pirmdiena, 2013. gada 27. maijs

Šrī Činmoja un karmas teorija filozofa Valda Svirska sniegumā

Šrī Činmojs dzimis 1931.gadā tagadējā Bangladešā, bet no 12 gadu vecuma dzīvoja templī Dienvidindijā, kur nodevās garīgai praksei un arī trenējās skriešanā un citos sporta veidos.
1964.gadā Činmojs pārcēlās uz ASV un sāka strādāt par klerku Indijas konsulātā Ņujorkā. 1965.gadā viņš sāka izdot garīgiem jautājumiem veltītu žurnālu "AUM", bet 1966.gadā nodibināja pirmo savas mācības apgūšanas centru. Vēlākajos gados visā pasaulē tika izveidoti aptuveni 100 šādi centri, viens no tiem darbojas Rīgā. Viņa filozofijas pamatā - hinduisms ar karmas teoriju.

Valdis Svirskis, "filosofijas zinātņu maģistrs(LU,1998), filosofijas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs dažādās mācību iestādēs; kopš 1994.gada sistemātiski apgūst Šri Činmoja meditācijas jogu; brīvajā laikā interesējas par garīgu mūziku, dzeju un mākslu; mīl skriet; No 1999.gada sabiedriskā kārtā vada meditācijas seminārnodarbības un lasa lekcijas garīgās prakses jautājumos Latvijā un ārpus tās robežām. Ilgus gadus sadarbojas ar žurnālu „Mistērija”, intervijas ar viņu ir publicētas arī žurnālos „Taka” un „Patiesā dzīve”; daudzkārtējs Latvijas radio raidījuma „Kā labāk dzīvot?” un LTV raidījuma „Šeit un tagad” viesis; Vadot nodarbības parasti lielu vērību piešķir garīgās prakses vispārējo principu apguvei, sistemātiskai augstās jogas ideju piemērojumam ikdienas praksē; mantriskai dziedāšanai un smaidam.
Pieteikties šīm nodarbībām var sūtot īsziņu uz 29697059 vai aizpildot reģistrācijas formas un ailē "Papildus informācija" norādot "Valdim Svirskim" jeb sazināties ar viņu uzrakstot uz profilu vietnē draugiem.lv." Tulkojis Šrī Činmoja grāmatu "Prieka spārni" (Skat YouTube video grāmatas reklāmas rullīti). 


Pēc bloga SP novērojuma Valdis Svirskis noniecinoši izsakās par kritiski-analītisko domāšanu un glorificē intuīcijas lomu. Bloga SP pozīcija ir pretēja - kāreiz intuīcija ir tā, kas visbiežāk mūs apmāna, bet vienīgi kritiski-analītiskā domāšana noved pie patiesības. Vai karmas teorija nav tāds pats intuīcijas apmāns - tāds ir jautājums! Tāpēc bloga SP lapās publicēju iebildumus šai Činmoja-Svirska pieejai.

Žurnāla "MISTĒRIJA " diskusija "Reinkarnācija – likums un rotaļa". 

"Valdis Svirskis: Jēdziens reinkarnācija atvasināts no latīņu valodas: re – atpakaļ, in – iekšā, karna – miesa, vieliskums. Tulkojot no sengrieķu valodas radniecīgu jēdzienu metempsihoze, tas nozīmē – dvēseļu pārceļošana. To parasti saprot kā atpakaļatgriešanos vieliskumā, t. i., ķermenī, atkārtoti izpaužoties, pārnesoties no vienas vieliskās izpausmes citā.".

Bloga SP diskusija: Fizika ir pastāvīgi atradusi un pierādījusi, ka nekas nemateriāls nevar iemitināties "vieliskumā", t.i., ķermenī tā vienkāršā iesmesla dēļ, ka nemateriālā iemitināšanās prasītu reaģēšanu (sakabināšanos) ar materiālo ķermeni - smadzenēm. Ja kāda substance nereaģē, nesakabinās, tad tā vienkārši aizplūst no smadzenēm projām un nekādi smadzeņu darbību ietekmēt nevar. Tāpat kā, tēlaini salīdzinot, migla nevar izkustināt akmeni, nedz arī pie tā pielipt.

"V. S.: Piedāvāju dažas atsauces uz senākiem avotiem. Vispirms – Upanišadu frāze, ko Bhagavadgītā Krišna citē savam draugam Ardžunam. Uz jautājumu par dzīvi un nāvi Krišna atbild: “Līdzīgi tam kā cilvēks aizmet nolietotās drānas, arī dvēsele atbrīvojas no nolietotās miesas. Dvēseli nevar ne uguns sadedzināt, ne vējš izžāvēt, ne ūdens noslīcināt, ne zobens pārcirst. Tā – mūžīga un nemainīga.” Bet – tas, ko sanskritā saprot ar dvēseli jeb ātmanu, nav dvēsele grieķu izpratnē. Grieķi ar terminu dvēsele (psihē) saista daudz piezemētāku saturu.
Reinkarnācijas idejas pārsvarā saistīja ar dažādām Indijas kultūrām, kas tālāk izplatījās Ķīnā, Tibetā. Taču tajā pašā laikā arī pie ķeltiem un sengrieķiem atrodam ideju par atkārtotu atgriešanos jeb pārdzimšanu, taču atšķirībā no Austrumu tradīcijām tā bija zināma tikai šauram izredzēto lokam, tautā to neizplatīja un paturēja šauram zinātāju lokam. No tiem dažs nomira, citu nogalināja, beigās palika tikai pieraksti un dokumenti, kurus pēcteči interpretēja pēc savas saprašanas. Ir divi avoti. Viens – autoritatīvi raksti no senatnes. Otrs – mūsu laikabiedru pieredze. Uz tiem balstām savus spriedumus par reinkarnācijas realitāti.". 

Bloga SP diskusija: Visi nosauktie senie zināšanu avoti ir mitoloģiski. Mitoloģiski nozīmē tādi, kas izveidoti ar fantāziju un radošo domāšanu. Izredzēto loks bija  priesteri - sapņu pārdevēji, ar savām fantāzijām par pasaules uzbūvi un prāta uzbūvi. Ticība "senču gudrībai" liek pārkopēt šīs mīmas no paaudzes paaudzē gadu tūkstošiem ilgi, pa laikam gan pieliekot šri-činmojiskas mutācijas-modifikācijas.

