Tūkstošiem sapņu pārdevēju ir satraukušies par homoseksualitātes draudiem pasaulei. Kas te ir slims, lūk jautājums panikas cēlājiem.
Par homoseksualitāti tiek uzskatīta
seksuāla iekāre, seksuālas darbības un/vai romantiskas attiecības viena dzimuma
pārstāvju starpā. Līdz 1970. gadam homoseksualitāte tika uztverta kā patoloģija.
[1] Tātad, ārstējama. 1973.gadā Amerikas Psihiatru Asociācija (APA) izņēma
homoseksualitāti no psihisko traucējumu saraksta, par cik nevarēja tajā atrast
medicīnā pieņemtos slimības kritērijus. Psihoanalīze gan paturēja uzskatu par
homoseksualitāti kā psihopatoloģiju ilgāk. Vēl 1975.gada homoseksualitātes
etioloģijas un ārstēšanas pārskatā tiek atzīts, ka psihoanalītiskās un
uzvedības terapijas metodes pieaugušiem cilvēkiem cietušas neveiksmi pat
gadījumos, kur pats homoseksuālists apzināti vēlas mainīt savu seksuālo
orientāciju uz heteroseksuālo, bet vēl sastopami aicinājumi mēģināt ārstēt
zēnus, kas izrāda sievišķīgas vēlmes, kā piemēram ģērbties pretēja dzimuma
drānās. [2] Kādā psihoanalīzes kongresā izvērtās diskusija, vai gejs var būt
psihoanalītiķis, ja pats nav atrisinājis „savas problēmas” (neskatoties uz to,
ka homoseksuāli orientēti psihoanalītiķi jau darbojās).
Homoseksualitātes bioloģiskie iemesli. Z.Freida
psihoseksuālās attīstības teorijā, kas izveidojās 19.gs. beigās un 20.gs.
sākumā, tika pieņemts, ka visi cilvēki ir bioloģiski biseksuāli. Heteroseksuālās,
biseksuālās vai homoseksuālās orientācijas nostiprināšanos Freids redzēja
tālākajā psihoseksuālajā attīstībā. [3] Heteroseksuālā orientācija veidojas
izstumjot homoseksuālos impulsus zemapziņā vecāku piemēra un sabiedrības
morāles spiediena ietekmē. Homoseksuālistiem, pēc Freida domām, šis process
notiek otrādi – zemapziņā tiek izstumti heteroseksuālie impulsi, kamēr apziņā
paliek homoseksuālās vēlmes. Freids un viņa tiešie pēcnācēji to uzskatīja par
psihopatoloģisku mehānismu, jo saskaņā ar šo teoriju, izstumt vai apturēt
heteroseksualitātes attīstību homoseksuālistam liek kastrācijas trauksme. Tomēr
Freida psihoanalītiskā teorija neņēma vērā, ka cilvēku seksualitāte ģenētiski
atšķiras.
Pēc dabaszinātņu priekšstatiem
homoseksualitātes bioloģiskās teorijas (gēni un prenatālā ietekme uz augļa
smadzeņu veidošanos) šobrīd pētījumos atrod visvairāk apstiprinājumu. [4; 5] Uzvedības
ģenētikas pētījumi intensīvi ir meklējuši „geju gēnu” vai kādu citu ģenētisku
vai epiģenētisku ietekmi. [6; 7] Viens no pēdējiem publicētajiem pētījumiem
atkārtoti apstiprināja 8.hromosomas un Xq28 hromosomas nozīmi seksuālajā
orientācijā. [8] Tas, cita starpā, nozīmē, ka visi cilvēki nav biseksuāli, homoseksuālista
zemapziņā nekādu heteroseksuālu impulsu var nebūt un psihoterapeitiski mainīt
seksuālo orientāciju nav iespējams.
