Evanģēlijs zinātniekam. 2.daļa - Ateisti Paradīzē

Sākumā lasiet: Evanģēlijs zinātniekam. 1.daļa - ticība neticībai

Ticīgie par ateistiem izplata šādu anekdoti: "Dievs atpūšas paradīzē, kad pie viņa atnāk enģelis un saka: "Pie paradīzes vārtiem ir atnācis ateists. Ko man teikt?"
"Pasaki, ka manis nav!" - Dievs atbild."

Jāatzīst, ka atbilde asprātīga. Taču šādu atbildi varētu uzskatīt kā Dieva pārbaudi ateista intelektam. Ateists varētu atbildēt, ka tagad Dieva eksistence ir pierādījies fakts un viņš joprojām netic tam, kas nav pierādīts. Kamēr līdzīgu anekdoti par ticīgajiem varētu turpināt arī šādi:
"Pie Dieva atkal pienāk enģelis un jautā: "Tagad pie paradīzes vārtiem ir atnācis ticīgais. Ko man teikt viņam?"
"Pasaki viņam, lai turpina vien man ticēt ..., jo pierādījumi viņam tāpat nav vajadzīgi!" - Dievs atbild.

Kas runā par to, ka ticīgie tiek apmānīti un paradīzē var netikt?
Ticīgie nevar vienoties, kura reliģija ir pareizā un vienkārši notic viena veida mesijām un garīdzniekiem, bet noraida cita veida mesijas vai garīdzniekus. Jūdaisti atzīst Ābramu, Jesaju, Mozu, bet neatzīst Zaratustru, Budu, Jēzu Kristu un pravieti Muhamedu. Kristieši atzīst Ābramu, Jesaju, Mozu, un pašu galveno - Jēzu Kristu kā Dieva dēlu, bet neatzīst pravieti Muhamedu, Zaratustru, Budu, Džozefu Smitu, Mūnu un daudzus citus pasaules vēstures mesijas, praviešus un garīdzniekus. Musulmaņi atzīst Ābramu, Jesaju, Mozu, pravieti Muhamedu, bet neatzīst Jēzu Kristu kā Dieva dēlu, kā arī neatzīst Zaratustru, Budu, Džozefu Smitu, Mūnu, Mēriju Edi Bekeri, u.c. Hinduisti vispār atzīst pavisam citus praviešus. Budisti, džainisti, daosi, sintoisti atzīst vēl citus.
Ar kuriem tad no šiem praviešiem ir kontaktējies Dievs, Demiurgs vai vēl kādi pārdabiskie spēki, ja tādi eksistē? Ar kurām kristiešu denominācijām vai sektām? Vai ar katoļiem.., vai ar pareizticīgajiem...? Vai ar luterāņiem? Vai ar baptistiem? Vai ar adventistiem? Varbūt ar harizmātiķiem? To nevar un nav iespējams pateikt vispār. Ja taisnība ir musulmaņiem, tad kuriem - šiītiem vai sunnītiem? Varbūt islamītiem vai vahabītiem? Varbūt sūfijiem? Varbūt augstākā patiesība ir tomēr Al-Kaīdai? Ne par vienu nav iespējams izvirzīt skaidru apgalvojumu vai nevienu nav iespējams galēji noliegt.
Bet kurus no viņiem varbūt ir apmānijis Sātans, ja tāds eksistē? Varbūt musulmaņus, varbūt budistus, varbūt kristiešus? Varbūt atsevišķas kristiešu denominācijas vai sektas? Arī to nevar pateikt. Varbūt tos pat nemānija nekādas pārdabiskas būtnes? Varbūt tās bija tikai halucinācijas vai radošās domāšanas fantāzijas? Patiesība ir slēpta. Ierobežoto iespēju veidotās cilvēka smadzenes nav spējīgas to atšķirt, kas ar viņiem runā no tumsas.
Atliek veikt vienu vienīgo loģisko secinājumu: ja Dievs gribētu nodot vēsti cilvēkiem, Tas vērstos vienlaicīgi pie visiem ar vienu un to pašu vēstījumu. Nebūtu nekāda sajukuma. Ja taisnība kristiešiem, Viņš visiem pateiktu, ka "Jēzus Kristus ir mans dēls!". Ja taisnība būtu musulmaņiem un jūdaistiem, Viņš pateiktu, ka "Jēzus Kristus nav mans dēls un nevajag pielūgt cilvēka kultu!". Ja taisnība būtu jūdaistiem, Dievs pateiktu musulmaņiem, ka "Ebreji ir manis izredzētā tauta un Palestīnā nelieniet!". Ja taisnība būtu musulmaņiem, Dievs pateiktu, ka Palestīna nepieder ebrejiem. Utt., utml. Loģisks secinājums - ja Dievs vadītu cilvēkus - pasaulē būtu tikai viena reliģija.

Kāpēc nav izslēgta iespēja, ka visus ticīgos, gan kristiešus, gan musulmaņus, gan jūdaistus, gan hinduistus, gan pārējos māna Sātans, ja tāds vispār eksistē?
Ne par velti eksistē teiciens: "Gan ticīgajiem, gan neticīgajiem ir labi un ir ļauni cilvēki. Labi cilvēki dara labus darbus un ļauni cilvēki dara ļaunus darbus, bet tikai reliģiskā ticība var likt labiem cilvēkiem darīt ļaunus darbus!" Visu reliģiju ticīgie ir raidījuši nāvē tūkstošus un tūkstošus nevainīgu cilvēku, vai arī radījuši tiem milzīgas ciešanas. Ticība liek darīt ticīgajiem visādas muļķīgas lietas.

