Andris Veselovskis: #MeToo – pret seksuālo vardarbību: komentāri 1-20
04.11.2017 09:17
Grūti to izklāstīt īsā komentā, bet katrai (arī seksuālai) vardarbībai pamatā ir materiālisms un ateisms. Tikai sapratne (nevis akla ticība) ka pasaulē ir Augstākais saprāts un ka cilvēka eksistence nebeidzas ar ķermeņa nāvi, spēj iegrožot un padarīt rāmu to nezvēru (arī zvēriem ir sava "morāle"), kas sēž katrā cilvēkā. Tādus cilvēkus sauc par ideālistiem. Pretstatā ideālistiem, materiālisti savā pasaules uzskatā nevar atrast atbildi uz jautājumu "kāpēc man jābūt labam, ja sliktam būt ir patīkamāk un izdevīgāk?" Materiālistā sēdošo nezvēru no ļaunas, amorālas rīcības attur vienīgi bailes no soda. Bet tā ir visai trausla barjera. Turpretim cilvēkiem - ideālistiem morālei atbilstoša rīcība sakņojas viņa iekšējā pārliecībā, jo tai ir loģisks pamatojums viņu pasaules uzskatā. Šādiem cilvēkiem, lai viņus atturētu no ļaunas rīcības, nav vajadzīgas barjeras, ne bargu likumu, ne cietumsodu veidā. Morāle ir viņu iekšējās būtības (personības) organiska sastāvdaļa.
Es zinu, ka tūliņ daudzi iebildīs un jautās, kādēļ tad starp garīdzniekiem ir tik daudz seksuālo varmāku. Pirmkārt, viņu nemaz nav tik daudz. To "daudzuma" ilūziju rada katra šāda notikuma skaļā publicitāte. Otrkārt, ne katram, kurš apgalvo, ka viņš tic Dievam, ir arī šī iekšējā pārliecība. Arī mācītāja darbu var uzlūkot kā profesiju, kā amatu ar kura palīdzību veiksmīgi pelnīt naudu un apmierināt savas iekšējās ambīcijas. Un šādi "amatnieki" savā iekšējā pārliecībā var būt visīstākie materiālisti. Īstam materiālistam nekas nav ne svēts, ne godājams. (Šādiem jēdzieniem nav loģiska pamatojuma viņa pasaules uzskatā.) Materiālistiem svarīgi ir tikai viņu personīgie egoistiskie mērķi un tieksmes. Un šo savu egoistisko mērķu sasniegšanai viņi ir gatavi izmantot jebkuru filosofisku mācību, jebkuru ticību, jebkuru politisku pārliecību. Viss tas viņiem ir tikai līdzeklis, instruments, lai panāktu savu. Un tāpat kā jebkurš amatnieks, lai kaut ko izgatavotu, savā darbā maina dažādus instrumentus, arī materiālisti bez jebkādas sirdsapziņas pārmetumiem, maina savus sludinātos ideālus vai politisko piederību, nepilda solījumus un lauž zvērestus.... Ja vien tas būs izdevīgi, materiālisms būs gatavs uzvilkt sev jebkuru ideālisma masku. Nevis dievticībai, bet gan cilvēku materiālismam piemīt liekulība un hamaleona daba! Vardarbība un kari pasaulē liecina tikai par to, cik lielā mērā cilvēces prātus ir pārņēmis materiālisms. Un nav jau nekāds brīnums, jo materiālisms publiskajā telpā tiek reklamēts visos iespējamos veidos (Nekā personīga, tikai bizness!)
