Gautama Buda ienesa Āzijā budismu. Budisms, kura atzars skaitās arī Tibetas budisms, atšķirībā no kristietības un islama, ir antropocentrisks. Tas ļoti
atšķiras no citām reliģijām ar to, ka centrā ir cilvēka uztvere, nevis dievs.
Budas mācības četras augstākās patiesības ir:
1) Dzīve ir ciešanas un tāpēc neapmierinoša.
2) Ciešanu cēlonis ir vēlmes.
3) Ciešanas var tikt izbeigtas ar vēlmju pārtraukšanu; tas ir Nibbana
stāvoklis.
4) Eksistē ceļš, lai sasniegtu šo vēlmju pārtraukšanu.
Indijā savas pozīcijas noturēja hinduisms, bet budisms vairāk izplatījās
ārpus Indijas un tam izveidojās svarīga loma Tibetas vēsturē. V-VI
gadsimtu mijā Tibetā sākās to apdzīvojošo cilšu apvienošanās process. Tibetiešu
priekšstati par sevi kā par vienotu etnosu ieguva rakstisku nostiprinājumu
kultūras pieminekļos XI-XIII gadsimtos. Tātad ārējā spiediena dēļ notika pāreja
no individualizētas primitīvākās sabiedrības uz anonīmo sabiedrību – etnosu. Tieši Lhasa tika
nosaukta par “svēto pilsētu”.
Budisma izplatībai Tibetā liela loma tika Padmasambhavam un Milarepam. Milarepa iepriekš bija darbojies kā mags, kurš ar burvju spēku palīdzību veica kaitējumu nelabiem cilvēkiem. Tad Milarepa no maģiskajām praksēm esot atteicies un pievērsies budismam. Skat. mākslas filmu YouTube:
VII gadsimtā sākās budisma iespiešanās “Pasaules jumtā” - Tibetā. Līdz tam Tibetā piekopa reliģiju bon, kas ir šamanisma paveids. Tās pamatmācība bija līdzīga kā animisms visās cilvēku sabiedrībās - visa pasaule ir garu varā. Kalnos, ezeros, upēs, kokos un laukos ir savi gari, kurus jāuzpērk ar upurēšanu. Upurēšanai izmantoja arī cilvēkus.
Budisms Tibetas
variantā ietvēra visus bon reliģijas garus savā dievu panteonā. Bet cīņa starp
budisma garīdzniekiem un bon priesteriem bija ilgstoša un sīva. 787.gadā
budisms tika pasludināts par “valsts reliģiju”. Šai laikā, VII-VIII gadsimtam,
ir Tibetas valsts uzplaukums ar daudziem kariem par savu robažu paplašināšanu,
pievienojot Sikkimu, Butānu, Nepālu un citas teritorijas. Viena no pirmajām budisma valstiņām - Mustang. (Sk.dok.filmas krievu val."Запретное королевство - Мустанг"; "Запретное королевство - Мустанг" 1.d.; "Запретное королевство - Мустанг" 2.d.). Šīs karalistes kulturālā attīstība sekmēja budisma izplatību pārējās Tibetas teritorijās.
Tāpat tibetieši virzījās uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Kari starp Tibetu un tanu Ķīnu turpinājās ar pārtraukumiem līdz IX gadsimtam un atļāva pirmajai paplašināt savas teritorijas gan ziemeļos, gan austrumos.
Tāpat tibetieši virzījās uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem. Kari starp Tibetu un tanu Ķīnu turpinājās ar pārtraukumiem līdz IX gadsimtam un atļāva pirmajai paplašināt savas teritorijas gan ziemeļos, gan austrumos.
Tibetā, kur ir apstrādājamās zemes trūkums, mūki veido ap 20% no iedzīvotāju populācijas. Daudzi mūki pievēršas īpašām Tibetas jogu tradīcijām, dzīvojot izteikti askētiskos apstākļos (skat. dok.filmas).
