"Pavisam nesen izlasīju Ingmāra Freimaņa rakstu "Piedod, Dievs" [1], kurā autors izteica savu nosodošo viedokli jautājumā par reliģiska satura bērnu grāmatām. Turklāt raksta gaitā autors pauda radikālas domas par bērnu reliģiskās pašnoteikšanās tiesību neievērošanu ticīgu cilvēku ģimenēs, kā arī vispārīgus pārspriedumus reliģijas un morāles saikņu jautājumā. Tā kā viņa rakstītais, manuprāt, skar ļoti interesantas un nozīmīgas tēmas, taču viņa radikālie uzskati šajos jautājumos ir aplami un nepamatoti, piedāvāju kritiski tos izvērtēt.
Aplūkošu trīs Freimaņa domas. Pirmkārt, izvērtēšu autora uzskatu, ka (i) bērnu audzināšana ticīgu vecāku (vai aizbildņu) ģimenēs pārkāpj bērnu fundamentālās tiesības uz reliģijas brīvību [2]. Izvērtēšu autora argumentu (rekonstruējot
arī implicītās premisas) šīs domas pamatojumam. Parādīšu, ka autora argumentācija nekādā ziņā nedod iespēju pamatot (i). Otrkārt, īsi pievērsīšos autora domai, ka (ii) reliģiska audzināšana atstāj sliktas sekas cilvēku dzīvēs. Un visbeidzot pievērsīšos autora viedoklim attiecībā uz reliģijas un morāles saikni. Raksta gaitā ceru dot vispārīgu filozofisku ievadu šais jautājumos.".Artūrs Logins Par Ingmāra Bergamaņa tēzēm raksta:
"Autora argumentācija, manuprāt, ir šāda:
(1.) Attiecībā uz visiem cilvēkiem: ja cilvēks tiek reliģiski indoktrinēts, tad tiek pārkāptas šī cilvēka reliģiskās pašnoteikšanās tiesības.
(2.) Visi ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmie bērni tiek reliģiski indoktrinēti.
(3.) Tātad visu ticīgo vecāku (un audzinātāju) audzināmo bērnu reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas."Filosofa Artūra Logina iebildumi:
"Manuprāt, šāda argumenta pārformulēšana arī neļauj pamatot (i). Nedz (1*), nedz (2*) nav patiesi. Tādēļ arī (3*) nevar tikt uzskatīts par patiesu. Piedāvāju vairākus iebildumus pret (1*) un (2*), kas rāda, ka šīs premisas nevar būt patiesas.
Bloga SP iebildums:
Mēģināsim autoram draudzīgā veidā un argumentatīvā formā oponēt, ka A.L. iebildums nav loģisks. Mazi bērni nav iemācīti, kā izvērtēt patiesību un atšķirt to no pasakām. Ne par velti mazi bērni juridiski nav rīcībspējīgi. Tāpēc viņi tikai pakļaujas vecāku autoritātei. Kamēr pieaudzis cilvēks ir spējīgs vismaz iebilst, ja ne izvērtēt patiesību. Pieaugušais jau var iet uz tām lekcijām un lasīt to literatūru, ko "vēlas". Vēlēšanās ir ieliktas pēdiņās, jo mūsu izvēle dažādu faktoru ietekmē ir ierobežota.
Galvenais fakts - bērni parasti (lai arī ne vienmēr) izvēlas to pašu reliģiju, kas vecākiem. Ja vecāki ir kristieši, bērns būs kristietis. Ja filosofs Logins dzimtu musulmaņu zemēs, būtu musulmanis. Ja Indijā, visdrīzāk būtu hinduists. Ja dzimtu pie vikingiem, pilnīgi noteikti pielūgtu Odinu. Tas notiek arī tad, ja kultūra saskarās ar citām reliģijām. Blogs SP to uzskata par necaursitamu argumentu! Pamēginiet, ja varat. Neko citu, kā dažus izņēmumus neviens nevarēs minēt.
