"Mūžīgais Dao"? - pārdomas par fizikas profesora Mārča Auziņa rakstu žurnālā "Klubs"

Kluba 2014.gada marta numurā LU rektors un profesionāls fiziķis, profesors Mārcis Auziņš salīdzina misticisma un zinātnes iespējas. Auziņa kungs raksta: "Zinātne var konstatēt to, kāda ir pasaule ap mums, bet tā nevar atbildēt uz jautājumu par šīs pasaules eksistences dziļāko jēgu. Vai tiešām viss notiekošais ir nejaušība vai tam ir kāda dziļāka nozīme? Varbūt mūsu eksistencei tomēr ir kāds mērķis? Kāpēc un kādēļ mēs dzīvojam dabas likumu noteiktā pasaulē? Tas ir līdzīgi kā jautāt, kāda jēga ir skaņdarbā vai gleznā, kas liek mums aizkustinājumā klusēt. Dabaszinātnēm uz to atbildes nav un nevar būt."

Un es, lasot šo interviju, padomāju: Kā tad tā? Biju pat sašutis. Zinātnei uz šiem jautājumiem ir atbildes un pavisam skaidras. Un tikai dabaszinātnes var atbildēt uz šo jautājumu, bet nekad uz to neatbildēs humanitārās zinātnes (kas vispār nav zinātnes šī vārda striktākajā nozīmē), nekad neatbildēs filozofija ("Filozofija ir mirusi" ne bez pamata izteicās slavenais fiziķis un kosmologs Stīvens Hokings) un nepilnīgi atbildēs ētika. Kāpēc neatbildēs? Tāpēc ka cilvēka apziņa ir pašapmāns. Filozofija, teoloģija un misticisms nebalstās no apziņas neatkarīgos datos.

Kāda ir eksistences dziļākā jēga? Dabaszinātnes uz to atbild pavisam skaidri - tā ir vairošanās un gēnu izdzīvošana. Tas ir visdziļākajā līmenī un evolūcijas zinātne to sauc par distālo cēloni (ultimate causation). Visu dzīvās dabas evolūciju vada DNS molekulas reprodukcija jeb replikācija. Par to lieliski uzrakstīja Ričards Dokinss  savā grāmatā "Savtīgais gēns" (Selfish gene). Darvina teorija mūsdienu bioloģijā un fizikā vairs netiek uzskatīta tikai kā hipotēze, bet kā zinātnisks fakts, pat labāk apstiprināts kā Ņūtona gravitācijas teorija, Einšteina relativitātes teorija un dīvainā kvantu fizika.

Taču ja mēs runājam par cilvēka subjektīvo pasauli, emocijām, domām, ticību, mistisko pieredzi, tai skaitā cilvēka dzīves jēgas sajūtu, tad uz šo jautājumu mūsdienās atbild neirozinātnes. Smadzenes līdzīgi kā dators, tikai sarežģīts un ļoti advancēts, veido mūsu subjektīvās sajūtas. Dzīves jēga cilvēkiem ir smadzeņu darbības programmās: seksā, ēšanā, romantiskajā mīlestībā, bērnu audzināšanā, tieksmē pēc sociālā statusa un varas, altruismā un egoismā, pasaules izzināšanā (tai skaitā arī filozofēšanā), morālē, reliģiskā ticībā dievam vai karmai, grupas (etniskās, reliģiskās, profesionālā, izklaides) piederībā un nodošanos visdažādākajām ilūzijām. Visa kultūra kā mīmi ir mūsu galvās. Zinātne skaidri atbild - šī dzīves jēga eksistē mūsu smadzenēs un tikai. Šāda jēga neeksistē ārpus mūsu smadzenēm un to nevada augstāki nemateriāli spēki (dievi, enģeļi, dao, karma, planētas un horoskopi). Tieši tāpat kā ārpus mūsu smadzenēm neeksistē ne skaņas , ne krāsas, līdz ar to arī ne mūzika un ne māksla. Viss šis nosauktais ir smadzeņu virtuālās pasaules produkti.