"V. S.: Runājot par dvēseli, varam izmantot metaforas, ko dažkārt sastopam filozofijā un reliģijas vēsturē. Varam runāt par iekšējo sauli, mūžīgo (nepārejošo, nemainīgo) esību, iekšējo virzītāju, pirmtēlu, sākotni, Augstāko ES, būtību. Visi šie jēdzieni palīdz iezīmēt lauku, kura ietvaros risinās reinkarnācija. Nemainīgā sākotne maina savas vieliskās izpausmes iespējas. Cilvēki staigā vienās drēbēs, piemēram, formas tērpā, kas palīdz izpaust noteiktas īpašības. Pārģērbjoties citā, varam pamanīt pārmaiņas savā apziņā. Reinkarnācijas procesa ietvaros šī nemainīgā sākotne jeb Augstākais ES maina izpausmes iespēju lauku, apliecinot to vai citu aspektu. Vēl kāds piemērs: caur lēcu vai kristālu laižot saules staru, iegūstam krāsu spektru, kuru parasti neredzam. Vēdanta un neoplatonisms runā par to, ka ES ir atnācis un aizmirsis, no kurienes. Vieni teic, ka vieliskumu tas var uztvert kā cietumu, otri – kā dzīves skolu. Trešie uzskata, ka tā ir vienīgā izaugsmes iespēja. Man ļoti tuvas ir Vēdantas skolotāju (Šri Rāmakrišna, Šri Aurobindo, Šri Činmojs) uzskats, ka garīgā evolūcija realizējas ar reinkarnācijas starpniecību. Garīgās izaugsmes un pilnveidošanās iespējas neiedomājami paplašinās salīdzinājumā ar fizisko izaugsmi.
Savulaik man bija interesanti, ka budismā un hinduismā saskāros ar apļa ideju – visi pārdzimst un var pārvērsties par jebko. Mani nosauktie skolotāji uzskatīja, ka tā ir reliģiska koncepcija. Balstoties uz savu pieredzi, divi pēdējie atzina, ka starp Darvina evolūcijas teoriju un reinkarnācijas mācību nav pretrunu. Vienā gadījumā runājam par fizisku evolūciju, kad strādā dabiskās atlases principi, otrā – par enerģētisko jeb apziņas evolūciju, kas var izpausties tikai vieliski. Ķermenis un dvēsele abpusēji ir ļoti svarīgi. Dvēselei vajadzīgs ķermenis, lai izpaustos, ķermenim dvēsele noder, lai gūtu pilnības piepildījumu. Garīgā apskaidrība notiek tikai tad, kad esam reinkarnācijas procesa iemiesošanās stadijā. Kamēr esam fiziskajā ķermenī, tikmēr savienojam neskaitāmas potences un mums ir iespēja papildināties līdz bezgalībai. Aizejot citā pasaulē, nokļūstam atpūtas laukā – labajā vai sliktajā, kādu nu kurš sev sastrādājis. Piemēram, zoroastrieši uzskata, ka dvēsele tur sastopas ar saviem nodomiem, darbiem un emocijām noteiktā veidolā.".

Bloga SP diskusija: Neirozinātnes ir atradušas, ka cilvēka atmiņas smadzenēs iekodējas izmantojot nervu šūnas un ķīmiskas vielas - proteīnus un šai procesā lielākā nozīme ir sinapsēm - saitēm starp dažādām nervu šūnām. Nomirstot smadzenēm mirst arī atmiņas. Tādējādi tās nekādi nevar nonākt citā ķermenī un reinkarnācijas teorija neapstiprinās. To apstiprina neiroloģisku slimību pacientu novērojumi, kad kādu smadzeņu bojājumu dēļ cilvēkiem izkrīt atmiņa noteiktās jomās. Piemēram, pacients vairs neatpazīst tuvinieku sejas. Pie seju atpazīšanas "faila" bojājumiem (piemēram, asinsizplūduma gadījumā) slimnieki vairs neatpazīst nevienu savu radinieku. Kur tad paliek šī dvēseles atpazīšana cilvēkiem ar sejas agnozijuKur uzglabājas atmiņas? Zināms, ka atmiņas smadzenēs tiek iekodētas caur proteīna molekulām noteiktās smadzeņu vietās (kuras pēc līdzības ar datoru varam nosaukt par "failiem"). Ja šīs molekulas  vai centri tiek bojāti, slimnieks paliek bez atmiņas. Ja apziņa būtu neatkarīga no smadzeņu struktūras un spētu dzīvot starp dzīvēm, smadzeņu bojājumi uztveres un atmiņas bojājumus mūsu apziņā neizsauktu. Bet filozofi šīs klīniskās īpatnības nepārzin, jo ir neiroloģiski nekompetenti. Tieši tāpat nekompetenti kā hinduistu priesteri senatnē un klerks/mākslinieks/dzejnieks Šrī Činmojs mūsdienās. Un filozofi, kā ir gadījies par to pārliecināties, pārsvarā studē seno filozofu un teologu darbus, bet nepārzin mūsdienu zinātniskos pētījumus un to metodoloģiju. Iesaku noklausīties ļoti kvalitatīvu Konstantīna Anohina lekciju par mūsdienu atklājumiem par atmiņu (krievu val.):

Анохин Константин - Память человека CD или CD-RW?

Filozofu darbos varam atrast atsauces tikai uz saviem priekšgājējiem vai "senču gudrību", piemēram, karmas teoriju.
Starp Darvina evolūcijas teoriju un karmas teoriju ir gan pretrunas, un pat daudzas. Vai filozofs maz zina Darvina teoriju dziļumos un zinātnes nozari - evolucionāro psiholoģiju? Vai filozofs zina, kā Darvina teoriju skaidro tādas "dvēseles" īpašības kā romantisko mīlestību, partnera izvēli pēc ārējā izskata īpašībām, vecāku mīlestību pret bioloģiskajiem bērniem, greizsirdību un, visbiedzot, reliģiozitāti un ticību (tai skaitā karmai)? Blogs SP pauž pārliecību, ka nepārzina nemaz, ja tiek teikts, ka tur nav pretrunu. 

Minēšu tikai divas atšķirības: evolūcijas teorija runā par relatīvu gēnu nemirstību, bet organisma un atmiņu pilnīgu mirstību, par cik visi dzīvie organismi, ar apziņu vai bez, nodarbojas ar reprodukciju - savu gēnu kopiju ražošanu. Gēni akli realizē savu tieksmi caur cilvēka apziņu un zemapziņu. Otrkārt, visu evolūciju - bioloģisko, psihisko un sociālo - vada dabiskā un dzimumatlase nevis karma. Ar karmu var saprast gandrīz vai kādu saprātu vai gribu, kas realizē taisnīguma principu, kamēr dabisko un dzimumatlasi nevada nekāds saprāts vai taisnības princips, drīzāk otrādi - evolūcija ir netaisnīga pret daudziem, ja ne pret visiem (ar to, ka neskatoties uz mums gēnu iekodētajām bailēm no nāves, liek mums nomirt). 