Es zinu, ka tūliņ daudzi iebildīs un jautās, kādēļ tad starp garīdzniekiem ir tik daudz seksuālo varmāku. Pirmkārt, viņu nemaz nav tik daudz. To "daudzuma" ilūziju rada katra šāda notikuma skaļā publicitāte. Otrkārt, ne katram, kurš apgalvo, ka viņš tic Dievam, ir arī šī iekšējā pārliecība. Arī mācītāja darbu var uzlūkot kā profesiju, kā amatu ar kura palīdzību veiksmīgi pelnīt naudu un apmierināt savas iekšējās ambīcijas. Un šādi "amatnieki" savā iekšējā pārliecībā var būt visīstākie materiālisti. Īstam materiālistam nekas nav ne svēts, ne godājams. (Šādiem jēdzieniem nav loģiska pamatojuma viņa pasaules uzskatā.) Materiālistiem svarīgi ir tikai viņu personīgie egoistiskie mērķi un tieksmes. Un šo savu egoistisko mērķu sasniegšanai viņi ir gatavi izmantot jebkuru filosofisku mācību, jebkuru ticību, jebkuru politisku pārliecību. Viss tas viņiem ir tikai līdzeklis, instruments, lai panāktu savu. Un tāpat kā jebkurš amatnieks, lai kaut ko izgatavotu, savā darbā maina dažādus instrumentus, arī materiālisti bez jebkādas sirdsapziņas pārmetumiem, maina savus sludinātos ideālus vai politisko piederību, nepilda solījumus un lauž zvērestus.... Ja vien tas būs izdevīgi, materiālisms būs gatavs uzvilkt sev jebkuru ideālisma masku. Nevis dievticībai, bet gan cilvēku materiālismam piemīt liekulība un hamaleona daba! Vardarbība un kari pasaulē liecina tikai par to, cik lielā mērā cilvēces prātus ir pārņēmis materiālisms. Un nav jau nekāds brīnums, jo materiālisms publiskajā telpā tiek reklamēts visos iespējamos veidos (Nekā personīga, tikai bizness!)
04.11.2017 09:59
Nu gan.. galīgās auzās. Esmu materiālists un neticīgais, un Tavs materiālistu un neticīgo raksturojums diez vai var būt vēl aplamāks. Ka man nav nekas svēts nav tiesa - man rūp mana ģimene, mana tauta, mana valsts. Ka nav nekā godājama - arī garām. Es cienu labi padarītu arī cita cilvēka darbu, krietnumu un godīgumu attiecībās, spēju pacelties virs ticībnieku ierastās vēlmes manipulēt ar citiem. Ka nav loģiska pamatojuma - atkal garām. Princips "izturies pret citiem tā, kā gribi lai citi izturas pret tevi" ir gan loģisks gan universāls un tam nav nekāda sakara ar ticēšanu, neticēšanu un atejām. Tieši dievticīgie ir visīstākie hameleoni; manā jaunībā es šad un tad piestaigāju uz bīskapa Matuļa svētku sprediķiem, jo man patika, kā viņš runāja, toties tagad, ieraugot visas tās bijušo komunistu sejas baznīcā, man vienkārši paliek nelabi un ir jāiet laukā pēc malka svaiga gaisa. Ja Tu ar vārdu "materiālisms" saproti pliku alkatību, tikai tad Tev var būt daļēja taisnība, taču nesaprotu, kāpēc jājauc jēdzieni. Materiālistiskais pasaules uzskats NAV alkatība, bet gan koncepcija, kas visas parādības izskaidro bez dievišķā iesaistes
04.11.2017 11:28
Ne katrs, kurš sevi uzskata par materiālistu, ir materiālists. Un ne katrs, kurš sit sev pie krūtīm un sakās ticam Dievam ir ideālists! Katrā cilvēkā Dievs (ja tev pieņemamāk daba) ir ielikusi iekšā to, ko Kants mēdza apzīmēt par "morāles likumu". Un ne vienmēr šo "morāles likumu" materiālistiskais pasaules uzskats spēj pilnībā nobloķēt. Rezultātā cilvēks ar savu prātu gan it kā noraida Dieva un savas nemateriālās dvēseles esamību, bet savā rīcībā lielā mērā viņš darbojas kā ideālists, jo kaut kas iekšējs viņam liek tā rīkoties. (Šis ir tavs gadījums) Bieži vien, sakot, ka "es esmu materiālists" un "es neticu ne Dievam, ne velnam", cilvēks neapzinās, ko viņš īstenībā ar savu teikto ir atzinis un ko noraidījis. Jo par savu pasaules uzskatu dziļāk vienkārši nav padomājis.
