Kā reliģiju ideoloģijas pārvērš zinību gaismas nesējus par ļaunuma iemiesojumiem

Cilvēces attīstības gaitā daudzi cilvēki ir mēģinājuši meklēt un izzināt patiesību, nevis akli ticēt reliģisko sapņu pārdevējiem. Šī cīņa parādās kopš seniem laikiem monoteistisko reliģiju mitoloģijās. Gaismas nesēji cilvēcei, kā likums, tiek sodīti.

Prometejs (grieķu: Promētheus, angļu: Prometheus), kā aprakstīts Vikipēdijas enciklopēdija, sengrieķu mitoloģijā bija viens no titāniem, kas pazīstams ar to, ka dāvājis cilvēkiem uguni, par ko vēlāk sodīts.
"Saskaņā ar sengrieķu uzskatu Prometejs Olimpijā nolaupīja uguni, kuru nonesis uz zemes un dāvājis cilvēkiem. Turklāt viņš iemācījis cilvēkiem zemkopību, kuģubūvi, amatus, lasīšanu un rakstīšanu. Tā rezultātā tika iedragāta ticība dievu varenībai. Mīts stāsta, ka Zevs par sodu ir iekalis ķēdēs Prometeju Kaukāza kalnos. Katru dienu atlido ērglis un plosa viņa aknas, bet pa nakti tās ataug (lasi, ievietots koncentrācijas nometnē spīdzināšanai). Vēlāk Prometeju atbrīvoja sengrieķu mītiskais varonis Hērakls. Tēls plaši attēlots literatūrā, mākslā, mūzikā. Pārnestā nozīmē "Prometeja uguns" tiek saprasts kā tieksme pēc ideāliem, talants un apdāvinātība." Populārs simbols sociālisma un komunisma ideoloģijās, jo komunisma ideoloģija centās apkarot reliģisko "tumsonību".

Lucifers

Kristietības mitoloģijā Lucifers (latīņu: Lucifer), kā aprakstīts Vikipēdijas enciklopēdijā, ir kritušais eņģelis, Dieva pretinieks. Kristiešu leģendās un literatūrā Lucifers aprakstīts kā varens eņģelis, kas lepnības dēļ sadumpojies pret Dievu (un kāpēc gan to nedrīkstētu?). Lucifers kopā ar daudziem citiem eņģeļiem, kas bija viņu atbalstījuši, tika padzīts no debesīm (lasi: tika izsūtīts uz Sibīriju).
Lucifers ir romiešu nosaukums planētai Venērai (t.s. Rīta zvaigznei), tas bijis arī astroloģisks Venēras apzīmējums. Burtiskā tulkojumā tas nozīmē "Gaismas nesējs" (latīņu lux 'gaisma', ferre 'nest'). Romiešu literatūrā vārds "Lucifers" ir poētisks planētas Venēras apzīmējums. Tas ir tiešs tulkojums no grieķu vārda phosphoros ("gaismas nesējs"), vai heosphoros ("rītausmas nesējs"), kas atrodami arī Homēra "Odisejā" un Hēsioda "Teogonijā". Tātad apgaismību nest cilvēkiem ir slikti!

Kristietības tradīcijā

Kristietības tradīcijā vārds "Lucifers" pirmoreiz parādās 5. gadsimtā Vulgātā - Hieronīma veiktajā Bībeles tulkojumā latīņu valodā.

Pētera 2 vēstule 1:19 "Un pravieša vārds ir mums jo stiprāks, un jūs labi darāt, ievērodami to kā sveci, kas spīd tumšā vietā, kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne (Lucifers) uzlēks jūsu sirdīs."

