptur. Kristietība rituālās dzīvu cilvēku upurēšanas atcēla. Jaunās Derības sižets pavēršas otrādi – ja līdz tam tika upurēti cilvēki, lai panāktu Dieva labvēlību, kristietībā Dievs upurēja savu dēlu, lai ietekmētu cilvēkus. Kristietība nav oriģināla reliģija, tās idejas ir aizgūtas, piedzīvojot dažas nelielas mutācijas. Cilvēces glābšanai sevi upurēja arī Promotejs un daži citi mitoloģiski dievi.
 
Kristiešiem ir arguments, ka Dieva nodomi cilvēku prātam ir neizdibināmi. Sapņu kritiķi saka, ka arī šāds arguments ir absurds. Kādu pareizu uzvedību Dievs varētu gaidīt no cilvēkiem, ja viņš nesaka savu gribu, sajauc valodas, izvēlas dažus izredzētos, pieļauj simtiem tūkstošu (!!!) sava teiktā viltvāržu? Tad jau Dievs ir galvenais atbildīgais gan par notiekošo Palestīnā, gan par notiekošo visā pasaulē. Ja ir kāds Dieva neizdibināmais nolūks, tad paceļas jautājums: vai ir iespējama Taisnīga Tiesa pār cilvēkiem un pēc kādiem kritērijiem Tiesas Dienā spriedīs?

Sapņi var būt tik dažādi! Kurš sapnis uzvarēs cilvēku apziņās?
Kristietības aizstāvji saka, ka kritiķiem nav pierādījumu, ka Dieva nav. Tāpēc, ja jau Dievs ir, automātiski jāpieņem, ka kristietības stāsts ir patiess. Taču sapņu kritiķiem šeit var būt savi pamatoti argumenti. Kā būtu, ja kāds cilvēks piedzīvo dievišķu atklāsmi par jaunu vispatiesāko reliģiju (kuru arī neviens ticīgais nevar pierādīt kā nepatiesu):
"Dievs sadusmojās uz Ādamu un Ievu un padzina tos no paradīzes par to, ka viņi ļāvās apmānīties no viltīgās čūskas un vairs nelikās par tiem ne zinis. Bet čūska turpināja darboties. Uzdodoties par dievu, čūska turpināja ievilināt cilvēkus visādos bezjēdzīgos pasākumos un lika ticēt visādām absurdām un pat muļķīgām lietām. Uzjautrinātā par cilvēku lētticību čūska dažādām cilvēku grupām iečukstēja ausīs simtiem tūkstošu pilnīgi pretrunīgu reliģiju:

• Viena etniskā grupa ir izredzētāka par citu. 
• Citas reliģijas ir sliktākas vai sātaniskas, tāpēc šos cilvēkus atļauts iznīcināt kā kanāniešus vai pagānus.
• Dievs ir jāpielūdz, rāpojot pa zemi, citādi viņš sadusmosies.
• Ir jāupurē mājdzīvnieki un dažreiz cilvēki, it kā dievam nebūtu ko ēst.
• Izvirzīja tādus ideālus, kurus cilvēki nekādi nespēj sasniegt kā, piemēram, būt bezgrēcīgam, nenodarboties ar seksu baudas nolūkos, neiekārot citas sievas, nemelot, nemasturbēt, nedomāt aizliegtas domas, nebūt skaudīgiem, nenogalināt nekādos apstākļos, bet pagriezt otru vaigu, utt. Sātans zina, ka šādi ideāli Dieva radītajam nepilnīgajam cilvēkam ir nepiepildāmi viņa bioloģijas dēļ.
• Ieteica, ka drīkst iznīcināt citu reliģisku grupu svētos rakstus un kulta celtnes, bet jāsoda ar nāvi tās grupas, kas sadedzina tavas reliģijas svētos rakstus un kulta celtnes. Tika ieviests termins "svētuma zaimošana", par kuru jābūt ļoti bargam sodam, ja vien tas ir tavs svētums. 
• Visām cilvēku grupām tā iestāstīja, ka viņu reliģija ir tā īstākā un atspoguļo dziļāko patiesību. Citi šo patiesību neredz, jo ir morāli izvirtuši un nelabā pavedināti (tas bija labs triks - nelabais kūdīja pret nelabā pavedinātajiem).