Evolucionārā bioloģija pacēla biseksualitātes
jautājumu – cik tā ir izplatīta? Biseksualitāti nav viegli definēt. Vienkāršākā
definīcija: biseksualitāte ir seksuāla iekāre, seksuālas darbības un/vai
romantiskas attiecības ar abu dzimuma pārstāvjiem. Visvieglāk ir definēt, ja
cilvēkam ir bijušas seksuālas attiecības ar abu dzimumu pārstāvjiem, kas
izsaukušas vienādas intensitātes orgasmu. Tomēr nav skaidrs, kā definēt cilvēku
seksuālo orientāciju, kuriem bijušas heteroseksuālas ģimenes attiecības, bet
pēc laika tie pilnīgi pievērsušies homoseksuālām attiecībām. [9] Kā definēt
cilvēkus, kuri pievēršas sava dzimuma partnerim tikai pretēja dzimuma partnera
trūkuma apstākļos, kā cietumā vai klosterī? Bieži šie heteroseksuālo attiecību
periodi tika definēti kā latentā homoseksualitāte cilvēkiem ar seksuālās
identitātes neskaidrību. Bet vai tāds definējums ir pamatots? Varbūt daudziem
heteroseksuālistiem ir lielākas vai mazākas homoseksualitātes tieksmes, bet
homoseksuālistiem ir lielākas vai mazākas heteroseksuālas tieksmes? Nav
skaidrs, kā definēt līdz šim neapzinātus jeb latentus homoseksuālus impulsus
vai fantāzijas, kad vienīgā izpausme ir nakts sapņos. Ja abi impulsi nav
vienādas intensitātes, tas nenozīmē, ka nevarētu runāt par biseksualitāti. Eksistē
definējums, ka biseksualitāte ir apzināta identitāte. Tas nozīmē, ka par
biseksuālu uzskatāma persona, kas pati sevi tā definē. Šajā definējumā
neietilps persona, kas sevi definē kā homoseksuāli orientētu, lai gan
bioloģiski ir biseksuāla. Tāpēc statistika dod mazus biseksuālistu datus.
Piemēram, Viliamsa institūts ASV publicēja, ka homoseksuālisti un biseksuālisti
esot 3,5% no populācijas. [10] No zinātnes viedokļa būtiska būtu cilvēka
bioloģija. Mūsdienās to aizvien labāk var diagnosticēt ar neirovizualizācijas
metodēm kā, piemēram, funkcionālā MRT. [11]
Homoseksualitātes sociālie iemesli. Pierādījumos balstīti
dati par homoseksualitātes sociālajām saknēm ir trūcīgāki. Daži pētījumi kopā
ar bioloģiskajiem izdala ģimenes faktoru [12; 13], prenatālus sociālos faktorus
kā stress mātei. [14] Vecākiem bērniem daži pētījumi izdala homoseksuālas
pavedināšanas ietekmi uz homoseksuālas uzvedības veidošanos upurim. [15] Tai
pašā laikā homoseksuālu vecāku ģimeņu studijās pētījumi neatrod pārliecinošus
datus par tādu sociālu faktoru kā homoseksuālu vecāku piemēra ietekmi uz
homoseksualitātes veidošanos bērniem. [16; 17] Tieši aplūkojot sociālos
iemeslus ir tik svarīgi saprast bioloģisko biseksualitāti. Sociālie faktori var
aktivēt homoseksualitāti tikai tad un tikai tiem, kuriem eksistē pietiekami izteikta
bioloģiska tendence uz to. Ja nav šādas predispozīcijas, nekādi sociālās vides
piemēri ierosināt to nespēs. Ja bērns var izveidoties kā heteroseksuāli
orientēts, to var novirzīt homoseksualitātes virzienā tikai tad, ja eksistēs
šīs otra puse.
Kopumā var teikt, ka heteroseksuālu,
homoseksuālu, biseksuālu vai aseksuālu orientāciju veido biopsihosociāli
faktoru kombinācija ar uzsvaru uz bioloģiskajiem. [18]
Bioloģiskās
evolūcijas teorijas.
Uz homoseksualitāti un heteroseksualitāti var paraudzīties no cita viedokļa.
Uzdodam jautājumu – kāpēc tieši heteroseksualitāte skaitās dabiska? Bioloģiskās
evolūcijas teorijas uzskata, ka visu dzīvības evolūciju nosaka DNS molekulu
nepārtrauktais dalīšanās process. Sociobiologs Ričards Davkins gēnu evolūciju
nosauca par egoistisko gēnu koncepciju. [19] Evolūcija ir egoistiska tapēc, ka
dalīšanās un vairošanās ir vienīgais, kas “interesē” gēnus. Arī mēs, cilvēki,
šai ziņā esam dzimumvairošanās gēnu vergi. Un, kas interesanti, baznīca fanātiski aizstāv gēnu vairošanās intereses, kamēr 'homo sapiens' zinātnieku un liberāļu veidolā tiecas samazināt verdzību gēniem (ar kontracepciju un dzīves ilguma pagarināšanu pēc dzimumvairošanās perioda).