Vārds "Lucifers" šeit atrodams Jesajas 14:12-14 . Oriģinālā senebreju valodā minēts הילל בן שחר (heilel ben-schahar), Helels, Šahara dēls. Helels bija babiloniešu/kanaāniešu rīta zvaigznes un rītausmas dievs. Vēlāk Lucifera tēls tika saistīts arī ar Sātanu, kas arī tiek aprakstīts kā kritušais eņģelis. Kristietības tradīciju ietekmēja arī antīkie sižeti par krišanu no debesīm (Hēfaista krišana no Olimpa Homēra "Iliādā"; titānu krišana Hēsiodam). Atkal - apgaismība ir bīstama, jādzīvo ticības tumsībā.

Ādama un Ievas apagaismošana.

Zinību gaismas nešana parādās ar Vecās Derības sižetā kā čūska, kas pavedināja Ādama un Ievu iekosties Labā un Ļaunā Zinību kokā. Jāna Atklāsmes grāmatā (nu jau Jaunā Derība) čūska, tāpat kā Lucifers, jau tiek asociēta ar Sātanu, kas ir ļaunuma, nevis apgaismības, simbols. Nu neļauj dievi kaut ko iepazīt dziļāk. Vienkārši jātic - neplūc un viss! Kāpēc neplūkt? - Nav tava daļa, klusē skudra!

Neticīgais Toms.

Neticīgais Toms ir vēl viens Jaunās derības tēls, kurš atteicās ticēt kaut kam, ja nav tieši, fiziski taustāmi vai saredzami empīriski fakti. Tātad Toms ir normāla zinātniska skeptiķa simbols.


No šiem nelielajiem sižetiņiem var izsecināt, cik ļoti reliģijas kā sapņu biznesa paveids, kopš seniem laikiem pretojas tam, lai cilvēks izzinātu patiesību. Bez Prometeja, čūskas un Lucifera par Sātana kalpiem tika pasludināti tādi zināšanu nesēji kā Koperniks, Džordāno Bruno, Darvins un visi pārējie zinātnieki, kas šaubās par dieva vai pārdabisku spēku eksistenci. Kritiskā domāšana un skepticisms jebkuras reliģijas profesionāļu sagatavošanā netiek veicināta, bet asociēta ar ļaunumu.

Tāpēc varētu uzdot jautājumu: kāpēc Dievam, ja tāds eksistē, būtu pretenzijas, ka mazas, sīkas sudriņas, kādi ir cilvēki, cenšas izzināt patiesību? Viņš taču zin, ka eksistē tik daudzas pretrunīgas reliģijas un cilvēks pats nevar atrast nekādu patiesību, ja to neizzina. Kāpēc Dievam, ja tāds vispār eksistē, būtu jāuzvedas kā diktatoram, kurš necieš citādi domājošos? Vai drīzāk nevar izdarīt tādu secinājumu, ka jēdzieni "skeptiķis", "neticīgais" ir sapņu pārdevēju-priesteru iniciatīva, lai varētu nodrošināt savas preces netraucētu noietu? Ticība iluzoriem simboliem ir prece. Neviens nedrīkst saprast, ka karalis ir pliks..

Filosofi-sapņu pārdevēji: Deivids Čalmers, Sauls Kripke, Leibnics, Frenks Džeksons un viņu argumenti

Duālisma atdzimšana mūsdienās.