"V. S.: Cilvēku viedokļi par reinkarnāciju dalās. Vieni atzīst, ka ir, citi noliedz. Kā samierināt klīnisko nāvi pārdzīvojušo cilvēku redzējumus ar kristīgo skatījumu? Savulaik pāvests Jānis Pāvils II uzsvēra, ka kristietim viņa inkarnācija ir šeit un tagad, tāpēc nav jādomā par citām. No jogas un garīgās prakses viedokļa redzam to pašu nostādni – cilvēks dzīvo šeit un tagad, bet viņam jāsaprot, ka Dievam var rasties vēlēšanās atbrīvoto dvēselei saukt atpakaļ. Dievam nav neiespējamu lietu. Vai mums vajadzētu pārdzīvot, ka neko nezinām par iepriekšējām dzīvēm? Vai būtu jāpēta un jāmēģina uzzināt, kas gaidāms nākotnē? No garīgās evolūcijas viedokļa tas ir sekundārs jautājums. Ja dzīves ceļā pie jums nonākušas šīs zināšanas, tad tās ir kā mierinājums un skaidrības pienesums tavā mūžā. Tas ir brīnišķīgi! Bet nebūtu prāta darbs pārmest tiem, kuri netic, vai justies pārākam. Galvenais un būtiskākais, ka te un tagad cenšamies dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, izmantojot lūgšanas un meditāciju, lai kļūtu par labākiem cilvēkiem esošajā pasaulē.
Reinkarnācija ir zināma veida garīgās attīstības process. To var uzlūkot kā dabas likumsakarību, kas ar laiku kļūs saprotamāka. No atsevišķa viedokļa tas ir tik brīnišķīgi, ja saproti – varbūt tu nepaspēsi visas lietas izdarīt te un tagad, bet ir jācenšas izdarīt pēc iespējas vairāk. Kad pienāks laiks doties lielajā dvēseles ceļojumā un nākamais brīdis atgriezties, iespējams, būs jāpārvar šķēršļi, ierobežojumi, un šī procesa gaitā zudīs kādas spējas vai orientācija. No tā nav pasargāts neviens – ne vienkāršie, ne dižie. Ir likumsakarības un ir nejaušības. Pats svarīgākais – pārliecība un gatavība dzīvot ar sirds atdevi tev atvēlēto laiku. Tā dzīves – mīlestības, patiesuma un labestības atdeve, kāda tev ir tagad, nosaka nākamās inkarnācijas apstākļus. Agrākās lietas iespaido tagadējās. Reinkarnāciju grūti skatīt šķirti no tā, ko sauc par likteni jeb karmu. Tā ir viena un tā paša dabas procesa divas puses. Visas vienkārši skaidrojamās lietas ir daudz tuvākas veselajam saprātam un realitātei nekā komplicēti un sarežģīti skaidrojumi. Tas attiecas arī uz reinkarnāciju un karmas likumu.
Savulaik lasīju slaveno sūfiju dzejnieku Rūmī, kurš rakstīja:
Kā akmens es dzīvoju, miru un dzimu kā stāds,
Kā stāds es dzīvoju, miru un dzimu kā dzīvnieks,
Kā dzīvnieks dzīvoju, miru
Un dzimu kā cilvēks, nu re.
Ko gan ar nāvi es zaudējis tiku?
Interesanti, ka nāve un dzimšana ir viena reinkarnācijas procesa daļas. Savā grāmatā “Nāve un reinkarnācija” Šri Činmojs raksta: “Nāve un dzīve ir kā divas istabas. Mūžīgajā dzīvē pārejam no darba istabas uz atpūtas istabu. Nāve ir laba, jo pēc dzīves cīņas ļauj mums atpūsties un ar jauniem spēkiem atgriezties. “".

Bloga SP diskusija: Diez vai atsaukšanās uz dzejnieku, kaut arī tas ir pats Rūmī, var būt izmantojams kā pierādījums karmas teorijai. Arī Šri Činmoja dzejiskais dzīves un nāves salīdzinājums ar divām istabām nez vai izmantojams kā patiesības pierādījums. Dzejnieku stiprā puse ir radošā domāšana nevis patiesības kritēriju atrašana. Kāpēc tad gandrīz visi mūslaiku fiziķi un biologi neatzīst karmas teoriju? Viņi patiesi nav dumāki un seklāk domājoši par māņticīgajiem senās Indijas priesteriem.

"V. S.: Jāpiebilst, ka garīgam meklētājam nāve dažkārt var kļūt par šķērsli, jo reinkarnācijas laikā iespējams pazaudēt iegūto garīgās izaugsmes intensitātes līmeni. Piemēram, tu piedzimi kādā ģimenē, kur vecāki tev, vēl mazam esot, izvēlējušies citu ceļu. Cilvēku brīvā izvēle var bloķēt tavu garīgo attīstību un uzkrātās zināšanas. Varbūt tikai dzīves novakarē vari ļaut vaļu garīgajiem meklējumiem. Šī iemesla dēļ garīgam cilvēkam ir jācīnās ar nāvi, jo garīgu pilnību var sasniegt, tikai esot fiziskajā veidolā. Dzīves vērtība ir milzīga. Hinduismā un budismā uzskata – tikai piedzimstot par cilvēku, no bezgalīgām iespējām garīgā būtne var sasniegt dievišķo izpratni jeb kļūt apzināti vai nedalāmi vienota ar Dievu. Tikai piedzimstot ķermeniski, cilvēks spēj Dievu izprast. Kad viņš nomirst, viņš redz un runājas ar Dievu. Bet – redzēt, runāt un apzināt savā gribā, saplūstot ar Dievu vienā veselumā, ir dažādas lietas. Dvēseles ceļojuma mērķis ir kļūt par apzināti vienotu bezgalīgo, mūžīgo ES.".

Bloga SP diskusija: Interesanti gan, kāpēc garīgo pilnību var sasniegt tikai fiziskā veidolā? Atkal fizikas likumu nepārzināšana, ka materiālas vielas ar kaut ko garīgu-nemateriālu, nevielisku nekādi reaģēt, sakabināties un attīstīties nevar. Ja dvēselei un garīgumam tik daudz spēju, kāpēc tad tā neattīstās bez smadzenēm? Tātad teorija "izzīsta no pirksta".

"V. S.: Klasiskajā viduslaiku brahmanismā un budismā bija priekšstati par to, ka no jebkuras būtnes dvēsele var pārdzimt jebkurā būtnē. 19. un 20. gs. izcilākie Indijas garīgās prakses pārstāvji (Šri Ramakrišna, Šri Aurobindo, Ramana Mahariši, Šri Činmojs) norāda, ka šajā aksiomā ignorēts garīgās evolūcijas princips – garīgās evolūcijas cikls nevar pavērsties pretējā virzienā. Garīgās formas mainās no mazāk pilnīgām uz pilnīgākām. Dzīvnieku valsts apziņa, sasniedzot atbilstošu līmeni, pāriet cilvēka formas līmenī, lai izmantotu plašākas izaugsmes iespējas. Dažkārt, ja dvēsele pārdzimst no dzīvnieku pasaules cilvēku pasaulē, to pazīstam pēc uzvedības, vērtību sistēmas un acīm: agresīva uzvedība, sakāpināta seksualitāte, ierobežots intelekta līmenis, pat sejas vaibsti. Dažkārt ievērojam, ka dzīvnieka acis ir gudras, cilvēcīgas. Tas nozīmē, ka dvēsele, kas iemiesojusies šajā dzīvniekā, ir sasniegusi tādu izaugsmes līmeni, lai pārietu cilvēka formā un spētu efektīvāk attīstīties. Ne dzīvnieks, ne cilvēks nepārdzimst par akmeni, koku vai puķi. Evolūcijas spirāle virzās uz augšu. Pat karmiski smagākais pārkāpums – pašnāvība neatmet cilvēku dzīvnieka līmenī. Drīzāk – sods būs ilgāka neatgriešanās uz Zemes vai arī piedzimšana kroplīgā fiziskajā ķermenī. Vienalga saglabājas evolūcijas augšupejošais virziens.".

