Sapņu pārdevēju pārdotākais mīts par dieva pielūgšanas obligātu nepieciešamību - kāpēc tas tik pieprasīts?

Visās reliģijās, paleolīta (senajās) vai modernajās, tā vai citādi izpaužas doma, ka augstākie spēki ir jāpielūdz un tiem ir pat kaut kas jāupurē. Ne tikai tas, ka cilvēki gadu tūkstošiem gadu ziedoja gariem vai dieviem augus un dzīvniekus, bet gandrīz visās pasaules malās upurēja arī cilvēkus. Pasaules lielās reliģijas kā jūdaisms, budisms, kristietība un islams cilvēku upurēšanu pārtrauca, taču aizvien vairāk ieviesa pielūgšanu. Pielūgšanai nez kāpēc nepietika vārdiskās formulas, bet vajadzēja arī neskaitāmas ķermeņa pozas, lai apliecinātu savu padevību: mešanos ceļos, klanišanās tupus vai pat atrašanās pilnīgā guļas stāvoklī. Priesteri, mācītāji, rabi, mullas, mūki cītīgi apgalvoja, ka citādi dieva priekšā nekādi nevar.

Uzdodam jautājumu, kāpēc šis sapnis ir tik ejošs!!? Uz šī mīta pamata tik daudz sapņu pārdevēju - šamaņu, magu, priesteru, mācītāju, rabi, mullas, brīnumdziednieki - iedzīvojas un pelna naudu no miljardiem sapņu pircēju. 

Sapņu kritiķu viedoklis.

Iespējams, ka dziļākajā būtība ir vainīga cilvēka bioloģiskā evolūcija. Miljonu gadu laikā cilvēki adaptējās dzīvei grupās. Sapņu pircējs un ticīgais ir pakļautais, kurš idealizē vadoni vai dominanto tēviņu, mācoties no viņa, imitējot tā uzvedību un uzsūcot sevī viņa domas. 

Tika atrasts, ka pakļaušanās pozās un domās cilvēkiem tika ģenētiski pārmantota no dzīvniekiem. Vilku un suņu baros rangā zemākie metas guļus dominantā tēviņa priekšā un atklāj sava organisma vājās vietas (kaklu, pavēderi), it kā lūgdami žēlastību. Šī poza aptur stiprāko turpināt agresīvo izbrukumu, atšķirībā no tādas uzbrukumu izaicinošas pozas kā neatlaidīga skatīšanās vadonim acīs, cenšoties izstiepties augumā pēc iespējas lielākam. Šimpanzēm tēviņa padošanās poza ir savas pēcpuses pagriešana stiprākajam, lai imitētu sevis izvarošanu no vadoņa puses. 
Visi primāti imitē tikai augstākā ranga bara locekļu uzvedību. Ja kāds zemākā ranga tēviņš (cilvēku sabiedrībā, piemēram, zinātnieks) izdomās, kā pārsist cietu riekstu ar cietu priekšmetu, citi viņu nekopēs, tikai var zemākā ranga tēviņa darba augļus atņemt. Turpretim šādu pašu izgudrojumu augstākā ranga bara loceklim imitēs visi. Tas atbilst evolūcijas stratēģijai, ka imitēt vajag tikai uzvarētājus, bet “lūzeru” stratēģiju kopēt var būt pat bīstami – var palikt tāds pats “lūzeris”. Turpretim zemākā ranga bara locekļi imitē visus.

Pie harizmātiska reliģiozā līdera iecelšanas dievu kārtā veidojas ticība praktiski visam, ko šis vadonis saka (pat ja zinātnieki viņa izdomājumiem iebilst). Tā rezultātā veidojas ticības sistēmas, kas apvieno grupu ap vienu cilvēku ar tā radīto mācību. Civilizāciju kā lielu ļaužu grupu izveidē parādījās vajadzība pēc apvienojoša spēka, kas papildinātu vadoņa varu, kur tas nav klāt. Šai ziņā reliģija nospēlēja sociālās saliedēšanas lomu. 

Zoologs un etologs D.Morris, grāmatā "Kailais pērtiķis", apraksta, ka šī iemesla dēļ izveidojās monoteiskās reliģijas un cilvēku pakļaušanās vajadzību saskata arī reliģiju rituālos:

-          Uzvedības nozīmē reliģiskā darbība sastāv no tā, ka lielas ļaužu grupas sapulcējas kopā, lai vienreizējos un daudzkārtējos rituālos pauž savu padevību kādam dominējošam indivīdam.

-          Dominējošais indivīds var ieņemt tādu vai citādu izskatu, bet tas vienmēr ir milzīgas varenības iemiesojums.

-          Pakļaušanās uzvedība izpaužas ar to, ka cilvēki aizver acis, noliec galvas, lūdzošā veidā savieno rokas, nolaižas ceļos, skūpsta zemi vai pat pilnīgi pieplok pie zemes, pavadot šīs darbības ar izsaucieniem un suminošām dziesmām.

-          Ja šīs pakļāvības izpausmes ir precīzas, pareizas un veiksmīgas, dominējošais indivīds paliek apmierināts.

-          Pielūgšanas rituālus jāatkārto ik pēc regulāriem laika periodiem, lai dominējošais indivīds nesadusmotos atkal.

Pirmie tiesību avoti bija svētie raksti (Tora, Korāns, Bībele), kas, principā, ir kāda pārcilvēciski gudra indivīda, kas visu saprot tālāk un dziļāk par parastajiem cilvēkiem, domu apkopojumus. Šis pārcilvēciski gudrais indivīds ir taisnīguma un altruisma iemiesojums. 




No pirmatnējiem laikiem cilvēkos ir vajadzība pakļauties kādai spēcīgai figūrai, kas varētu noturēt grupu savā kontrolē. Katru reizi, kad nepieciešams ieviest kārtību grupā, tiek izmantots pakļaušanās princips ar visām bioloģiskās evolūcijas laikā mantotajām ķermeņa pozām. Atšķirībā no dzīvniekiem cilvēku sabiedrībās pievienojās vēlīnāks evolūcijas mantojums - valoda (izmisīgu lūgšanu veidā).








Lai kā tas nepatiktu sapņu pārdevējiem, viņu pašu iedibinātā pielūgšanas kārtība ir darvinistiskās evolūcijas produkts.