Filosofs Artūrs Logins:
"man sanāca runāt ar jaunu zinātnisko pētnieku no Lozannas Politehniskās federālās skolas (EPFL). Viņš man atzinās, ka ir nonācis pie ticības, nu, vismaz pie atziņas, ka Dievs vai kaut kas dievišķs droši vien ir un ka pēcnāves dzīve ir iespējama, tikai tāpēc, ka kaut kur izlasījis, ka slavenais austriešu zinātnieks Ervins Šrēdingers (Erwin Schrödinger) pieļāvis iespēju, ka pastāv pēcnāves dzīve un dievišķais. Manam paziņam Šrēdingers ir absolūta autoritāte.
Vai tiešām mums būtu jāsecina, ka mana paziņas (un citu pie ticības līdzīgā veidā nonākušo) reliģiskās pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas? Manuprāt, būtu tiešām smieklīgi vai pat bezatbildīgi tā domāt (bezatbildīgi kaut vai to tūkstošu ziemeļkorejiešu priekšā, kuri tiek vajāti reliģiskās pārliecības dēļ). Tāpēc, šādi spriežot, mums ir pamats domāt, ka (1*) ir nepatiess.".
Bloga SP iebildums pret šādu "loģiku":
A.L. secinājums ir neloģisks šādu iemeslu pēc. Ja tas ir pieaudzis, kas cilvēks atsaucas uz Šrēdingeru, viņam ir teorijas izvēles iespējas. Tas tiesa. Viņš var brīvi iepazīties gan ar kristiešu, gan musulmaņu, gan budistu, gan ateistu darbiem. Taču uzskatīt tieši Šrēdingeru (tāpat kā Einšteinu, Kristu, Bībeli vai jeb ko citu) par absolūtu autoritāti ir neloģiski, bet irracionāli. Pirmkārt, Šrēdingers nevar būt absolūta autoritāte pat fizikā vai matemātikā, kur nu vēl aizkapa dzīvē. Autoritāte var būt tikai zinātnei kopumā, bet jebkurš fiziķis, arī Einšteins, Hokings, utt., ir kļūdījušies kādā zinātnes postulātā. Pats Šrēdingers "tikai pieļāva" aizkapa dzīvi, nevis viņam bija kādi pierādījumi. Tāpēc Lozannas Politehniskās federālās skolas jaunais zinātnieks nav zinātnisks spriedumos par Šrēdingeru. Katrs zinātnieks arī nododas kādiem sapņiem.
Tiek veikta aizspriedumaina savas argumentācijas atlase. Kāpēc raksta autors necitē citas nozīmīgas autoritātes fizikā, ko tās teica par reliģiju, kā Einšteins, Stīvens Hokings, Ričards Dokinzs, utt.?
Bez tam vienīgs pieņēmus par dzīvi pēc nāves nenozīmē, ka jāpieņem, ka dievs ir pret abortiem, kontracepciju, homoseksuālistiem. Tas nenozīmē, ka dievs vēlas, lai viņu pielūdz katru dienu, citādi tiksiet ellē un ka mēs esam atbildīgi par to, ka no Ādama ribas pagatavotā Ieva noticēja čūskai, par ko dievs nevar mums piedot, bet atsūtīja daļu no sevis, savu dēlu, lai varētu galu galā piedot, kad šis dēls izcietīs mūsu smago pārkāpumu krustā. Tieši tā vecāki (tiesa, kopā ar garīdzniekiem) indoktrinē bērnus. Tas arī nenozīmē, ka Allāhs būs apmierināts, ka kāds "bērns" uzspridzināsies kopā ar neticīgajiem. Tieši tā indoktrinē savus bērnus ne viens vien musulmaņu vecāks (lai arī tiesa, ka daudzi šo ideju pieņem pieaugušo gados, pēc vecāku indoktrinētā pamatfona).
Pat ja mēs pieņemtu, ka katru reliģiju iečukst citi dievi, tik un tā paliek jautājums par dvēseles nemirstību. Apziņa, atšķirībā no dieviem, ir pieejama izpētei un neirozinātnes ir daudz pierādījumu atradušas šai jomā, cik ļoti dzīves enerģija, apziņa, atmiņas un domas piesaistītas smadzenēm.
Ziemeļkorejas arguments vispār ir neiederīgs. Kas ir teicis, ka vajāšanu jāattaisno pret jebko?
