Evanģēlijs zinātniekam. 1.daļa - ticība neticībai

Triju monoteistisko reliģiju būtiski argumenti ir:
1) Kristietības aizstāvji saka, ka kritiķiem nav pierādījumu, ka Dieva nav. Tāpēc, ja jau Dievs ir, automātiski jāpieņem, ka kristietības stāsts ir patiess. 
2) Sekas, ja skeptiķi kļūdās, nākamajā dzīvē var būt briesmīgas - vai nu elle, vai ciešanas, tāpēc racionālāk ir pielūgt Dievu (drošs paliek drošs).
3) Reliģiskā ticība dod dzīves jēgu, kamēr neticot Dievam dzīve paliek bezjēdzīga.

Taču sapņu kritiķiem šeit var būt savi pamatoti argumenti un savas dievišķas atklāsmes par jaunu patiesāko reliģiju, kuru arī neviens ticīgais nekādi nevar pierādīt kā nepatiesu. Šoreiz es būšu sapņa pārdevējs:

1. Ja Dievs eksistē, viņš nevēlas, lai viņam tic, bet lai cilvēki to atklāj ar zinātnisku metožu palīdzību.

2. Zinātnieki ir Dieva izredzētie mesijas un vienīgie atbilst apzīmējumam "Homo Sapiens", kamēr ticīgie atbilst apzīmējumam "Homo Credens" vai "Homo Religiosus" - Ticīgais cilvēks.

3. Ar zinātnes palīdzību cilvēkiem jāattīstās līdz Dievam līdzīgam līmenim - palikt nemirstīgiem, radīt jaunus visumus un ierosināt jaunus dzīvības evolūcijas procesus. Tikai tad varēs teikt, ka cilvēki ir pēc Dieva ģīmja un līdzības.

4. Dievs, ja Viņš vispār ir, pats ir neticīgais. Dievs ir neticīgs tāpēc, ka, ja Viņš ir, Viņš visu zin un Viņam nav jātic kaut kam nezināmam.

4. Zinātnieka ticība ir ticība neskaidrībai un neziņai. Tāpēc Zinātnieka Evanģēlijā Dievs tiek apzīmēts "Dievs, ja tāds vispār ir".

Kāpēc tad vispār ir ticīgie? Ja ir Dievs, varbūt ir kāds Sātans, kritušais enģelis vai Čūska? Ja varēja notikt kaut kas līdzīgs Bībeles sižetam par Ievas un Ādama pavedināšanu paradīzes dārzā, tad, iespējams, ticīgos joprojām turpina šī pati čūska mānīt.

"Dievs vīlās par Ādama un Ievas lētticību (ticību) un padzina tos no paradīzes par to, ka viņi ļāvās apmānīties no viltīgās čūskas un vairs nelikās par cilvēkiem ne zinis. Bet Čūska turpināja darboties. Uzdodoties par Dievu, čūska turpināja ievilināt cilvēkus visādos bezjēdzīgos pasākumos un lika ticēt visādām absurdām un pat muļķīgām lietām. Uzjautrinātā par cilvēku lētticību čūska dažādām cilvēku grupām iečukstēja ausīs simtiem tūkstošu pilnīgi pretrunīgu reliģiju:

• Viena etniskā grupa ir izredzētāka par citu. 
• Citas reliģijas ir sliktākas vai sātaniskas, tāpēc šos cilvēkus atļauts iznīcināt kā kanāniešus vai pagānus.
• Dievs ir jāpielūdz, rāpojot pa zemi, citādi viņš sadusmosies.
• Ir jāupurē mājdzīvnieki un dažreiz cilvēki, it kā dievam nebūtu ko ēst.
• Izvirzīja tādus ideālus, kurus cilvēki nekādi nespēj sasniegt kā, piemēram, būt bezgrēcīgam, nenodarboties ar seksu baudas nolūkos, neiekārot citas sievas, nemelot, nemasturbēt, nedomāt aizliegtas domas, nebūt skaudīgiem, nenogalināt nekādos apstākļos, bet pagriezt otru vaigu, utt. Sātans, ja tāds vispār ir, zina, ka šādi ideāli Dieva radītajam nepilnīgajam cilvēkam ir nepiepildāmi viņa bioloģijas dēļ.
• Ieteica, ka drīkst iznīcināt citu reliģisku grupu svētos rakstus un kulta celtnes, bet jāsoda ar nāvi tās grupas, kas sadedzina tavas reliģijas svētos rakstus un kulta celtnes. Tika ieviests termins "svētuma zaimošana", par kuru jābūt ļoti bargam sodam, ja vien tas ir tavs svētums. 
• Visām cilvēku grupām tā iestāstīja, ka viņu reliģija ir tā īstākā un atspoguļo dziļāko patiesību. Citi šo patiesību neredz, jo ir morāli izvirtuši un nelabā pavedināti (tas bija labs triks - nelabais kūdīja pret nelabā pavedinātajiem).

