Klīniskās nāves / pēcnāves pārdzīvojumi - sapņu halucinācijas vai cita realitāte?

Ezotēriskās, karmiskās, hologrāfiskās teorijas savu apgalvojumu pierādījumos ietver nāvei tuvo stāvokļu pieredzes (Near-death experience (NDE)). Tie ir atgadījumi, kuros cilvēki, kas jau deklarēti par klīniski mirušiem, ir atdzīvināti un atstāsta, ka šo pieredžu laikā ir savu fizisko ķermeni atstājuši un apmeklējuši to, kas izskatās kā „pēcdzīves valstība”. Līdzīgi kā ārpusķermeniskās pieredzes pārdzīvojumi (Out-of-body experiences - OBE), NDE izskatās pēc universālas, ar konkrētu reliģiju nesaistītas parādības. Tās aprakstītas astotā gadsimta „Tibetiešu mirušo grāmatā” (Tibetan book of the dead), divarpus tūkstošus gadu senajā „Ēģiptiešu mirušo grāmatā” (Egyptian Book of theDead), Platona atstātā aprakstā. Mūsdienās 1975.gadā psihiatrs un filosofs Raimonds A.Mūdijs publicēja bestsellera cienīgo pētījumu rezultātus grāmatā „Life after Death” (Dzīve pēc nāves).

Kā raksta MaiklsTalbots grāmatā "Hologrāfiskais Visums", kad mirst kāds vīrietis, „viņš atrod sevi peldam virs sava ķermeņa un vērojam, kas notiek. Pāris mirkļos viņš jau ceļo lielā ātrumā pa tumsu vai tuneli. Viņš nonāk kādā žilbonošā gaismas valstībā, un tur viņu laipni sagaida jau aizgājušie draugi un radinieki. Bieži vien viņš dzird neaprakstāmi skaistu mūziku un redz ainavas: paugurainas pļavas, puķēm pildītas ielejas un mirdzošas straumes – visu daudz jaukāku nekā uz zemes. Šajā gaismas pilnajā pasaulē viņam nav nedz baiļu, nedz sāpju; viņu piepilda pacilājoša prieka, mīlestības un miera izjūta. Viņš satiek kādu „gaismas būtni” vai būtnes, kuras izstaro milzīgu līdzjūtību un kuras viņu pasteidzina pieredzēt „dzīves pārskatu” – mudinot uz kādu paranormālu savas dzīves atkārtotu nospēlēšanu. Šīs lielākās realitātes pieredze viņu tā piesaista, ka viņš nevēlas neko vairāk, tikai lai vien varētu šeit palikt. Tomēr būtne viņam teic, ka vēl viņa laiks nav pienācis un pārliecina viņu atgriezties savā zemes dzīvē un atkārtoti ieiet savā fiziskajā ķermenī”. 

Šo pieredžu simboliskie rotājumi var būt dažādi. NDE pieredzētāji Rietumu kultūrās pēcnāves valstībā nokļūst caur tuneli, citās kultūrās – ejot pa ceļu vai pārejot pāri ūdeņiem. Amerikāņi tiecās gaismas būtni ieraudzīt kā kristiešu reliģijas personāžu, bet indieši to saredzēja atbilstoši hinduisma priekšstatiem. Pediatrs Dr. Melvins Morse aprakstīja dziļā komā esošu meiteni, kura atguvusies pastāstīja, ka nokļuvusi pa tuneli debesīs, kur satikusi „Debesu Tēvu”. „Debesu Tēvs” pateicis, ka viņai te vēl nav jābūt, un pavaicājis, vai vēlas palikt vai iet atpakaļ. Vispirms viņa pateica, ka vēlas palikt, taču kad „Debesu Tēvs” norādījis, ka šāds lēmums nozīmētu, ka viņa vairs nekad neredzētu savu māti, viņa pārdomāja un atgriezās ķermenī.

Sapņu kritiķi saka, ka NDE ir halucinācija vai sapnis. No pēcnāves dzīvju aizstāvju puses tiek izvirzīti pretargumenti viedoklim, ka NDE ir halucinācijas:

1)      NDE laikā pastāv sevis sensorā apzināšanās. Piemēram, akliem pacientiem, kam jebkādas gaismas uztveres nav bijis gadiem ilgi, bet daži šādi cilvēki it kā varot saredzēt un precīzi aprakstīt, kas ap viņiem notiek: drēbju krāsu, dizainu, rotaslietas, kādas cilvēki valkāja. Citi apraksta sīkas detaļas, kuras notikušas operācijas zālē NDE pieredzētāja reanimācijas laikā.