Ja dabiski ir vairoties, kāpēc tad homoseksuāla
uzvedība ir sastopama gan cilvēku, gan ~1500 dzīvnieku sugām? [20] Ja homoseksualitāte nenoved pie
pēcnācēju atstāšanas, jebkādiem homoseksualitāti veicinošiem gēniem būtu
pamazām jāizzūd. Evolūcijas teorijas saka, ka dzīvajā dabā ir sastopama biseksualitāte
un vairums tā saucamo homoseksuālistu sugai Homo
Sapiens būtībā ir biseksuāli, kas atstāj pēcnācējus. Mūsu tuvākie
bioloģiskie radinieki punduršimpanzes bonobo veido daudzveidīgas seksuālas
attiecības, tai skaitā homoseksuālas, lai nodibinātu mieru grupā, spēlētos un
nostiprinātu savstarpējās emocionālās saites. [21; 22] Tas netraucē vairošanās
procesam. Ja cilvēki nejustu kaut vai simpātijas vai siltas draudzības jūtas
pret sava dzimuma pārstāvjiem, tie savā starpā būtu tikai konkurenti par pretējā
dzimuma uzmanību, kā tas ir ar daudz agresīvāko lielo šimpanžu sugu. Tātad homoseksualitāte ir dabiska un tās mērķis ir attiecību veidošanas funkcija, nesaistīta ar vairošanos.
Aizspriedumi
pret homoseksualitāti un homofobija.
Ja homoseksualitāte ir dabiski
izveidojusies seksuāla variācija, kas ir pilnīgi nekaitīga mutācija, kāpēc cilvēku
sabiedrībā veidojas sašutuma vētras?
Mūsdienās krasi izteiktā homofobija vēl tiek
saukta par heteroseksismu (rasisma paveidu) vai homoseksuālo paniku. Homofobiju
definē gan kā irracionāli negatīvu attieksmi pret homoseksuālistiem, bailēm no
saskares ar tiem, jeb kā kognitīvu uzskatu sistēmu un kā aizspriedumu. Ir
pamats runāt par homofobiju kā psihopatoloģiju. Daži psihiatri uzskata, ka
pārliecīgi izteiktu homofobiju iespējams diagnosticēt kā ‘Neprecizēts seksuāls
traucējums kā pastāvīgs un izteikts distress par seksuālo orientāciju’, kur
distress ir nevis par savu, bet cita cilvēka orientāciju. [23] Tas var būt par
cēloni homoseksuālistu naida kriminālpārkāpumiem (homosexual hate crime).
Aizspriedumi un naids pret homoseksualitāti rada bailes, kuras paņemot sevī, tās
kļūst par cēloni noteiktiem emocionāliem pārdzīvojumiem, sauktu par
internalizēto homofobiju [24], un pat cēloni emocionāliem traucējumiem homoseksuāli
orientētiem cilvēkiem, sauktu par ego-distoniskajiem seksuālās orientācijas
traucējumiem (F66,1). [25] Pie šī tipa traucējuma homoseksuālists griežas pie
medicīnas, lai to padara par heteroseksuālistu, ko medicīna īstenībā nespēj.
Naids pret homoseksuālistiem var izraisīt homoseksualitātes paniku
heteroseksuāli orientētiem cilvēkiem, veidojot to kā obsesīvi-kompulsīva
traucējuma (OKT) sastāvdaļu (F42). Šai OKT variantā heteroseksuāli orientētais
indivīds sāk bažīties par to, vai tik viņš nepātaps par homoseksuālistu jeb ka
viņu par tādu jau uzskata apkārtējie. [26; 27] Internalizēta homofobija var būt
sociālās fobijas sastāvdaļa (F40,1), kad heteroseksuāli orientētam cilvēkam
liekas, ka kāds no apkārtējiem ievēros viņu nosarkstam pieminot
homoseksuālistus ar sekojošu apvainojumu homoseksuālā orientācijā. Kopumā
veidojas secinājums, ka distress un skandāli ap homoseksualitāti rodas tieši homofobu
dēļ.
Homofobijas
iemesli.
Arī homofobijai ir iemesli cilvēkā pašā,
nevis homoseksuālistos „ārpusē”. Freida psihoanalītiskajā teorijā homofobija un
cīņa pret homoseksualitāti rodas dēļ subjekta latentās, zemapziņā izstumtās
homoseksualitātes. Daži pētījumi guva pat apstiprinājumus šādam mehānismam.
