Politikā un sociālajās zinātnēs tiek plaši izmantoti dažādi kolektīvo priekšstatu termini: etnoss, etniskā identitāte, nācija, nacionālisms, šovinisms, etniska minoritāte, etniskais terorisms, etnoreliģiskais terorisms, antisemītisms, ksenofobija, etniska paranoja, utt. Ir jau sen novērots, ka politiķi aktīvi izmanto etnisko identitāti kā manipulāciju ieroci ar tautas masām. Izmantojot bailes no citas etniskas grupas var saliedēt cilvēkus ap sevi un iegūt politisku varu. Sava etnosa aizstāvību redzam arī Vladimira Lindermaņa un citu krievu nacionālistu aktivitātēs. Šo ieroci aktīvi izmanto arī patreizējās Krievijas vadoņi.
Kā šādas idejas rodas? Kulturālie antropologi uzsver, ka nacionālisms, šovinisms, etnisms ir tikai kulturāli stereotipi, no kā cilvēce kādreiz atbrīvosies. Tomēr šie "stereotipi" turpina eksistēt kā apbrīnojami noturīgi veidojumi un, neskatoties uz kontrpropogandu, pēdējā laikā tikai pieņemas spēkā. Manuprāt tas ir tāpēc, ka cilvēki nenovērtē bioloģiskā determinisma lomu un ietekmi uz cilvēka psihi. Bioloģiskais determinisms nozīmē, ka mūs, cilvēkus, vada gēni un instinkti, lai gan mēs uzskatām, ka, atšķirībā no dzīvniekiem, esam brīvi savā izvēlē. Mēs uzskatām, ka neesam bioroboti. Cik pamatoti?
Kā šādas idejas rodas? Kulturālie antropologi uzsver, ka nacionālisms, šovinisms, etnisms ir tikai kulturāli stereotipi, no kā cilvēce kādreiz atbrīvosies. Tomēr šie "stereotipi" turpina eksistēt kā apbrīnojami noturīgi veidojumi un, neskatoties uz kontrpropogandu, pēdējā laikā tikai pieņemas spēkā. Manuprāt tas ir tāpēc, ka cilvēki nenovērtē bioloģiskā determinisma lomu un ietekmi uz cilvēka psihi. Bioloģiskais determinisms nozīmē, ka mūs, cilvēkus, vada gēni un instinkti, lai gan mēs uzskatām, ka, atšķirībā no dzīvniekiem, esam brīvi savā izvēlē. Mēs uzskatām, ka neesam bioroboti. Cik pamatoti?
Grāmata "DNS, matrice un cilvēka uzvedība" tika uzrakstīta pēc pazīstamā Oksfordas universitātes evolucionārā biologa Ričarda Dokinza (Richard Dawkins) egoistisko gēnu koncepcijas. Fragments no grāmatas:
“Parastam” cilvēkam etnosa definīcija izpaužas intuitīvi kā kopēju sakņu vai kopēju asiņu izpratne. Saprotams, ka etnosu savā starpā vieno ne tikai kopēja valoda, kopēja teritorija, paražas un vēsture, vai vēl reliģija. Etnosam pamatā ir līdzīgāki gēni, pateicoties tuvākai radniecībai endogāmijas dēļ un, iespējams, dēļ vienādas sākotnējās izcelsmes, salīdzinot ar citiem etnosiem. Viena etnosa pārstāvji, neko nezinot par gēniem, intuitīvi nosaka radniecību savā starpā pēc:
- vienādas valodas;
- vienādām paražām un dažreiz arī vienādas reliģijas (jūdaisms ebrejiem, hinduisms indiešiem, sintoisms japāņiem);
- interesējoties par savu un citu izcelsmi un to aktīvi propogandējot;
- līdzībām fiziskajā izskatā,
- atšķirību pasvītrošana ar dažādiem tautas tērpiem, tetotovējumiem, rotaslietām, u.c.mākslīgi izgatavotiem atribūtiem.
Vizuālais izskats, valoda un reliģija ir kā līdzīgi smaržu feromoni skudrām. Tas vienus cilvēkus savieno, bet citus atšķir. Kopēja valoda cilvēkus vieno, bet dažādās valodas ir tautu „skudrupūžņu” šķīrējfaktori savā starpā. Psihologs Alberts Nalačadžjans, aprakstot etniskās agresijas psiholoģiju, atzina, ka ekonomiskā konkurence ir viens no galvenajiem agresijas pastiprināšanās cēloņiem pret etniskajām minoritātēm, kaut arī pašas rases un etniskās atšķirības ir pastāvīgs potenciālais faktors, kas izsauc nepatiku, atsvešināšanos un agresiju starp rasēm un etnosiem. Grāmatā „Cilvēka agresivitāte” viņš rakstīja:
a) rasu atšķirības starp cilvēkiem – neapstrīdama realitāte;
b) rases antropoloģiskās pazīmes tiek uztvertas starp cilvēkiem diezgan skaidri un izsauc atšķirību apzināšanās paasinājumu starp „mēs” un „viņi” („svešie”);
c) cilvēka vai grupas savas rases atšķirību apzināšanās no citiem cilvēkiem ir viens no starprasu konfliktu rašanās priekšnoteikumiem.
Arī lokālās cilšu un etnisko grupējumu reliģijas piedzīvoja mutāciju un savstarpējās atdalīšanās procesus, līdz ar valodu un fizisko izskatu, kamēr parādījās vairākus etnosus vienojošās lielās pasaules reliģijas.
Tāpat kā augstāko dzīvnieku slēgtajām sabiedrībām, arī cilvēku sabiedrībām ir raksturīga neuzticība pret svešiniekiem. Cilvēku attiecībās ir sastopama tā saucamā ksenobobija – bailes, neuzticība, naids pret svešām grupām, kultūrām, tautām, rasēm, kas brīdi pa brīdim tiek impulsīvi izreaģētas agresīvās darbībās pret viņiem, bez pietiekošas kritiskas refleksijas par tādas attieksmes pamatotību. Raksturīgas arī paranojālas aizdomas (kā trauksmes paveids) pret svešo nodomiem, to ļauno gribu. Šāda veida uzvedība īpaši raksturīga ekstrēmistiskiem, radikālistiskiem formējumiem. Piemēram, Krievijas ‘skinhedu’ (fašistiski noskaņotas jauniešu grupas ar agresīvas uzvedības stereotipiem) agresijas mērķis ir ‘citādie’: citas rases vai nācijas pārstāvji (nēģeri, kaukāzieši, ebreji, aziāti), citas jauniešu subkultūras pārstāvji (hippiji, repperi), politiskie pretinieki (antifašisti, kreisie, demokrāti), labi apģērbti cilvēki vai, otrādi, pārāk slikti apģērbti (klaidoņi), kā arī citas futbola komandas fani. V.Lihačevs apraksta, ka skinhedu grupas Krievijā izveidojas spontāni ap kādu līderi uz iekšēju vajadzību pamata, tām nav vienota vadības centra un īpašas “ļaunās gribas, kam tas ir izdevīgi”. Te izpaužas ‘skinhedu’ cīņa gan pret ģenētiski svešākiem cilvēkiem, gan par sociālo statusu savā grupā. ‘Skinhedu’ kareivīgā ksenofobija sakņojās arī viņu dzīves pieredzē, jo tie nāk no sociāli nabadzīgajām vai nelabvēlīgajām, savstarpēji nedraudzīgajām ģimenēm un ir apveltīti ar bērnības nedrošības sajūtu svešo priekšā un nedrošām attiecībām ar saviem vecākiem. Tas veido grūtības izveidot ilgstošas mīlas attiecības ar pretējo dzimumu un tāpēc matrice tos paņem savā varā karošanai, aktivējot varoņa arhetipu ar, sekojošo, savas dzīvības vieglākai atdošanu un pastāvīgam riskam pakļautu eksistenci.