Tā čūska, pēc Ādama un Ievas, pavedināja Mozu, Zaratustru, Budu, Jēzu Kristu, Muhamedu, Mūnu, Visarionu, Džozefu Smitu, Milleru, un visus citus. Vikipēdijas enciklopēdija spēja uzskaitīt tikai nelielu reliģiju daļu. Pašai čūskai (kritušajam nelabajam enģelim) bija vienalga, kāda reliģija, ka tikai cilvēki notic absurdajam. Ar sātanisko psihotrono ieroču palīdzību cilvēku apziņā tika iepotēts teiciens: "Ticu, jo absurdi" un tika iepotēts lepnums par šādu ticības spēju. Visi ticēja, ka ar viņiem runā Dievs un ka teiktais ir visdziļākā gudrība. Tāpat tika iepotēts, ka kritiskā domāšana ir atpalicība, nespēja un grēks. Cilvēku apziņā tika ieviests Neticīgā Toma simbols, kas kļuva par palamu skeptiskai pieejai.
Pēc saviem nedarbiem čūska apmierināta stāstīja Īstajam Dievam, cik labi viņai viss izdodas un cik nepilnīgu cilvēku Dievs bija radījis. Lai cik absurdu teoriju čūska teiks, cilvēki paklausīgi visam notic. Īpaši apmierināta čūska bija par pasaules lielākās reliģijas - kristietības asinsdarbiem, vienlaicīgi sludinot miermīlību.

Dievs padomāja savu kļūdu labot un izlēma sūtīt uz zemi savus patiesos mesijas - zinātniskas gaismas nesējus. Dievs sagribēja, lai cilvēks sāk domāt, nevis ticēt ... (čūskām). Pirmais mesija bija Nikolajs Koperniks, tad Džordāno Bruno (kā zināms, cilvēki noticēja čūskai un melnsvārči viņu nomušīja). Koperniku un Galileo Galileju piespieda atteikties no zinātniskajiem atradumiem. Kristietība negribēja atteikties arī no mūžsenā sapņa, ka zeme ir visuma centrs. Tikai XX gadsimtā Pāvests atzina, ka Kopernikam un Galilejam bija taisnība un atvainojās. Neilgi pirms tam Dievs atsūtīja Čārlzu Darvinu. Viņu tikai izsmēja, attēlojot kā pērtiķi. Tomēr pēc 150 gadiem arī Pāvests sāka domāt un atzina evolūcijas teoriju, bet neatvainojās Darvinam. Tā bija daļēja pamošanās no čūskas radītā sapņa. Pēc tam nāca nākamie zinātnieki Einšteins, Hopkins, Ričards Doukins. Evolucionistu garīgās apjausmas galvenā vēsts - cilvēks ir mirstīgs un nekad necelsies no miroņiem. Cilvēkam nav brīvas un neatkarīgas gribas. Pasaulē nekas nenotiek un nenotiks taisnīgi. Ļaunie dzīvos tikpat ilgi kā labie un bieži vien ilgāk (Kains nodzīvoja ilgāk par Ābelu). Daudzi nomirs nesodīti. Tiesas dienas nebūs."
Tāda ir īstā un vienīgā patiesā reliģija, jo loģiski izskaidro visu faktu un reliģiju daudzveidību. Pierādiet nu, ka tā nav taisnība! Vēl viens pierādījums čūskas ietekmei - lai gan kauns par savu kailumu radās tieši apēdot Sātana piedāvāto aizliegto augli, jūdaisti, musulmaņi, kristieši un visi pārējie (izņemot nūdistus) joprojām kautrīgi piesedz savus dzimumorgānus. A saka, ka vajagot atgriezties pie Dieva!

Šis sapnis, saprotams, neuzvarēs daudzu cilvēku apziņās, jo nesola augšāmcelšanos, mūžīgo dzīvi, taisnības uzvaru un taisnīgu sodu ļaunajiem. Šāda atmoda visai cilvēcei būtu pārāk sāpīga. Tāpēc daži patiesi atmodušies piederēs izredzētajiem.

Eksistē arī citi sapņu kritiķu kontrargumenti nepamatotai ticībai. Var, piemēram, ticēt lidojošajam makaronu monstram, jo nav neviena pierādījuma, ka tādas makaronu dievības nav. Pilnīgi noteikti eksistē Lidojošā Makaronu Monstra evanģēlijs. Daži neizredzētie pastafariānisti jau nopietni aizrāvušies ar šo reliģiju, nodibinot lidojošā makaronu monstra baznīcu un piekopjot attiecīgus rituālus.

10 veidi, kā Dievs bez lieliem upuriem patiešām varētu palīdzēt cilvēcei:

