Pravietis Muhameds un islams

Islams ir viena no pasaulē izplatītākajām trim reliģijām. Ir grūti pārvērtēt islama nozīmi pasaules politikā, vēstures veidošanā un atsevišķu cilvēku likteņos. Cik jau cilvēku ir uzspridzinājuši sevi, lai nokļūtu Allāham pie labās rokas, kopotos ar 70 jaunavām un paņemtu līdzi paradīzē visus savus radiniekus. Cik cilvēku tika nogalināti kā neticīgie islama sapnim. Cik cilvēku ir atstūmuši zinātnes vērtības, lai sekotu teokrātijas ideāliem... Kas tad būtībā ir islama pamatā?

No arābu vārda ‘islām’ nozīmē padevība. Islamu dibināja arābu pravietis Muhameds 7.gadsimta sākumā. Karena Āmstronga grāmatā „Islama vēsture” raksta: „Tai naktī Muhameds pamodās, juzdams kāda dievišķa gara pārvarīgo klātbūtni. Šī sajūta ilga līdz brīdim, kad viņš izdzirdēja pirmos arābu Svēto rakstu vārdus plūstam pār savām lūpām. Muhameds nevienam nestāstīja par šo pārdzīvojumu. Viņš piedzīvoja jaunas atklāsmes, bet uzticēja tās tikai savai sievai Hadīdžai un viņas brālēnam Varakam ibn Navfalam, kristietim. Abi bija pārliecināti, ka šīs atklāsmes sūta Dievs. ... Korāns atklājās Muhamedam vārsmu pa vārsmai, sūru pa sūrai nākamā divdesmit viena gada laikā. Bieži tā bija kā atbilde sarežģītai situācijai vai jautājumam, kas bija radies nelielajā ticīgo kopienā. Šīs atklāsmes Muhamedam bija fiziski un garīgi mokošas. Viņš teica: „Ikreiz, kad es saņemu atklāsmi, ir tā, it kā man kāds mēģinātu izraut dvēseli.” Sākumā atklāsmes nāca ar tādu spēku, ka viņa ķermenis raustījās konvulsijās; sviedri lija aumaļām pat tad, ja ārā bija auksts. Viņš juta uzgulstam milzīgu smagumu vai dzirdēja dīvainas skaņas un balsis." Tā tika izveidots Korāns, kura burtam seko miljards cilvēku, domājam zinām patiesību. Korāns, kā Svētie raksti, apvienoja izkliedētās arābu ciltis zem vienas ideoloģijas.

Sapņu kritiķu viedoklis.

Islama pirmsākumos, kā redzams, ir vīzijas un balsis, kuras visās reliģijās tiek sauktas par atklāsmēm. Bet kas ir atklāsmes pamatos? Kā var zināt, ka tas ir pārdabisku spēku vēstījums? Kā var zināt, ka tas nav Muhameda smadzeņu sapnis? (skat. Criticism of Muhammad)

Argumenti, kas runā par Muhameda vīzijām kā sapni:

1) Islams pieder tā saucamajām Ābramiskajām reliģijām. Tās balstās Vecajā Derībā; tās mītiskajos sižetos.  Tātad Korāns nav kaut kas būtiski jauns, bet gan pārveidota, papildināta bībeles versija. Vai Veco Derību var uzskatīt par dieva dotu? Blogs SP jau rakstīja, cik daudz bībelē ir parastu mītu un pasaku pazīmju (skat. ziņu: Blogā ievietoto Bībeles dīvainību top 10). Tas ļauj secināt, ka bībele ir tikai jūdu tautas sapņi un teiksmu hronikas. Pārāk nereālas, lai būtu patiesība. Tās ir nogūlušās nākamā pravieša Muhameda smadzenēs un vēlāk nedaudz pārveidojušās. Ideju nelielu pārveidošanos var nosaukt par ideju mutācijām, kas tāpat seko Darvina aprakstītās evolūcijas likumiem kā gēnu mutācijas. Tātad reliģijas attīstītās pēc Darvina dabiskās atlases principiem, konkurējot savā starpā. Pats islams pēc Muhameda nāves piedzīvoja noteiktas mutācijas, sadaloties sunnītos un šīītos. Eksistē atšķirības arī sunnītisma un šiītisma iekšienē. Dažas idejas var funkcionēt kā vīrusi, nodarot postu saimniekorganismam.