“Švešinieki” ir ģenētiski attālāki un, respektīvi, mazāk radniecīgu cilvēku grupa, ar kuriem notiek konkurences cīņa par resursiem sev un tieši savu pēcnācēju nodrošināšanā. Tāpēc ģenētiski attālāki cilvēku “skudrupūžņi” matrices procesos tiek devalvēti un padarīti bīstamāki. Svešinieki, caur subjekta prizmu, vienmēr izskatās bīstamāki, ļaunāki un mazāk cilvēciski. Jau kopš seniem laikiem vienas tautas sauca citas kaimiņtautas par barbariem. Līdzīgas saknes ir arī rasisma izpausmēm pret svešu rasi. Tikai vienu tautu etnocentrisms kulturāli var atšķirties no radikālākām šīs pašas tendences formām - rasisma. Arī senajām tautām barbars varēja tikt iekļauts citā civilizētajā kultūrā, ja izrādīja pakļaušanās dziņu un atteicās no savām vērtībām par labu jaunās sabiedrības kultūras vērtībām. Piemēram, Baza cilts cilvēkiem (Kamerūna) ir statusu hierarhija: virsotnē atrodas ‘ingvele’ (“tīrie”), kurus vienoja asinsradniecības un kopdzīves saites; pēc tam ir cilts locekļi, kurus vienu tikai asinsradniecība un, visbeidzot, ‘bet long’ (“svešzemnieki”), kuri te atrodas tikai pateicoties dzīves vietas saitēm (imigrants, īslaicīgi dzīvojošais svešzemnieks, klients, vergs). Indivīda audzināšana orientēta uz viņa pieņemšanu grupā, kurai tas ir paredzēts: iniciācija, dažādi rituāli ar mērķi pacelt grupas prestižu viņa acīs.” Cilvēku grupās, atšķirībā no dzīvnieku sabiedrībām, papildus nozīme ir valodai, kultūras normām, uzvedības rituāliem, kurus ir jāievēro, lai netiktu atstumts no grupas locekļiem.
Vienoto ģenētisko sakņu ideja.
Etnosam nozīmīgākā pazīme ir virtuāla ideja par kopīgām ģenētisko saknēm. Vienotas ģenētiskās saknes ir sociālo zinātņu bieds, jo šādu irracionalitāti tās nespēj izskaidrot. Piemēram, Miķeļa Ašmaņa politisko terminu vārdnīcā etnosu definē kā “vēsturiski izveidojusies stabila cilvēku kopība ar savu īpatnēju dzīvesveidu un kultūru”. Ideju vārdnīcā var atrast šādu definīciju etnosiem: „Etniskums ir tautas apziņa, ka tai ir sava kultūras identitāte; sociālā skatījumā etniskums pārklājas ar tādiem jēdzieniem kā „rase”, „nācija”, „šķira” un „reliģija”. Sociologi lieto terminu etniska grupa, šādi apzīmēdami grupas vai sabiedrības, kurām ir kopīga identitātes izjūta, kas bieži vien balstīta uz tradicionāli kopīgu kultūru, valodu, reliģiju un paražām. Tām var būt vai nebūt kopīga teritorija, ādas krāsa vai izcelšanās. Piemēram, ASV bieži mēdz dēvēt par daudzetnisku sabiedrību, jo daudzi tās locekļi uzskata, ka viņi pieder ne vien pie savas nacionālās grupas (amerikāņiem), bet arī pie kādas etniskās grupas (ebrejiem, melnajiem, īriem u.tml.).”
Bet ne E.Smita, ne politisko terminu, ne ideju vārdnīca neuzsver kopējās saknes kā galvenās. Galvenais iemesls ir bailes no rasisma un nacionālisma, kas visvairāk uzsver kopējās ģenētiskās saknes, un nespēja atrast iemeslus tik ilgstoši un plaši eksistējošām irracionālām domām (es piekrītu, ka tas ir irracionāli no loģikas viedokļa).
Beigu beigās arī vairums latviešu, apzināti vai arī neapzinoties, domā par kopēju izcelsmi un radniecību, to attiecinot arī uz cilvēku, kas dzimis sibīrijā un latviski nerunā. Par cik valodu un paražas var apgūt, ar terminu “latvietis” parasti neapvelta cilvēku, kas dzīvojis Latvijas teritorijā, runā latviešu valodā, dzied latviešu tautasdziesmas, bet ir zināms vai redzams, ka viņa vecāki ir ar cita etnosa saknēm.
Amerikāņi paliks par etnosu tikai tad, ja atšķirīgo etnisko un reliģisko grupu starpā sāksies jauktās laulības. Ar laiku tad amerikāņu ģenētiskās atšķirības novienādotos. Bet to patreiz traucē atšķirīgās etniskās un reliģiskās identitātes un rasisms, jo turpinās endogāmija savu grupu robežās.
Tāpēc tā darbojas līdzīgs intuitīvs radniecības saišu klasifinācijas mehānisms visām tautām. To pastiprina cilvēku sugai iedzimta prāta tendence skatīties ne tikai nākotnē, bet arī savā pagātnē. Savu senču apbedīšana, senču kulta, lai arī dažreiz mītiska nevis reāla, godināšana un cildināšana nostiprina savu sakņu izpratni plašākā, ārpusģimeniskā mērogā. Vēstures zinātnes atradumi par etnosa pagātni realizē šo bioloģisko cilvēka prāta vēlmi apzināt savas saknes, godināt par tautu kritušos varoņus un tas vēl vairāk nostiprina kopīgas radniecības sajūtu. Teritorija, paražas un pat valoda var būt mainījusies. Etnoss vēstures gaitā var mainīt savu nosaukumu, bet turpinās kopīgo sakņu sajūta. Visuzskatāmāk tas redzams ebrejiem, kuri tikai nesen ieguva vai atguva savu teritoriju un jau daļēji aizmirsto dzimto valodu. Starp latviešiem un latvijas ebrejiem var būt ārkārtīgi daudz kulturāli kopīgā, tomēr vieni identificējas ar baltu ciltīm, bet otri ar semītu tautas izraēļu un jūdu ciltīm. Paradoksāli, bet, pretēji iepriekš rakstītajam, ideju vārdnīca skaidro vārdu ‘ebreji’ kā tautu, „kas sevi uzskata par senebreju pēctečiem.” Vienādu ģenētisku sakņu ideja lika viņiem atstāt zemes, kurā bija piedzimuši un aiziet prom no ierastās kultūras, lai būvētu savu. Citādi identificēšanās ar senebreju pusklejotāju ciltīm, kas atzarojās no rietumsemītu cilšu grupas 2.gadu tūkstotī p.m.ē. un tagadnes kultūras atstāšana izskatās pavisam irracionāli.