Filosofs Artūrs Logins:
"Pastāv taču daudz gadījumu, kad bērns tik un tā iegūst reliģiskus uzskatus, neskatoties uz vecāku teikto. Vai šādos gadījumos tikai tāpēc, ka vecāki pieminējuši Dieva vārdu, var runāt par reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpšanu? Es par to šaubos.".
Bloga SP iebildums:
Jā, tas tiesa, ka neticīgiem vecākiem bērns var palikt reliģiozs, bet ticīgiem vecākiem bērns var izveidoties neticīgs. Ietekmē arī sapņu pārdevēji ārpus ģimenes un sapņu pārdevēju grāmatas un interneta vietnes. Vai tas noliedz faktu, ka vecāku piekopta reliģiska indoktrinācija nepastāv? Pēc tādas loģikas jājautā, vai drošības policijai būtu jāvajā konkrētus cilvēkus, kas kurina nacionālo vai reliģisko naidu, ja to tāpat var apgūt citur - no cita cilvēka vai citā vietnē?
Daudzi vecāki, ja ne vairums, nevis vienkārši piemin dieva vārdu, bet gan aktīvi (daži pat fanātiski) propogandē, ved uz baznīcu. Lai gan mierīgi varētu iztikt tikai ar kristīšanu zīdaiņa vecumā (kā zināms, visiem kristiešiem, arī grēcīgajiem, tāpat tiks piedots, bet grēkus var nozēlot arī vecumā, ja ir vēlēšanās). Taču vecāki arī saviem kristītjiem bērniem turpina draudēt ar elli. Tā dara musulmaņi, tā dara kristieši. Piedevām vēl viens pret otru. Līdz ar to atšķirīgo reliģiju konflikts tiek ielikts jau mazotnē.
Filosofs Artūrs Logins:
"Treškārt, premisa (1*) ir nepatiesa, jo no tās var secināt, ka jebkura audzināšana (vai vismaz lielākā tās daļa) ir reliģiskās pašnoteikšanās tiesību pārkāpums. Kas savukārt ir pavisam neticami.".
Bloga SP replika:
Jā, pareizi. Jebkura reliģioza audzināšana ir bērna tiesību pārkāpums. Tas ir tiesību pārkāpums iespējai atbrīvoties no sapņu māņiem, kuriem ir potenciāls sagandēt dzīvi. Reliģiskās pašnoteikšanās tiesības var realizēt nobriedušā vecumā, vismaz pēc 18 gadiem. Tad ir vismaz teorētiska brīvība kauč ko izvēlēties.
Filosofs Artūrs Logins:
Ir vispārzināms, ka bērni uzdod vecākiem jautājumus par pilnīgi visu, ko vien var iedomāties. Piemēram: kad sākās pasaule, kas ir nāve, kas ir kardināls, kāpēc svētdienās nav jāiet uz skolu, kas ir Jēzus, kas uztaisīja mammu un vecmammu, un vecvecmammu, un vecvecvecmammu, un pašu pirmo mammu (utt.)? Tas, ko vecāki atbild uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem, neizbēgami skars to propozīciju kopu, kas vai nu ir, vai nav pretrunā ar reliģiskiem uzskatiem.
Bloga SP iebildums:
Tiesa, ka bērnu jautājumi var būt sarežģīti vai kutelīgi. Bet kāpēc gan vecākiem neatbildēt tā: "Ir daudz teoriju, kā radās pasaule un kas ir Jēzus. Daži saka, ka Jēzus bija dievs, citi, ka tikai pravietis, līdzīgi kā Muhameds, vēl citi, ka Jēzus bija parasts cilvēks, jaunas jūdu sektas dibinātājs, bet vēl daži uzskata, ka tāda Jēzus vispār nav bijis. Kad uzaugsi, varēsi izvēlēties kādu no šiem uzskatiem, jo visi tie ir ticība. Es nezinu, kā bija patiesībā. Vēl ir zinātne, kas balstās tikai pierādītos faktos. Zinātne saka, ka uz zemes nekad nav bijis tāda brīža, kad bija tikai divi cilvēki, kas deva dzīvību visiem pārējiem. Uz pasaules vienmēr ir bijis daudz cilvēku, kas lēnām evolucionēja no pērtiķiem. Man šī teorija diez ko nepatīk, bet tai ir visvairāk zinātnisko pierādījumu. Arī dažas reliģijas tic, ka cilvēks radies no pērtiķiem. Vēl daži uzskata, ka pirmā mamma bija no citas planētas. Tu vari izvēlēties, kam ticēt!" ...? Kāpēc vecāki nevarētu atbildēt tā?