Atkal loģisks secinājums var būt tikai tāds - vai nu visus ticīgos māna Sātans, ja tāds vispār eksistē, vai arī tos māna paša smadzenes halucināciju vai nereālistisku vīziju veidā. Varbūt tieši Sātans ir tas, kurš nevis aicina dumpoties pret Dievu, bet gan padara cilvēkus par Dieva pielīdējiem. Varbūt tieši Sātans izplata melīgas ziņas, ka Dievs necieš ateistus un skeptiķus. Ja Dievs ir triljons reižu varenāks intelekts par visu cilvēci, kamdēļ gan Viņš necienītu cilvēku, kurš, kā tāda sīka skudra, uzdrošinās viņam neticēt. Tā ir cieņas pilna uzdrošināšanās, neskatoties uz mūžīgas spīdzināšanas draudiem.

Kāpēc nav izslēgta iespēja, ka paradīzē, ja tāda vispār eksistē, var tikt ateistiski vai agnostiski noskaņoti zinātnieki?
Ja Dievs, ja tāds vispār eksistē, nav vērsies pie visiem cilvēkiem vienlaicīgi, nevis caur kādiem tur mīlulīšiem, tad loģisks ir secinājums, ka Dievs ar cilvēkiem nav komunicējis vispār. Ja Dievs ir taisnīgs, tas nerīkosies kā slikts vecāks, kuram mīļāks ir centīgākais bērns, kurš cītīgāk mazgā grīdas.  Ja Dievs ir saprātīga būtne, viņš visdrīzāk vēlēsies saprātīgus sarunu biedrus. Varbūt Dievs izveidoja racionālās, loģiskās un zinātniskās domāšanas mutāciju, lai tieši ar šo domāšanu cilvēki paši saprastu Visuma Plānu. Ar šo zinātnisko domāšanu jāatklāj, vai Dievs vispār eksistē. Ja Dievs eksistē, bet slēpjas, tad tieši šī ir galvenā mīkla, kas jāatmin. Atmetot aklu ticību un pieņemot zinātniskos intelektuālos izaicinājums cilvēks var ierindoties dievu kārtā. Katram Cilvēkam jāpierāda, ka viņš atbilst sev dotajam apzīmējumam - Homo Sapiens - saprātīgais cilvēks. Loģiskā un zinātniskā domāšana ir galvenais, kas mūs atšķir no citiem dzīvniekiem. Saprāts nav sava bara pakļaušanās instinkts. Pakļaušanās instinkts ir visiem bara dzīvniekiem kā vilki, pērtiķi, delfīni, mangusti, bites un skudras. Patreiz cilvēki ne pārāk no šiem dzīvniekiem atšķiras, ja paskatāmies visuma mērogā uz citu iespējamu kosmosa civilizāciju fona. Kāds varbūt iebildīs, ka dzīvnieku bariem nav reliģijas. Un uz to var atbildēt, ka dabai ir ļoti daudzveidīgi veidi, kā panākt bara dzīvnieka aklu pakļaušanos.
Un tad ir interesants fakts - kāpēc tik daudz pašu slavenāko zinātnieku, kas ir apveltīti ar izcilu intelektu, tomēr netic ne Dievam, ne reliģijām? Kāpēc reliģiskās valstīs ir zemāks vidējais iedzīvotāju intelekta koeficienta IQ līmenis:

Religious Countries Have a Lower Average IQ

Daļa atlikušo zinātnieku tic kādam Dievam, bet ne konkrētai reliģijai. Ja noticam reliģiju mītiem, tieši šie zinātnieki tiks nostādīti uz mūžīgu ciešanu ceļa.
Ja nu Dievam būs daudz interesantāk kontaktēties ar Albertu Einšteinu, Stīvenu Hokingu, Ričardu Feinmanu, Džordžu Gamovu, Pīteru Higsu, Roaldu Hofmanu, Čārlzu Darvinu, Ričardu Dokinsu un daudzajiem citiem zinātniekiem-ateistiem nekā ar daudzo reliģiju pieglaimīgajiem tupus rāpojošajiem pasaules spirituālajiem līderiem? Es nevaru iedomāties, kā Dievam būtu interesanti kontaktēties ar kardinālu Jāni Pujatu, par piemēru, kurš 18.novembra svētku misē lūdzas Dieva piedošanu par to, ka Latvijā darbojas homoseksuālisti. Vai tas ir salīdzināms ar zinātnieku domu plašumu, kuri ieskatījās visumā miljardu gaismas gadu attālumā ar saviem teleskopiem. Neviens garīdznieks tik tālu Dieva radīto pasauli nav redzējis. Galu galā tie bija zinātnieki, kas ieskatījās 15 miljardus tālā visuma pagātnē sākot no Lielā Sprādziena. Neviens garīdznieks to neiedomājās. Galu galā tie bija zinātnieki, kas ieraudzīja mikroskopā mikrobus un vīrusus. Neviens garīdznieks no Dieva par mikrobiem un vīrusiem neuzzināja. Zinātnieki aizvien vairāk ieskatās smadzeņu, domāšanas, apziņas un arī dvēseles struktūrās. Nedz Bībeles radītāji senie jūdi, nedz viduslaiku teologi to nevarēja. Galu galā tie bija zinātnieki, kas ieskatījās kvantu mikropasaulē. Neviens Guru vai pāvests par to nekā nezināja. Un visi spirituālie līderi to uzzināja no zinātniekiem nevis no Dieva.

Kā var cilvēki uzzināt Dieva plānu, ja tāds vispār eksistē? 
Atkal loģisks secinājums - ja tāds Dieva plāns vispār eksistē, to nevar uzzināt ar mesiju un praviešu atklāsmēm (ja nu viņus tomēr apmāna Sātans?), bet var vai varēs uzzināt tikai ar zinātnes metožu palīdzību. Tikai zinātnē dažādu etnosu, valstu un pat reliģiju pārstāvji var pārliecināties par to, kas eksistē patiesībā un kā tas radies. Ģenētikas, astronomijas, fizikas, cilvēka uzvedības, neirozinātņu atklājumus pieņem visi, kas ar to saskaras un tajos iedziļinās. Katrs savām acīm var pārliecināties par zinātniskās tēzes patiesumu. Tas ir tikai sākums, jo ir daudz zināšanu caurumu un neskaidrības. Neskaidrību apgūšana ir galvenais rituāls Zinātnes Templī. Zinātniski iegūtās zināšanas ir jākrāj gadu simtiem un tūkstošiem ilgi, lai kompensētu triljoniem reižu zemāko intelektu par Dievu, ja tāds pārdabisks intelekts vispār eksistē.

Zinātnieka evanģēlija divi pamatpostulāti:
1. Tici neticībai. Skepticisms un neskaidrības trauksme ir augstākais garīgums.
2. Paradīzē tiek neticīgie. Neticīgie izdomā, kā paradīzi sasniegt pašiem ar savu gudrību, kamēr ticīgie gaida to uz paplātes par veiktajām un nožēlotajām kļūdām un muļķībām.
   

Evanģēlijs zinātniekam. 1.daļa - ticība neticībai

Triju monoteistisko reliģiju būtiski argumenti ir:
1) Kristietības aizstāvji saka, ka kritiķiem nav pierādījumu, ka Dieva nav. Tāpēc, ja jau Dievs ir, automātiski jāpieņem, ka kristietības stāsts ir patiess. 
2) Sekas, ja skeptiķi kļūdās, nākamajā dzīvē var būt briesmīgas - vai nu elle, vai ciešanas, tāpēc racionālāk ir pielūgt Dievu (drošs paliek drošs).
3) Reliģiskā ticība dod dzīves jēgu, kamēr neticot Dievam dzīve paliek bezjēdzīga.

Taču sapņu kritiķiem šeit var būt savi pamatoti argumenti un savas dievišķas atklāsmes par jaunu patiesāko reliģiju, kuru arī neviens ticīgais nekādi nevar pierādīt kā nepatiesu. Šoreiz es būšu sapņa pārdevējs:

1. Ja Dievs eksistē, viņš nevēlas, lai viņam tic, bet lai cilvēki to atklāj ar zinātnisku metožu palīdzību.

2. Zinātnieki ir Dieva izredzētie mesijas un vienīgie atbilst apzīmējumam "Homo Sapiens", kamēr ticīgie atbilst apzīmējumam "Homo Credens" vai "Homo Religiosus" - Ticīgais cilvēks.

3. Ar zinātnes palīdzību cilvēkiem jāattīstās līdz Dievam līdzīgam līmenim - palikt nemirstīgiem, radīt jaunus visumus un ierosināt jaunus dzīvības evolūcijas procesus. Tikai tad varēs teikt, ka cilvēki ir pēc Dieva ģīmja un līdzības.

4. Dievs, ja Viņš vispār ir, pats ir neticīgais. Dievs ir neticīgs tāpēc, ka, ja Viņš ir, Viņš visu zin un Viņam nav jātic kaut kam nezināmam.

4. Zinātnieka ticība ir ticība neskaidrībai un neziņai. Tāpēc Zinātnieka Evanģēlijā Dievs tiek apzīmēts "Dievs, ja tāds vispār ir".

Kāpēc tad vispār ir ticīgie? Ja ir Dievs, varbūt ir kāds Sātans, kritušais enģelis vai Čūska? Ja varēja notikt kaut kas līdzīgs Bībeles sižetam par Ievas un Ādama pavedināšanu paradīzes dārzā, tad, iespējams, ticīgos joprojām turpina šī pati čūska mānīt.

"Dievs vīlās par Ādama un Ievas lētticību (ticību) un padzina tos no paradīzes par to, ka viņi ļāvās apmānīties no viltīgās čūskas un vairs nelikās par cilvēkiem ne zinis. Bet Čūska turpināja darboties. Uzdodoties par Dievu, čūska turpināja ievilināt cilvēkus visādos bezjēdzīgos pasākumos un lika ticēt visādām absurdām un pat muļķīgām lietām. Uzjautrinātā par cilvēku lētticību čūska dažādām cilvēku grupām iečukstēja ausīs simtiem tūkstošu pilnīgi pretrunīgu reliģiju:

• Viena etniskā grupa ir izredzētāka par citu. 
• Citas reliģijas ir sliktākas vai sātaniskas, tāpēc šos cilvēkus atļauts iznīcināt kā kanāniešus vai pagānus.
• Dievs ir jāpielūdz, rāpojot pa zemi, citādi viņš sadusmosies.
• Ir jāupurē mājdzīvnieki un dažreiz cilvēki, it kā dievam nebūtu ko ēst.
• Izvirzīja tādus ideālus, kurus cilvēki nekādi nespēj sasniegt kā, piemēram, būt bezgrēcīgam, nenodarboties ar seksu baudas nolūkos, neiekārot citas sievas, nemelot, nemasturbēt, nedomāt aizliegtas domas, nebūt skaudīgiem, nenogalināt nekādos apstākļos, bet pagriezt otru vaigu, utt. Sātans, ja tāds vispār ir, zina, ka šādi ideāli Dieva radītajam nepilnīgajam cilvēkam ir nepiepildāmi viņa bioloģijas dēļ.
• Ieteica, ka drīkst iznīcināt citu reliģisku grupu svētos rakstus un kulta celtnes, bet jāsoda ar nāvi tās grupas, kas sadedzina tavas reliģijas svētos rakstus un kulta celtnes. Tika ieviests termins "svētuma zaimošana", par kuru jābūt ļoti bargam sodam, ja vien tas ir tavs svētums. 
• Visām cilvēku grupām tā iestāstīja, ka viņu reliģija ir tā īstākā un atspoguļo dziļāko patiesību. Citi šo patiesību neredz, jo ir morāli izvirtuši un nelabā pavedināti (tas bija labs triks - nelabais kūdīja pret nelabā pavedinātajiem).