Šobrīd, kad beidzot atšifrēts cilvēka genoms, National Geografic finansēts pētījums pierādīja, ka, piemēram, mūsdienu libānieši ir feniķiešu pēcteči, jo nes tos pašus gēnus. Tika, atrasts, ka eiropiešu pirmsākumos ir septiņu sieviešu mitohondriālā DNS un ka eiropiešiem savā starpā ir vairāk kopīgu gēnu, salīdzinot ar ķīniešiem. Tika atrasts, ka polinēzijas iedzīvotāji ir tuvākā radniecībā ar Āzijas iedzīvotājiem nekā Amerikas (kā domāja Tūrs Heijerdāls). Tāpat tiek mēģināts identificēt “baltiešu gēnu”. Pēc Latvijas dabas muzejā izliktajiem datiem, latviešiem 5,9% ir šis gēns, lietuviešiem - 5,7%, igauņiem - 4,0% somiem - 3,0%, ziemeļrietumu krieviem - 2,2%. Tautām tika atrastas arī valodas atšķirības, paralēlas ģenētiskajām atšķirībām. Evolucionārā ģenētika izdalīja precīzu cilvēces ģenētiskās izplatības karti, kas ir precīzāka par lingvistiskās izplatības karti.
Tapēc pieturēšos pie ASV ģenētiķa un bioķīmiķa Pjēra van den Berga etnosa definīcijas, kur etnoss ir primordiāls veidojums, kas cilvēku apziņā galvenokārt balstās balstās uz kopējiem senčiem. Nav svarīgi, cik iluzora ir šāda pārliecība. Jebkurā gadījumā pārliecības radušās evolūcijas gaitā, gēnu dabiskās atlases iespaidā. Reāli etnosa robežas nosaka populācijas robežas, kas vairākās paaudzēs brīvi un neierobežoti apmainās ar gēniem savu pēcnācēju radīšanā un norobežojas no kādas citas populācijas. Tā, piemēram, ASV islamticīgajiem viņu reliģija atļauj laulāties tikai savā starpā, izņemot gadījumus, kad vīrietis drīkst precēt kristieti vai jūdaisma pārstāvi, pie noteikuma, ka bērni būs islamticīgie. Sieviete nedrīkst laulāties ar citas ticības pārstāvi un neviens no islamticīgajiem nedrīkst laulāties ar tā saucamajiem pagānisma reliģiju pārstāvjiem. Islamticīgie arī ASV pārsvarā ir arābu un āfrikāņu rases pārstāvji. Eiropeisko etnosu pārstāvji pārsvarā ir kristieši, bet arī mormoņi, Jehovas liecinieki, pagāni un citu jauno reliģisko virzienu pārstāvji, kas laulājas, un, tātad, apmainās ar gēniem, tikai savā starpā. Tāpēc droši var teikt, ka ASV ir multietniska valsts. Protams, ASV, tāpat kā jebkur citur, ir cilvēki, kas salaulājas, neskatoties uz etniskām, rases un reliģiju atšķirībām, veicinot gēnu sajaukšanos. Tomēr, ciktāl turpināsies endogāmiskās laulības, ASV nepaliks par mononetnisku valsti.
Etniskā identitāte kā ilūzija.
Protams, ka, no otras puses, kā rāda arī „baltiešu gēna” pētījumi, mūsdienu etnosiem sen jau var nebūt tās pašas bioloģiskās saknes un tie paši gēni. Tas noticis pateicoties sajaukšanās procesiem ar citiem etnosiem. Un DNS līmenī, saprotams, konkrēti etnosi nav ierakstīti. Tā ir ilūzija, kas kā evolucionāra adaptācija paliek arī mūsdienu pasaulē. Šie apzīmējumi, kas kādreiz bija nozīmīgi izdzīvošanai, tika un joprojām tiek pielikti no cilvēka prāta puses. Tāpat kā tēvam var tikai likties, ka bērns ir viņa bioloģiskais, kaut gan īstenībā tā nav. Arī bērnam var būt maldīga pārliecība, ka viņam ir bioloģiskais tēvs, vai pat, ka abi vecāki ir ģenētiskie un viņš var nekad neuzzināt, ka tie ir audžuvecāki. Tādā veidā šāda pārliecība ir iluzora. Arī etniskā piederība ir neapzināta ilūzija, kas darbojas vairākos līmeņos:
1) kopīgas etnisko senču saknes ir ilūzija;
2) ilūzija, ka, pastāvot reālai tuvai radniecībai, radniecīgie gēni ir vērtīgāki un aizsargājamāki nekā attālākās radniecības gēni (no loģikas viedokļa cilvēcību nenosaka radniecības tuvums).
Tā joprojām darbojas cilvēku smadzenes – uz ilūziju pamata. Ilūzija arī šeit ir cilvēka brīvā griba un smalks aprēķins, kuru cilvēks izdara it kā sava izdevīguma vārdā. Smadzenes ir iekodētas atpazīt savus ģenētiskos pēcnācējus un savus senčus un izturēties pret tiem savādāk, kas pašam indivīdam sagādā pietiekami daudz posta. Kāda gan būtu indivīdam daļa, ja tas aprēķinātu tikai savu ekonomisko izdevīgumu, gar to, cik daudz vai maz mums ir kopīgu gēnu??
No evolūcijas teoriju prizmas var aplūkot, cik liela ir ilūziju kontrole pār mums arī tāda jomā kā cilvēka politiskā apziņa. Kā mūs ietekmē pārliecība par kopējiem senčiem starpvalstu un starpetniskajās attiecībās? Vai ne tāpēc vairākas valstis brīvprātīgi apvienojas zem vienas teritorijas tad, ja abās šais valstīs ir viens dominējošais etnoss, respektīvi, cilvēku grupa, kas domā, ka ir radniecīgi? Vai ne tāpēc vienai valstij sadaloties vairākās, separātisms ir parasti uz tieši atšķirīga etnosa pamata? Vai ne tāpēc etnoss pretojas asimilācijai citā etnosā? Vai mēs nevarētu izskaidrot ksenofobijas fenomenu ar pamatetnosa bažām par svešu gēnu esamību valdībā vai svarīgās sociālās pozīcijās ar pieeju svarīgiem resursiem? Vai te neizveidojas nereti tik ļoti virtuālās cita etnosa sazvērestības teorijas?
Etnoss kā evolucionāra adaptācija.