Filosofs Artūrs Logins:
"Vai uzskats, ka evolūcijas teorija un tikai tā var pilnīgi un galīgi izskaidrot cilvēka rašanos bez Dieva pieminēšanas, ir reliģiskas dabas uzskats vai nav?".
Bloga SP iebildums:
Žēl, ka Sorbonas universitātē filosofs nav iemācījies atšķirību starp ticību un zinātnisku pierādījumu (apgalvojumā jūtama autora pārliecība). Protams, vecāki šīs atšķirības var nezināt, bet viņi var kopīgi ar bērnu to izpētīt, ja jau ir uzķērušies uz šāda bērna jautājuma. Ja vecākiem tādas vēlēšanās nav, viņi var ieteikt vērsties pie bioloģijas skolotāja. Vai tad uzreiz atbildes jāmeklē tikai pie mācītāja, kas ir vecāku absolūtā autoritāte?
Filosofs Artūrs Logins:
"Sacīt, ka tas ir tikai vecāku teiktais, manuprāt, nav pamata. Bet, ja tiek atzīts, ka arī draugi ir bērna reliģisko uzskatu avots, tad (2*) nav patiesa.
Varam iedomāties arī gadījumu, kad vecāki neko bērnam nesaka par reliģiju, bet tikai praktizē, taču skolasbiedri daudz stāsta par Dievu.".
Bloga SP iebildums:
Jā, atzīstam, arī vienaudži un draugi ir bērna reliģisko uzskatu avots, jo viņi .... to ir iemācījušies pie saviem vecākiem un atstāsta šo vecāku (arī vecvecāku, krustvecāku, onkuļu un tanšu) teikto kā absolūto patiesību.
Filosofs Artūrs Logins:
"Te nu nonākam pie ļoti interesanta jautājuma, kuru raksta autors neaplūko. Ko tieši nozīmē izteikums "vecāki nosaka to, ko bērns uzskata par patiesu un nepatiesu, pareizu un nepareizu – viņi ir tie, kas darina bērna realitāti"? Kā to saprast? Vai Ingmārs Freimanis uzskata, ka vecāki bērnam var iestāstīt burtiski jebko? Vai autors patiešām domā – ja vecāki bērnam stāstītu kaut ko pilnīgu absurdu, piemēram, ka bērna mīļākā spēļmantiņa – plastmasas žirafe – ir nevis plastmasas žirafe, bet patiesībā ļoti garšīga biešu zupa, bērns tam varētu noticēt un ietu pēc karotes, lai ēstu? Skaidrs, ka tas nav iespējams. Ir lietas, kam noticēt neviens nevienu nevar piespiest (es, protams, pieņemu, ka orveliskas uzskatu veidošanas metodes vismaz pagaidām mūsu reālajā pasaulē nav pieejamas). Vecāki bērnam nevar vienkārši tā "no ārpuses" ielikt galvā kādu uzskatu. Tas savukārt nozīmē, ka uzskatu ziņā bērniem pat kopš agrīnas bērnības ir sava veida autonomija.".
Bloga SP iebildums:
Jā, bērna ļoti relatīva autonomija no apkārtējās vides ietekmes ir viņa gēni. Bērns var būt iedzimti ļoti reliģiozs (filosofiem arī Sorbonas universitātē tas skan kā briesmīgais bioloģiskais determinisms, kamēr lielākā daļa filosofu tic brīvās gribas autonomijai (to savukārt neatrod zinātne)). Bērniem viegli iedvest ticību neredzamām būtnēm un viņiem nav iespējams pārliecināties par šo ideju falšumu, atšķirībā no neēdama materiāla objekta - spēļmantiņas. Uz šīs iedzimtās ticības spējas ļoti reliģiskiem bērniem vecāki var ielikt galvā jebkuru, pasvītroju, pilnīgi jebkuru ideju. Atceramies cilvēku upurēšanas, pašnāvību kultus, sevis kastrāciju, teroristus pašnāvniekus, dzīvošanu ilgstošā izolācijā, kanibālismu. Nav tādas idejas, kuru nevarētu ielikt vismaz dažu cilvēku galvā. Arī spēļmantiņu apēšanu (ir reliģiska sekta, kas ēd fluorescentās spuldzītes ar indīgu pulveri un pasniedz to kā dieva brīnumu, ka paliek dzīvi).