Pēc moderno duālistu domām objektīvā zinātne, kas piedāvā skatu uz apziņu kā būvētu  pilnībā no fizikāliem materiāliem, tik un tā izlaiž galveno – kā šis prāts tiek izjusts. Baudas, sāpes, eiforijas un vilšanās – galvenais, kamdēļ vērts ir dzīvot. Duālisti paliek pie domas, ka prātā ir kāda nefizikāla būtība. Virkne mūsdienu filozofu, ar Deividu Čalmeru (David Chalmers) priekšgalā atgriežas pie Karteziāniskās idejas, ka mentālā pasaule ir materiālās pasaules papildinājums. Mūsdienu duālisti tikai nav tik kategoriski kā Dekarts. Dekarts uzskatīja, ka prāts un matērija ir divas atšķirīgas substances, kas nekad nesajaucas, saglabājot savus raksturlielumus. Apziņas patība veidota no vienas substances, cilvēka ķermenis no citas. Patības ir nemateriālas dvēseles. Mūsdienu duālisti kā Čalmers izvairās no „substanču duālisma”, bet iztiek ar īpašību duālismu (dualism of properties). Cilvēka prāts ir veidots nevis no atšķirīgām substancēm, bet gan no vienotas substances. Vienotā substance veidota no matērijas. Šai vienotajai substancei ir divu atšķirīgu veidu īpašības – fizikālās un mentālās. Tomēr vienu īpašību nevar noreducēt uz otru. Cilvēkam ir fizikālās īpašības – augums, svars un nervu šķiedru impulsācija, kā arī apziņas īpašības – sāpju sajūta vai depresijas sajūta. To apzīmēja ar jēdzienu ‘qualia’. Tādējādi viņi palika par „īpašību duālistiem” nevis „substanču duālistiem”. Īpašību duālistus vēl nosauca par ne-reduktīvajiem fizikālistiem.

Mūsdienu duālisti izmanto divu veidu argumentus. Pirmais arguments ir iespējas arguments pēc Dekarta. Dekarts apgalvoja, ka tas ir pilnīgi iespējams, ka prāts un ķermenis eksistē atsevišķi. Galvenais, ka nekas nerunā pretim spoku vai nemirstīgas dvēseles iespējai. Var jau būt, ka īstu spoku nav, bet ir pilnīgi iespējams domāt, ka kāda mūsu daļa var turpināt eksistēt kā apzināta būtne pat bez ķermeņa. Miljardiem cilvēku ir pieņēmuši šo domu kā pilnīgi iespējamu. Ja šāda iespēja eksistē, tad saprotams, ka prāts un ķermenis ir nošķirami. Ja tie būtu vienoti, kā gan šāda ideja varētu rasties? Šīs idejas moderno versiju attīstīja ASV filozofs Sauls Kripke (Saul Kripke). Šī modernā versija izmanto zombija nevis spoka argumentu. Kripke piedāvāja iztēloties kādu būtni, kas ir pilnīgi identisks sev pašam. Tas būtu dubultnieks molekulu pēc molekulas. Un tomēr tam nav ne apziņas, ne jūtu. Filozofi nosauca šo cilvēka dubultnieku – ēnu – par zombiju. Tas uzvedas pilnīgi analogi oriģinālam, pat ar tādu pašu izsmalcinātību. Jo tam ir tādas pašas smadzeņu šūnas un tādi paši nervu ceļi. Bet tam pietrūkst jūtas, iekšējās apziņas. Analoģiski ar fotodiodi, kas reaģē uz gaismu un tumsu, bet, kā jau fotodiode, neapzinās gaismas eksistenci.

Kaut arī tādu zombiju-dubultnieku mūsu visumā nav, tas arī nav nepieciešami. Pietiek tikai ar Dekarta argumentu, ka smadzenes un prāts teorētiski var būt atdalāmi un zombija ideja nav pretrunā loģikai. Ja zombiji ir iespējami, tad apziņas īpašības ir kaut kas cits nekā fiziskās jeb strukturālās īpašības. Jo, pēc definīcijas, jūsu zombijam ir visas jūsu fiziskās un strukturālās īpašības, bet nav apziņas īpašību. Ja mēs tik tālu piekrītam, tad zombija scenārijs ir iespējams un tā apraksts nosprauž atšķirību starp apziņas īpašībām un fizikālajām un strukturālajām īpašībām.

- Skeptiķis:  Vismaz tikpat loģiski būtu pieņemt, ka kopija molekulu pēc molekulas novestu pie cilvēka duplikāta ar tām pašām jūtām, domām un atmiņām. Viena un tā pati introspekcijas metode noved pie diviem pretējiem rezultātiem. Vai tad var teikt, ka Kripkem ir taisnība?