Vēsturiski cilšu apvienojumi spontāni izveidojās, lai aizsargātos no citu apvienoto cilšu ekspansijas, vai lai nodrošinātu saviem gēniem izdzīvošanas telpu un resursus. Kādreiz resursi bija medījums, augi un saknes, mūsdienu resursi ir nafta, tirdzniecības ceļi, kas vienmēr ir nākotnes paaudžu vārdā. Un galvenais resurss vienmēr ir bijusi teritorija, kas neatkarīgi no dabas bagātībām, nodrošina cilvēku sugas gēnu vairošanos. Tas ir raksturīgs visu sugu gēniem – aizsargāt savu dzīves telpu un izplesties uz jaunām dzīves telpām. Ciltis, tāpat kā ģimeņu klani var karot savā starpā, bet apvienoties lielāka ienaidnieka priekšā vai lai atvieglotu ekspansiju citās teritorijās. Ciltis un etnosi, tāpat kā ģimeņu klani, piekopj kaut ko līdzīgu asinsatriebībai. Izejot uz kara takas, var tikt nogalināti visi pretinieku ciltij vai etnosam piederīgie. A.Nalčadžajans grāmatā „Cilvēka agresivitāte” min šādu piemēru: „24.jūlijā 1999.gadā Kosovā tika nogalināti 16 serbu-zemnieku, kas novāca tīrumā ražu. Starp viņiem bija arī pusaudzis. Šie cilvēki nebija apbruņoti un cerēja uz NATO miera spēku atbalstu. Neapbruņotu cilvēku slepkavība – tā ir pārnestā agresija, kad īstie frustratori nav pieejami. Par upuriem paliek nevainīgi cilvēki. Bet agresori uzskata viņus par vainīgiem, jo piederēja pie naidīgās etniskās vai reliģiozās kopienas. ... Šādu darbību pamatā ir gan etniskie, gan arī reliģiozie faktori: serbi bija ortodoksālie kristieši, bet albāņi, kas veica šo noziegumu, ir musulmaņi.” Un, pēc sociālās hierarhijas principa, pret citiem etnosiem vai etniskajām minoritātēm savā valstī visnaidīgāk izturās tie dominējošā etnosa locekļi, kas savas sabiedrības hierarhijā ir zemākajā statusā. Nalčadžajans raksta: „Jo frustrētāks ir cilvēks, jo lielāki ir tā aizspriedumi pret etniskajām minoritātēm.” Tāpat viņš raksta, ka „pirms pēdējo etnisko konfliktu uzliesmojuma Libāna bija ekonomiskā ziņā ziedoša valsts. Tas ir pārliecinošs pierādījums tam, ka ekonomiskie iemesli nav galvenie etnisko konfliktu izcelsmē. ... Tāpat kļūdains ir vēl viens viedoklis, saskaņā ar kuru jaunas nacionālās inteliģences rašanās, kas saņēmusi izglītību pēc eiropeiskajiem vai amerikāniskajiem standartiem, novedīs pie etnisko konfliktu pavājināšanās. Reālā dzīves pieredze rāda pretējo: tieši nacionālā inteliģence paliek par etnicitātes nesēju un jaunu starpetnisko konfliktu iniciatoru.” Tai pašā laikā „eksistē atšķirības pēc etniskās agresijas formas un spēka starp autoritāra, demokrātiska vai liberāla rakstura cilvēkiem.” Tāpēc es šai grāmatā apgalvoju, ka tikai gēnu reproduktīvo stratēģiju izprašana ļautu izprast, kamdēļ cilvēku parasta nodarbošanās allaž ir bijusi karošana.
Kopumā etnosu attiecības no bioloģiskās evolūcijas viedokļa varētu sadalīt pēc tādās pašas klasifikācijas kā dažādām sugām savā starpā:
1) reciprokais altruisms, kad sadarbība ir abpusēji izdevīga, līdzīgi kā simbioze svešu sugu pārstāvju starpā;
2) šovinisms – savu gēnu un mēmju izplatīšanas mānija, atspiežot citus svešākus gēnus un mēmes;
3) nacionālisms – savas etniskās sabiedrības gēnu aizsardzības mānija pret svešiem gēniem un to mēmēm;
4) parazītisms – sadarbība ir izdevīgāka vienam etnosam, kā pie koloniālisma, kur valdošais etnoss atņem resursus, neiznīcinot saimnieka etnosu;
5) genocīds – otra etnosa ģenētiska iznīcināsana.
Etniskā identitāte, tāpat kā reliģija, rada cilvēku grupas kopēju virtuālu izjūtu par savstarpēju saistību. Savs etnoss tiek idealizēts, veidojot etnocentrismu, un integrēts sevī kā etniskā identitāte. Šī identitāte savijas kopā ar pārējo personības daļu un tiek uztverta kā ļoti loģiska. Šīs patiesi virtuālās saites cilvēku galvās labi aprakstīja, pats to nenojauzdams, profesors Jānis Labsvīrs: „Nacionālisms ir ne vien apziņa par piederību pie kādas tautas, bet arī pārliecība, ka šī piederība katram devusi, sevišķi garīgā ziņā, kaut ko vērtīgu, īpatnēju, ko tālāk izkopjot katrs palīdz veidot ne vien sevi, bet arī tautas garu.” Izveidojušos virtuālo garīgo saišu rezultātā aktivējas vienotas uzvedības programma. No evolucijas viedokļa tā ir adaptācija, kas sekmē cīņu par resursu nodrošinājumu saviem pēcnācejiem, kas veicina, nevis traucē, gēnu kopiju līnijas turpināšanos. Populācijā gēni var sadalīties tā, ka daži īpatņi ir ļoti ekstrēmistiski sava etnosa aizsardzībā un paranojāli pret svešiem, kamēr citiem indivīdiem var būt ļoti liberāli un internacionāli uzskati. Arī šai jomā ir atradumi, ka liberalitāti vai ekstrēmismu ietekmē daži gēni. Tas ir līdzīgi, kā jebkurā dzīvnieku populācijā sadalās miermīlīguma un agresivitātes gēni.
Tādējādi mūsu smadzeņu datora matricē ir šādi ar etnosu saistīti universāli, jeb arhetipiski tēli:
1) “savējais” – no tādām pašām ģenētiskām saknēm jeb vienādiem senčiem izcēlies labvēlīgi noskaņots grupas loceklis;
2) “aizdomīgs savējais” – no citādām ģenētiskām saknēm izcēlies, bet pret šo grupu labvēlīgi noskaņots naturalizējies grupas loceklis;
3) “svešs” – no citādām ģenētiskām saknēm cēlies un citai etniskai grupai piederošs, ar nezināmu attieksmi pret doto grupu;
4) “varonis” – dotās grupas loceklis ar gatavību atdot savu dzīvību par šo grupu un gatavs nežēlīgi iznīcināt citas grupas pārstāvjus vai izvarot viņu sievietes, izplatot savus gēnus;
5) “gļēvulis” – dotās etniskās grupas loceklis, kas domā tikai par savu izdzīvošanu, bet nav pieslējies ienaidniekam;
6) “izlūks” – varoņa arhetipa apakštips – savējais ar speciālu uzdevumu svešinieku nometnē;
7) “ienaidnieks” – naidīgi un kareivīgi noskaņots citas etniskās grupas loceklis;
8) “nodevējs” – no vienadām ģenētiskām saknēm cēlies, bet pieslējies naidīgajai etniskai grupai;
9) “spiegs” – citai etniskai grupai slepeni piederīgs loceklis, kas uzdodas par “savējo”; spiegs izveido emocionālas saites ar šo citu etnisko grupu, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem gatavs šos cilvēkus upurēt savas etniskās grupas progresam;
10) “kareivis” – jebkuras etniskas grupas loceklis, kas specializējies karošanā, jo ir muskulārā tipa, ar izteiktāku agresiju, mazākām bailēm no nāves, mazāku vainas apziņu par dzīvības atņemšanu citiem un eiforiskām sajūtām riskantās situācijās.