Kas tad ir pasaules uzskats? Runājot par mūsu tēmu, pasaules uzskats ir tas, kas dod pamatojumu mūsu rīcībai dzīvē. Ja es izšķiros par kaut kādu SAVU rīcību, nospraužu kādus SAVUS mērķus, manā pasaules uzskatā ir atbilde kāpēc es to daru. Ko saka materiālistiskais pasaules uzskats par cilvēku? Īsi sakot, cilvēks ir tāds matērijas pikucis, kas dabas untumu rezultātā ir ieguvis spēju ar bioķīmisku reakciju palīdzību savās smadzenēs patstāvīgi uztvert apkārtējo pasauli, analītiski domāt un darboties šajā pasaulē. Ejot bojā cilvēka ķermenim, nebūtībā pazūd visa cilvēka personība. Cilvēka eksistence ir tikai tas mirklis, ko cilvēks par dzīvi sauc. Un tagad atrodi loģisku pamatojumu šādā pasaules uzskatā tam, kādēļ cilvēkam šajā savā īsajā dzīves mirklī būtu jābūt godīgam, labestīgam, krietnam, tikumīgam?! Kādēļ kaut kas būtu jāziedo vai jāupurē citu cilvēku labā? Kādēļ būtu jāgodā citi cilvēki vai jāciena šo citu cilvēku darbs? Kas gan tādam "matērijas pikucim" ir valsts, dzimtene, tauta?! Tikai no ideālisma patapināti jēdzieni, kuriem viņa prātā nav nekāda seguma. Arī ģimene īstam materiālistam ir dārga tikai par tik, par cik tā sniedz materiālus labumus (seksuālu apmierinājumu, komfortu, piepildījuma sajūtu viņa bezjēdzīgajā un tukšajā dzīvē). Ja kaut ko no tā materiālistam viņa ģimene pārstāj sniegt, tad....pilna pasaule ir ar šķirtām ģimenēm un pamestiem bērniem bērnu namos.
Ja tu saki, ka "materiālistiskais pasaules uzskats NAV alkatība, bet gan koncepcija", tad es tavu teikto varu papildināt sakot, ka materiālistiskais pasaules uzskats ir koncepcija, kas veido un loģiski pamato šo alkatību.
Par to divkosību un svētulību, kas piemīt materiālistiem jau iepriekš rakstīju. Komunisti dodas uz baznīcu, jo tas tagad "ir modē", tas "uzlabo imidžu vai reitingu" (t.s. baznīckungu partija pat zvērēja baznīcā). Bet tam nav nekāda sakara ar ticību Dievam. Cilvēkam ar iekšēju pārliecību par Dieva un savas nemateriālās dvēseles esamību nav nekāda iemesla būt divkosim vai svētulim. Viņam nav vajadzība neviena priekšā tēlot ticību Dievam, vai izlikties par morāli tikumīgu cilvēku. Viņš vienkārši zin, ka Dievs ir pasaulē, bet morāles normas ir ceļa rādītājs viņa dvēseles attīstībai šajā dzīvē.