Bloga SP diskusija: Lūk sastopamies ar diviem atšķirīgiem sapņu pārdevēju uzskatiem - pārdzimst vai nepārdzimst cilvēks dzīvniekā. Tas vien jau norāda, ka teorijas nav objektīvas, bet izdomātas tā, kā kuram paticis. Kā var zināt, ka Činmojs labāks par citiem karmistiem, kas atzīst pārdzimšanu dzīvniekos? Tieši tāpat Svirskis portālā "KasJauns.lv" apraksta ticību ellei tikai kā seno tautu mitoloģiju, kura tagad ir apšaubāma. Vai kādi objektīvu pierādījumu dati filozofam liek apšaubīt elles koncepciju? Acīmredzami nē, jo tādu pierādījumu nav. Vienkārši elles koncepcija runā pretim karmas un garīgās evolūcijas teorijai - vai nu cilvēka dvēsele nonāk mūžīgajās elles mokās, vai arī dvēsele turpina evolucionēt no dzīves uz dzīvi. Gan viens, gan otrs vienlaicīgi nav iespējams. Tas ļauj secināt, ka abas teorijas ir vienlīdz cilvēka prāta pieņemtas. Garīgās evolūcijas teorija vienkārši ir humānāka par elles teoriju, taču tas nenozīmē, ka tāpēc to jāuzskata par patiesāku.

"V. S.: Dvēsele evolucionē no minerālās pasaules, caur augu un dzīvnieku pasauli uz cilvēku pasauli. Ķermeniska evolūcija ir viena lieta. Svarīgi ir evolūcijas impulsi, kas nosaka sugu maiņas. Tas varētu būt Dieva gribas akts.".

Bloga SP diskusija: Evolūcijas zinātne jau sen ir norādījusi, ka dieva gribas akts nevarētu būt bijis ar tik daudzām kļūdām un neveiksmīgām sugām, kuras jau sen izmirušas (palikušās ir tikai < 10% no visām uz zemes mitušajām). Kā ar ģenētisko kroplību mutācijām? Kāpēc vajadzēja radīt tik daudz mikrobu un vīrusu? Tāpat kā kāpēc dievam vajadzēja radīt tik daudz bezjēdzīga kosmiska tukšuma un galaktikām, kuru reti kas apdzīvo vai neapdzīvo vispār. Šie fakti drīzāk norāda par spontānu rašanos bez inteliģenta dizainera. Taču, kā jau sen novērots, filozofus sāpīga realitāte ar naidīgu aklu spēku visumu un bioloģisko determinismu cilvēku apziņas intencionalitātē (motivācijā) neizsakāmi biedē. Man arī tas nav patīkami, bet kāpēc gan nepieņemt patiesību kāda tā ir?

"V. S.: Vairākos avotos uzzināju: jo nesenāk cilvēks atnācis no dzīvnieku pasaules, jo lielāka ir piesaiste materiālajai dzīvei un jo ātrāk viņš pārdzimst. Vienkāršam cilvēkam šis starplaiks ir 6–8 gadi. Reinkarnācijas gaitā pieaug garīgais jeb iekšējās gaismas potenciāls. Tādi izcili ģēniji kā Mocarts vai Bahs pārdzimst ļoti reti. Kāpēc uzskata, ka tādi dzimst reizi simts gados? Tāpēc, ka tā arī notiek. Viņiem nav vajadzības inkarnēties biežāk, jo dzīve ir ļoti intensīva, garīgi piesātināta. No garīgā viedokļa ilgai dzīvei nav pašvērtības, svarīgs ir garīgais piepildījums. Ja tāds ir, tad ļoti īsā ārējā laikā var notikt daudzas iekšējas lietas. Ja runājam par izciliem, apskaidrotiem skolotājiem, tādi ierodas reizi laikmetā. Piemēram, Krišna, Buda vai Jēzus. Aizrit gadsimti, kad šāda mēroga personas neparādās.
Rigvēdā, pasaules senākajos sakrālajos tekstos, ir rindas: “Sākumā bija viens. Viņš vēlējās būt daudzi, lai baudītu pats sevi neskaitāmā daudzveidībā.” Šeit ietverta liela mistērija. Absolūtais veselums pārvēršas par neskaitāmiem ES, vienlaikus paliekot pats. Katra cilvēka inkarnācija ir viena dzīve, bet reinkarnācija – pāreja no vienas dzīves uz otru. Kā kalendāra lapu pāršķiršana vai pamošanās pēc nakts miera. Miegs un pamošanās no rīta ir vislabākā reinkarnācijas procesa metafora. Šis dievišķais, absolūtais, ikvienā klātesošais gūst pieredzi katrā dzīvē un tādējādi bauda šo bezgalīgo daudzveidību, meklē pats sevi, spēlē ar sevi paslēpes, nekad sevi nepazaudējot. Senindiešu uztverē reinkarnācija, no vienas puses, ir likums, no otras – rotaļa bez kāda sevišķa nolūka, kas tomēr bagātina.".

Bloga SP diskusija: Izcili ģēniji pārdzimst reti - vai šis fakts neliek karmas teorijas piekritējiem aizdomāties? "Viņiem nav vajadzības inkarnēties biežāk" - izskatās pēc aiz matiem pievilkta skaidrojuma. It kā viņi paši var izvēlēties, cik bieži inkarnēties. Nez kāpēc citās vietās karmas propogandētāji tādu izvēli neparedz un runā par augstāko karmisko vai dievišķo spēku stingru kontroli.

2007.gada 13. oktobrī pasaules portāli ziņoja, ka Ņujorkā 76 gadu vecumā savās mājās pēc sirdslēkmes miris indiešu izcelsmes garīgais skolotājs un miera aktīvists Šrī Činmojs. Tātad visi Činmoja garīgie pasākumi nepalīdzēja ietekmēt fizisko ķermeni un Činmojs nodzīvoja ne to ilgāko dzīvi (Tāpat kā dieva inkarnācija Satja Sai Baba lielījās, ka nodzīvos 96 gadus, bet nomira 84 gadu vecumā, pirms tam izjūtot fiziskā ķermeņa ierobežojošās slimības invalīdu ratiņos). Par dieva avataru Šri Činmoju dažs labs nodzīvo ilgāk pat kārtīgi pīpējot un grēkojot. 

Vai tad tiešām Šrī Činmojs nekad nepārdzims? Nelielas zinātniski filozofiskas pārdomas skeptiķa stilā:

Saskaņā ar fizikas un bioloģijas likumiem mirušā ķermenis sadalās kopā ar protēīniem, kas veido viņa personības atmiņas. Ķermenis var tikt atdots zemei vai tikt kremēts, vai arī atdots plēsējiem (kā tas ir tibetiešu un zoroastriešu tradīcijā). Ja Šrī Činmoja ķermenis tika atdots zemei, tad viņa proteīnus izmantoja  mikroorganismi un tārpi. Lielākais, uz ko tādā gadījumā var cerēt - kāds no proteīniem var piedalīties necilo tārpa smadzeņu būvniecībā. Cilvēkā viņa proteīni nepārdzims un neizveidos tur Šrī Činmoja unikālās atmiņas. Lai kāda Činmoja daļiņa nonāktu cilvēkā, viņa mirstīgās atliekas būtu jāapēd. Taču arī šai gadījumā Činmoja atmiņas netiktu restaurētas. Cik zināms, tas tā nav arī noticis, un tas nozīmē, ka viss viņa ķermenis tika pārgremots tārpu un mikrobu šūnu vakuolās.

Ja Činmoja ķermenis tika kremēts, vēl jo sliktāk. Tas pārtapa par putekļiem (visi proteīni karstumā sadalījās pa neorganisko vielu molekulām) un neviena Šrī Činmoja daļiņa vairāk nepārdzims neviena dzīvā radībā.

Ja ķermenis būtu, kā Tibetā, izbarots maitasputniem, tad kādi proteīni varētu ņemt dalību arī putna atmiņu konstruēšanā. Taču tās jau būtu pavisam citas atmiņas.

Šrī Činmoja gēni - cita lieta. Ja viņš atstāja pēcnācējus, tad viņa gēnu 50% kopijas turpina dzīvot (kopumā jābilst, ka visiem cilvēkiem 99,2% gēnu ir vienādi, lai gan izskatāmies tik atšķirīgi no Činmoja, bet jau tika teikts, ka tie ir gēni, kas nemainās un ir relatīvi nemirstīgi). Oriģinālie Činmoja gēni tik un tā būs tārpu asimilēti. Paliek tikai kopijas, ja paliek. Arī ar saviem sešiem brāļiem un māsām Činmojs dala 99, 2% gēnu (kā visi cilvēki) un vēl 50% no atlikušajiem radnieciskajiem gēniem. Tie turpina dzīvot.

Savukārt mūsu atmiņas par Šrī Činmoju turpina dzīvot mūsos kā proteīnu sistēmas. Tās tiek pārkopētas no cilvēka uz cilvēku. Īpaši daudz no Šrī Činmoja atmiņu tēliem ir Činmoja kustības dalībniekiem, kuriem viņš bija garīgais skolotājs un kuri meditēja pie Šrī fotogrāfijām vai sejas attēliem dzīvajā. 
Vai tās ir pārdzimušās skolotāja daļiņas? Var tā domāt, ka tēli un idejas (mīmi) ir Šrī inkarnācijas. Taču tā nav paša Šrī personība. Šādu Šri mīmu ir ļoti daudz, jo tie ir iedēstījušies tūkstošos, ja ne miljonos, cilvēku smadzeņu. Šrī vizuālais vai skaņu tēls cita cilvēka galvā nav apveltīts ar savu apziņu, bet ir solipsisks

Ko tad, ja kāds cilvēks apgalvo, ka viņā inkarnējies Šrī Činmojs? Tādu inkarnāciju patreiz ir tūkstošiem ar Jēzu Kristu un Budu. Vai Činmojs top dzīvs? 
Zinātne atkal atbild ar nē. Var sevi nosaukt par Pēteri, vai par Šrī, tik un tā vārds nemaina personas būtību. Personai ir citi gēni un cita dzīves pieredze. Tieši tāpat kā pašpasludinātais Jēzus kristus otrā inkarnācija Grigorija Grabovoja personā nes krieva mentalitāti un valodu, bet nav nemaz līdzīgs senajā aramiešu valodā runājošajam jūdam Jēzum Kristum. Īstais un oriģinālais Šrī ir zudis no šīs pasaules neatgriezeniski. Ne Šrī, ne mēs nenodzīvosim līdz tam brīdim, kad cilvēka personiskās atmiņas patiešām varēs pārkopēt uz kāda superkompjūtera cietā diska, lai varētu runāt par reālu un patiesu inkarnāciju jaunās smadzenēs un jaunā mākslīgā ķermenī.

svētdiena, 2013. gada 26. maijs

Tibetas budisms, Padmasambhava un jogins Milarepa

Gautama Buda ienesa Āzijā budismu. Budisms, kura atzars skaitās arī Tibetas budisms, atšķirībā no kristietības un islama, ir antropocentrisks. Tas ļoti atšķiras no citām reliģijām ar to, ka centrā ir cilvēka uztvere, nevis dievs. Budas mācības četras augstākās patiesības ir:
1) Dzīve ir ciešanas un tāpēc neapmierinoša.
2) Ciešanu cēlonis ir vēlmes.
3) Ciešanas var tikt izbeigtas ar vēlmju pārtraukšanu; tas ir Nibbana stāvoklis.
4) Eksistē ceļš, lai sasniegtu šo vēlmju pārtraukšanu.

Indijā savas pozīcijas noturēja hinduisms, bet budisms vairāk izplatījās ārpus Indijas un tam izveidojās svarīga loma Tibetas vēsturē. V-VI gadsimtu mijā Tibetā sākās to apdzīvojošo cilšu apvienošanās process. Tibetiešu priekšstati par sevi kā par vienotu etnosu ieguva rakstisku nostiprinājumu kultūras pieminekļos XI-XIII gadsimtos. Tātad ārējā spiediena dēļ notika pāreja no individualizētas primitīvākās sabiedrības uz anonīmo sabiedrību – etnosu. Tieši Lhasa tika nosaukta par “svēto pilsētu”. 

Budisma izplatībai Tibetā liela loma tika Padmasambhavam un Milarepam. Milarepa iepriekš bija darbojies kā mags, kurš ar burvju spēku palīdzību veica kaitējumu nelabiem cilvēkiem. Tad Milarepa no maģiskajām praksēm esot atteicies un pievērsies budismam. Skat. mākslas filmu YouTube:

Великий йог Тибета - Миларепа.


VII gadsimtā sākās budisma iespiešanās “Pasaules jumtā” - Tibetā. Līdz tam Tibetā piekopa reliģiju bon, kas ir šamanisma paveids. Tās pamatmācība bija līdzīga kā animisms visās cilvēku sabiedrībās - visa pasaule ir garu varā. Kalnos, ezeros, upēs, kokos un laukos ir savi gari, kurus jāuzpērk ar upurēšanu. Upurēšanai izmantoja arī cilvēkus. 
Budisms Tibetas variantā ietvēra visus bon reliģijas garus savā dievu panteonā. Bet cīņa starp budisma garīdzniekiem un bon priesteriem bija ilgstoša un sīva. 787.gadā budisms tika pasludināts par “valsts reliģiju”. Šai laikā, VII-VIII gadsimtam, ir Tibetas valsts uzplaukums ar daudziem kariem par savu robažu paplašināšanu, pievienojot Sikkimu, Butānu, Nepālu un citas teritorijas. Viena no pirmajām budisma valstiņām - Mustang. (Sk.dok.filmas krievu val."Запретное королевство - Мустанг"; "Запретное королевство - Мустанг" 1.d.; "Запретное королевство - Мустанг" 2.d.). Šīs karalistes kulturālā attīstība sekmēja budisma izplatību pārējās Tibetas teritorijās.
Tāpat tibetieši virzījās uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Kari starp Tibetu un tanu Ķīnu turpinājās ar pārtraukumiem līdz IX gadsimtam un atļāva pirmajai paplašināt savas teritorijas gan ziemeļos, gan austrumos. 

Tibetā, kur ir apstrādājamās zemes trūkums, mūki veido ap 20% no iedzīvotāju populācijas. Daudzi mūki pievēršas īpašām Tibetas jogu tradīcijām, dzīvojot izteikti askētiskos apstākļos (skat. dok.filmas).

Великие йоги Тибета (часть 1)

Великие йоги Тибета (часть 2)

Garīgais līderis dalai-lama bija arī valsts galva, kas skaitījās bodhisatvas Avalokitešvaras iemiesojums. Par pirmo dalai-lamu tika pasludināts Hedundubs (1391-1474). Pašu titulu “dalai-lama” (“lama, kura zināšanas ir dziļas un bezgalīgas kā okeāns”) mongolijas valdnieks Altan-hans piešķīra Sodnomgjaco (1543-1588), kas palika par trešo dalai-lamu. Tā turpinājās tibetas budistu dalai-lamu valdīšanas līnija līdz Ķīnas armijas ienākšanai Tibetā. 1883.gadā trīspadsmitais dalai-lama uzvedās vardarbīgi - uzzinot par britu “spiegu” atrašanos Tibetā, tos, kas sadarbojās, nogalināja un līķus iemeta upē. Spiegu paziņas no Sera klostera un daži tika padarīti akli pēc trīspadsmitā dalai-lamas personīgās pavēles. Saskaroties ar britu ģenerāļa Jangsbenda labi apbruņotajiem spēkiem dalai-lama iedeva saviem slikti apbruņotajiem kareivjiem amuletus pret naidnieka lodēm. Uz papīra gabaliņiem ar speciāli noburtu materiālu tika uzrakstīts mistiskais burts. To aptvēra lotosa lapas un koncentriski riņķi, kuru iekšpusē izvietojās budistu grāmatu sakrāli teksti. Lielāko daļu no palikušās telpas aizņēma uguns grafiskās zīmes. Augšējos stūros atradās rituālais duncis un vadžra (dordže); zemākajos – dalai-lamas buramvārdu simbols un dievišķais lotoss. Slikti apbruņotie, bet par savu neievainojamību pārliecinātie tibetas kareivji gāja kaujā. Neskatoties uz vīrišķību un varonību, Tibetas armija cieta milzīgus zaudējumus. Vēlāk lamas atttaisnojās ar to, ka iedeva amuletus pret svina lodēm, bet angļi bija tām piejaukuši sudrabu un tāpēc buršana neizdevās. Viņi apsolīja izlabot šo trūkumu un turpmāk izdot necaursitamus amuletus (Tulkojums no grāmatas "DNS, matrice un cilvēka uzvedība".).

Skat. YouTube video Arno Dežardēna (Arnaud Desjardins) filmas: 

Послание тибетцев. Буддизм.

Послание тибетцев. Тантризм


Tibetas budisma galvenie praktizētāji mūki nereti norobežojās no apkārtējās pasaules gadiem ilgi, lai pārrautu karmas loku un nokļūtu nirvānā. 

Китайские монахи отшельники. Буддизм.


Sapņu kritiķu viedoklis.

Vai Tibetas budisms ir tik miermīlīgs un tolerants? Ne vienmēr. Līdzīgi kā kristietības attieksmē pret pagānu reliģijām, arī Tibetas budisms iesaistījās intensīvā iepriekšējās tibetiešu reliģijas bon-po apkarošanā. Skat. video:

Шамбала - Cвященные пещеры - Буддизм - Бон-по


Budismu un īpaši dzen-budismu patiešām var uzskatīt par prāta izpētes reliģiju. Psihiskās un garīgās prakses tika attīstītās tā, kā, iespējams, nekur citur pasaulē. Daudzas Rietumu psihoterapijas prakses pārņēma no budisma meditāciju un vizualizācijas vingrinājumus, līdzīgi kā pie Tantras. Iegrožot savas vēlmes ir vēl viena progresīva ideja. Tomēr budisms, tāpat kā Tibetas budisms, kas teicas veicināt cilvēkus atbrīvoties no vēlmēm, nav konsekvents.
  1. Altruisma vēlme tiek vienmēr stimulēta nevis bremzēta, kā tas dažiem cilvēkiem dažreiz ir nepieciešams (jāattīsta arī veselīgs egoisms).
  2. Nemirstības ilūzijas vēlme tiek stimulēta. (Nemirstību es saucu par ilūziju, jo tās esamība nav dabaszinātniski pierādīta, tikai iegūta caur „atklāsmēm”. Caur „atklāsmi” var iegūt arī domu, ka esam mirstīgi (par laimi, matrice mums iedeva arī piesardzības programmu). Tātad ir divi pretēji pieņēmumi, iegūti ar vienu izziņas metodi. Šai gadījumā par patiesības zināšanu nevar runāt.)
  3. No etniskās piederības vēlmēm Tibetas budisti neatsakās.
  4. Tibetas budisma vadoņi (dalailamas un pančenlamas) visā vēstures gaitā nav atteikušies no cīņas par varu. Cīņa par Tibetas vadītāju troni bija tikpat asiņaina (precīzāk, "indīga"), cik jebkurā kristīgās Eiropas vai islama zemju galmā.
  5. Apkarots vai izstumts tiek tikai individuālisms un „egoisms”.
Vai Tibetas budisma izpratne par cilvēka dabu ir pilnīga? Ne tuvu! Pēdējo labi ilustrē mūsdienās tik ļoti pazīstamā četrpadsmitā Dalailamas vārdi, atreferēti psihiatra Hauarda K.Katlera grāmatā “Laimes māksla”:
“Uz mūsu sarunas beigām Dalailama jautāja: “Vai jūs zinat, ka šonedēļ esmu ticies ar šiem zinātniekiem?”
“Jā...”
“Šonedēļ parādījās temats, kas mani ļoti pārsteidza. Šī “sevis nīšanas” koncepcija. Vai jums tā ir pazīstama?”
“Protams. No tās cieš lielākā daļa manu pacientu.”
“Kad šie ļaudis runāja, es sākumā nebiju drošs, ka pareizi saprotu šo koncepciju,” viņš iesmējās. “Es nodomāju: “Mēs taču sevi mīlam! Kā lai cilvēki varētu sevi ienīst?” Kaut arī uzskatīju, ka man ir zināma izpratne par prāta darbību, doma par sevis nīšanu man bija pilnīgi jauna. Gluži neticami tas man šķita tāpēc, ka budisti taču iegulda lielus pūliņus, lai pārvarētu egocentrisku attieksmi, savtīgās domas un motīvus. No šī viedokļa man šķiet, ka mēs sevi pārmerīgi mīlam un turam dārgus. Tāpēc doma par to, ka, iespējams, kāds sevi netur dārgu un pat ienīst, bija pilnīgi neticama. Vai jūs kā psihiatrs varētu man izskaidrot šo koncepciju un tās cēloņus?”
Kamēr Rietumu psihiatrija to tik vien dara, kā cīnās ar pašnāvības domām, depresiju, sevis ienīšanu, austrumu budisms cītīgi apkaro “egocentriskās vēlmes” un pārlieku “sevis mīlēšanu”. Tātad Tibetas budisms nav nonācis pie secinājuma, ka ne visi cilvēki sevi dabiski mīl. Tikmēr Rietumu psihoterapija cītīgi proklamē, ka sevis mīlēšana ir galvenais gan sava paša emocionālajā veselībā, gan arī spējā veselīgi mīlēt savu partneri un visus ģimenes locekļus. Kuram taisnība? Varbūt abiem, varbūt nevienam.

Vai Tibetas budisma joga ir tik veselīga? Uz to atbilde nav tik viennozīmīga. Tibetas mūki nav pazīstamie ilgdzīvotāji, kā, piemēram, Hokkaido salas iedzīvotāji Japānā. Tātad ir vēl kādi apstākļi, kas veido fizisko veselību. Tā var būt veselīga pārtika un dozētas fiziskās (sporta) aktivitātes. Šķiet, ka Tibetas budisma joga nav pietiekoša vai ir pat kaitīga attiecībā uz šiem faktoriem. Budismā fiziskais ķermenis tiek uztverts ar nicinājumu. Mirušo ķermeņi tiek izbaroti putniem, jo tiek uzskatīts, ka dvēsele ir nemirstīga un noteikti pārdzims citā ķermenī. Pieķerties sava ķermeņa kultam nav pieņemts.

Vai joga var būt kaitīga? Kā? Daudzi Tibetas budistu pašupurēšanās akti bija bezjēdzīgi. Viduslaikos, kad Tibetas iedzīvotāji saskārās ar sarežģītiem dabas apstākļiem un bada draudiem, atradās budisti, kas izvirzīja sev par mērķi mumificēt sevi vēl dzīvam esot. Tika izmantota ārkārtīgi nabadzīga pārtika ar antimikrobām un mumificējošām vielām (ietilpa sveķi) un tad Džogčen meditācijas pavadīti sēdēja ilgu laiku nekustīgās pozās, lēnām nožņaudzot sevi ar šalli, kura tika aptīta ap ceļiem un kaklu. Ar to viņi cerēja palīdzēt savam ciematam.  Piemēram skat filmas fragmentu par Tibetas mūmijām :

Загадка Тибетской мумии . 

Kultūras revolūcijas laikā Ķīnas varas iestādes sadedzināja ap piecdesmit šādu mūmiju. Pilnu šo filmu demonstrēja kanāls Viasat History. Pasaulē izplatījās mīts, ka šī mūmija joprojām ir dzīva, kā tas redzams kādā krievu uzņemtajā sensāciju filmā:
Sevis upurēšana sava etnosa vārdā turpinās cīnoties ar Ķīnas okupāciju. Viena no reakcijām - pašsadedzināšanās. Līdzīgi kā islama pašnāvnieki, acīmredzot arī budisti domā, ka pārdzims nākamajā dzīvē augstākā kvalitātē. (Līdzīga budisma tradīcija bija sastopama arī viduslaiku Ķīnā un Japānā). Cik tas lietderīgi Tibetas etnosam - cits jautājums. Vai palīdzēs atbrīvoties no Ķīnas okupācijas? Nākotne rādīs.
Šeit netiek kritizētas tibetiešu brīvības cīņas, bet analizēta reliģijas ietekme uz etnisko apziņu. Sajūtas, ka tauta ir „svēta”, tās zeme ir „svēta”, un reliģija ir „svēta” ir smadzeņu matrices virtuāli veidojumi. Jēdzieni „svēts”, „sakrāls”, „numinozs” pēc savas izcelsmes ir virtuāli-afektīvi. Tos cilvēks neiemācījās no nekā, bet atklāja sevī. Nemirstības ilūzija kalpo kā papildus faktors savas grupas aizstāvībai un ir dzenošs spēks, kaut arī briti netaisījās tibetiešus iznīcināt. Tiem varēja arī nepretoties, ievērojot “miermīlību, altruismu un atteikšanos no vēlmēm”. Arī vēl 1987.gadā Tibetā notika nemieri, kuros nozīmīgu lomu spēlēja tieši budisma garīdzniecības pārstāvji.
Zinātne ir atradusi, ka cilvēka atmiņas smadzenēs iekodējas izmantojot nervu šūnas un ķīmiskas vielas - proteīnus un šai procesā lielākā nozīme ir sinansēm - saitēm starp dažādām nervu šūnām. Nomirstot smadzenēm mirst arī atmiņas. Tādējādi tās nekādi nevar nonākt citā ķermenī un reinkarnācijas teorija neapstiprinās. Diez vai Tibetas laicīgā un garīgā līdera izvēles tradīcija mazā bērnā atrast reinkarnējušos mirušo politisko līderi vienmēr ir kalpojusi Tibetai tai optimālākajā veidā. Skat. dok.filmu "Izredzētais" (krievu val.). Filmā attēlots, kā Tibetas budisma pārstāvji izvēlas kādu parastu bērnu kā miruša augstustāvoša Tibetas budisma lamas inkarnāciju. 