Jā, mēs varam aizkustinājumā klusēt gleznas vai skaņdarba priekšā. Tā smadzenes mūs vada caur emocijām. Žubīte arī aizkustinājumā klusē, kad žubis tai čivina maigus treļļus. Un vīrietis samulst sievietes skaistuma priekšā. Vai to nevar izskaidrot? To pietiekoši labi izskaidro dabaszinātnes nozare evolucionārā psiholoģija (evolutionary psychology). Estētiskās emocijas ir izveidojušās evolūcijas procesā un tām ir savi noteikti mērķi.

Ko tad tādu fundamentālu nespēj izskaidrot dabaszinātnes? Nespēju neko tādu iedomāties. Ja kas vēl nav, tad tas priekšā, kā, piemēram, mākslīgās smadzenes un mākslīgais intelekts, kurš būs apveltīts ar savu apziņu. Neirozinātnes sen jau pēta mūsu smadzeņu emocijas, tai skaitā subjektīvās morāles emociju programmas. Protams, es dažos vārdos neizstāstīšu visu dabaszinātņu apzināto. Zinātnisko pētījumu šai virzienā ir neizlasāmi daudz. Diez vai kāds tagad spēj ar visu to iepazīties. Pat speciālists neirozinātnēs. Kāda mana paziņa reiz izteica izbrīnu - kamdēļ cilvēki pašpārliecināti apgalvo, ka kaut kas nav zināms, kamēr tas īstenībā ir ļoti labi zināms? Es domāju, ka cilvēka smadzenes apgādā mūs ar kādu nepatīkamu ilūziju - ja es daudz lasu, bet kaut ko nezinu, tad man tas vēl nav atklāts. Ja man nav atklāts - tad neeksistē vispār!

Es pats esmu pārliecināts par tieši pretējo - misticisms un filozofija nav nekāda alternatīva zinātniskajai izziņai, kā to apgalvo Mārcis Auziņš. Misticisms nav pasaules izzināšanas metode. Misticisms ir ilūzija un pašapmāns. Ja mistiscisms kaut ko arī saka par pasauli, tad tikai par smadzeņu pasauli. Mēs varam tikai pabrīnīties par smadzeņu spējām apgādāt mūsu subjektīvo apziņu ar visādām krāsainām izjūtām un bildītēm, dažbrīd tik patiesām, ka pat augsti intelektuāli cilvēki notic to realitātei.

Profesors Auziņš raksta: "Bet var pieņemt arī Rodžera Skrutona pozīciju - Dievam ir intīmi personiskas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz. Mani, neesot reliģiozam, šī pozīcija uzrunā".

Ne tikai Zigmunds Freids, bet nu jau neirozinātnes lieto jēdzienu "zemapziņa". Piemēram, ticība var būt ne tikai apzināta, bet arī neapzināta. Teiksim, cilvēks apgalvo, ka netic melnajam kaķim, tomēr pagriež automašīnu citā virzienā, kad, braucot uz arhisvarīgu pasākumu, pār ceļu pārskrien melnais kaķis. Zinātne saka - maģiskā domāšana un māņticība ir izstumta zemapziņā. Fizikas profesora Mārča Auziņa spriedumi tomēr ievērojami atšķiras no viņa kolēģa fizikas profesora Stīvena Hokinga spriedumiem šai virzienā.  Gribas uzdot jautājumu - vai ievērojamais LU profesors spētu pieņemt, ka arī viņu vada kādi zemapziņas misticisma spēki un ka viņš nemaz nav tik nereliģiozs?
Ja atbilde būtu apstiprinoša, tad kāpēc to noliegt un jaukt cilvēkiem terminus? Vai profesoram nevajadzētu godīgi pateikt, ka "esmu zinātnieks, bet mani fascinē misticisms. Man šķiet, ka misticisms bagātina manu iekšējo pasauli un dzīves jēgas sajūtu."