Kas tad ir pasaules uzskats? Runājot par mūsu tēmu, pasaules uzskats ir tas, kas dod pamatojumu mūsu rīcībai dzīvē. Ja es izšķiros par kaut kādu SAVU rīcību, nospraužu kādus SAVUS mērķus, manā pasaules uzskatā ir atbilde kāpēc es to daru. Ko saka materiālistiskais pasaules uzskats par cilvēku? Īsi sakot, cilvēks ir tāds matērijas pikucis, kas dabas untumu rezultātā ir ieguvis spēju ar bioķīmisku reakciju palīdzību savās smadzenēs patstāvīgi uztvert apkārtējo pasauli, analītiski domāt un darboties šajā pasaulē. Ejot bojā cilvēka ķermenim, nebūtībā pazūd visa cilvēka personība. Cilvēka eksistence ir tikai tas mirklis, ko cilvēks par dzīvi sauc. Un tagad atrodi loģisku pamatojumu šādā pasaules uzskatā tam, kādēļ cilvēkam šajā savā īsajā dzīves mirklī būtu jābūt godīgam, labestīgam, krietnam, tikumīgam?! Kādēļ kaut kas būtu jāziedo vai jāupurē citu cilvēku labā? Kādēļ būtu jāgodā citi cilvēki vai jāciena šo citu cilvēku darbs? Kas gan tādam "matērijas pikucim" ir valsts, dzimtene, tauta?! Tikai no ideālisma patapināti jēdzieni, kuriem viņa prātā nav nekāda seguma. Arī ģimene īstam materiālistam ir dārga tikai par tik, par cik tā sniedz materiālus labumus (seksuālu apmierinājumu, komfortu, piepildījuma sajūtu viņa bezjēdzīgajā un tukšajā dzīvē). Ja kaut ko no tā materiālistam viņa ģimene pārstāj sniegt, tad....pilna pasaule ir ar šķirtām ģimenēm un pamestiem bērniem bērnu namos.
Ja tu saki, ka "materiālistiskais pasaules uzskats NAV alkatība, bet gan koncepcija", tad es tavu teikto varu papildināt sakot, ka materiālistiskais pasaules uzskats ir koncepcija, kas veido un loģiski pamato šo alkatību.
Par to divkosību un svētulību, kas piemīt materiālistiem jau iepriekš rakstīju. Komunisti dodas uz baznīcu, jo tas tagad "ir modē", tas "uzlabo imidžu vai reitingu" (t.s. baznīckungu partija pat zvērēja baznīcā). Bet tam nav nekāda sakara ar ticību Dievam. Cilvēkam ar iekšēju pārliecību par Dieva un savas nemateriālās dvēseles esamību nav nekāda iemesla būt divkosim vai svētulim. Viņam nav vajadzība neviena priekšā tēlot ticību Dievam, vai izlikties par morāli tikumīgu cilvēku. Viņš vienkārši zin, ka Dievs ir pasaulē, bet morāles normas ir ceļa rādītājs viņa dvēseles attīstībai šajā dzīvē.
Bloga SP komentārs: Kā saka, ticīgie vēlas dzīvot savu iedomu sapnī un turpina izrādīt vērā ņemamu agresiju, to nemaz pat neapzinoties. Arī spriedumi , aizstāvot savu pozīciju, paliek neloģiski (skat, piem., Žiļa teikto: "Ne katrs, kurš sevi uzskata par materiālistu, ir materiālists."). Ar šādu loģiku var pievilkt saviem ticību sapņiem klāt visu ko. Tad jau arī islama radikāļi nav īsti ticīgie (lai gan tic Allāham un dzīvei pēc ķermeņa nāves). Man jāatgādina veco teicienu: "Gan starp ticīgajiem, gan starp neticīgajiem ir labi un ir ļauni cilvēki, bet tikai ticība var likt labiem cilvēkiem pastrādāt ļaunus darbus." Ir jāsaprot, ka reliģija morāli pārveido, ieveido, apgriež pilnīgi otrādi (nogalināt ir dievam vēlami, ja tas ir neticīgais). Tieši reliģijām visvairāk pieders Orvela slavenie lozungi: "Karš ir miers; Brīvība ir verdzība; Nezināšana ir spēks).
Citas saites par neticīgo morāles pētījumiem:
Are religious people more moral?
https://en.wikipedia.org/wiki/Secular_morality
https://www.psychologytoday.com/blog/experiments-in-philosophy/200806/do-atheists-pose-threat-morality
https://www.huffingtonpost.com/david-briggs/study-atheists-christians_b_10742750.html