Bērni atdarina pieaugušos. Viņi atdarina jebko, tai skaitā vissliktāko un absurdāko. To sauc par aklas imitācijas instinktu (sociālā iemācīšanās ir bioloģiski iekodēta ar spoguļneironu (mirror neurons) palīdzību). Bērni neēd rotaļlietas, jo vecāki nerāda tādu piemēru. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja vecāku reliģija teiktu, ka grēku izpirkšanai jāapēd savas spēļmantiņas un vecāki rādītu šādu piemēru, lielākā daļa bērnu arī apēstu visas savas plastmasas žirafītes. Kabinetu filosofi neredz tādus brīnumus, ko redz un zin psihiatri un psihoterapeiti. Tāpēc kabinetu filosofi akli tic cilvēka racionam vai logosam pat neskatoties uz to, ka cilvēku irracionālā uzvedība sastopama ik uz soļa. Piedevām filosofi paši tic irracionālajam.
Ja bērnam ir iedzimtā ticības spēja, tas nav obligāts iemesls to atbalstīt. Tāpat, ja bērns ir iedzimti agresīvs, mēs taču neļausim viņam mocīt kanārijputniņu?
Filosofs Artūrs Logins:
"tāpat kā nevaru no galvas izmest to, ko man iemācīja pirmajā matemātikas stundā (ka, piemēram, 1+1 ir 2), tiešām nekādi nevaru aizmirst arī uzskatu, ka Dievs ir. Taču nedomāju, ka te var racionāli runāt par reliģijas brīvības apspiešanu. Kāpēc gan būtu jādomā, ka cilvēks ir reliģiski brīvs tikai tad, kad tas atmet reliģiskus uzskatus?
Freimaņaprāt, cilvēki, kas saņēmuši reliģisku audzināšanu, ir kognitīvi izkropļoti, jo viņiem trūkst atvērtības, viņiem nav spējas justies brīvi, skatīties uz pasauli atvērti utt.".
Bloga SP iebildums:
Tāpēc, filosofa kungs, ka neiet tik daudz runa par to vai dievs ir vai nav. Nu varbūt ir, varbūt nav. Ja ir, tad ir. Paturiet šo uzskatu, ja patīk. Bet cita lieta ir reliģija. Jo nav grūti pierādīt, ka reliģiskas idejas izdomā un izsapņo cilvēki. Iet runa par no reliģiskās doktrīnas izejošajām sekām - vainas apziņa, homoseksuālistu nosodījums, pašakropļošanas akti, kari pret citu reliģiju pārstāvjiem. Nemaz nerunājot par murgainām idejām, kas prasa nevajadzīgu laika tērēšanu. Priekškam bērniem tās jāiekaļ?
Jā, reliģiju ietekmē cilvēki var palikt ļoti kognitīvi izkropļoti. Atceros diskusiju ar kādu sievieti kristieti Kristīgajā radio, kura centās aizstāvēt bībelē aprakstīto izredzētās tautas piekopto kanāniešu pilnīgu genocīdu Jozuas vadībā. Jūdiem, redz zemi piešķīris dievs un viņi "aizstāvējās". Neko vairāk, kā par kognitīvu izkropļojumu, to nenosauksi.