Tā čūska, pēc Ādama un Ievas, pavedināja Mozu, Zaratustru, Budu, Jēzu Kristu, Muhamedu, Mūnu, Visarionu, Džozefu Smitu, Milleru, un visus citus. Vikipēdijas enciklopēdija spēja uzskaitīt tikai nelielu reliģiju daļu. Pašai čūskai (kritušajam nelabajam enģelim) bija vienalga, kāda reliģija, ka tikai cilvēki notic absurdajam. Ar sātanisko psihotrono ieroču palīdzību cilvēku apziņā tika iepotēts teiciens: "Ticu, jo absurdi" un tika iepotēts lepnums par šādu ticības spēju. Visi ticēja, ka ar viņiem runā Dievs un ka teiktais ir visdziļākā gudrība. Tāpat tika iepotēts, ka kritiskā domāšana ir atpalicība, nespēja un grēks. Cilvēku apziņā tika ieviests Neticīgā Toma simbols, kas kļuva par palamu skeptiskai pieejai. 
Pēc saviem nedarbiem čūska, ja tāda vispār ir, apmierināta stāstīja Īstajam Dievam, ja tāds vispār ir, cik labi viņai viss izdodas un cik nepilnīgu cilvēku Dievs bija radījis. Lai cik absurdu teoriju čūska teiks, cilvēki paklausīgi visam notic. Īpaši apmierināta čūska bija par pasaules lielākās reliģijas - kristietības asinsdarbiem, vienlaicīgi sludinot miermīlību.

Dievs, ja tāds vispār ir, padomāja savu kļūdu labot un izlēma sūtīt uz zemi savus patiesos mesijas - zinātniskas gaismas nesējus jeb ielika cilvēka smadzenēs loģiskās un zinātniskās domāšanas dzirksti. Varbūt Dievs, ja tāds vispār ir, sagribēja, lai cilvēks sāk domāt, nevis ticēt ... (čūskām). Pirmais mesija bija Nikolajs Koperniks, tad Džordāno Bruno (kā zināms, cilvēki noticēja čūskai un melnsvārči viņu nomušīja). Koperniku un Galileo Galileju piespieda atteikties no zinātniskajiem atradumiem. Kristietība negribēja atteikties arī no mūžsenā sapņa, ka zeme ir visuma centrs. Tikai XX gadsimtā Pāvests atzina, ka Kopernikam un Galilejam bija taisnība un atvainojās. Neilgi pirms tam Dievs atsūtīja Čārlzu Darvinu. Viņu tikai izsmēja, attēlojot kā pērtiķi. Tomēr pēc 150 gadiem arī Pāvests sāka domāt un atzina evolūcijas teoriju, bet neatvainojās Darvinam. Tā bija daļēja pamošanās no čūskas radītā sapņa. Pēc tam nāca nākamie zinātnieki Einšteins, Hopkins,Ričards Doukins. Evolucionistu garīgās apjausmas galvenā vēsts - cilvēks ir mirstīgs un pats no sevis nekad necelsies no miroņiem. Cilvēkam nav brīvas un neatkarīgas gribas. Pasaulē nekas nenotiek un nenotiks taisnīgi. Ļaunie dzīvos tikpat ilgi kā labie un bieži vien ilgāk (Kains nodzīvoja ilgāk par Ābelu). Daudzi nomirs nesodīti. Tiesas dienas nebūs."