Neskatoties uz visu savu pievilcību un mistisko fascināciju (man arī patīk skatīties un klausīties šīs filmas par Tibetu), Tibetas budismam piemīt pietiekoši daudz nevajadzīgu, māņticības pilnu un pat kaitīgu pieņēmumu un prakšu. Neizskatās, ka budisma praktizētājs būtu spējīgs iziet ārpus prāta matrices (meditētāji šeit lieto jēdzienu 'transcendēt'). Visdrīzāk Tibetas budistu prakses ir pozitīvu ilūziju un sajūtu veicinātājas, cilvēkam reāli paliekot netranscendētā stāvoklī, bet iluzori uzskatot, ka ir izdevies iziet "ārpus savas apziņas".

piektdiena, 2013. gada 24. maijs

Sapņu pārdevēju pārdotākais mīts par dieva pielūgšanas obligātu nepieciešamību - kāpēc tas tik pieprasīts?

Visās reliģijās, paleolīta (senajās) vai modernajās, tā vai citādi izpaužas doma, ka augstākie spēki ir jāpielūdz un tiem ir pat kaut kas jāupurē. Ne tikai tas, ka cilvēki gadu tūkstošiem gadu ziedoja gariem vai dieviem augus un dzīvniekus, bet gandrīz visās pasaules malās upurēja arī cilvēkus. Pasaules lielās reliģijas kā jūdaisms, budisms, kristietība un islams cilvēku upurēšanu pārtrauca, taču aizvien vairāk ieviesa pielūgšanu. Pielūgšanai nez kāpēc nepietika vārdiskās formulas, bet vajadzēja arī neskaitāmas ķermeņa pozas, lai apliecinātu savu padevību: mešanos ceļos, klanišanās tupus vai pat atrašanās pilnīgā guļas stāvoklī. Priesteri, mācītāji, rabi, mullas, mūki cītīgi apgalvoja, ka citādi dieva priekšā nekādi nevar.

Uzdodam jautājumu, kāpēc šis sapnis ir tik ejošs!!? Uz šī mīta pamata tik daudz sapņu pārdevēju - šamaņu, magu, priesteru, mācītāju, rabi, mullas, brīnumdziednieki - iedzīvojas un pelna naudu no miljardiem sapņu pircēju. 

Sapņu kritiķu viedoklis.

Iespējams, ka dziļākajā būtība ir vainīga cilvēka bioloģiskā evolūcija. Miljonu gadu laikā cilvēki adaptējās dzīvei grupās. Sapņu pircējs un ticīgais ir pakļautais, kurš idealizē vadoni vai dominanto tēviņu, mācoties no viņa, imitējot tā uzvedību un uzsūcot sevī viņa domas. 











Tika atrasts, ka pakļaušanās pozās un domās cilvēkiem tika ģenētiski pārmantota no dzīvniekiem. Vilku un suņu baros rangā zemākie metas guļus dominantā tēviņa priekšā un atklāj sava organisma vājās vietas (kaklu, pavēderi), it kā lūgdami žēlastību. Šī poza aptur stiprāko turpināt agresīvo izbrukumu, atšķirībā no tādas uzbrukumu izaicinošas pozas kā neatlaidīga skatīšanās vadonim acīs, cenšoties izstiepties augumā pēc iespējas lielākam. Šimpanzēm tēviņa padošanās poza ir savas pēcpuses pagriešana stiprākajam, lai imitētu sevis izvarošanu no vadoņa puses. 
Visi primāti imitē tikai augstākā ranga bara locekļu uzvedību. Ja kāds zemākā ranga tēviņš (cilvēku sabiedrībā, piemēram, zinātnieks) izdomās, kā pārsist cietu riekstu ar cietu priekšmetu, citi viņu nekopēs, tikai var zemākā ranga tēviņa darba augļus atņemt. Turpretim šādu pašu izgudrojumu augstākā ranga bara loceklim imitēs visi. Tas atbilst evolūcijas stratēģijai, ka imitēt vajag tikai uzvarētājus, bet “lūzeru” stratēģiju kopēt var būt pat bīstami – var palikt tāds pats “lūzeris”. Turpretim zemākā ranga bara locekļi imitē visus.




Pie harizmātiska reliģiozā līdera iecelšanas dievu kārtā veidojas ticība praktiski visam, ko šis vadonis saka (pat ja zinātnieki viņa izdomājumiem iebilst). Tā rezultātā veidojas ticības sistēmas, kas apvieno grupu ap vienu cilvēku ar tā radīto mācību. Civilizāciju kā lielu ļaužu grupu izveidē parādījās vajadzība pēc apvienojoša spēka, kas papildinātu vadoņa varu, kur tas nav klāt. Šai ziņā reliģija nospēlēja sociālās saliedēšanas lomu. 


Zoologs un etologs D.Morris, grāmatā "Kailais pērtiķis", apraksta, ka šī iemesla dēļ izveidojās monoteiskās reliģijas un cilvēku pakļaušanās vajadzību saskata arī reliģiju rituālos:

-          Uzvedības nozīmē reliģiskā darbība sastāv no tā, ka lielas ļaužu grupas sapulcējas kopā, lai vienreizējos un daudzkārtējos rituālos pauž savu padevību kādam dominējošam indivīdam.
-          Dominējošais indivīds var ieņemt tādu vai citādu izskatu, bet tas vienmēr ir milzīgas varenības iemiesojums.
-          Pakļaušanās uzvedība izpaužas ar to, ka cilvēki aizver acis, noliec galvas, lūdzošā veidā savieno rokas, nolaižas ceļos, skūpsta zemi vai pat pilnīgi pieplok pie zemes, pavadot šīs darbības ar izsaucieniem un suminošām dziesmām.
-          Ja šīs pakļāvības izpausmes ir precīzas, pareizas un veiksmīgas, dominējošais indivīds paliek apmierināts.
-          Pielūgšanas rituālus jāatkārto ik pēc regulāriem laika periodiem, lai dominējošais indivīds nesadusmotos atkal.


Pirmie tiesību avoti bija svētie raksti (Tora, Korāns, Bībele), kas, principā, ir kāda pārcilvēciski gudra indivīda, kas visu saprot tālāk un dziļāk par parastajiem cilvēkiem, domu apkopojumus. Šis pārcilvēciski gudrais indivīds ir taisnīguma un altruisma iemiesojums. 




No pirmatnējiem laikiem cilvēkos ir vajadzība pakļauties kādai spēcīgai figūrai, kas varētu noturēt grupu savā kontrolē. Katru reizi, kad nepieciešams ieviest kārtību grupā, tiek izmantots pakļaušanās princips ar visām bioloģiskās evolūcijas laikā mantotajām ķermeņa pozām. Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēku sabiedrībās pievienojās vēlīnāks evolūcijas mantojums - valoda (izmisīgu lūgšanu veidā).








Lai kā tas nepatiktu sapņu pārdevējiem, viņu pašu iedibinātā pielūgšanas kārtība ir darvinistiskās evolūcijas produkts.