Tā čūska, pēc Ādama un Ievas, pavedināja Mozu, Zaratustru, Budu, Jēzu Kristu, Muhamedu, Mūnu, Visarionu, Džozefu Smitu, Milleru, un visus citus. Vikipēdijas enciklopēdija spēja uzskaitīt tikai nelielu reliģiju daļu. Pašai čūskai (kritušajam nelabajam enģelim) bija vienalga, kāda reliģija, ka tikai cilvēki notic absurdajam. Ar sātanisko psihotrono ieroču palīdzību cilvēku apziņā tika iepotēts teiciens: "Ticu, jo absurdi" un tika iepotēts lepnums par šādu ticības spēju. Visi ticēja, ka ar viņiem runā Dievs un ka teiktais ir visdziļākā gudrība. Tāpat tika iepotēts, ka kritiskā domāšana ir atpalicība, nespēja un grēks. Cilvēku apziņā tika ieviests Neticīgā Toma simbols, kas kļuva par palamu skeptiskai pieejai. 
Pēc saviem nedarbiem čūska, ja tāda vispār ir, apmierināta stāstīja Īstajam Dievam, ja tāds vispār ir, cik labi viņai viss izdodas un cik nepilnīgu cilvēku Dievs bija radījis. Lai cik absurdu teoriju čūska teiks, cilvēki paklausīgi visam notic. Īpaši apmierināta čūska bija par pasaules lielākās reliģijas - kristietības asinsdarbiem, vienlaicīgi sludinot miermīlību.

Dievs, ja tāds vispār ir, padomāja savu kļūdu labot un izlēma sūtīt uz zemi savus patiesos mesijas - zinātniskas gaismas nesējus jeb ielika cilvēka smadzenēs loģiskās un zinātniskās domāšanas dzirksti. Varbūt Dievs, ja tāds vispār ir, sagribēja, lai cilvēks sāk domāt, nevis ticēt ... (čūskām). Pirmais mesija bija Nikolajs Koperniks, tad Džordāno Bruno (kā zināms, cilvēki noticēja čūskai un melnsvārči viņu nomušīja). Koperniku un Galileo Galileju piespieda atteikties no zinātniskajiem atradumiem. Kristietība negribēja atteikties arī no mūžsenā sapņa, ka zeme ir visuma centrs. Tikai XX gadsimtā Pāvests atzina, ka Kopernikam un Galilejam bija taisnība un atvainojās. Neilgi pirms tam Dievs atsūtīja Čārlzu Darvinu. Viņu tikai izsmēja, attēlojot kā pērtiķi. Tomēr pēc 150 gadiem arī Pāvests sāka domāt un atzina evolūcijas teoriju, bet neatvainojās Darvinam. Tā bija daļēja pamošanās no čūskas radītā sapņa. Pēc tam nāca nākamie zinātnieki Einšteins, Hopkins,Ričards Doukins. Evolucionistu garīgās apjausmas galvenā vēsts - cilvēks ir mirstīgs un pats no sevis nekad necelsies no miroņiem. Cilvēkam nav brīvas un neatkarīgas gribas. Pasaulē nekas nenotiek un nenotiks taisnīgi. Ļaunie dzīvos tikpat ilgi kā labie un bieži vien ilgāk (Kains nodzīvoja ilgāk par Ābelu). Daudzi nomirs nesodīti. Tiesas dienas nebūs."

Evanģēlijs Zinātniekam ir īstā un vienīgā patiesā reliģija, jo loģiski izskaidro visu faktu un reliģiju daudzveidību.Tā izskaidro, kāpēc cilvēki savā starpā karo, neizslēdzot zinātniskos skaidrojumus Tā izskaidro, kāpēc starp cilvēkiem ir neticīgie, skeptiķi, agnostiķi un ateisti. Tā izskaidro, kāpēc ateistu un agnostiķu skaits pieaug. Tā izskaidro, kāpēc šobrīd labāk iet tām valstīm, kurās ir vismazāk ticīgo. Tās ir Skandināvijas valstis - Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija. Neticīgo skaita ziņā tām tuvojas Vācija un Francija. Ne tik labi veicas tādām ticīgo valstīm kā Spānija, Polija, Itālija. Neticīgo valstīs ir daudz zinātnieku un zinātnes atklājumu, kurās cilvēks ņem savās rokās savu likteni. Šajās neticīgo valstīs iedzīvotāji ir vismiermīlīgākie. Tas cilvēku tuvina Dievam. Dievs, ja tāds vispār ir, gribēs runāt ar sev līdzvērtīgo cilvēku, kurš:

1. Pats palicis nemirstīgs ar zinātnes palīdzību (gēnu inženierija vai mākslīgi izveidotas nemirstīgas smadzenes un ķermenis).
2. Iemācījies pats radīt sintētisko dzīvību. 
3. Spēj manipulēt ar fizikālo matēriju, fizikālo enerģiju un laiku.
4. Spēs radīt savus visumus.
5. Spēs pacelt visus mirušos par dzīvajiem un restaurēt visu cilvēces vēsturi.
6. Ir miermīlīgs.
7. Ir saprātīgs, loģisks un zinātkārs.
8. Neatstumj cilvēkus pēc rases, etnosa, seksuālās orientācijas (kaut homoseksuālisti vēlas precēties un kaut daļa cilvēku pārstās vairoties), dzimuma un valodas.
9. Nav māņticīgs un netic tam, ko zinātne sen jau apgāzusi (astroloģiju, burvestību iespējas, senču sacerētās teikas, leģendas un mīti).
10. Ir autonoms un pašpietiekams.