YouTube: DiscoveringReligion: Ep 22 - Moral Absolutes and The Motivation to be Moral
Filosofs Artūrs Logins:
"Vai tiešām raksta autors uzskata, ka tādi cilvēki kā Roterdamas Erasms, Martins Luters Kings, Žans Žaks Ruso, Koperniks, Īzaks Ņūtons, Platons, Aristotelis, Aleksandrijas Filons, Averoess, Robērs Šumans, Dž. F. Kenedijs, Doroteja Deja, Marks Šagāls, Bazils no Cēzarejas, Karavadžo, Etjēns Žilsons, Lūiss Kerols, Bāss van Frāsens, Elizabete Anskomba, Pols Sezāns, Maikls Damits, Johans Sebastjans Bahs, Anrī Matiss, Ludvigs Vitgenšteins, Henrijs Dunans, Pjērs de Kubertēns, Mikelandželo, Rafaēls, Ļevs Tolstojs, Mihails Bulgakovs, Rembrants, Renē Dekarts, Marks Rotko, tēvs Pjērs, Fjodors Dostojevskis, Vincents van Gogs, Sērens Kirkegors, Pablo Pikaso, Desmonds Tutū, Makss Borns, Leonardo da Vinči, Endijs Vorhols, Pjērs Abelārs un Eloīza, Nelsons Mandela, Arturs Komptons, Ernsts Boriss Čains, Mahatma Gandijs, Gofrīds Leibnics, Andrejs Tarkovskis un daudzi, daudzi citi ir tikai nejauši izņēmumi reliģiskās audzināšanas praksē? Vai autors domā, ka minētie cilvēki tomēr ir kognitīvi sakropļoti un aizvērti? Kā viens, tā otrs skaidrojums man šķiet nepieņemams. Tādēļ secinu, ka autors nav devis nekādu pamatu domāt, ka (ii) ir patiess.
Bloga SP iebildums:
Atkal filosofu ticība absolūtai senču autoritātei. Kāpēc gan mēs nevaram pieļaut, ka senatnes gudrie kļūdījās? Kļūdas domāšanā saucas par kognitīvajiem izkropļojumiem.
Filosofu (Sorbonas vai Kembridžas, vai LU) argumentācijas lielākā problēma - atsaukšanās uz pagātnes filosofu darbiem un jaunāko dabaszinātnisko pētījumu nepārzināšana. Filosofu autoritātes joprojām ir Platons, Aristotelis, Kants, Dekarts un citi. Bet kas ir Kants un Dekarts no mūsdienu zināšanu viedokļa? Ne zinošāki par piektklasnieku.
Es rekomendētu filosofiem izstudēt līdz dziļai izpratnei (ne obligāti pieņemt) Darvina teoriju un jaunās zinātnes kā evolucionāro psiholoģiju, neirozinātnes un bērnu attīstības teorijas, neatrauti no jaunākajiem pētījumiem. Man nācās pavisam nesen par to pārliecināties Ērika Fromma filosofijas konferencē, kurā bija daudz vāciešu un ebreju. Pēc iepazīstināšanas ar modernākajiem zinātnes virzieniem un fizikālā monisma pieminēšanas sacēlās vesela vētra diskusiju. Filosofi sajutās tā, it kā tiek propogandēts nacisms. Ar mokām izdevās paskaidrot, ka šīs zinātnes ir tagad ļoti respektablas un nāk no Rietumiem (Vācija, Anglija, ASV, Kanāda) nevis es tās izdomāju. Neviens, izskatās, to nepārzināja. Nu ko pārzina "Roterdamas Erasms, Martins Luters Kings, Žans Žaks Ruso, Koperniks, Īzaks Ņūtons, Platons, Aristotelis, Aleksandrijas Filons" par funkcionālo magnētisko rezonansi cilvēka uzskatu izpētē? Manipulatīvs filozofa arguments, ne vairāk!