Garīgais līderis dalai-lama bija
arī valsts galva, kas skaitījās bodhisatvas Avalokitešvaras iemiesojums. Par
pirmo dalai-lamu tika pasludināts Hedundubs (1391-1474). Pašu titulu
“dalai-lama” (“lama, kura zināšanas ir dziļas un bezgalīgas kā okeāns”)
mongolijas valdnieks Altan-hans piešķīra Sodnomgjaco (1543-1588), kas palika
par trešo dalai-lamu. Tā turpinājās tibetas budistu dalai-lamu valdīšanas
līnija līdz Ķīnas armijas ienākšanai Tibetā. 1883.gadā trīspadsmitais
dalai-lama uzvedās vardarbīgi - uzzinot par britu “spiegu” atrašanos Tibetā,
tos, kas sadarbojās, nogalināja un līķus iemeta upē. Spiegu paziņas no Sera
klostera un daži tika padarīti akli pēc trīspadsmitā dalai-lamas personīgās
pavēles. Saskaroties ar britu ģenerāļa Jangsbenda labi apbruņotajiem spēkiem
dalai-lama iedeva saviem slikti apbruņotajiem kareivjiem amuletus pret
naidnieka lodēm. Uz papīra gabaliņiem ar speciāli noburtu materiālu tika
uzrakstīts mistiskais burts. To aptvēra lotosa lapas un koncentriski riņķi,
kuru iekšpusē izvietojās budistu grāmatu sakrāli teksti. Lielāko daļu no
palikušās telpas aizņēma uguns grafiskās zīmes. Augšējos stūros atradās
rituālais duncis un vadžra (dordže); zemākajos – dalai-lamas buramvārdu simbols
un dievišķais lotoss. Slikti apbruņotie, bet par savu neievainojamību
pārliecinātie tibetas kareivji gāja kaujā. Neskatoties uz vīrišķību un
varonību, Tibetas armija cieta milzīgus zaudējumus. Vēlāk lamas atttaisnojās ar
to, ka iedeva amuletus pret svina lodēm, bet angļi bija tām piejaukuši sudrabu
un tāpēc buršana neizdevās. Viņi apsolīja izlabot šo trūkumu un turpmāk izdot
necaursitamus amuletus (Tulkojums no grāmatas "DNS, matrice un cilvēka uzvedība".).
Skat. YouTube video Arno Dežardēna (Arnaud Desjardins) filmas:
Tibetas budisma galvenie praktizētāji mūki nereti norobežojās no apkārtējās pasaules gadiem ilgi, lai pārrautu karmas loku un nokļūtu nirvānā.
Sapņu kritiķu viedoklis.
Vai Tibetas budisms ir tik miermīlīgs un tolerants? Ne vienmēr. Līdzīgi kā kristietības attieksmē pret pagānu reliģijām, arī Tibetas budisms iesaistījās intensīvā iepriekšējās tibetiešu reliģijas bon-po apkarošanā. Skat. video:
Budismu un īpaši dzen-budismu patiešām var uzskatīt par prāta izpētes reliģiju. Psihiskās un garīgās prakses tika attīstītās tā, kā, iespējams, nekur citur pasaulē. Daudzas Rietumu psihoterapijas prakses pārņēma no budisma meditāciju un vizualizācijas vingrinājumus, līdzīgi kā pie Tantras. Iegrožot savas vēlmes ir vēl viena progresīva ideja. Tomēr budisms, tāpat kā Tibetas budisms, kas teicas veicināt cilvēkus atbrīvoties no vēlmēm, nav
konsekvents.
- Altruisma
vēlme tiek vienmēr stimulēta nevis bremzēta, kā tas dažiem cilvēkiem dažreiz ir nepieciešams (jāattīsta arī veselīgs egoisms).
- Nemirstības
ilūzijas vēlme tiek stimulēta. (Nemirstību es saucu par ilūziju, jo tās esamība
nav dabaszinātniski pierādīta, tikai iegūta caur „atklāsmēm”. Caur
„atklāsmi” var iegūt arī domu, ka esam mirstīgi (par laimi, matrice mums
iedeva arī piesardzības programmu). Tātad ir divi pretēji pieņēmumi,
iegūti ar vienu izziņas metodi. Šai gadījumā par patiesības zināšanu nevar
runāt.)
- No
etniskās piederības vēlmēm Tibetas budisti neatsakās.
- Tibetas budisma vadoņi (dalailamas un pančenlamas) visā vēstures gaitā nav atteikušies no cīņas par varu. Cīņa par Tibetas vadītāju troni bija tikpat asiņaina (precīzāk, "indīga"), cik jebkurā kristīgās Eiropas vai islama zemju galmā.
- Apkarots
vai izstumts tiek tikai individuālisms un „egoisms”.
Vai Tibetas budisma izpratne par cilvēka dabu ir pilnīga? Ne tuvu! Pēdējo labi ilustrē mūsdienās tik ļoti pazīstamā četrpadsmitā Dalailamas
vārdi, atreferēti psihiatra Hauarda K.Katlera grāmatā “Laimes māksla”:
“Uz mūsu sarunas beigām Dalailama jautāja: “Vai
jūs zinat, ka šonedēļ esmu ticies ar šiem zinātniekiem?”