Dievs, ja tāds vispār ir, vēlas, lai cilvēks saprātīgais Viņam netic. Dievs, ja tāds vispār eksistē, vēlas, lai cilvēks beidzot sāk spēlēt Dievu un iemācās justies kā Dievs. Dievs, ja tāds vispār ir, sāks runāt ar cilvēku tikai tad, kad cilvēks izveidosies pēc Dieva ģīmja un līdzības. Dievs, ja tāds vispār ir, vēlas inteliģentu sarunu biedru nevis jaunu aitu savā "ganāmpulkā". Pagaidām cilvēks ir tikai skudra starp, iespējams, neskaitāmajām visuma civilizācijām. Dievs, ja tāds vispār eksistē, iespējams, nemaz nevēlas, lai viņu idealizē un pielūdz kā Hitleru, Staļinu, Mao un citus diktatorus ar personības kultu. Dievam, ja tāds vispār eksistē, nepatīk, ka viņam kaut ko upurē (aunus, naudu, ēdamo). To pierāda fakti, ka cilvēces vēsturē pēc jebkuriem upuriem - cilvēku, dzīvnieku, augu, materiālo lietu, laika - nekas nav mainījies. Tie paši vulkāni, tās pašas zemestrīces, tās pašas viesuļvētras, tie paši cunami. Dievam, ja tāds vispār eksistē, nepatīk ne pielīdēji, ne uz vēdera līdēji, ne visur citur līdēji. Dievs, ja tāds vispār eksistē, pielīdējiem NEMAZ nepalīdz. To pierāda fakti, ka ticīgo dzīve nemaz nav vieglāka, laimīgāka, morālāka, ētiskāka, labklājīgāka. Fakti rāda, ka neticīgie dzīvo vismaz tikpat labi, ja ne vēl labāk.

Un varbūt viss ir pavisam, pavisam savādāk ...

Zinātnes reliģijas ticīgajam ir jāspēj izturēt neskaidrības trauksme! Citu reliģiju pārstāvji dod priekšroku skaidrības ilūzijai.. 

Aizzīmogotais triskelions - vai tika atzīmogots?

Par šo grāmatu dažādās atsauksmēs rakstīts:
"Pati grāmata varētu būt tāds viegls lasāmais ar dziļdomīgu filosofisku pārlējumu par jaunu sievieti, kura dažādu apstākļu sakritības rezultātā nokļūst tik dažādās pasaules malās un satiekas ar dažādiem cilvēkiem. Un no katra uzzina ko tādu, kas viņai liek izmainīt skatu gan uz pasaules rašanos, gan cilvēku rašanos, gan zināšanu pārmantojamību. Un jā- arī baltu tautas īpašo lomu šajos procesos. - See more at: http://www.baltaisruncis.lv/blogs/gramata-aizzimogotais-triskelions/#sthash.kMJhCRCM.dpuf". (http://www.baltaisruncis.lv))

Citā vietā (Asmodeus.lv)) "“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”".

Arī es "Vienu dienu savā epastā saņēmu vēstuli, kurā man kāda dāma piedāvāja iepazīties ar viņas jauno grāmatu.". Man laipni tika atnesta šī grāmata. Ir interesanti vērot, kā mans kritiskā domātāja viedoklis atšķiras no citiem. Ja Asmodeus.lv autors domā, ka iespējams pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem, tad nu es redzu to visu tiešām savādāk. Es kā zinātniskās domāšanas piekritējs (lai gan pats neesmu profesionāls zinātnieks) nevaru pievienoties par šo grāmatu rakstītajam, ka te rakstīts "balstoties uz reāliem vēsturiskiem faktiem un jaunākiem zinātnes atklājumiem".

Es pievienotos pirmajai atsauksmei, kurā rakstīts, ka šis ir pseidozinātnisks romāns. Romāna autore Aleksandra Z.M. caur savu galveno varoni - jaunu sievieti - ļauj mums sērfot caur visām iespējamajām nezinātniskajām teorijām par pasauli, mūsu likteni un kosmosa uzbūvi. Grāmatas varoņi it kā ceļo pa inku vietām, Ēģipti, Ķīnu. Tomēr visu grāmatu liekas, it kā visi "ceļotāji" tikpat labi sarunājas vienā istabā, neizejot nekur ārā. Uzpīpējot zālīti viņi sarunājas ar saviem iedomu tēliem - indiāņu šamaņiem, priesteriem un viedajiem, kas tikai apstiprina pašu ceļotāju domas. Romāna kulminācija ir ķīniešu pasaules uzbūves vīzija-halucinācija, kura rodas spontāni bez jebkādas sarežģītas aparatūras palīdzības.  Šādu dīvainu sajūtu varēs saprast tikai tie, kas izlasīs grāmatu.

Par visu apkārt notiekošo šī iedomu ceļojuma laikā teikt veikti visdažādākie un brīvākie secinājumi, bez jebkādām rūpēm par kaut vienu pierādījumu kaut parastākajai tēzei. Te mēs sastopam gan animismu (varone piekrīt indiāņiem, ka dabā viss ir dvēselisks organisms, kas Rietumos it kā nepamatoti tiek uzskatīts par maldinošu), gan dažādām sazvērestības teorijām (arheologus par drosmīgām hipotēzēm atceļ no amata, bet atrastos artefaktus nobēdzina muzeja pagrabos; tautas masām tiek noklusēts par dramatisko klimata pārmaiņu radītajām sekām), gan izredzētības mītus (galvenā varone romāna gaitā tiek iepazīstināta ar savu īpašo izredzētību). Kā jau paranormālajā literatūrā ierasts, Darvina evolūcijas teorija netiek vērtēta necik augstu, pierakstot tai "vairāk balto plankumu nekā tīrasiņu dālmācietim" (es gan tā neteiktu).