Filosofs Artūrs Logins:
"Svinbērns uzskata, ka pastāv nepieciešami (necessery) morālie principi. Un tas, ka šādi principi pastāv, nav atkarīgs no Dieva esamības. Ja ir šādi principi, tad tie pastāv neatkarīgi no tā, vai Dievs ir vai nav, tie vienkārši pastāv visās iespējamajās pasaulēs. Tieši tāpat kā loģikas pamatprincipi, kas pastāv visās iespējamajās pasaulēs. Taču eksistē arī kontingenti morāles principi. Tas ir, tādi morālie principi, kas nepastāv visās iespējamajās pasaulēs. Tā kā Dievs ir Visuma Radītājs un uzturētājs, viņš arī nosaka kontingentos principus (viņš nosaka tieši to, kasšai pasaulē, šais apstākļos ir labs vai slikts, jo viņš rada un uztur tieši šo pasauli un šos apstākļus). Tātad Svinbērns, sekojot Akvīnas Tomam, uzsver, ka ir likumi, ko Dievs rada no brīvas gribas. Likumi, kuru nebūtu, ja nebūtu Dieva. Piemēram, tas, ka uz baznīcu obligāti jāiet svētdienās, nevis, sacīsim, trešdienās, nekādā ziņā nebūtu pienākums ticīgajiem, ja nebūtu Dieva. Taču ir arī morāles principi, kas pastāv nepieciešami.".
Bloga SP iebildums:
Ja lietojam šo filozofu jēdzienu 'nepieciešamie morāles principi', kas pastāv neatkarīgi no dieva, tad vēl jo labāk. Mēs varam tos mācīt bērniem un gūt saskaņu visās pasaules malās neatkarīgi no reliģiozās vai ateistiskās pārliecības.
'Kontingentie morāles principi' ir jau tas lielākais sviests, kas notiek pasaulē un kuru dēļ ir ciešanas, kari, upurēšanas, utml. Galvenais kontrarguments šeit ir tas, ka kontingentos morāles principus izdomā cilvēki - sapņu pārdevēji. Nav nevienas pazīmes, ka šos Torā, Bībelē, Korānā, Vēdās, Sūtrās radītos principus ir devis dievs. (Kā lai citādi izskaidro, ka dievs nepateica Muhamedam, ka Kristus ir dieva dēls, bet izredzētā zeme un tempļa kalns pieder tikai jūdiem). Sapņu pārdevēji pastāvīgi piedēvē savas domas dievam un tad pārdod to sapņu pircējiem kā labi ņemamu preci ('Izredzētā tauta, Neticīgo sodīšana, elles draudi par kreisajiem sakariem un homoseksualitāti, nevis par cilvēku (pagānu) nogalināšanu). Filosofs min tikai tādus nekaitīgus morāles principus kā "baznīcas apmeklēšana svētdienās", nevis slepkavniecisko, pašdestruktīvo un ciešanu kontingento "dieva" morāli.
Bībeles mītā par paradīzes dārzu dievs liek cilvēkiem ticēt, ka ēst augli no 'labā un ļaunā' atšķiršanas koka ir bīstami. Aizliegtā augļa ēšana simbolizē arī cilvēka iedzimto izziņas kāri. Savukārt reliģija definē, ka noteiktas zināšanas nav vienkārši zināšanas, bet var būt maldīgas vai ļaunas. Tā kādreiz tā tika apzīmētas Kopernika atziņas par zemes griešanos ap sauli, un tāpat mūsdienās noteiktās reliģiskās aprindās vēl joprojām tiek uztverta Darvina evolūcijas teorija un neirozinātnes. Neskatoties uz to, ka Darvina teorija ir guvusi pamatīgu apstiprinājumu bioloģijas zinātnēs, daudzi joprojām Darvinu redz kā kaut ko līdzīgu čūskai, kas pretojas dieva gribai un kārdina citus darīt to pašu.
Ticīgs fundamentālists patiešām nespēj atšķir labo no ļaunā, jo nav iekodis labā un ļaunā atšķiršanas auglī.. Ja fundamentālists ir pārliecināts, ka kādu darbību vēlas Dievs - vai tā būtu neticīgo vai citticīgo fiziska iznīcināšana, vai sevis kastrēšana, vai homoseksuālistu apmētāšana ar fekālijām, vai „vienkārši” biedēšana ar abortu šausmīgām sekām, vai ārstu-ginekologu vajāšana - tas saredz savu darbību kā svētīgu nevis kā ļaunu. Un viņu vada autoritāras personas vai reliģiskas valsts dotas pseidozināšanas. Vēsturnieku pētījumi rāda, ka Hitlers un Himlers ticēja dažādām paranormālām un mistikas teorijām (Atlanti, liktenis, Vril enerģija), un savā valstī radīja pseidozinātnisku kultu, balstītu īpašā SS reliģijā un rituālos. Viņiem bija savas asinssaišu reliģijas morāle. Paranormālo teoriju izstrādei un „pierādījumiem” investēto līdzekļu apjoms bija salīdzināms ar apjomu, kuru ASV investēja atombummbas radīšanai. Kulta uzdevums bija radīt asinssaišu reliģijā balstītu izredzēto rasi. Kā jau raksturīgs, gan līderiem, gan adeptiem neizveidojās spēja atšķirt labo no ļaunā. Citādi domājošie un neizredzētie tika nevis no nacistu dārziņa padzīti, bet iznīcināti. Te bija vienas grupas destrukcija pret citām. Tas nenotika vēsturē pirmo reizi. Līdzīgi motīvi sastopami pat Vecajā Derībā Jozuas grāmatā ar pazīstamo "drang nach osten" pret "neizredzētajiem.