2)      NDE atgadās pacientiem, kuriem ir līdzens EEG pieraksts, kamēr halucināciju laikā, kā arī kad cilvēki runā, domā, sapņo EEG reģistrē daudz aktivitāšu.

3)      NDE un vīzijas uz nāves gultas, kurās iesaistītas divas vai vairāk personas. Piemēram, kāda sieviete NDE pieredzes laikā, kad pārvietojās cauri tunelim un tuvojās gaismas valstībai, ieraudzīja savu draugu nākam atpakaļ. Kamēr viņi tā pagāja viens otram garām, draugs telepātiski pavēstīja, ka bijis nomiris, bet „nosūtīts atpakaļ”. Sieviete arī tika „atsūtīta atpakaļ” un pēc atlabšanas uzzināja, ka draugam notikusi sirdslēkme apmēram tajā pašā laikā, kad notika viņas pašas pieredze.

Talbota aprakstā Mūdijs min, ka zinātnieku vidū ir plaši izplatīti aizspriedumi, it kā vērtīgas idejas ir tikai tās, kuras var pierādīt strikti zinātniskā nozīmē. Klīniskā psiholoģe Elīzabete V.Frenske paziņoja, ka NDE ir ceļojumi augstāko svārstību hologrāfiskajā valstībā. Viņa piekrīt Konektikutas universitātes psiholoģijas profesora Keneta Ringa hipotēzei, ka ainavas, puķes, fiziskās struktūras un tā tālāk, šajā „pēcdzīves dimensijā” izveidojas mijiedarbojoties vai samaisoties ar domformu modeļiem. Tā ir vieta, kur „grūti noteikt atšķirību starp domu un gaismu”. 

NDE pieredzētāji ir atbrīvojušies no fiziskā ķermeņa un atrod sevi vienā no divām pieejamām formām – vai nu bezķermeniskā enerģiju mākonī, vai arī domas veidotā hologrammai līdzīgā ķermenī. Piemēram, kāds nāvei tuva stāvokļa izdzīvotājs saka, ka iznākot no ķermeņa, viņš sākotnēji esot atgādinājis „kaut ko līdzīgu medūzai” un viegli kā ziepju burbulis esot nokritis uz grīdas. Tad ātri vien esot pieņēmies lielumā – līdz spokam līdzīgam trīsdimensionālam kaila vīrieša ķermenim. Tomēr divu sieviešu atrašanās istabā viņam likusi justies neomulīgi, un pašam par izbrīnu šī sajūta viņam momentāni likusi ietērpties drēbēs (tātad šīs hologrāfiskās drēbes gaismu cauri nelaiž). Tātad mūsu vēlmes ir atbildīgas par formu, kuru mēs pieņemam „pēcnāves dimensijā”. Tāpēc Rings izdara secinājumu, ka šīs domas un struktūras ir prāta radītas domformas. 

Renē Dekarta slavenais teiciens „es domāju, tātad esmu”, pēc hologrāfisko teoriju piekritēju domām, nekur nav tik saistošs, kā tieši šajā stāvoklī starp dzīvēm, jo „bez domas nav eksistences”. Talbots raksta: „Jo sevišķi patiesi tas bija tad, kad lieta nonāca līdz formai, kādu Vitona pacienti ieņēma šajā stāvoklī – starp dzīvēm. Daži teica, ka līdz brīdim, kamēr par ķermeni paši nedomāja, viņiem tāda arī nebija. „Viens vīrietis to aprakstīja, sakot, ka, pārstājot domāt, viņš bija tik vien kā mākonis kādā neredzamā un nebeidzamā mākonī,” Vintons atzīmē. „Tomēr, tiklīdz sāka domāt, viņš kļuva par sevi.” Vispirms tie ķermeņi, kurus pieņēma Vintona pētījuma dalībnieki, atgādināja cilvēkus, kas viņi bija savā iepriekšējā dzīvē. Tomēr, šai starpdzīvju stāvokļa pieredzei turpinoties, mazpamazām viņi kļuva par tādu kā visu iepriekšējo dzīvju kopsalikumu. Šai saliktajai identitātei bija vārds, kas atšķirīgs no visiem vārdiem, kādus viņi lietoja savās fiziskajās inkarnācijās, lai gan neviens dalībnieks nespēja to izteikt, lietojot savas fiziskās vokālās saites. Kā gan šie NDE pieredzētāji izskatās, kad vēl nav konstruējuši šo hologrammai līdzīgo ķermeni? Daudzi teic, ka viņi nav apzinājušies nekādu formu un vienkārši bijuši „viņi paši” vai „viņu prāts”. Citiem ir jau daudz specifiskāki iespaidi, un viņi sevi apraksta kā „krāsu mākoni”, kā „miglu”, „kādu enerģiju modeli” vai arī „enerģijas lauku”; tie visi ir termini, kas atkal rosina domāt par to, ka galu galā tie visi ir tikai svārstību fenomeni – kādu nezināmu vibrāciju enerģijas raksti, kas ir iesaistīti kādā lielākā svārstību valstības matricā”. Kāda sieviete, pēc Talbota apraksta, pēcdzīves valstībā sastapa daudz paziņu, kas bija manifestēti vienīgi kā krāsu un skaņu mākoņi. Šīs momentānās un panorāmiskās atceres laikā NDE pieredzētāji vēlreiz pārdzīvo visas emocijas, priekus un bēdas, kas saistīti ar notikumiem viņu dzīvē. Vēl jo vairāk – viņi izjūt visu arī to cilvēku emocijas, ar kuriem savulaik savstarpēji mijiedarbojušies. 