Interesanti ir apgalvojumi, ka Rietumos izpratne ir pārāk materiālistiska (kāda gan vēl var būt pierādījumos balstīta zinātniska teorija, kurās pierādījumus iegūst ar materiālistisku zinātnisku aparatūru?), un ka kāds draugs antropologs "neapgāžami pierādīja, ka Mūžīgā pilsēta tiešām pastāvējusi mūžos" (vecāka par mūsu visumu?) un "Tās (Mūžīgās pilsētas) vecums ir neiedomājami senāks par līdz šim pieņemto" (nu laikam gan, ja jau mūžība ir neiedomājami senāka par visu). Galvenā varone nespēj saprast, kāpēc zinātne tik krasi izslēgusi varbūtību, ka indiāņi cēlušies Amerikas kontinentos (no kā tad viņi varētu būt cēlušies? Ja nu vienīgi citplanētiešiem?). Pienākšot laiks, kad visi zinātnieki, kas kritizē pastāvošo teoriju, varēs savas domas izteikt skaļi (pseidozinātnieki jau tagad to dara skaļi, tikai kāpēc nav pierādījumu, ka indiāņiem būtu kādi citplanētiešu gēni?). Nez kāpēc ir tādi apgalvojumi, ka megalīti "sagādā mūsdienu zinātnei milzonīgas galvassāpes" (nekad nebūtu domājis). Savukārt "latviešu folklorā par sakrālajiem skaitļiem dēvētie viens, trīs, deviņi vai īpatnējais trejdeviņi patiesībā ietver astronomiskās zināšanas".

Manā skatījumā varētu jau grāmatas varone iepazīties ar to, kāpēc zinātnē valdošā ir tieši tāda teorija un kāpēc tiek noraidītas citas teorijas (piemēram, par Vispasaules plūdiem). Tad grāmatas varoņu pasaules uzbūves analīze izskatītos tikai dziļāka un interesantāka. Bet lasīt apgalvojumus, ka zinātniekus uzpirkusi valdība vai slepenais ordenis un visi viņi kolektīvi tikai tāpēc noliedz citas grāmatā izvirzītās teorijas, ir jau nedaudz garlaicīgi. Nez kurā valstī tad oficiālie zinātnieki no valdības dotācijām būtu palikuši bagāti? Vēsturē zināmi tik daudz gadījumi, ka zinātnieki riskējuši ar savu dzīvību, nostādamies pret valdošo ideoloģiju (sākot ar Džordāno Bruno un Galileju un beidzot ar zinātniekiem kodolfiziķiem, kas bez atlīdzības nodeva fizikas atklājumus pretējai pusei, lai pasulē saglabātos līdzsvars). Protams, Padomju Savienībā vēsturnieki gan bija spiesti ievērot ideoloģiju, taču tas notiek tikai totalitārajās valstīs, kurās neiznāktu pat tāds fantastisks romāns kā "Aizzīmogotais triskelions". Tikpat fiksi var izvirzīt pretēju hipotēzi. Valdība, slepenie ordeņi un specdienesti ir ieinteresēti paranormālo un pseidozinātnisko teoriju izplatīšanā. Pierādījums? Nacistiskās Vācijas ideoloģija bija balstīta uz paranormālām un pseidozinātniskām teorijām (Vril enerģija, zemeslodes tukšuma teorija, astroloģija, izredzēta rase). Patreizējā Krievija, kuras telekanāli ir pārpildīti ar sižetiem par ekstrasensiem, pareģiem, spokiem, citplanētiešiem, sazvērestības teorijām, kuras organizē ASV. Kāpēc Krievijas vadoņiem tas izdevīgi? Tāpēc, ka dezinformētu tautu vienglāk kontrolēt. Šai sistēmā nevar izvērst kritisko domāšanu un uz pierādījumiem balstītu spriešanu. Tāpēc var izveidot arī teoriju par grāmatu "Aizzīmogotais triskelions",- ka tā ir izdevīga Latvijas valdošajai elitei. Kā Krievijas "paranormāliķi" apgalvo, ka krieviem ir īpaša vēsturiska misija, tā šajā grāmatā aprakstīts, ka īpaša vēsturiska misija ir baltu tautai. Tāda tēze par īpašo baltu kosmisko lomu saliedē baltu tautu un tātad valdībai un specdienestiem tas ir guvums un izdevība. Vai būtu jāpiekrīt šādam "zinātniskam" apgalvojumam?

Grāmatas varone brīvi ļaujas radošai domāšanai veidojot visdažādākos pieņēmumus vai nu ar radošās domas palīdzību, vai atkārto plaši tiražētās pseidozinātniskās un paranormālās teorijas. Tāpēc jau tas ir romāns, jo tajā var ļauties fantāzijām. Nosauktu to par pseidozinātnisko un paranormālo hipotēžu ceļojuma romānu. Pietrūkst gan vairāk piedzīvojuma, kuros varoņi lavītos caur senu pilsētu drupām, nolaistos pazemē un tiktos ar senajiem šamaņiem vai dīvainu senu kultu priesteriem. Tā vietā diemžēl visi trīs varoņi un visi sastaptie šamņi izrāda apskaužamu izglītotību mūsdienu paranormālajās teorijās. Dialogos tiek salikti kopā visādi mūsdienu termini. Tā indiānis Baltais Ērglis runā par baltu tautu, kas apveltīta ar "spēcīgu zemapziņu", "Modernām militārām tehnoloģijām un kodolprojektiem". Indiāņi izrāda plašas zināšanas par galvaskausa trepanācijām ne tikai pirmskolumba Amerikā, bet arī Armēnijā, Azerbaidžānā, Francijā, Kašmirā un Latvijā, kā arī par "smadzeņu garozas sfēriskajām zonām" un mūsdienu zinātnes joprojām "ļoti virspusēji izpētītām smadzeņu funkcijām". Indiānis ir labi informēts, ka "vairākums laboratorijās veikto eksperimentu rezultātu par šī brīnumainā orgāna domāšanas procesiem un cilvēka prātu kopumā vienkāršajai tautai tiek noklusēti".
Bet kā tad paliek ar senajām zināšanām? Būtu gribējies, ka, lasot fantastisku piedzīvojumu romānu, rastos sajūta, ka sastaptais šamanis vai viedais vīrs patiešām būtu no dziļiem džungļiem, kas nebūtu dzirdējis mūsdienu kodolprojektus, smadzeņu garozas, sazvērestības teorijas vai grēku plūdus.