2) Par musulmaņiem palika tikai tie, kas saskārās ar pravieša Muhameda teikto, vai dzima musulmaņu kultūrā (ideju infekcijas mehānisms). Ja jebkurš no šiem cilvēkiem dzimtu ķeltu kultūrā, tas pieturētos pie druīdisma; ja dzimtu acteku kultūrā, pieturētos pie acteku reliģijas; ja dzimtu Indijā, visdrīzāk būtu hinduists; ja dzimtu kristiešu zemēs, visdrīzāk būtu kristietis. Nevienas reliģijas pārstāvis necenšas noskaidrot, kā tad ir īstenībā. 

3) Dievs nepasaka kristiešiem, ka islams ir īstā reliģija; nepasaka jūdaistiem, ka Izraēlas zemi atdod musulmaņiem; nepasaka hinduistiem, ka dievs ir viens - Allāhs. Tātad nav pamata domāt, ka radītājs ir runājis ar kādu vai būtu ieinteresēts, lai cilvēki uzzinātu patiesību. Jāpiebilst, ka dievs, ja tāds ir un gribētu mīlestību, varētu nevis izvēlēties izredzētos, bet paust visiem pasaules cilvēkiem vienu un to pašu vēsti. Neskaidrības un reliģiju kari beigtos.

4) Pravietis Muhameds uzskatīja, ka Korāna vārsmas neizdomā viņš, bet nodiktē kāds augstāks spēks. Vai tas ir kritērijs? Tas, ka vārsmas dzejas veidā pašas, bez brīvās gribas piepūles, nāk dažiem cilvēkiem galvā, neirozinātnēm vairs nav nekāds brīnums. Tāds fenomens novērojams daudziem dzejniekiem, kuriem mēdz būt iedvesmas periodi un periodi bez iedvesmas. Sava trešdaļa no dzejniekiem saka, ka dzejoļi paši nāk galvā, gribot vai negribot. Spēj tikai pierakstīt. Dažiem tas liek domāt, ka to diktē neredzami, pārdabiski spēki. Taču zinātne ir atklājusi, ka cilvēka smadzeņu dators darbojas bez "brīvās gribas" līdzdalības. Dzeja rodas un sakārtojas jau radošajā zemapziņā un voluntāri ienāk apziņā. Vai ir kāds pamats domāt, ka šāds pats process nedarbojās pravietim Muhamedam?

5) Daudzi zinātnieku uzskata, ka Muhameda radošās zemapziņas efektu pastiprināja kāda viņa smadzeņu īpatnība - temporālās(deniņu) smadzeņu daivas epilepsija, kas bieži izpaužas ar reliģioza tipa vīzijām un balsīm. Šobrīd par to sastopamas daudzu neirologu un psihiatru zinātniskas publikācijas:

A differential diagnosis of the inspirational spells of Muhammad the Prophet of Islam.

A Differential Diagnosis of the Inspirational Spells of Muhammad the Prophet of Islam

Sudden religious conversions in temporal lobe epilepsy

Tiesa gan islamticīgie mēģina šo diagnozi pravietim apgāzt - skat. YouTube video: 

Did Prophet Muhammad (pbuh) Suffer From Epilepsy?

Taču skaidrs, ka ticīgie vēlas savu ticību aizstāvēt, lai nenopnāktu konfrontācijā ar tādu sāpīgu patiesību, ka viss islams, tāpat kā jūdaisms, kristietība, hinduisms un budisms, ir tikai un vienīgi sapnis. Jāsaka, ka dziļākajā būtībā arī islams, tāpat kā visas citas reliģijas, tic ne tik daudz Dievam kā tādam, kura nodomus dažādu iemeslu dēļ vispār nevar uzzināt, bet gan saviem Svētajiem rakstiem. Šai gadījumā Vecajai Derībai, Pravieša Muhameda sunnām un islama teologu izdotajām fatvām.  Bet Svētos rakstus patiesībā sarakstījuši cilvēki. Tas viss var izrādīties nekas cits, kā cilvēka sapņu radošā domāšana. Tikai cik daudz ciešanu un asiņu ir bijis un vēl būs priekšā gan islamticīgajiem, gan viņu sapņu pretiniekiem. Reliģiskās idejas nav vienmēr palīdzošas cilvēkiem, bet gan tikpat bieži kaitīgas. Iedomājoties ar sevi glābjot savus radiniekus un musulmaņu nāciju no amerikāņu pāridarījumiem, islama pašnāvnieki aiziet bojā pilnīgi veltīgi.