Kāds bērns, aprakstot „pēcdzīves valstību”, teica, ka pārtika parādījās, kad vien viņš pats to vēlējās, bet ēst nebija nekādas vajadzības.

Maikls Talbots kā pierādījumus par paralēlo pasauļu pierādījumiem min zviedru mistiķa Svēdenborga vīzijas un islama mistiķu sufiju transa stāvokļu redzējumus. Jau divpadsmitā gadsimta persiešu sufiji, lietojot dziļam transam līdzīgu meditāciju, „apmeklēja zemi, kur mājo gari”. Viņi apgalvoja, ka tiem, kas atrodas šajā citā valstībā, piemīt „smalkais ķermenis”. Šo dimensiju, kuru sauc par „apslēptā Imama zemi”, apdzīvo daudz garīgo skolotāju jeb imamu. Viņi uzskatīja, ka pasaule ir izveidota no šī smalkā materiāla – alam almithal jeb domas. Pati telpa, ieskaitot „tuvumu”, „attālumu” un „tālu stāvošās lietas” bija domas radīta. Tas nenozīmē, ka šī zeme ir radīta viena cilvēka prātā, bet gan esamības stāvoklis, kuru bija radījusi daudzu cilvēku iztēle un kuram piemīt savs vieliskums un dimensija, savi kalni, meži un pilsētas. Kaut arī šī pasaule radīta iztēles ceļā, ontoloģiski tā ir ne mazāk reāla kā fiziskā realitāte.

Vēl viens pierādījums par NDE realitāti tiek uzskatīts transformējošais efekts, kādu tas rada uz tiem, kuri to pieredz. Ieceļojošie NDE aizsaulē kļūst laimīgāki, optimistiskāki, visu uzņem vieglāk un mazāk uztraucas par mantas krāšanu. Viņi atgriežas ne tikai pārliecināti par dvēseles nemirstību, bet arī ar dziļu izjūtu, ka Visums ir līdzjūtības un inteliģences pilns un ka šī mīlošā klātbūtne ir vienmēr ar viņiem. Viņi sāk uztvert atšķirību starp garīgumu un reliģiju.

Aplūkosim video, kurā neiroķirurgs apgalvo NDE un aizstāv šo dvēselisko pārdzīvojumu realitāti:

"Through the Wormhole: Is there Life after Death?". 

Sapņu kritiķu viedoklis.

Paanalizēsim redzējumu pa detaļām. Kurp devās neiroķirurga dvēsele? Ceļojumā pa Amazoni? Kosmosā? Citā dimensijā?

Ja mēs redzam kokus, zaļas lapas, zāli - tā ir matērijas forma. Vai citā garīgajā dimensijā tāda matērija atrodas? Tas pirmkārt.

Otrkārt, zaļu zāli var saskatīt acs aparāts, jo saules stari fotonu veidā vai nu atstarojas vai absorbējas apkārtesošajā matērijā - zālē, ūdenī, tauriņa spārnos. Šie atstarotie fotoni nonāk acī caur īpašu lēcu, kur krāsu uztveri veido šūnas - nūjiņas un vālītes, kuras absorbē dažāda gaismas spektra starus. To māca fizika un bioloģija. Kopainā redzamā krāsu palete atspoguļo saules staru izkliedi atmosfērā. Ja mūsu vizuālais aparāts darbotos kosmosā ārpus atmosfēras, šāda krāsaina zemes ainu nebūtu redzama (Jāatgādina, ka realitātē ne gaisma, ne krāsas, ne skaņas nepastāv - gaismas, krāsas un skaņas ilūziju rada smadzenes).