Lasot romānu, var manīt, ka galvenajiem visiem trim varoņiem nepatīk ilgi uzturēt neskaidrību un noslēpumu, kura atrisinājums tiek ilgi meklēts. Zinātniskā domāšana, cita starpā, ir spēja noturēt izskaidrojuma neskaidrību. Pierādījumi tiek ilgi vākti un zinātniska teorija formulēta pakāpeniski. Novecojušais tiek atmests jaunu pierādījumu gaismā. Tā vietā grāmatas varoņu atbildes uz jebkuru neskaidrību tiek sniegtas turpat jau tai pašā grāmatas lappusē. Grāmatas varoņi gandrīz sacenšas savā starpā, kurš pirmais pateiks interesantāko un elpu aizraujošāko versiju. Visdažādākās un savstarpēji nesavienojamākās hipotēzes burtiski dzirksteļo no romāna varoņiem vienā kopējā unisonā. Uzreiz tiek ieviesta skaidrība par patiesību. Nav noslēpuma ilgstošas izzināšanas, urķēšanās. Kur tad paliek tas īstais noslēpums, kuru šai grāmatas sižetā "atzīmogo"? Es patiešām biju ieintriģēts - kas tad būs šis "aizzīmogotais triskelions"? Nebiju sastapies ar šādu terminu.  Tomēr romāna beigās (lai netiektu ka arī tā gaitā) paliku vīlies. Pēc ilgās sarunas visas grāmatas garumā nekas tā arī nenotika. Tika pieminēta kāda iemīlēšanās, pēc tam kāda enģeļa seja un ar to arī aizveram grāmatu. Man pietrūka intrigas, kādu esmu sajutis kaut vai, par piemēru, lasot Tūra Heijerdāla grāmatu "Aku Aku", kurā autors atspoguļo Lieldienu salas statuju noslēpuma atminēšanas procesu. Lasot Aizzīmogoto triskelionu sajutu tikai vieglu aizkaitinājumu par zinātniskās domāšanas un zinātnisko pierādījumu metodikas nekompetenci. Tomēr var jau iebilst, ka romāns nav domāts man, bet cilvēkiem ar interesi par visu paranormālo. Grāmatas vienīgā vērtība, manā skatījumā, no saturiskā viedokļa ir iespēja visiem interesentiem par paranormālo uzzināt kādu agrāk nedzirdētu teoriju. Valodiski grāmata ļoti viegli lasās un brīžiem valoda ir patīkami tēlaina. Romāns noteikti iegūtu, ja autore vairāk aprakstītu tās noslēpumainās vietas, kultūru un paradumus, pa kurām grāmatas varoņi ceļo. Bet nav skaidrs, vai grāmatas autore šais zemēs maz bijusi?

Gribējās jau vairāk laba pateikt par šo grāmatu. Tomēr neiznāca. Piedodiet Aleksandra Z.M.

"Mūžīgais Dao"? - pārdomas par fizikas profesora Mārča Auziņa rakstu žurnālā "Klubs"

Kluba 2014.gada marta numurā LU rektors un profesionāls fiziķis, profesors Mārcis Auziņš salīdzina misticisma un zinātnes iespējas. Auziņa kungs raksta: "Zinātne var konstatēt to, kāda ir pasaule ap mums, bet tā nevar atbildēt uz jautājumu par šīs pasaules eksistences dziļāko jēgu. Vai tiešām viss notiekošais ir nejaušība vai tam ir kāda dziļāka nozīme? Varbūt mūsu eksistencei tomēr ir kāds mērķis? Kāpēc un kādēļ mēs dzīvojam dabas likumu noteiktā pasaulē? Tas ir līdzīgi kā jautāt, kāda jēga ir skaņdarbā vai gleznā, kas liek mums aizkustinājumā klusēt. Dabaszinātnēm uz to atbildes nav un nevar būt."

Un es, lasot šo interviju, padomāju: Kā tad tā? Biju pat sašutis. Zinātnei uz šiem jautājumiem ir atbildes un pavisam skaidras. Un tikai dabaszinātnes var atbildēt uz šo jautājumu, bet nekad uz to neatbildēs humanitārās zinātnes (kas vispār nav zinātnes šī vārda striktākajā nozīmē), nekad neatbildēs filozofija ("Filozofija ir mirusi" ne bez pamata izteicās slavenais fiziķis un kosmologs Stīvens Hokings) un nepilnīgi atbildēs ētika. Kāpēc neatbildēs? Tāpēc ka cilvēka apziņa ir pašapmāns. Filozofija, teoloģija un misticisms nebalstās no apziņas neatkarīgos datos.