Otrais arguments ir Leibnica arguments no viņa darba ‘Monadoloģija’ (Monadology), publicētu 1840.gadā. Šis arguments vairāk fokusēts uz zinību nekā iespēju. „Iedomāsimies, ka ir mašīna, kuras struktūra producē domas, jūtas un uztveri. Iedomāsimies šo mašīnu tā palielinātu, ka varam tajā ieiet kā dzirnavās. Ko mēs tur ieraudzīsim? Nekā, izņemot daļas, kas grūž un iekustina viena otru. Un nekad kaut ko tādu, kas varētu izskaidrot uztveri.” Leibnics norādīja, ka pat ja mēs zināsim par smadzeņu fizisko darbību visu, tāpat kā mēs zinām par dzirnavu darbību, mēs tik un tā nesapratīsim apziņu. Tas, izskatās, norāda, ka apziņa ir kaut kas atšķirīgs no fiziska mehānisma.

Tomēr šo uzskatu kritikai var iedomāties šādu dialogu:

-          Skeptiķis: „Tas bija labs arguments 19.gadsimtā, taču mūsdienās es varu Leibnica argumentu apgāzt itin viegli.”

-          Duālists: „Nedomāju vis. Kāds tad ir šis tavs arguments?”

-         Skeptiķis: „Iedomāsimies tādu mašīnu kā televizors. Mūsdienās mēs katru reizi  redzam televizorā kustamies un runājam dažādus tēlus. Pieņemsim, ka televizora tēli ir kaut kas līdzīgs domām un tēliem, kuras skrien caur mūsu apziņu. Tagad iedomāsimies, ka mēs ieejam vai ieskatamies televizora iekšpusē. Ko mēs tur ieraudzīsim? Nekā no tā, ko redzam uz televizora ekrāna. Tikai tranzistori, mikroshēmas, diodes, releji un vadi. Bet tu taču neteiksi, ka tāpēc televizora ekrāna tēli ir kaut kas būtiski atšķirīgs no televizora fizikālās struktūras?”

-          Duālists: „Bet ja nu televizoru palielina tik lielu, ka tu vari ieiet iekšā mikroshēmās, pa kurām plūst elektriskā strāva, ko tu tur atradīsi?”

-          Skeptiķis: „Neesmu īsti pārliecināts, jo neesmu fiziķis. Domāju, ka tikai skrienošus elektronus. Varbūt pat neko. Tikai esmu pārliecināts, ka tur neredzētu neko līdzīgu bildītēm. Lai redzētu bildītes kopskatā, es būtu pārāk mazs un atrastos pārāk lokāli vienā vietā. Vārdu sakot, blusa nevar novērtēt Ņujorkas debesskrāpjus. Turpretim, ja es esmu pietiekoši liels un redzu bildīti kopskatā, es neredzu, no kā tā sastāv un kā tā veidojas. Paradokss, bet ar Leibnica paņēmienu apziņu saprast nevar.”

-          Duālists: „Jā, labs arguments. Bet vai inženieri zin, kā īsti šie ekrāna tēli izveidojas?”

-          Skeptiķis: „Hmm, tu domā, ka inženieri arī saskaras ar ‘izskaidrošanas šķērsli’?”

-          Duālists: „Godīgi sakot, es nezinu. Būs jāpajautā. Bet varu tev piekrist, ka televizoram pašam šie tēli ir tā pati matērija, kā pārējais, no kā tas gatavots. Tomēr neaizmirsti, ka šī televizora matērija saskaras ar mūsu apziņas substanci. Tad bildes redz tikai mūsu apziņa.”

-          Skeptiķis: „Un tomēr Leibnica argumentu es apgāzu. Mana apziņa uz ekrāna redz bildītes, un tā pati mana apziņa televizora iekšpusē neredz neko citu kā fizikālas detaļas. Bez tam Leibnics arī neuztraucās, ka mašīnas iekšpusē viņa paša apziņa var viņu apmānīt.” 

Leibnica argumenta mūsdienīgāku versiju izstrādāja Austrālijas filozofs Frenks Džeksons (Frank Jackson). Viņš izdomāja fantastisku stāstu par Mariju, psiholoģijas ekspertu, kas dzīvo kaut kur tālā nākotnē. Marija ir absolūta autoritāte par cilvēku vizuālo sistēmu un īpaši par krāsu redzi. Viņai ir pilnīgas zināšanas par to, kas notiek cilvēku smadzenēs, kad tie redz krāsas. Viņa zina visu par gaismas viļņiem, atstarošanās profiliem, viļņu garumiem, pārklāšanos un absorbciju. Viņa zina smadzeņu redzes centru darbību pakauša daivā, ko katrs dara un kā tie mijiedarbojas, utt. Tomēr viņa pati nekad nav redzējusi krāsas. Visu savu dzīvi viņa ir augusi vidē, kurā ir tikai balts, melns un pelēks. Visas viņas zināšanas ir iegūtas no mācību grāmatas, bet nevienā grāmatā nebija pat krāsainas ilustrācijas. Viņai ir televizors, bet tas ir melnbalts.

Tad vienu dienu Marija iznāk ārā un ierauga sarkanas rozes. Šai brīdī, kā uzskata Džeksons, viņa iemācās kaut ko jaunu, ko nezināja iepriekš. Viņa iemācās, ko tas nozīmē sajust sarkano. Ja šo apsvērumu loģika ir pareiza, tad vēl jo vairāk varam izsecināt, ka ne visas mentālās īpašības ir fiziskās vai strukturālās īpašības. Jo, pēc šīs Džeksona hipotēzes, Marija zināja visu par krāsu uztveres fiziskajām un strukturālajām īpašībām, pirms viņa izgāja ārā. Tagad viņa iemācījās par sarkanās krāsas uztveres apziņas pieredzi, par tās fonomenālo dabu – kā tas ir redzēt sarkanu.

-          Skeptiķis: „Arī šo argumentu, kā man liekas, es varu apgāzt.”

-          Duālists: „Tev tikai tā liekas.”

-          Skeptiķis: „Nu, paskaties. Marija nepārzināja visu informāciju. Krāsu uztveres informācijas kanāls viņai tika liegts. Tas ir tāpat, it kā viņa dzirdētu tikai televizora skaņu, bet neredzētu bildītes. Ja prātu salīdzina ar datoru, tad var teikt, ka sarkanās krāsas lejuplāde nebija notikusi. Tas, ko zināja Marija ir tikai, ka tāda krāsa ir.”

Filozofs D.Čalmers duālistiskos argumentus uztver nevis kā zinātnes noraidījumu, bet gan kā aicinājumu zinātnei paplašināt savus horizontus. Mums vajadzīga jauna zinātne par šo realitātes extraingredientu. Čalmers pievērš uzmanību, ka 19.gs. elektromagnētismu atzina kā fundamentālu pamatlielumu un pievienoja to realitātes pamatelementiem. Tieši tāpat būtu jāizdara ar apziņu. Dabas pamatīpašība ir arī fenomenālais.

- Skeptiķis: Čalmera aicinājums zinātnei paplašināt savus horizontus un vārdu spēle un manipulācija. Pirmkārt, tieši zinātne pastāvīgi maina savas atziņas un horizontus, atšķirībā no reliģijām un ezotērikas, kas propogandē vienu un to pašu - cilvēkam ir nemirstīga dvēsele jeb apziņa, kaut gan tam joprojām ne tikai nav pierādījumu, bet neirozinātnes atrod vēl vairāk pierādījumus, cik katra sajūta un doma ir atkarīga no smadzeņu neiro-elektro-ķīmijas. Otrkārt, zinātne tāpēc ir zinātne nevis sapņošana, ka horizontu paplašināšana notiek tikai uz pierādījumu un faktu pamata.