Vai tiešām Sorbonā māca, ka jūdu teiksmas (kā Jēkabs kāvās ar dievu; Bileāms runājās ar savu ēzeļmāti; Ābrahams strīdā uzvarēja dievu; Jona 3 dienu ceļojums zivs vēderā; runājoša čūska; manna no debesīm) ir patiess vēstures avots?
Filosofs Artūrs Logins:
"visspēcīgākais iebildums pret autora teikto droši vien būs šāds: vai tiešām viņš uzskata, ka tas, ko mēs uzskatām par labu, pareizu, sliktu vai nepareizu morālajā ziņā, ir labs, slikts, pareizs nepareizs tikai kādas noteiktas sabiedrības un noteikta laika ietvaros? Vai tiešām viņš neiebilstu, ja kā filmas "Idiocracy" galvenais varonis nonāktu pāris gadsimtu tālā nākotnē, kur morālie uzskati nebūt neatbilst mūsu šodienas uzskatiem, un viņam šajā nākotnes sabiedrībā tiktu teikts, piemēram, ka nevainīgu bērnu mocīšana ir morāli pieņemama? Diezin vai. Šķiet, ka ir darbības, kas vienmēr un visur ir morāli sliktas, ir darbības, kuras vienmēr un visur ir morāli labas, neskatoties uz to, ko mēs par tām domājam. Bet, ja tā, tad nav īsti skaidrs, kā autors var aizstāvēt viedokli, ka morāles vērtības mainās un ka tas ir pretrunā Dievišķās pavēles teorijai.".
Bloga SP iebildums:
Tur jau tā lieta, ka tieši reliģijas vislēnāk maina savus morālos uzskatus, bet nevar teikt, ka nemaina nemaz. Tomēr morāle pamatreliģijās ir viduslaiku līmenī. To pierāda gan kristietības, gan islama atsaukšanās uz bībeles autoritāti, kurā tik daudz attaisnotas slepkavības, citādi domājošo iznīcināšana, seksa verdzība, utt.
Kopumā blogs SP uzskata, ka filozofijas bakalaurs un maģistrs Sorbonas Universitātē Parīzē, doktorants Ženēvas Universitātē A.Logins, līdzīgi kā daudzi citi prestiži filosofi, nodarbojas ar sapņu ideju izplatīšanu izsmalcinātas filosofijas veidā. Sapnis ir šāds: "vecākiem bērna reliģisko ideju ieaudzināšanā loma neliela; vairāk nozīme pārējai sociālajai videi un bērna "autonomijai" un brīvai gribai. Dievam un reliģijām ir jātic, tas nav nekas slikts un ir pilnīgi racionāli, jo ticīgie bija daudzi slaveni cilvēki pasaules vēsturē. Neticīgie paši izsaka loģikas kļūdas, kamēr ticīgo spriedumos loģikas kļūdu, vismaz kopumā, nav."
Ja par to filosofs saņem honorārus, tad pelnījis sapņu pārdevēja nosaukumu.
Best Slingo / Vodka and Vodka Recipes in 2021 - KIRILL
AtbildētDzēstThe Ultimate Guide kirill-kondrashin on 우리카지노 How to Order Slingo / Vodka. To take advantage of the best and freshest quality in Slingo vodka and the best in vodka,