Homofobiju izjūtošie indivīdi izrādīja vairāk psihofizoloģisku trauksmes
reakciju un vienlaicīgu dzimumlocekļa apjoma palielināšanos vērojot
homoseksuāla seksa ainas. [28; 23]
Kaut kādā mērā saprotama, bet ne
zinātniski pamatota, ir monoteistisko reliģiju vēršanās pret homoseksualitāti. Homoseksuālās
attiecības, pēc daudzu konfesiju domām, neietilpst Dieva plānā un uzskatāmas
par grēku. Viens no irracionāliem argumentiem: tas ir nedabiski. Kā intervijā
teica Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs: „Padomājiet, ja visi
pāri kļūs homoseksuāli, tad no kurienes radīsies bērni?” [29] Atbilde šķiet
loģiski saprotama – cilvēce izzudīs. Taču tā ir pseidozinātniska atbilde.
Argumenta vājā vietā ir tā, ka reliģijas pārstāvji seksuālo orientāciju uztver
kā sociāli iesuģestējamu ticību, kura var viegli mainīties, ja par to pārāk
bieži atgādina. Nu dien cienījamajam metropolītam ar šādu nekompetenci zinātnē nebūtu jālepojas. Garīdzniecība, īpaši arhibīskapi un kardināli, bauda lielu
sabiedrības uzticību, taču viņu domāšana ir mitoloģiska, izejoša no labās
puslodes funkcijas. Daži garīdznieki ir izteikušies, ka klimatiskās vētras ir
Dieva sods par homoseksualitātes atbalstīšanu. Tomēr nav pamata domāt, ka reliģiju
homofobiskie pārstāvji pārzina Dieva nolūkus, nevis ir savu smadzeņu zemapziņas
ietekmēti. Ja kas izraisīja siltuma efektu, tad drīzāk jau heteroseksuālisti ar
savu neapturamo vairošanās vēlmi (prognozējamais cilvēces pieaugums 8,4
miljardi uz 2030. gadu, 9,6 miljardi uz 2050. gadu). Cilvēcei sāk trūkt
resursi, samazinās planētas mežu ekosistēma un palielinās karu varbūtība.
Neskatoties uz to daudzi cilvēki joprojām izjūt homoseksuālo paniku, ka cilvēce
pārstās vairoties.
Pētījumi atrod riebuma emocijas nozīmi
pie konservatīviem politiskiem, morāliem un reliģiskiem uzskatiem. [30; 31; 32;
33; 34] Cilvēkiem ar paaugstinātu riebuma emocijas intensitāti izpaužas arī
lielāks riebums pret homoseksualitāti. Riebums pret seksuāliem sakariem ar savu
dzimumu ir kārtējā evolūcijas bioloģiski iekodēta vairošanās adaptācija. Vai tā
slimība jeb norma – tāds ir jautājums.
Kā
ārstiem izturēties pret homoseksualitātes jautājumu?
Saskaņā ar Ārstu Ētikas kodeksu katram
ārstam jāatturas, lai viņa paša subjektīvie morāles, politiskie un reliģiskie
apsvērumi aizēnotu uz pierādījumiem balstītu zinātnisku pieeju. Pēc tādas
pieejas homoseksuālu orientāciju nedz var, nedz vajag mainīt. [1;35;36;37] Uz šo brīdi pie homoseksualitātes un
homofobijas ir iespējami daži psihoterapeitiski risinājumi. Pie
ego-distoniskajiem seksuālās orientācijas traucējumiem psihoterapijas mērķis
ortodoksālam homoseksuālistam ir savas homoseksualitātes pieņemšana un internalizētās
homofobijas samazināšana. [25; 38] Ja tā saucamais homoseksuālists īstenībā ir
biseksuālists, ir iespējams fokusēt monogāmas attiecības tikai uz pretējo
dzimumu. Šeit ir svarīga paša biseksuālista vēlme to darīt. Šāda vēlme nav
atkarīga no kādas iluzoras brīvās gribas, bet gan no spēcīgas dziņas izveidot
tikai monogāmas attiecības.
STS, depresijas, atkarības un
parafīlijas homoseksuāli orientētajiem pacientiem tiek ārstētas tāpat kā šāda
tipa traucējumi heteroseksuāli orientētiem pacientiem.
Kā ārstiem izturēties pret homofobiju,
heteroseksismu vai homoseksuālo paniku? Homofobiju iespējams ārstēt. [25; 38] Cilvēkus, kam homoseksualitāte kaimiņos rada
nepārvaramu riebumu, paniku vai cita veida ciešanas emocijas, arī iespējams
nosūtīt uz psihoterapeitisku ārstēšanu, ja vien izdodas empātiski izskaidrot
šādas ārstēšanas nepieciešamību un ieguvumus. Garīdzniecības nostāja diez vai
ir maināma mūsdienās, bet nākotnē – kas zina? Visa teoloģija ir tikai cilvēku filozofisko teoriju maiņa. Katoļu baznīca jau atzina savas uzskatu kļūdas par zemi kā pasaules centru, atzina, ka Darvinam ir taisnība. Nu jau pāvests Francisks izteicās, ka "cilvēkiem nav jāvairojas kā trušiem".
Literatūra.
1.
Ritter
K.Y., Terndrup A.I. Handbook of Affirmative Psychotherapy with Lesbians and Gay
Men. The Guilford Press. 2002.
2.
Acosta
F.X. Etiology and Treatment of Homosexuality: A Review. Archives of Sexual
Behavior, 1975, 4(1): 9-29.
3.
Freud
S. Three Contributions to the Sexual Theory. Trans. by A. A. Brill. New York: The Journal of Nervous and
Mental Disease Publishing Company, 1910; Bartleby.com, 2010. www.bartleby.com/278/.
4.
Swaab D.F. Sexual differentiation of the
human brain: relevance for gender identity, transsexualism and sexual
orientation. Gynecol Endocrinol 2004; 19: 301–312.
5.
Rahman
Q. The neurodevelopment of human sexual orientation. Neuroscience and
Biobehavioral Reviews, 2005; 29: 1057–1066.
6.
Mustanski
B.S., DuPree M.G., Nievergelt C.M., Bocklandt S., Schork N.J., Hamer D.H. A
genomewide scan of male sexual orientation. Hum Genet, 2005; 116: 272–278.
7.
Rice
W.R., Friberg U., Gavrilets S. Homosexuality as a Consequence of Epigenetically
Canalized Sexual Development. The Quarterly Review of Biology, 2012 Dec; 87(4):
343-368.
8.
Sanders
A.R., Martin E. R., Beecham G. W., Guo S., Dawood K., Rieger G., Badner J. A.,
Gershon E. S., Krishnappa R. S., Kolundzija A. B., Duan J., Gejman P. V.,
Bailey J. M. Genome-wide scan demonstrates significant linkage for male sexual orientation.
Psychological Medicine, 2014; 1-10.
9.
Horowitz
J.L., Newcomb M.D. Bisexuality, Not Homosexuality: Counselling Issues and
Treatment Approaches. Journal of College Counselling, 1999; 2(2): 148-163.
10. Gates G.J. How
many people are lesbian, gay, bisexual, and transgender? The Williams
Institute, 2011 Apr. http://williamsinstitute.law.ucla.edu/wp-content/uploads/Gates-How-Many-People-LGBT-Apr-2011.pdf
11. Hu S.-h., Wei
N., Wang Q.-D., Yan L.-q., Wei E.-Q., Zhang M.-M., Hu J.-B., Huang M.-I., Zhou
W.-h., Xu Y. Patterns of Brain Activation during Visually Evoked Sexual Arousal
Differ between Homosexual and Heterosexual Men. American Journal of
Neuroradiology, 2008 Nov; 29: 1890-1896.
12. Pillard R.C.,
Poumadere J., Carretta R.A. Is Homosexuality Familial? Some Data, and a
Sugestion. Archives of Sexual Behavior, 1981, 10(5): 465-475.
13. Dawood K.,
Pillard R.C., Horvath C., Revelle W., Bailey J.M. Familial Aspects of Male
Homosexuality. Archives of Sexual Behavior, 2000, 29(2): 155-163.
14. Bailey J.M.,
Willerman L., Parks C. A Test of the Maternal Stress Theory of Human Male
Homosexuality. Archives of Sexual Behavior, 1991, 20(3): 277-293.
15. Tomeo M.E,
Templer D.I., Anderson S., Kotler D. Comparative data of childhood and
adolescence molestation in heterosexual and homosexual persons. Archives of
Sexual Behavior, 2001, Oct; 30(5): 535-541.