Morāles korupcija, jeb kā morāle darbojas sava DNS labā.
Angļu vardnīca moralitāti definē (skat arī vikipēdijas moralitātes definīciju) kā
a) pareizas vai nepareizas uzvedības principus;
b) principu sistēmu attiecībā uz pareizo un nepareizo uzvedību, kas ir akceptētas kādā noteiktā grupā.
Filoģenētiskajā psihē morāle pārvērš dihotomiju savējais/svešs dihotomijā labs/slikts. Morāle cilvēku galvās ir viens no virtuālajiem veidojumiem, kas:
- aizspriedumaini novērtē tuvāku radniecību kā labāku, augstāku, aizsargājamāku, veidojot imperatīvus arī vairāk ziedoties to labā;
- negatīvistiskāk vēršas pret tālākas radniecības indivīdiem;
- pozitīvistiski novērtē “svešos” tikai tad, kad tie ir “iedevuši kukuli” – pierādījuši savu labvēlību (reciprokā altruisma sastāvā);
- negatīvistiski vērtē un liek aizmirst savas individuālistiskās intereses, nospraužot “pareizas” uzvedības ideālus grupā un nosodot “nepareizo” uzvedību. “Nepareizā” uzvedība ir domāšana par sevi, ko morāle sauc par egoismu, bailes no nāves, bailes no fiziskām sāpēm.
Psihologs A.Nalčadžjans raksta, ka, piemēram, Tibetas pētnieki ziņo šādu faktu – šai tautai, dažu skatījumā svētajai, ārzemnieku aplaupīšana kaut arī neskaitās slavējama uzvedība, tomēr tiek piedota. Pavisam cita lieta ir tāda uzvedība pret savējo – tibetieti. Tad tas jau ir noziegums. Soda bardzība gan ir atkarīga no cietusā sociālā statusa. Senie ēģiptieši uz sevi skatījās kā īpašu, dieva izraudzītu tautu, kurai citām iekarotajām tautām un ciltīm būtu jāpakļaujas. Ēģiptiešu faraoni sauca Nūbiju „nicināmā zeme Kuš”. Amenemhets savās „Pamācībās” saka: „Es atvedu nūbiešus, bet aiātiem liku staigāt aiz sevis kā suņiem”. „Sinuheta stāstā” tiek skaidri pasvītrota ēģiptiešu amatpersonu nicinājums pret tuksneša klejotājtautām, kas atradās uz zemāka kulturālā līmeņa salīdzinājumā ar ēģiptiešiem. Dažādās variācijās šāda attieksme sastopama arī visiem citiem etnosiem.
Ģenētiski cilvēku smadzenēs ir iekodēta tendence, ka viss, kas ir bioloģiski nozīmīgs, tiek idealizēts. Kaitīgais tiek devalvēts, tas ir noniecināts un atstumts kā slikts ēdiens. Tas veido morālā nosodījuma ekstrēmismu.
Ā.Hitlera darbā “Mana cīņa” rakstīts: ”Izpildot šo pienākumu nozīmē nevis kalpot sev pašam, bet gan kalpot sabiedrībai. Principu, no kura izriet šī rīcība, mēs saucam par ideālismu atšķirībā no egoisma, kas izriet no principa par kalpošanu sev pašam. Ar ideālismu mēs saprotam atsevišķas personas spēju ziedot sevi apkārtējai pasaulei” [īstenībā – āriešiem]. “Patiess ideālisms ir tikai atsevišķas personas interešu un visas dzīves pakļaušana sabiedrības interesēm un dzīvei. ... Šajā nozīmē ideālisms atbilst dabas visdziļākajām vēlmēm. Tieši šāds ideālisms rosina cilvēkus labprātīgi atzīt stiprākā priekšrocības.” “Kas patiesi mīl savu tautu, tam vienmēr jābūt gatavam to apliecināt ar īstiem upuriem. Nav un nevar būt tādas nacionālās piederības izjūtas, kad cilvēks rūpējas tikai par sava paša labumu.” Ādolfs Hitlers tā apraksta savu iekšējo cīņu ar individuālismu pirmā pasaules kara laikā: “Cīņas romantiku nomainīja šausmas. Pamazām noplaka pirmā sajūsma. Priecīga pacēluma [par ko?? A.U.] vietā uzmācās bailes no nāves. Pienāca laiks, kad ikvienam bija jāizcīna cīņa starp pienākumu un pašsaglabāšanās instinktu. Arī man šī iekšējā cīņa netika aiztaupīta. Vienmēr, kad nāve bija pienākusi pavisam tuvu, manī pamodās kaut kāds protests. Šis “kaut kas” centās iedvest vājajai miesai, ka saprāts liek pamest cīņu. Patiesībā tas gan nebija saprāts. Ak vai! Tas bija gļēvums, kas dažādā veidā mulsināja mūs visus. Dažreiz svārstīšanās bija tik mokoša, ka tikai ar grūtībām guva uzvaru pēdējās sirdsapziņas paliekas. Jo skaļāka kļuva piesardzības balss, jo vilinošāk tā stāstīja par atpūtu un mieru, jo enerģiskāk vajadzēja cīnīties pašam ar sevi, līdz guva virsroku pienākuma balss. 1915.-1916.gada ziemā man izdevās sevī uzvarēt šīs sajūtas. Uzvarēja griba [kam īsti pieder šī griba?? A.U.]. Pirmajās dienās devos uzbrukumā ar lielu sajūsmu, jokiem un smiekliem. Tagad devos kaujā ar miera pilnu apņēmību. Tikai šāds noskaņojums varēja būt pietiekami stiprs. Tagad biju gatavs doties pretī visbriesmīgākajiem likteņa pārbaudījumiem, neuztraucoties par to, ka prāts vai nervi atteiksies paklausīt. Jaunais brīvprātīgais bija pārvērties par norūdītu kareivi. Šī pārmaiņa notika ne tikai ar mani, tā notika arī ar visu armiju.”
Šī iekšējā runa notiek virtuālajā matrices pasaulē starp atsevišķām matrices programmām. Piemērā redzama matrices “kareivja” un “kara” arhetipu aktivācija. Aizvien vairāk notiek izstumšana ēnā organisma pašaizsardzības instinktu kā “gļēvuļa” arhetipu.
