Kā raksta kinokritiķi, dāņu kinorežisora Larsa fon Trīra drāma"Antikrists" ir mistisks psiholoģisks trilleris, kas stāsta par
laulāta pāra attiecībām pēc viņu mazā dēla nāves. Galvenās lomas atveido Šarlote Gensbūra (par šo filmu Kannu festivālā viņa atzīta par labāko aktrisi) un Vilems Defo. Filmas scenārijā viņu dēls aizgāja bojā vecāku kaislīga seksa laikā. Bērēs jaunā sieviete nokrīt bez samaņas un tiek ievietota psihiatriskajā palātā. (Sk. Antichrist - Official Trailer )
Mirušā bērna māte (Šarlote Geinsbūra) ir bēdu un vainas sagrauta un palātā iziet psihiatra parakstītu ārstēšanās kursu ar medikamentiem, līdz viņas vīrs (Vilems Defo), psihologs, kas specializējies kā psihoterapeits, uzstāj, ka sievai
jāatgriežas mājās, lai ārstētos pareizāk. Viņš, pretēji ārsta-psihiatra norādījumiem, atbrīvojas no visām sievai izrakstītajām zālēm. Viņš taču ir viņas vīrs, kurš viņu labi pazīst un ir profesionāls psihoterapeits ar 20 gadu stāžu, tāpēc palīdzēs remdēt sāpes un tikt atpakaļ uz kājām, ja
vien viņa vīram uzticēsies (tas ir visā pasaulē zināmais ārstu/psihiatru un psihologu strīds, kurš kompetentāks psihes zinībās). Vīrs ar kognitīvi-biheiviorālajai psihoterapijai raksturīgo racionālismu mudina sievu cīnīties pret savām bailēm un ieskatīties savas
zemapziņas dzīlēs. Viņa nav droša, ka vīrs var un ir gatavs palīdzēt
viņas pārdzīvojumos un neielaiž savā slepenajā iekšējā šausmu sapņu pasaulē.
Lai atklātu
sievas visslēptākās bailes, biheiviorālās terapijas tradīcijā pāris dodas pašā sievietes baiļu epicentrā - pārgājienā uz kādu būdiņu kalnos, sauktu par "Ēdeni". Kā izrādās mežā viss izraisa viņai bailes. Psihologa eksperimentālā terapija beidzas ar šaušalīgu scēnu, kurā jaunā sieviete ar urbi bezsamaņā guļošajam vīram iestiprina kājā nažu asināmās virpas akmeni, lai tas nevarētu aizbēgt. Sieviete uzskata, ka tuvojas apokalipse un vienam no viņiem noteikti jāmirst. Kā raksta kinokritiķi - "filmas kulminācijas punkts nepārprotami
ir iespaidīgs - „Haoss valda pār pasauli!” neilgi pirms filmas beigām skaidrā
angļu valodā paziņo lapsa un Geinsbūras atveidotā daudz pārcietusī māte muļķīgā
kārtā pārvēršas par trakojošu, psihiski nelīdzsvarotu drausmu raganu. Defo
tēlotais pašapmierinātais terapeits beigās saņem pelnīto sodu." Šī filma izceļas ar īpašu vizuālo noskaņu."
Aplūkosim filmas sižetu no kritiskās domāšanas un cita profesionāla psihoterapeita viedokļa.
No psihiatra skata punkta aina izskatās šāda: spēcīgā bērna nāves rezultātā sievietei izraisījās psihoze, vistricamāk šizofrēnija. Viņas stāvoklis raksturojas kā murgaini-halucinators. Visa iedomā par tuvojošos pasaules galu psihiatrijā raksturojas kā murgu sindroms (delusions). Viņa dzirdēja bērna raudu halucinācijas vēl pirms sava bērna nāves. Pēc halucināciju epizodes sievietei izveidojās murgaina atklāsme, ka tās ir dabas raudas, ko viņa dzird. Interesants ir simtoms ar bērna zābaciņiem, kurus viņa savam dēlam vilka otrādi. Šī dēla zābaciņu simptoma nozīme filmā nav atšifrēta un pati slimniece atzīst, ka tas ir dīvaini (weird). Šī epizode liek domāt, ka filmas scenārijam apakšā ir reāls gadījums. Daži teiktu, ka tas ir mātes sadistiskās tendences. Taču jādomā, ka sieviete vilka dēlam zābaciņus nepareizajās kājās, lai tas tālu neaizklīst prom (filmas varonei bija jocīgi, lai neteiktu - šizofrēniski, tuvo cilvēku pieturēšanas veidi pie sevis, par cik vīram viņa, savukārt, "pieurba" kāju pie virpas akmens). Viņas dēls bija tik nemierīgs, ka izveidojās pēdas deformācija.
Biežākā šizofrēnijas ārstēšanas metode, kuru nozīmē ārsti psihiatri, ir medikamentoza. Taču medikmenti šizofrēniju neizārstē, tikai savalda satrakojušos dopamīna vētru. Problēma ir tā, ka dopamīns nepieciešams gan domāšanai, gan dzīves baudu izjušanai, gan pozitīvām emocijām. Neiroleptiskie preparāti neiedarbojas tikai uz psihozi, bet nobremzē arī domāšanu un pozitīvās emocijas, piedevām, apveltot cilvēku ar daudziem citiem blakusefektiem. Tāpēc dzīve sievietei solās būt mierīgāka, bez nepārdomātiem lēmumiem, pašnāvībām, slepkavībām un apokalipses scēnām, bet diemžēl ar depresīvu nokrāsu.
To zina visi psihoterapeiti, ka zāles nav panaceja. Arī sievietes vīrs psihologs tā nodomā filmas sākumā. Taču viņš nenojauš, ka sievai ir daudz nopietnāka diagnoze kā sēras un trauksmes lēkmes. Jau nedēļu ilga atrašanās nemaņas stāvoklī pēc bērna bērēm norāda par atipiskām, nevis tipiskām, sērām. To ignorējot viņas vīrs pielieto tādas kognitīvi-biheiviorālās metodes kā sēru fāžu skaidrošana, rāmas elpošanas tehnikas trauksmes laikā, pakāpenisko desensibilizāciju pret fobiju no zemes; vizualizācijas tehniku atslābumam; lomu spēles; fobisko stimulu gradēšanu uz papīra, lai sieva labāk saprastu atšķirīgus fobiskos stimulus un iemācītos tos pārvarēt.
Diemžēl daudzās KBT tehnikas un dažreiz seksa atteikumu (kā jau tas īstam psihoterapeitam ētisku apsvērumu dēļ nepienāktos) sieva uztver kā atstumšanu. Tikmēr arī viņas murgaino sapņu aina attīstās. Izdomājot, ka Vīrs viņu taisās atstāt, viņa apgrūtina viņa kājas, ieurbjot tajās smagu virpu. Atguvies vīrs beidzot saprot, ka viņa sievas apokaltiskajā scenārijā kādam no abiem jāmirst un, izmisumam cīnoties ar dusmām un izdzīvošanas instinktu, pats savu mīļoto sievu nožņaudz. Pēc tam, kā jau raganu, viņš sievieti sadedzina.
Psihoanalītiķi un psihodinamiskie psihoterapeiti teiks, ka vīrs veica vairākas pamatīgas kļūdas. Galvenā - neviens psihoterapeits nevar ārstēt savus tuviniekus. Otrkārt, piekopjot uz baiļu simptomiem koncetrētu psihoterapiju, viņš palika seklā zemapziņas līmenī. Netika pacelta sievas apziņā viņas šķiršanās trauksme un gadiem ilgā atstumtības sajūta. Netika pētīta sievas izteiktās seksuālās dziņas konflikts ar vainas apziņu (tieši seksa laikā bērns palika nepieskatīts). Seko klitora pašpakastrācija ar šķērēm kā sods. Netika izpētīta sievas neapzinātās agresijas tendences, no kurienes izriet arī pārliecība par sieviešu ļaunumu. Netika pētītas sievietes seksuālo un agresīvo (sadistisko) kompleksu izcelsme attiecībās ar vecākiem.
Kas mainītos, ja psihoterapeits būtu ticīgs kristietis vai mācītājs? Vai tam izdodotos sievietei iedvest citu sapni - par Kristus glābšanas misiju no dabas sātana baznīcas? Atbildēt ir grūti. No prakses zināms, ka gandrīz visi šizofrēnijas pacienti ir ticīgie, taču nepieturās pie klasiskajiem reliģisko dogmu formulējumiem un pastāvīgi tos pārveido.
Vai optimāli palīdzēt tādos gadījumos vispār ir iespējams? Grūti pateikt, vai iespējams tieši šādai sievietei. Ir bijuši gadījumi, kad psihoterapeitiskā palīdzība pie psihotiskiem murgiem izdodas. Dažreiz tādi psihiatriskie pacienti paši laika gaitā, ja paliek dzīvi, transformē savus sapņus un pat iegūst piekritēju pulku. Tā izveidojas jauna reliģiska kustība un jauna sapņu teorija reālajā dzīvē. Tradicionālie ticīgie uz šādām sektām gānās, bet tās eksistē un ir pat labi finansiāli pelnošas. Taču pats fon Trīrs, ciesdams no depresijas un multiplām fobijām, pārdod pasaulei šo mistisko scenāriju tikai filmas veidā. Viņš, var teikt,dziļi izdzīvoja šīs filmas scenāriju sevī un, kā baumo, uz laiku atbrīvojās no savas depresijas. Gluži kā viņa filmas varone, kas pārdzīvojot dziļas sēras, aizgāja savu šausmīgo vīziju pasaulē.
Paldies, tiešām interesants viedoklis par pretrunīgu filmu.
AtbildētDzēstJau iepriekš atvainojos par sava komentāra garumu, tomēr vēlos Jums uzdot jautājumu par Viestura Rudzīša interpretāciju šai pašai filmai.
Viņš domā citādi - ka fon Trīrs "kā ar liftu nobrauc sievietes zemapziņā, parādot tās arhaiskos slāņus un neapzināto naidu pret neatkarīgu vīrieti, kam no viņas neko nevajag - no pirmatnējā matriarhāta laikiem".
(Šis ir aptuvens citāts no intervijas, kura ir ieskenēta un ielikta viņa mājaslapā, bet šobrīd nevaru atrast, kura tieši tā ir, jo būtu jāpārlasa visas.)
V.Rudzīša mājaslapā atradu tikai bloga ierakstu - "Dzemde un Dieviete", kur, arī par citām tēmām runājot, ir izlasāma rindkopa "Fon Trīrs. Arhaiskā poliandrija".
http://www.viestursrudzitis.lv/blog/dzemde_ka_dieviete/2011-10-10-186
Citēju:
"Manuprāt /filmā "Antikrists" - dadzz/, viņš /režisors/ stāsta par sievišķā pirmsākuma spēju un nepieciešamību pastāvēt pašam par sevi, izdzīvot. Nepakļauties vīrišķās kontroles diktātam, norobežoties no tā. Jo – no arhaiskās sievietes viedokļa paraugoties, nekas nevar būt pazemojošāks un klaustrofobiskāks par prasību iesprostot sevi monoandrijā, atdodot sevi vienam vīrietim un paliekot bez iespējas vismaz atpūsties no viņa klātbūtnes.
To mēs jūtam arī modernajā sievietē, tikai ļoti bieži viņa pati nezina, kāda ir šī protesta izcelsme. Vairums cenšas to sevī apklusināt, neļaujot izlauzties jūtām, kuras fon Trīrs rāda kā vīrieti nogalinošas. Bet ne vienmēr tas izdodas un tad mēs varam novērot nesaprotamas depresīvas reakcijas, garastāvokļa svārstības vai pašdestruktīvas tendences.
Sievietes, kas, savas arhaiskās daļas piespiestas, nenoturas monoandrijas rāmjos, manevrējot starp vairākiem vīriešiem un tos periodiski pametot, var dabūt brīvības sajūtu. Bet nav tik viegli to izbaudīt, parasti jau nāk arī vainas sajūta līdzi un gan jau kas cits vēl. Taču tieši personiskās izvēles brīvība, kuras viena no izpausmēm var būt arī apzināta monoandrijas uzņemšanās, ir ārkārtīgi nepieciešama veselīgai psiholoģiskajai eksistencei.
Mana psihoterapeita prakse dod pārliecību, ka šai arhaiskajai sievietei parasti tomēr ir pietiekoši, ja to ievēro un ciena, atzīstot tās intereses un vēlmes. Ja modernā sieviete iepazīst savu arhaisko daļu, tad viņas viena ar otru var arī lepoties – nav obligāti jāslepkavo un nav jāsarežģī sev dzīve ar poliandriju. Ne tik reti esmu bijis liecinieks milzu atvieglojumam, kurš pavada šo iepazīšanos. Ir gadījies redzēt, kā sieviete, kas pieredzējuši šādu iepazīšanos sevī, pašai sev par milzu pārsteigumu pēkšņi pavisam citā gaismā ierauga savu vīru. Tas vairs nav neatlaidīgs varmāka un vajātājs, bet pacietīgs un nobriedis vīrietis, kurš ilgstoši ir gaidījis, kad viņa sieva beidzot viņu pamanīs. "
---------------------------------
Kāds ir Jūsu viedoklis par šādu - pirmatnējā matriarhāta teorijā balstītu - skaidrojumu? Varbūt, ka tieši tā bija domājis režisors, kurš tomēr pats nebija ticis galā ar savām psihes problēmām, un viņam vieglāk bija maģiski-nekritiski atzīt "sievišķā-baisā-haosa" mistisko valdību, nekā kritiski vērtēt stāstu?
Un vai nav tā, ka, loģiski izskaidrots, šis stāsts taču vairs nav tā pārdodams? Sapņu kritiķu peļņa ir piliens jūrā, salīdzinot ar pārdevējiem.