1. Dievs varēja izmainīt cilvēka genomu, padarot cilvēkus mazāk bioloģiski agresīvus un vairāk bioloģiski labsirdīgākus.
2. Dievs varēja visiem izredzētajiem mesijām un praviešiem nosūtīt vienu un to pašu ziņu, nevis Muhamedam savu, Budam citu, Zoroastram vēl citu, Kristum vēl citu. Dievs varēja pateikt Muhamedam, vai Kristus ir viņa dēls, jeb nav un vai viņš ir piešķīris Apsolīto zemi tikai jūdiem vai arī arābiem. Par zemes piešķiršanu arābiem viņam vajadzēja informēt ebrejus. Ja Kristus nav Dieva dēls (kā domā jūdaisti un musulmaņi), par to vajadzēja informēt kristiešus.
3. Dievs varēja uzrunāt pilnīgi visus cilvēkus vienlaicīgi, nosūtot vienu un to pašu ticību, nevis izvēlēties izredzētos.Cilvēki atšķiras pēc savām spējām atpazīt vai, pareizāk, neatpazīt viltus praviešus.
4. Dievs varēja uzrunāt pasaules politiskos un ekonomiskos līderus, norādāt to personīgo atbildību un lomu savtīguma, alkatības un varaskāres pārvarēšanā, kā arī nepieļaut politisko līderu atkarību no viltus praviešiem.
5. Dievs varēja nesajaukt cilvēkiem valodas. Patreiz sanāk, ka cilvēki karo savā starpā atšķirīgo valodu, ticību un gēnu dēļ.
6. Dievs varēja darboties kā psihoterapeits, sūtot pareizas psihiskas apjausmas par īstenību nevis atļaut cilvēku prātus appludināt ar miljardiem viltus teoriju.
7. Dievs varēja skaidrāk parādīt, kāda īsti cilvēka uzvedība būtu visideālākā un kāds īsti sods gaida par novirzīšanos no tās. Mūžīgas elles sods par katru nenožēlotu pārkāpumu izklausās pārāk absurdi un totalitārāk kā Staļina vai Hitlera iekārtā.
8. Dievs varēja norādīt skaidrus kritērijus, pēc kuriem spriedīs par cilvēku Taisnīgajā Tiesā. Par tiem Dievs varēja informēt gan islama radikāļus-pašnāvniekus, gan radikālos kristiešus, gan budistus, gan hiduistus, gan visus pagānus un ateistus. Dievs varēja paskaidrot, ar kādiem psihiskās funkcionēšanas traucējumiem vai saslimšanām sirgstoši cilvēki būs nepieskaitāmi un ar kādām pieskaitāmi Dieva Tiesas priekšā. Tas īpaši attiecas uz tiem, kuri "telepātiski" nebūs sapratuši Dieva nodomus dēl saviem domāšanas ierobežojumiem. Kā ar tiem cilvēkiem, kuriem nav reliģiozitātes gēnu un reliģiozitātes instinktu?
9. Dievs varēja cilvēkiem ielikt smadzenēs patiesi "brīvu gribu", spēju patstāvīgi spriest un izlemt, nevis atkarību no gēniem, audzināšanas un kultūrvēsturiskās vides. Priekš tādas brīvās gribas vajadzētu tikai no pārējām smadzenēm neatkarīgu enerģijas avotu - kādu "bateriju" mūsu smadzenēs (neirozinātnes pagaidām tādu neatrod). Tas ir ļoti viegls inženierisks risinājums dievišķajiem mērogiem.
10. Dievs varēja daudz vairāk bioloģiski paaugstināt cilvēka intelekta koeficientu un saprātu līdz megasuperkompjūtera līmenim. Tad arī no cilvēka prasīt varētu vairāk.

 Tu vari izdomāt vēl vismaz 10 veidus, kā Dievs varēja cilvēkiem palīdzēt daudz efektīvāk.

Vadoties pēc šādiem apsvērumiem var izvirzīt loģikā pamatotu apgalvojumu, ka Dievs ar cilvēkiem nesarunājas. No tā seko, ka kristietība ir cilvēku pastāvīgi gadu simtos papildināts sapnis. Šis sapnis palīdzēja izdzīvot simtiem tūkstošu garīdznieku un valstu politisko līderu, iegūstot caur to arī visai prāvus finansiālos ienākumus un politisko varu. Oficiālā reliģija ir sapņa pārdošana pēc valsts pasūtījuma un ar valsts vai iedzīvotāju grupas piekrišanu. Tas ir daudzu vēlmju piepildošs sapnis. Sapnī kombinējas vēlmes pēc nemirstības, vēlmes pēc visvarenas aizsardzības, vēlmes pēc vajadzību piepildīšanās ar maza bērna cienīgu lūgšanos, vēlmes pēc taisnības uzvaras, vēlmes pēc taisnīgas atriebības pāridarītājiem ellē, vēlmes pēc drošības un kārtības un vēlmes pēc mūžīgas baudas paradīzē. Galvenā ir vajadzība piederēt lielai grupai, ideālā un grēcīgā uzvedība tajā, lai visiem būtu līdzīgi un taisnīgi kritēriji. Visas vēlmes pat nenosauksi.  

Tikmēr kristietība iet un ies savu ceļu. Lai gan Jēzus Kristus ir slavenākais, ir cits veiksmīgāks sapņu pārdevējs, ar patiesu šī sapņu biznesa tvērienu - Pāvils - patreizējās kristietības radītājs. Pāvils bija galvenais patreizējā Kristus imidžmeikers, kam pievienojās tālākie kristiešu baznīcas tēvi. Zīmolam "Kristietība" pavisam drīz būs jau 2 000 darbības gadu. Nu ko, apsveicam!