Savu varoņu cildināšana.
Visu etnosu un cilšu līmenī ir sastopams varoņu kults, kas slavina aizstāvjus, gatavus atdot dzīvību par savām ģimenēm un tautu un nosoda “gļēvuļus”. Amerikā atrastais senākā karavīra attēls tika izveidots jau 3000 gadu atpakaļ vēlākajā inku teritorijā. Figūra simbolizēja kareivi-uzvarētāju ar paceltu roku. Kara cepures attēloja simbolus, kas norādīja par kareivja piederību noteiktai ciltij vai klanam, kas bija sastopams visiem kareivjiem. Kara uzvaras actekiem bija īpašs lepnums un viņu ciltīs kultivējās bargu karavīru gars. Pazīstama ir maiju kaujā kritušā kareivja statuja pie kareivju tempļa Čičen-Itcā, maiju un tolteku svētajā pilsētā. Visas līdzīgas statujas attēloja kaujās kritušos kareivjus, kas kļuva par cilvēku vēstnešiem pie dieviem. Rokās tie turēja upurtrauku, kurās ieliktas ienaidnieku sirdis. Atšķirībā no mirušajiem savā nāvē, kritušie kareivji uzreiz tika debesu mirušo valstībā.
Visu tautu morāles izcelsmē var izsekot nemanāmo gēnu ietekmi caur matrici, jo, kas vienai tautai bija “varonis”, citai – “psihopātisks slepkava”. Šo gēnu ietekmi atspoguļo tādas cilvēku virtuālās pasaules mēmes, kā “gods”, “pienākums”, “sirdsapziņa”, kas attiecībā pret savas grupas locekļiem tiek atzīti un cildināti praktiski visās kultūrās. Varonis pat tiek sakralizēts, tāpat kā varonīgie senči, kas sen senos laikos ziedoja savas dzīvības. Tā īpaši izteikti tika glorificēts arī PSRS Padomju karavīra kults. Padomju karavīra pieminekļa pārvietošanas dēļ Tallinā krievu etnosa pārstāvji ir gatavi attiekties no pašiem izdevīgiem tirdzniecības līgumiem. Morālu darbību subjekts redz tikai no sava etnosa izdevīguma pozīcijas. Krievijas nacionālisma pārstāvis R.Perins grāmatā “Nacionālisma psiholoģija” raksta: “14-tās armijas virsniekiem un zaldātiem, kas atradās Piedņestras teritorijā, bija aizliegts iejaukties kofliktā. Neskatoties uz to bija gadījumi, kad zaldāti un oficieri pameta kara daļu, lai ar ieročiem rokās stātos aizstāvju rindās. Pamata motīvs bija viņu parliecība par sirdsapziņu un godu”. Tātad sirdsapziņa te ir viena, sava etnosa aizstāvības sardzē. Cita etnosa vajadzības netiek saprastas. Nacionālsociālisti arī rakstīja, ka “katrai tautai ir savs kareivja tēls..., ar tā gatavību uzbrukt, aizstāvēties un upurēt sevi”. “Vācu virsnieku korpuss ir nordiskā tipa cilvēku atlases augstākā virsotne.” Savukārt SS tika nosaukts: “Nordisko cilvēku nacionālsociālistiskais kareivju ordenis”. Tātad drosmīgāko kareivju atlase, kas nozīmē ignorēt savas individuālistiskās nāves bailes, gatavību izliet savas asinis, saglabājot un vairojot savas rases gēnus. “Labāko cilvēku nāve kaujas laukā nav pats sliktākais gadījums. Daudz sliktāk ir, ja nebūs to bērnu, kuriem bija jāpiedzimst.” Tāds pats princips cildināmo varoņu princips bija japāņu kamikadzēm 2.pasaules kara laikā (kamikadzes apglabāti sintoisma templī, kur ienākot, pat Japānas imperators noliec galvu) un mūsdienu islama pašnāvniekiem, kurus sauc par svētajiem mocekļiem arābi cīņā pret ebrejiem. Šai gadījumā etniskās idejas kombinējas ar reliģiskajām. Ilūzija par nemirstību nakamajās dzīvēs ir šādas uzvedības virzītājfaktors. Kareivja varoņa kults vairāk vai mazāk tas sastopams praktiski visās, arī demokrātiskās valstīs. Karavīra kults tiek kultivēts vīriešos, par cik sievietei lielāka loma pēcnācēju aprūpē un tās reti tika tieši iesaistītas kardarbībā.
Mūsdienu zinātniskie pētījumi par “varoņa faktoru” ir atklājuši, ka šai brīdī cilvēka apziņā aktivējas noteikta rīcības programma, “varoņa” arhetips.
1. Notikuma brīdī subjekts var izjust pat eiforijai līdzīgu sajūtu.
2. Eiforijas sajūtas laikā kognitīvā programma veido neievainojamības vai pat nemirstības sajūtu. Nāves bailes virtuālajā pasaulē var būt pilnīgi izstumtas vai daļēji izjustas.
3. Eiforijas sajūtas laikā aktivējas arī noteiktas fizioloģiskas programmas ar endorfīnu izdali, kā, piemēram, samazināta fizisko sāpju sajūta (atšķirībā kā pie bezspēcības un baiļu sajūtām fizisko sāpju uztvere var palielināties).
4. Empātijas sajūta pret ienaidniekiem parasti tiek jau fizioloģiski un subjektam neapzināti izstumta.
Tāpat visās sabiedrībās tiek nosodīts un nicināts gļēvulis vai nodevējs. Apzīmējums “nodevējs” vai “gļēvulis” tiek projicēts kādā, kad tas baidās no nāves, domā par savu izdzīvošanu, saviem materiālajiem labumiem un individuālo labklājību. Un cilvēki paši par sevi izjūt kaunu un vainas apziņu, ja bija nobijušies un nav vadījušies pēc pienākuma balss. Latvijā nacionālistiskās domāšanas ietekme uz morāli izpaužas jau minētajā grāmatā “Nevienam mēs Latviju nedodam”, kur tiek ironizēts par individuālismu: “Galu galā – labi paēst, gulēt un mīlēties var arī bez nacionālās piederības. Galvenā vērtība viņiem šķiet nodzīvot garu, laimīgu mūžu, bet savas tautas aizstāvība taču var radīt materiālu diskomfortu un pat novest pie tā, ka dzīves pavediens tiek pārrauts nepiedodami agri.” Šie cilvēku virtuālās pasaules domāšanas modeļi ir universāli visās kultūrās un, tātad, pēc tiem varam atpazīt cilvēka smadzeņu matrici nevis "brīvo gribu" vai loģiku.
Ksenofobija.