16. Farr R.H.,
Forssell S.L., Patterson C.J. Parenting and Child Development in Adoptive
Families: Does Parental Sexual Orientation Matter? Applied Developmental
Science, 2010, 14(3), 164–178.
17. Regnerus M. How
different are adult children of parents who have same-sex relationships?
Findings from New Family Structures Study. Social Science Research, 2012, 41:
752-770.
18. Мондимор Ф.М. Гомосексуальность: Естественная история.
У-Фактория, Екаринбург, 2002.
19. Dawkins R. The
Selfish Gene. 2 ed. The Oxford University Press, 1989.
20. Bagemihl B. Biological Exuberance: Animal Homosexuality
and Natural Diversity. St.
Martin's Press, 1999.
21. Čvorović J.
Nonhuman Primates Homosexual Behavior: A Critical Review of Literature. Antropologija,
2006; 2: 7-17.
22. Woods V., Hare
B. Bonobo but not chimpanzee infants use socio-sexual contact with peers.
Primates, 2010. DOI 10.1007/s10329-010-0229-z. http://www.vanessawoods.net/pdf/woods_hare_2011.pdf
23. Lock
J., Kleis B. Origins of Homophobia in Males: Psychosexual Vulnerabilities and
Defence Development. Merican Journal of Psychotherapy, 1998, 52(4): 425-436.
24. Williamson I.R.
Internalized homophobia and health issues affecting lesbians and gay men.
Health Education Research, 2000, 15(1): 97-107.
25. Weber-Gilmore
G., Rose S., Rubinstein R. The Impact of Internalized Homophobia on Outness for
Lesbian, Gay, and Bisexual Individuals. The Professional Counselor: Research
and Practice, 2011; 1(3): 163-175.
26. Williams M.
Homosexuality Anxiety: A Misunderstood Form of OCD. Leading-Edge Health
Education Issues, Nova
Publishers, 2011: 195-205.
http://www.psychologytoday.com/files/attachments/72634/williamshocd2008.pdf.
27. Williams M.T.,
Farris S.G. Sexual orientation obsessions in obsessive-compulsive disorder:
prevalence and correlates. Psychiatry Res. 2011 May 15; 187(1-2): 156–159.
28. Adams H.E.,
Wright L.W., Lohr B.A. Is Homofobia Associated With Homosexual Arousal? Journal
of Abnormal Psychology, 1996, 105(3): 440-445.
29. Panorāma 2014.gada
23.oktobrī. Katoļu baznīca nav mainījusi attieksmi pret gejiem
un lesbietēm. Intervē Dace
Stirāne.
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/23.10.2014-katolju-bazniica-nav-mainiijusi-attieksmi-pret-gejiem-un-lesbiet.id37536/
(04:19.min).
30. Schnall S., Haidt J., Clore G. L., Jordan A. H.
Disgust as Embodied Moral Judgment, Personality and Social Psychology Bulletin, 2008; 34(8):
1096–1109.
31. Horberg E.J., Oveis C., Keltner, D., Cohen A.B.
Disgust and the Moralization of Purity, Journal of Personality and Social Psychology, 2009; 97(6):
963–976.
32. Pizarro D., Inbar Y., Helion C. On Disgust and Moral
Judgment. Emotion Review, 2011; 3(3):
267–268.
33. Eskine K.J., Kacinik N.A., Prinz J.J. A Bad Taste in
the Mouth: Gustatory Disgust
Influences Moral Judgment, Psychological Science, 2011; 22(3): 295–299.
34. Case T. I., Oaten M. J., Stevenson R.J. Disgust and
Moral Judgment, in Emotions,
Imagination and Moral Reasoning, ed. C. Mackenzie and R. Langdon, New York: Psychology Press, 2012: 191–214.
35. Stein T.S.,
Cohen C.J. Contemporary Perspectives on Psychotherapy with Lesbians and Gay
man. Springer Science/Business Meida, LLC, 1986.
36. Goldstein,
Eda G., Horowitz L.C. Lesbian Identity and Contemporary Psychotherapy:
a Framework for Clinical Practice. The Analytic
Press, Inc, 2003.
37. MacNutt, F. Can
homosexuality be healed? Chosen Books, 2006.
38. Brady M.T.
„Sometimes We are Predjudiced Against Ourselves”: Internalised and External
Homophobia in the Tratment of an Adolescent Boy. Contemporary Psychoanalysis,
2011, 47(4): 458-479.
Raksts publicēts žurnāla 'Medicus Bonus' 2015.gada marta numurā