Evanģēlijs Zinātniekam ir īstā un vienīgā patiesā reliģija, jo loģiski izskaidro visu faktu un reliģiju daudzveidību.Tā izskaidro, kāpēc cilvēki savā starpā karo, neizslēdzot zinātniskos skaidrojumus Tā izskaidro, kāpēc starp cilvēkiem ir neticīgie, skeptiķi, agnostiķi un ateisti. Tā izskaidro, kāpēc ateistu un agnostiķu skaits pieaug. Tā izskaidro, kāpēc šobrīd labāk iet tām valstīm, kurās ir vismazāk ticīgo. Tās ir Skandināvijas valstis - Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija. Neticīgo skaita ziņā tām tuvojas Vācija un Francija. Ne tik labi veicas tādām ticīgo valstīm kā Spānija, Polija, Itālija. Neticīgo valstīs ir daudz zinātnieku un zinātnes atklājumu, kurās cilvēks ņem savās rokās savu likteni. Šajās neticīgo valstīs iedzīvotāji ir vismiermīlīgākie. Tas cilvēku tuvina Dievam. Dievs, ja tāds vispār ir, gribēs runāt ar sev līdzvērtīgo cilvēku, kurš:

1. Pats palicis nemirstīgs ar zinātnes palīdzību (gēnu inženierija vai mākslīgi izveidotas nemirstīgas smadzenes un ķermenis).
2. Iemācījies pats radīt sintētisko dzīvību. 
3. Spēj manipulēt ar fizikālo matēriju, fizikālo enerģiju un laiku.
4. Spēs radīt savus visumus.
5. Spēs pacelt visus mirušos par dzīvajiem un restaurēt visu cilvēces vēsturi.
6. Ir miermīlīgs.
7. Ir saprātīgs, loģisks un zinātkārs.
8. Neatstumj cilvēkus pēc rases, etnosa, seksuālās orientācijas (kaut homoseksuālisti vēlas precēties un kaut daļa cilvēku pārstās vairoties), dzimuma un valodas.
9. Nav māņticīgs un netic tam, ko zinātne sen jau apgāzusi (astroloģiju, burvestību iespējas, senču sacerētās teikas, leģendas un mīti).
10. Ir autonoms un pašpietiekams.

Dievs, ja tāds vispār ir, vēlas, lai cilvēks saprātīgais Viņam netic. Dievs, ja tāds vispār eksistē, vēlas, lai cilvēks beidzot sāk spēlēt Dievu un iemācās justies kā Dievs. Dievs, ja tāds vispār ir, sāks runāt ar cilvēku tikai tad, kad cilvēks izveidosies pēc Dieva ģīmja un līdzības. Dievs, ja tāds vispār ir, vēlas inteliģentu sarunu biedru nevis jaunu aitu savā "ganāmpulkā". Pagaidām cilvēks ir tikai skudra starp, iespējams, neskaitāmajām visuma civilizācijām. Dievs, ja tāds vispār eksistē, iespējams, nemaz nevēlas, lai viņu idealizē un pielūdz kā Hitleru, Staļinu, Mao un citus diktatorus ar personības kultu. Dievam, ja tāds vispār eksistē, nepatīk, ka viņam kaut ko upurē (aunus, naudu, ēdamo). To pierāda fakti, ka cilvēces vēsturē pēc jebkuriem upuriem - cilvēku, dzīvnieku, augu, materiālo lietu, laika - nekas nav mainījies. Tie paši vulkāni, tās pašas zemestrīces, tās pašas viesuļvētras, tie paši cunami. Dievam, ja tāds vispār eksistē, nepatīk ne pielīdēji, ne uz vēdera līdēji, ne visur citur līdēji. Dievs, ja tāds vispār eksistē, pielīdējiem NEMAZ nepalīdz. To pierāda fakti, ka ticīgo dzīve nemaz nav vieglāka, laimīgāka, morālāka, ētiskāka, labklājīgāka. Fakti rāda, ka neticīgie dzīvo vismaz tikpat labi, ja ne vēl labāk.

Un varbūt viss ir pavisam, pavisam savādāk ...

Zinātnes reliģijas ticīgajam ir jāspēj izturēt neskaidrības trauksme! Citu reliģiju pārstāvji dod priekšroku skaidrības ilūzijai..