Visiem etnosiem sastopama ksenofobija un cita etnosa sazvērestības teorijas. Pamatetnosi savās teritorijās ir vērsušies pret armēņu, ebreju, ķīniešu, indiešu, itāļu un neskaitāmām citām diasporām. Un nevar teikt, ka paranoja vienmēr ir bijusi nepamatota, jo arī cita etnosa diaspora ir saglabājusi iekšējās uzticības saites savam pamatetnosam, nevis tam, kura teritorijā tā dzīvo. S.Drožžins grāmatā “Neonacisma rēgs” apraksta, ka arī vācieši tika saukti par piekto kolonnu, nelojāliem pilsoņiem citās valstīs. Katrā populācija ir grupas, kam paranoja izpaužas izteikti. Nacionālsociālistiskajā Vācijā, pēc šiem uzskatiem, bija jūdasa cilts ar savu darbības stratēģiju. Hitleram paranoja pret ebrejiem balstījās uzskatā, ka šī tauta vēlas uzkundzēties pār citām. Propogandējot Marksa internacionālismu, t.i., nāciju maznozīmību mūsdienās, kā arī visu cilvēku rašanos no Ādama un Ievas dzimtes, kamēr ebreju reliģijā tiek propogandēts viņu kā izredzētās tautas mīts, aktivēja paranojālās aizdomas, ka ebreji nevis asimilējas, bet stingri pieturas pie sava etnosa saknēm, endogāmijas un vēlas tikai sevī asimilēt citus. Aizņemot nozīmīgas pozīcijas ekonomikā finansu un banku sveša etnosa izplatības teritorijā, tie savāc dzīvei vajadzīgos resursus sev, atņemot tos nordiskajai rasei. Tādējādi, pēc nacionālsociālisma paranojas sanāk, ka vienā zemē semītu gēni izplatās, bet nordiskie nīkuļo vai iet bojā. Tātad ebreju mērķis ir vai nu Vācijas teritorijā izmantot resursus tikai sev vai pat iznīcinat citus etnosus, kaut gan to, faktiski, tīkoja tikai paši nacionālsociālisti. Nacionāsociālistu „bībelē” “Mana cīņa” rakstīts: “marksistu kungi, kuru mērķis bija iznīcināt visas neebreju nacionālās valstis.” Revolūcionārā aģitācija bija, lai “sanaidotu Bavāriju ar Prūsiju”. Tātad marksisms ir ebreju ierocis, kas ir bīstams nevis ar varas maiņu par labu strādniekiem (kā to propogandē komunisti), bet gan ar ebreju it kā slepeno plānu sagraut ģermāņu etnosu. PSRS Hitlers uzskatīja par valsti, kuru vada ebreji, bet slāvu pamatnācija ir pakļauta kā nepilnvērtīga. Tātad arī PSRS pilsoņi tika sadalīti pēc izcelsmes saknēm, kur katram etnosam ir sava izdzīvošanas stratēģija. Nacionālsociālisti un Hitlers redzēja ebrejos par dzīves resursiem konkurējošos gēnus un tikai. Viņa grāmatas “Mana cīņa” pareizāks nosaukums būtu “Gēnu cīņas”, jeb “Nordisko gēnu cīņas”. Šai ziņā var teikt, ka Hitlers un viņa nacionālsociālisms nebija pārņemts tikai ar naidu pret visu dzīvo, vai pat nekrofīliju, kā filozofēja Ēriks Fromms. Ēriks Fromms, pēc tautības ēbrejs, saskatīja Hitlera motīvu sistēmu sašaurināti – tikai to, kas attiecās uz citām tautām. Bet Hitleram bija savu gēnu attīstīšanas plāni. Evolūcijas teorijas ļauj aprakstīt šo fenomenu aptverošāk kā gēnu cīņas par dzīves telpu un Hitleru kā savu gēnu marioneti. Arī daudzu vāciešu, kuri neņēmu dalību nekādos pārkāpumos, joprojām esošo vainas apziņu pēc kara var iztulkot kā to pašu vecu klana kopējās atbildības sajūtu par indivīdiem ar sev līdzīgiem gēniem. Indivīda zemapziņā šeit neeksistē kulturāli jaunākais “individuālās vainas” jēdziens. Paranoju var definēt mūsu smadzeņu radītu ilūziju, ka nepieciešama "sociālo parazītu" noteikšanai. Pamatetnosa pārstāvji baidās, ka viņu grupas iekšpusē ieperinājušies citu etnosu pārstāvji parazitēs uz pamatgrupas organisma rēķina, izsūcot tās "dzīvības sulas" - resursus. Starpnacionālā vai starpetniskā spriedze aktivējas, kad "organismā" sāk pietrūkt kādu resursu (pārtikas, teritorijas, naudas).
Nekā savādāk kā nepamatotu paranoju nevar nosaukt teorijas, kas baidās no sava etnosa labāko pazīmju izšķīdināšanas un izdzimšanas, sajaucoties ar citu etnosu gēniem. Smadzeņu matrice aktivē īpatnēju fobijas formu, ka „tauta aizies bojā” un, lai to novērstu, labāk ir iet bojā indivīdiem, to nepieļaujot. Reāli izdzimšana ir iespējama tikai sakrustojoties ar tuvākajiem asinradiniekiem, kad pēcnācējiem tiešām parādās ģenētiskās kroplības. Bet, izveidojot laulības ar sveša etnosa pārstāvi, neviens reāli neaiziet bojā – rodas bērni un visi paliek dzīvi. Tomēr subjektam sajūta, ka „aiziet bojā tauta” izsauc pamatīgu diskomfortu.
Devalvācijas izmantošana.
Devalvācija, pirmkārt, ir cita etnosa parstāvju nosaukšana noniecinošos vārdos: “goji”, “barbari”, “mežoņi”, “čurkas”, “nigeri”, utt. Devalvācija atļauj citu etnosu saskatīt ne kā pilnīgu cilvēku sugas pārstāvi. Šim devalvācijas procesa paveidam ieviests termins „pseidosugu veidošana”. Devalvācijas pamatā ir riebums un nicinājums. Tas atļauj nepielietot citas grupas pārstāvim vienādus morāles principus kā pret virtuāli idealizētajiem sava etnosa pārstāvjiem. Tieši tāpat, kā tas ir pret mikrobiem, kas cilvēku sugai kaitīgi. Cilvēki pilnīgi nemaz nejūtas vainīgi par to, ka iznīcina milzīgu daudzumu dažādu mikrobu, patogēno sēnīšu, un daudzšūnu parazītu.