Kāda ir eksistences dziļākā jēga? Dabaszinātnes uz to atbild pavisam skaidri - tā ir vairošanās un gēnu izdzīvošana. Tas ir visdziļākajā līmenī un evolūcijas zinātne to sauc par distālo cēloni (ultimate causation). Visu dzīvās dabas evolūciju vada DNS molekulas reprodukcija jeb replikācija. Par to lieliski uzrakstīja Ričards Dokinss  savā grāmatā "Savtīgais gēns" (Selfish gene). Darvina teorija mūsdienu bioloģijā un fizikā vairs netiek uzskatīta tikai kā hipotēze, bet kā zinātnisks fakts, pat labāk apstiprināts kā Ņūtona gravitācijas teorija, Einšteina relativitātes teorija un dīvainā kvantu fizika.

Taču ja mēs runājam par cilvēka subjektīvo pasauli, emocijām, domām, ticību, mistisko pieredzi, tai skaitā cilvēka dzīves jēgas sajūtu, tad uz šo jautājumu mūsdienās atbild neirozinātnes. Smadzenes līdzīgi kā dators, tikai sarežģīts un ļoti advancēts, veido mūsu subjektīvās sajūtas. Dzīves jēga cilvēkiem ir smadzeņu darbības programmās: seksā, ēšanā, romantiskajā mīlestībā, bērnu audzināšanā, tieksmē pēc sociālā statusa un varas, altruismā un egoismā, pasaules izzināšanā (tai skaitā arī filozofēšanā), morālē, reliģiskā ticībā dievam vai karmai, grupas (etniskās, reliģiskās, profesionālā, izklaides) piederībā un nodošanos visdažādākajām ilūzijām. Visa kultūra kā mīmi ir mūsu galvās. Zinātne skaidri atbild - šī dzīves jēga eksistē mūsu smadzenēs un tikai. Šāda jēga neeksistē ārpus mūsu smadzenēm un to nevada augstāki nemateriāli spēki (dievi, enģeļi, dao, karma, planētas un horoskopi). Tieši tāpat kā ārpus mūsu smadzenēm neeksistē ne skaņas , ne krāsas, līdz ar to arī ne mūzika un ne māksla. Viss šis nosauktais ir smadzeņu virtuālās pasaules produkti.

Jā, mēs varam aizkustinājumā klusēt gleznas vai skaņdarba priekšā. Tā smadzenes mūs vada caur emocijām. Žubīte arī aizkustinājumā klusē, kad žubis tai čivina maigus treļļus. Un vīrietis samulst sievietes skaistuma priekšā. Vai to nevar izskaidrot? To pietiekoši labi izskaidro dabaszinātnes nozare evolucionārā psiholoģija (evolutionary psychology). Estētiskās emocijas ir izveidojušās evolūcijas procesā un tām ir savi noteikti mērķi.

Ko tad tādu fundamentālu nespēj izskaidrot dabaszinātnes? Nespēju neko tādu iedomāties. Ja kas vēl nav, tad tas priekšā, kā, piemēram, mākslīgās smadzenes un mākslīgais intelekts, kurš būs apveltīts ar savu apziņu. Neirozinātnes sen jau pēta mūsu smadzeņu emocijas, tai skaitā subjektīvās morāles emociju programmas. Protams, es dažos vārdos neizstāstīšu visu dabaszinātņu apzināto. Zinātnisko pētījumu šai virzienā ir neizlasāmi daudz. Diez vai kāds tagad spēj ar visu to iepazīties. Pat speciālists neirozinātnēs. Kāda mana paziņa reiz izteica izbrīnu - kamdēļ cilvēki pašpārliecināti apgalvo, ka kaut kas nav zināms, kamēr tas īstenībā ir ļoti labi zināms? Es domāju, ka cilvēka smadzenes apgādā mūs ar kādu nepatīkamu ilūziju - ja es daudz lasu, bet kaut ko nezinu, tad man tas vēl nav atklāts. Ja man nav atklāts - tad neeksistē vispār!

Es pats esmu pārliecināts par tieši pretējo - misticisms un filozofija nav nekāda alternatīva zinātniskajai izziņai, kā to apgalvo Mārcis Auziņš. Misticisms nav pasaules izzināšanas metode. Misticisms ir ilūzija un pašapmāns. Ja mistiscisms kaut ko arī saka par pasauli, tad tikai par smadzeņu pasauli. Mēs varam tikai pabrīnīties par smadzeņu spējām apgādāt mūsu subjektīvo apziņu ar visādām krāsainām izjūtām un bildītēm, dažbrīd tik patiesām, ka pat augsti intelektuāli cilvēki notic to realitātei.

Profesors Auziņš raksta: "Bet var pieņemt arī Rodžera Skrutona pozīciju - Dievam ir intīmi personiskas attiecības arī ar tiem, kas viņu noliedz. Mani, neesot reliģiozam, šī pozīcija uzrunā".

Ne tikai Zigmunds Freids, bet nu jau neirozinātnes lieto jēdzienu "zemapziņa". Piemēram, ticība var būt ne tikai apzināta, bet arī neapzināta. Teiksim, cilvēks apgalvo, ka netic melnajam kaķim, tomēr pagriež automašīnu citā virzienā, kad, braucot uz arhisvarīgu pasākumu, pār ceļu pārskrien melnais kaķis. Zinātne saka - maģiskā domāšana un māņticība ir izstumta zemapziņā. Fizikas profesora Mārča Auziņa spriedumi tomēr ievērojami atšķiras no viņa kolēģa fizikas profesora Stīvena Hokinga spriedumiem šai virzienā.  Gribas uzdot jautājumu - vai ievērojamais LU profesors spētu pieņemt, ka arī viņu vada kādi zemapziņas misticisma spēki un ka viņš nemaz nav tik nereliģiozs?
Ja atbilde būtu apstiprinoša, tad kāpēc to noliegt un jaukt cilvēkiem terminus? Vai profesoram nevajadzētu godīgi pateikt, ka "esmu zinātnieks, bet mani fascinē misticisms. Man šķiet, ka misticisms bagātina manu iekšējo pasauli un dzīves jēgas sajūtu."