Bez saules stariem un materiāliem objektiem nepieciešams acs aparāts. No acis pa redzes nervu (n.opticus) impulss jau elektrības veidā nonāk smadzeņu vizuālajā garozā. Tur no pienākošajiem elektriskajiem signāliem tiek sintezēta apkārtējās pasaules simulācija. Ja nedarbojas acs aparāts vai optiskais nervs, cilvēks ir akls (lai gan viņam darbojas apziņa un, kā uzskata ticīgie, ir arī dvēsele). Ja darbojas optiskais nervs, bet nedarbojas vizuālā garoza, signāli nonāk zemapziņā, bet cilvēka apziņa paliek akla. Cilvēks neko neredz, bet spēj pareizi minēt. Paceļas jautājums, kā cilvēks var redzēt šādas ainas, ja dvēselei nav acu un smadzeņu? Zinātnes atbild tā: redzamās ainas ir dažādu atmiņu iespaidi, kas var sakārtoties noteiktā sižetā tāpat kā nakts sapnī. Tāpēc akli cilvēki, kas kādreiz ir bijuši redzīgi, saredz vīzijas, jo tās veidojas no agrāk iekodētajām vizuālās uztveres ainām.

Saskaņā ar neirozinātņu atradumiem arī emocijas, piemēram, ekstāzes sajūta skatot šo brīnišķo ainu, rodas kā smadzeņu elektriskās darbības (un nevis sirds, kā domāja senie ēģiptes priesteri) produkts un bioķīmisku vielu (dopamīns, serotonīns, endorfīni) izdalīšanās rezultātā. Bez šīm vielām cilvēks izjūt apātiju vai depresiju. Paceļas jautājums, kā NDE pārdzīvotāji var piedzīvot emocijas, ja tam nepieciešama CNS? Kā viņi var atpazīt savus paziņas, ja tiem vairs nav iepriekšējā izskata? Kā viņi var atcerēties paziņas, ja nav neironu savienojumu, kuros atmiņas uzglabājas? Kā viņi var redzēt, ja nav acu un redzes garozas? Aklie taču neredz. Kā viņi var dzirdēt skaņas, ja nav gaisa svārstību, kas liek vibrēt bungplēvītei un nav dzirdes centru smadzenēs?

Aizstāvji var teikt: „Bet „tai saulē” iespējamas citas uztveres sistēmas.”

Sapņu kritiķi atbild: „Bet kāpēc tādas nejūt no dzimšanas aklie un kurlie „šai saulē”? Kāpēc kurlmēmie nesarunājas telepātiski, bet mācās žestu valodu? Kāpēc vīzijas ir vizuālas vai audiālas?”

Ievērojiet, visos „hologrāfisko” pārdzīvojumu NDE un OBE aprakstos subjekts gandrīz neko nekontrolē, kas ar viņu notiek. Tikai dažreiz viņam tiek piedāvāta „izvēle”: atgriezties vai palikt. Arī tas atbilst sapņotāja pasīvajai pozīcijai. Darbības izvēle ir iluzora.

Vai var cilvēka būt iepriekšējo dzīvju atmiņas, ja atmiņas smadzenēs iekodējas ar ķīmiskām vielām proteīniem, kas aiziet bojā vēl ātrāk kā smadzeņu šūnas? Zinātne atbild - nē! Tāpat kā filmu varoņu tēli nespēj izkāpt no televizora. Šīs proteīnu atmiņas pašas nelido un nevar ievietoties citās smadzenēs citā ķermenī. Ja nu vienīgi tādu manipulāciju iemācīsies veikt nākotnes zinātne neirolaboratorijā.

Arī varenas un visspēcīgas personas klātbūtnes sajūta, kā neiroķirurga redzējumā, ir iespējama kā smadzeņu virtuāls efekts. To var izsaukt, lai gan ne visiem cilvēkiem, ar amfetamīnu vai neiroķirurģiskas operācijas laikā kairinot noteiktu smadzeņu centru. Neirozinātnes saka: smadzenes spēj apmānīt cilvēku tūkstoš dažādos veidos.

Доктор Эндрю Томпсон. Нейропсихология религии.