Domu par to, ka baciļi apdraud cilvēku, kas tikai dažas desmitgades atpakaļ nezināja savu “pašu briesmīgāko naidnieku”, Hitlers savdabīgi ietvēra savā “pasaules uztverē” un kopš tā laika vairs nerunāja par ebrejiem kā par cilvēkiem. Tātad ar nicinājumu devalvēja līdz kaut kam bioloģiski riebīgam. Citēju “Mana cīņa”: “Cīņai, kuru mēs vedam, ir tā pati daba, kuru pagājušajā gadsimtā veda Pastērs un Kohs. Cik daudz slimību izsauc ebreju vīruss... Mēs iegūsim no jauna veselību tikai tad, kad aizvāksim ebrejus”. “Ebreji vienmēr ir bijuši parazīti citu tautu organismā... Viņu izplatīšanās veids... tipisks visiem parazītiem. Viņi pastāvīgi meklē jaunu augsni savai rasei... Šīs darbības sekas arī līdzīgas ar parazītiem: tur, kur tie parādās, agri vai vēlu tauta-saimnieks iet bojā.” Līdz ar to Hitlers, aprakstot savus politiskos uzskatus, sāk izmantot šādas metaforas no bioloģijas: “parazīts”, “starptautiskais parazīts”, “bacilis”, “baciļpārnesējs”, “vampīrs”, “cilvēci graujošā sēnīte”, kā arī tādu izteicienu, ka “zeme, tāpat kā miljonus gadu atpakaļ, nesīsies visumā bez cilvēkiem, ja ebreji panāks uzvaru pār šīs pasaules tautām.” Viens no Hitlera pamatojumiem bija, ka “nenopelnītu naudu var paņemt tikai parazīts uz strādājošā ķermeņa. Ja to ņem visa tauta, tad tā var būt tikai “parazītu rase.”” Otrs – teritoriālie apsvērumi: “Ebreji labāk par visiem uz zemes iztur nelabvēlīgu klimatu un “līdzīgi parazītiem”, atšķirībā no āriešiem, momentāli iedzīvojas visur – no tropiem līdz Lapzemei”.
Kaut kādas devalvācijas formas, lai arī ne vienmēr tik radikālas kā nacionālsociālistiem un rasistiem, izmanto visas pasaules tautas attiecībā pret saviem sugasbrāļiem. Lai ko arī neteiktu dažādi “civilizēto tautu pārstāvji”, arī viņu zemapziņā un nereti arī apziņā šādas idejas eksistē. Nesenie gadījumi ar britu urinēšanu pie Latvijas republikas brīvības pieminekļa arī ir simbolisks citas tautas devalvācijas un savas teritorijas apzīmēšanas akts, lai arī urinētāji apzināti “to tā nedomāja”. Briti varēja nesaprast, ko īsti nozīmē brīvības piemineklis latviešu tautai, bet viņi arī alkohola reibumā nevarēja nesaprast, ka tas ir valstisks piemineklis, nevis koks.
Sava etnosa idealizācija.
Sava etnosa īpašas izcelsmes un īpašas misijas mīti ir visām tautām. Sava etnosa idealizācija ir uzskatīšana par īpašiem, ar kaut kādām iedzimtām īpašībām pārākiem, izredzētiem, ļoti seniem un pat daudzu vēsturisku autoritāšu nepamatota pieskaitīšanu savam etnosam. Tas īpaši uzkrītoši izpaužas jebkurai skaitliski lielākai tautai: britiem, krieviem, ebrejiem, indiešiem, ķīniešiem, japāņiem, vāciešiem, frančiem, u.t.t. kā arī mazām tautām un pat ciltīm.
Piemēram, Krievijā grāmatā “Krievu hipnoze” sapņu pārdevējs D.V.Kandiba raksta, ka 3 miljonus gadu atpakaļ “uz zemes jau eksistēja divi cilvēces avoti - ziemeļu un dienvidu. Ziemeļu sastādīja dzeltenie cilvēki – prokrievu etnoss, kas izglābās pēc Atlantīdas bojāejas un kas izvietojās gar Ļenas upi. Dienvidu atradās Āfrikā un sastāvēja no maza auguma melnajiem cilvēkiem.” No šiem prokrieviem izveidojās visa āriešu rase un kultūra, Buda un Jēzus Kristus arī bija senkrievu izcelsmes gaišreģi. Šāda etnocentriska tipa domāšana noteiktiem cilvēkiem nemanot ievijas tā apziņā un bez jebkādiem zinātniskiem pierādījumiem subjektam pašam izskatās ļoti loģiska. Līdzīgas etniskās lielumānijas idejas kirgīziem YouTube. Blogs SP rakstīja ziņu par līdzīgām idejām dažiem latviešiem A.Kavača grāmatā "Baltu senvēsture".
Sava etnosa idealizācija ir neloģiska divu iemeslu dēļ.
1. Izcelsme, īpašības, sasniegumi visbiežāk tiek nepamatoti izskaistināti.
2. Šobrīd dzīvojošajiem cilvēkiem nav nekāda iemesla lepoties ar citu sasniegumiem kā savējiem, jo reāli nozīmīgi var būt tikai un vienīgi paša indivīda sasniegumi. Ja pašam sasniegumu nav, nav mekāda loģiska pamata lepoties ar savu tautiešu sasniegumiem. Idealizācija ir matrices inspirēta ilūzija, kas liek apvienoties vienotā virtuālā telpā tikai ap savu gēnu kopumu.
Kāda izeja?
Cilvēki neatbrīvosies no vēlmes kauties savā starpā, kamēr neatzīs "brīvās gribas" ilūziju un to, ka esam gēnu vergi. Tas ir gēnu centrētais skatījums uz evolūciju. Gēniem ir "garas rokas", ar tālu un dziļu iespaidu uz organisma fenotipu. Miers etnosu starpā neiestāsies, kamēr cilvēki neatzīs, ka gēnu līdzība nav tik svarīga salīdzinot ar draudzīgas sadzīvošanas prioritāti. Labklājībai jābūt augstākai prioritātei. Katrai teritorijai būs nepieciešama sava valoda, jo cilvēki nespēs vienoties par vienotu pasaules valodu visiem. Tāpēc visloģiskākā izeja ir, ka, pārejot dzīvot jaunā teritorijā, cilvēki pievienojas pamatetnosam, sāk runāt šīs teritorijas valodā un pat pāriet šīs teritorijas reliģijā (patiesākās reliģijas tāpat nav un cilvēks nomācošā vairākumā tic tai reliģijai, kuru piekopa viņa vecāki un apkārtējā grupa).
Tomēr skaidrs, ka arī šāda ideja ir utopija. Savu etnisko un reliģisko ideālu atmešana ir tikai cits sapnis, pretējs etniskajiem vai etno-reliģiskajiem. Cilvēki bija, ir un paliks gēnu un savas smadzeņu matrices vergi. Etniskās grupas gēni turpina izdzīvot, kaut nolietojušies cilvēku ķermeņi nomirst. Gēni pārdzimst jaunos ķermeņos - mūsu bērnos, kas turpinās etniskās idejas. Etniskās idejas nav tikai kulturāli stereotipi. Cilvēkus turpinās vadīt smadzeņu matrices radītās ilūzijas un viņi nav ieinteresēti atbrīvoties no šī gēnu radītā MATRIX ietekmes.
Papildus izziņai par etnosu, smadzeņu, reliģiozitātes un politikas saistības pētījumiem: http://neuropolitics.org/
Papildus izziņai par etnosu, smadzeņu, reliģiozitātes un politikas saistības pētījumiem: http://neuropolitics.org/
Tulkojums paņemts no grāmatas "DNS, matrice un cilvēka uzvedība".