“Jā...”
“Šonedēļ parādījās temats, kas mani ļoti
pārsteidza. Šī “sevis nīšanas” koncepcija. Vai jums tā ir pazīstama?”
“Protams. No tās cieš lielākā daļa manu
pacientu.”
“Kad šie ļaudis runāja, es sākumā nebiju drošs, ka
pareizi saprotu šo koncepciju,” viņš iesmējās. “Es nodomāju: “Mēs taču sevi
mīlam! Kā lai cilvēki varētu sevi ienīst?” Kaut arī uzskatīju, ka man ir zināma
izpratne par prāta darbību, doma par sevis nīšanu man bija pilnīgi jauna. Gluži
neticami tas man šķita tāpēc, ka budisti taču iegulda lielus pūliņus, lai
pārvarētu egocentrisku attieksmi, savtīgās domas un motīvus. No šī viedokļa man
šķiet, ka mēs sevi pārmerīgi mīlam un turam dārgus. Tāpēc doma par to, ka,
iespējams, kāds sevi netur dārgu un pat ienīst, bija pilnīgi neticama. Vai jūs
kā psihiatrs varētu man izskaidrot šo koncepciju un tās cēloņus?”
Kamēr Rietumu psihiatrija to tik vien dara, kā cīnās ar pašnāvības domām,
depresiju, sevis ienīšanu, austrumu budisms cītīgi apkaro “egocentriskās
vēlmes” un pārlieku “sevis mīlēšanu”. Tātad Tibetas budisms nav nonācis pie secinājuma, ka ne visi cilvēki sevi dabiski mīl. Tikmēr Rietumu psihoterapija cītīgi proklamē, ka sevis mīlēšana ir galvenais gan sava paša emocionālajā veselībā, gan arī spējā veselīgi mīlēt savu partneri un visus ģimenes locekļus. Kuram taisnība? Varbūt abiem, varbūt nevienam.
Vai Tibetas budisma joga ir tik veselīga? Uz to atbilde nav tik viennozīmīga. Tibetas mūki nav pazīstamie ilgdzīvotāji, kā, piemēram, Hokkaido salas iedzīvotāji Japānā. Tātad ir vēl kādi apstākļi, kas veido fizisko veselību. Tā var būt veselīga pārtika un dozētas fiziskās (sporta) aktivitātes. Šķiet, ka Tibetas budisma joga nav pietiekoša vai ir pat kaitīga attiecībā uz šiem faktoriem. Budismā fiziskais ķermenis tiek uztverts ar nicinājumu. Mirušo ķermeņi tiek izbaroti putniem, jo tiek uzskatīts, ka dvēsele ir nemirstīga un noteikti pārdzims citā ķermenī. Pieķerties sava ķermeņa kultam nav pieņemts.
Vai joga var būt kaitīga? Kā? Daudzi Tibetas budistu pašupurēšanās akti bija bezjēdzīgi. Viduslaikos, kad Tibetas iedzīvotāji saskārās ar sarežģītiem dabas apstākļiem un bada draudiem, atradās budisti, kas izvirzīja sev par mērķi mumificēt sevi vēl dzīvam esot. Tika izmantota ārkārtīgi nabadzīga pārtika ar antimikrobām un mumificējošām vielām (ietilpa sveķi) un tad Džogčen meditācijas pavadīti sēdēja ilgu laiku nekustīgās pozās, lēnām nožņaudzot sevi ar šalli, kura tika aptīta ap ceļiem un kaklu. Ar to viņi cerēja palīdzēt savam ciematam. Piemēram skat filmas fragmentu par Tibetas mūmijām :.
Kultūras revolūcijas laikā Ķīnas varas iestādes sadedzināja ap piecdesmit šādu mūmiju. Pilnu šo filmu demonstrēja kanāls Viasat History. Pasaulē izplatījās mīts, ka šī mūmija joprojām ir dzīva, kā tas redzams kādā krievu uzņemtajā sensāciju filmā:
Sevis upurēšana sava etnosa vārdā turpinās cīnoties ar Ķīnas okupāciju. Viena no reakcijām - pašsadedzināšanās. Līdzīgi kā islama pašnāvnieki, acīmredzot arī budisti domā, ka pārdzims nākamajā dzīvē augstākā kvalitātē. (Līdzīga budisma tradīcija bija sastopama arī viduslaiku Ķīnā un Japānā). Cik tas lietderīgi Tibetas etnosam - cits jautājums. Vai palīdzēs atbrīvoties no Ķīnas okupācijas? Nākotne rādīs.