Pielietojot radošo iztēli šo filmu un Trīra nodomus var interpretēt visādi. Tā ir tāda filozofēšana, kam nav sakara ar zinātni. Piemēram, ne antropologi, ne vēsturnieki nav atdzinuši, ka jebkad cilvēcei bijis matriarhāts, ja ar matriarhātu domā, ka sieviete ko patiesi ir vadījusi sabiedrības dzīvē. Kultūras atšķiras ar dažādu sievietes lomu, bet lai cik liela vienlīdzība ir valdījusi dzimumu starpā, vīrietis vienmēr ir bijis vienlīdzīgāks par sievietēm. Tam piebalso arī evolucionārie biologi - mēs esam cēlušies no pērtiķiem, kur valda tēviņi, nevis no delfīniem vai hiēnām, kur ir patiess matriarhāts. Psihoterapeitiem patīk šo matriarhāta teoriju piedzīt pie bērna attīstības teorijām, kad dzīves sākumā māte ir galvenā. Es domāju, ka evolūcijas bioloģija ir lielāks spēks.
AtbildētDzēstInterpretēt sižetu var līdz bezgalībai. Piemēram:
Viena interpretācija: sieviete cīnās nevis par neatkarību, bet vēlas būt kopā ar vīrieti un pastāvīgi baidās, ka viņš vairs nemīl un taisās atstāt (pievērsiet uzmanību, ko viņa dusmās pārmet vīram). Pazaudējusi bērnu viņa vēl vairāk baidās pazaudēt vīru, bet viņai aizvien vairāk liekas, ka vīrs viņā vīlies un bez bērna viņus vairs nekas nesatur kopā.
Otra interpretācija: pēc bērna nāves sieviete/māte cenšas atrisināt dilemmu, kurš pie šīs nāves vainīgs (bieža dilemma pāriem pēc bērna nāves). Un tad viņa piepin klāt reliģisku sižetu, ka liktens taisās viņus sodīt un vienam jāmirst. Apokalipses vēstneši - lapsa, stirna, krauklis ir soģi. Sakumā viņa mēģina soģiem atdot vīru, bet pēdējā brīdī, ieraugot vīra zvērīgo seju, saprot, ka liktens paņems viņu un vairs nepretojas savai nāvei.
Trešā interpretācija: lapsa, stirna un krauklis ir vajātāji, kas taisās kādu no viņiem nogalināt (vajāšanas mānijas paveids). Kāpēc? Nu, teiksim, sodot par seksa baudīšanu (reliģija saka, ka tas ir grēks). Vai par dusmām uz tēvu, jo vīrs zemapziņā reprezentē tēva figūru. Psihoanalīzē iespējama arī tāda interpretācija - vajatājs ir apziņā atgriezošās homoseksuālās vēlmes, par kurām jāsaņem sods.
Ceturtā interpretācija: Sieviete sava diplodarba rakstīšanas laikā identificējās ar viduslaiku raganām un sajuta arī sevi kā ļaunumu, jo , dabiski, viņai, tāpat kā citām sievietēm, piemīt grēks pavedināt vīriešus. Varbūt viņai piemita mazohistiskas tendences un viņa izjuta baudu, kad viņu moka (atceramies, prasīja vīram viņai sist seksa laikā). Caur savu mazohismu viņa pauž tendenci pakļauties vīriešiem. Galu galā viņa zemapzinīgi izprovocēja, lai viņu nožņaudz un sadedzina kā raganu.
Piektā interpretācija: reliģiskajai psihozei nebija nekāda sakara ar bērna nāvi, jeb sakars bija neliels. Vienkārši reliģiskais instinkts un nejaušas murgainas atklāsmes uzvarēja mīlestību pret vīru (tāpat kā vecās derības sižetā dieva balss liek Ābrahamam nogalināt dēlu Īzaku un reliģiskais instinkts uzvar tēva mīlestību. Tas nenozīmē, ka zemapziņā Ābrahams savu dēlu neieredzēja).
Tā var būt septītā, un astotā un vēl citas interpretācijas. Bet tam nav sakara ar zinātnisku pierādītu teoriju. Patiesībā psihoterapijā patiesība daudzreiz nav svarīga, bet gan vai pacients sajūtas no šīm interpretācijām labāk. Sacīsim tā, cilvēki izvēlas labāk ilūziju matriksu nevis skarbo īstenību.
Šo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēstInteresanti jau palasīties par matriarhāta ne-eksistenci pērtiķu vidū. Par bonobo ir kādreiz kaut kas dzirdēts? Kā jau iepriekš minēju, zināšanu lielākais ienaidnieks ir ilūzija par zināšanu klātesamību.
AtbildētDzēstPar bonobo esmu pat stāstījis studentiem lekcijās. Diezgan labs piemērs cilvēkiem konfliktu risināšanā.
Dzēst