Šeit netiek kritizētas tibetiešu brīvības cīņas, bet analizēta reliģijas ietekme uz etnisko apziņu. Sajūtas, ka tauta ir „svēta”, tās zeme ir „svēta”, un reliģija ir „svēta” ir smadzeņu matrices virtuāli veidojumi. Jēdzieni „svēts”, „sakrāls”, „numinozs” pēc savas izcelsmes ir virtuāli-afektīvi. Tos cilvēks neiemācījās no nekā, bet atklāja sevī. Nemirstības ilūzija kalpo kā papildus faktors savas grupas aizstāvībai un ir dzenošs spēks, kaut arī briti netaisījās tibetiešus iznīcināt. Tiem varēja arī nepretoties, ievērojot “miermīlību, altruismu un atteikšanos no vēlmēm”. Arī vēl 1987.gadā Tibetā notika nemieri, kuros nozīmīgu lomu spēlēja tieši budisma garīdzniecības pārstāvji.
Šeit netiek kritizētas tibetiešu brīvības cīņas, bet analizēta reliģijas ietekme uz etnisko apziņu. Sajūtas, ka tauta ir „svēta”, tās zeme ir „svēta”, un reliģija ir „svēta” ir smadzeņu matrices virtuāli veidojumi. Jēdzieni „svēts”, „sakrāls”, „numinozs” pēc savas izcelsmes ir virtuāli-afektīvi. Tos cilvēks neiemācījās no nekā, bet atklāja sevī. Nemirstības ilūzija kalpo kā papildus faktors savas grupas aizstāvībai un ir dzenošs spēks, kaut arī briti netaisījās tibetiešus iznīcināt. Tiem varēja arī nepretoties, ievērojot “miermīlību, altruismu un atteikšanos no vēlmēm”. Arī vēl 1987.gadā Tibetā notika nemieri, kuros nozīmīgu lomu spēlēja tieši budisma garīdzniecības pārstāvji.
Zinātne ir atradusi, ka cilvēka atmiņas smadzenēs iekodējas izmantojot nervu šūnas un ķīmiskas vielas - proteīnus un šai procesā lielākā nozīme ir sinansēm - saitēm starp dažādām nervu šūnām. Nomirstot smadzenēm mirst arī atmiņas. Tādējādi tās nekādi nevar nonākt citā ķermenī un reinkarnācijas teorija neapstiprinās. Diez vai Tibetas laicīgā un garīgā līdera izvēles tradīcija mazā bērnā atrast reinkarnējušos mirušo politisko līderi vienmēr ir kalpojusi Tibetai tai optimālākajā veidā. Skat. dok.filmu "Izredzētais" (krievu val.). Filmā attēlots, kā Tibetas budisma pārstāvji izvēlas kādu parastu bērnu kā miruša augstustāvoša Tibetas budisma lamas inkarnāciju.
Neskatoties uz visu savu pievilcību un mistisko fascināciju (man arī patīk skatīties un klausīties šīs filmas par Tibetu), Tibetas budismam piemīt pietiekoši daudz nevajadzīgu, māņticības pilnu un pat kaitīgu pieņēmumu un prakšu. Neizskatās, ka budisma praktizētājs būtu spējīgs iziet ārpus prāta matrices (meditētāji šeit lieto jēdzienu 'transcendēt'). Visdrīzāk Tibetas budistu prakses ir pozitīvu ilūziju un sajūtu veicinātājas, cilvēkam reāli paliekot netranscendētā stāvoklī, bet iluzori uzskatot, ka ir izdevies iziet "ārpus savas apziņas".
Neskatoties uz visu savu pievilcību un mistisko fascināciju (man arī patīk skatīties un klausīties šīs filmas par Tibetu), Tibetas budismam piemīt pietiekoši daudz nevajadzīgu, māņticības pilnu un pat kaitīgu pieņēmumu un prakšu. Neizskatās, ka budisma praktizētājs būtu spējīgs iziet ārpus prāta matrices (meditētāji šeit lieto jēdzienu 'transcendēt'). Visdrīzāk Tibetas budistu prakses ir pozitīvu ilūziju un sajūtu veicinātājas, cilvēkam reāli paliekot netranscendētā stāvoklī, bet iluzori uzskatot, ka ir izdevies iziet "ārpus savas apziņas".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru