Trešais Reihs, Ā.Hitlers - pseidodarvinistiskie sapņi

Vēsturiskā Č.Darvina teorija.

Čārlzs Darvins , kurš, starp citu, bija reliģiozs cilvēks ar teoloģisku izglītību, no 1831-1836 g. veica ceļojumu ar kuģi ‘Beagle’, pēc kā izdod 3 grāmatas: “The Origins of Species” (1859); “The Descent of Man & Selection in Relation to Sex” (1871); “The Expression of Emotion in Man & Animals” (1873). Savos darbos Darvins izvirza dabiskās atlases teoriju. Darvina idejas mūsdienu priekšstats: ja organisms reproducējas, tā dizaina replikas pāriet pēcnācējos. Bet vecāku replikāciju mašīnas nav bez kļūdām un jaunajā paaudzē ir pazīmju [t1] modifikācijas. Defektīvās jeb neveiksmīgās pazīmes izzūd dēļ negatīvās atgriezeniskās saites no apkārtējās vides, bet veiksmīgās ir ar lielāku varbūtību tikt nostiprinātas tālākajā pārmantošanas procesā. Spontānais atgriezeniskās saites efekts – dabiskā atlase, liek pakāpeniski un neatlaidīgi izveidoties morfoloģijai un funkcionālajai organizācijai bez inteliģenta dizainera vai pārdabisku spēku iejaukšanās. Mūsdienu ģenētikas teorijas apstiprina Darvina tēzi, kur dabiskās atlases procesā gēnu skaits izmainās tā, ka adaptīvie gēni sāk gūt pārsvaru. Tādējādi Darvina teorija joprojām skaitās zinātniski apstiprināta (lai kā daudzi sapņu pārdevēji ir centušies apgalvot, ka Darvina teorija ir apgāzta) un tā nav pieskaitāma sapņu pārdevēju produkcijām.

Darvins izstrādāja teoriju, kur noteikta uzvedība (instinkti) var tikt izveidoti dabiskās izlases procesā, tāpat kā dzīvnieku morfoloģiskās īpašības. Pēc Darvina, uzvedība (vai, vismaz, instinkti) ir tikpat kritiski nozīmīgi izdzīvošanai un reprodukcijai kā morfoloģiskas īpašības. Dabiskā atlase izveido instinktu variācijas un izmaiņas sugai, piemēram, teritoriālā un migrācijas uzvedība, ligzdas būve. Tas notiek ne citādi kā lēnas un pakāpeniskas vāju, bet derīgu pazīmju uzkrāšanās rezultātā. Iedzimušās nederīgās pazīmes izzūd.

Instinkti tiek pārmantoti pa ģimenes līniju, kā uzvedības atšķirības dažādi audzētiem suņiem, jo Darvins pieturējās pie iedzimtības sajaukšanās teorijas (‘blending theory’), nevis detaļu (‘particulate theory’) iedzimšanas teorijai kā Mendelim. Mūsdienu gēnu teorijas apstiprina Mendeļa tēzi, kur darbojas dominantie un recesīvie gēni, nevis Darvina domātā pazīmju saplūšanu.

Savā grāmatā “Descent ot Man” Darvins meklē pierādījumus cilvēkam līdzīgu mentālo spēju pazīmes dzīvniekos. Izsaka hipotēzi par mentālo kontinuitāti – dzīvnieka prāts un cilvēka prāts ir punkti vienotā līnijā, bet neatšķiras kvalitatīvi. Tas ievirza salīdzinošās psiholoģijas attīstību. Tiesa gan, Darvins vienu brīdi izsaka šaubas, vai dažādas cilvēku rases pieder pie dažādām sugām (species) vai pasugām (subspecies), beigās paliekot pie domas, ka rases pieder vienai sugai.[1] Te viņš izvirza seksuālās atlases hipotēzi kā dabiskās atlases īpašu formu. Ir divas atlases: atlase izdzīvošanai un atlase reprodukcijai. Reprodukcijas atlase izveidoja tādas neparastas pazīmes kā košu apspalvojumu, lielus ragus, kas ir nederīgas pazīmes izdzīvošanas cīņā pret citu sugu plēsējiem. Šī seksuālā atlase darbojas savas sugas locekļu starpā:

1) kā konkurence starp tēviņiem (ragi);

2) mātītes izvēles rezultātā (ārējais izskats, košs apspalvojums).

Cilvēkiem vīriešu cīņā par sievietes izvēli iedzimtība noteica lielākus fiziskos izmērus, fizisko izskatu un spēku, kareivīgumu un inteliģenci, tai skaitā sociālo inteliģenci. Savukārt sieviešu skaistumu – ķermeni bez apspalvojuma, maigu ādu, deguna formu, gurnu apmērus noteica vīriešu izvēle.

Darvins izvirzīja arī domu par iedzimtām morālām nostādnēm, kas palikušas kā sociālie instinkti. Kā sociālie instinkti izveidojās vecāku aprūpe, grupas sadarbība un kolektīva aizsardzība. Cilvēka morālās īpašības ieņēma lielu apjomu šajā darbā, kuras Darvins aprakstīja kā patriotisma garu, uzticību, pakļāvību, drosmi un simpātijas vienam pret otru, kas liek sevi ziedot kopējam labumam.[2] Tā attīstībā redzēja 2 avotus:

1)      smadzenēm attīstoties cilvēki no pieredzes iemācījās iemācīties no pieredzes, ka, palīdzot grupas loceklim, parasti var saņemt atbildes palīdzību;

2)      noteiktas sociālās uzvedības uzslava un nicinājums baro mūsu dzīvniecisko vajadzību pēc citu apbrīnas un liek izvairīties no kauna un nožēlas emocijām.

Taču daudzi citi sāka pievienot Darvina teorijai savas radošās fantāzijas, tai skaitā arī tumšās, destruktīvās fantāzijas.

H.Spensera Sociāldarvinisms.

Viens no lielākajiem Darvina teorijas aizstāvjiem bija Herberts Spensers (1820-1903), kas izveidoja Sociāldarvinisma teoriju. Pēc tās baudas gūšana un izvaire no sāpēm virza visu cilvēka uzvedību. Moralitāte arī sniedz zināmu baudu. Tātad baudu var iegūt apmierinot savu vajadzību impulsus (self-regarding impulses) un citu apmierināšanas impusus (other-regarding impulses). Tas nozīmē, ka gan patīkamas barības ēšana, gan barības došana citiem ir cilvēkam patīkams pārdzīvojums. Cilvēku savstarpējai sadarbībai ir nepieciešams balanss starp egoistiskajiem un altruistiskajiem impulsiem. Tomēr Spensers nepalika pazīstams ar savu savstarpējās sadarbības teoriju, bet ieguva asociācijas ar Vācu nacisma politisko sistēmu. Spensers izcēla atsauksmes uz tādiem bioloģiskajiem faktiem kā cīņa par eksistenci, dabisko atlasi, pielāgotāko izdzīvošana, lai ieteiktu morālo uzvedību. Piemēram, 1874.gadā Spensers ieteica, ka dzīve ir cīņa arī cilvēkiem un lai šo izdzīvošanu veicinātu, ir nepieciešama politika nepalīdzēt vājajiem: “Palīdzēt sliktajam vairoties nozīmē sagādāt nākamajām paaudzēm daudz ienaidnieku.”[3] 
Taču pavisam izteiktu destruktīvo sapņu paveidu Darvina un Spensera teorijas ieguva nacionālsociālistu fantāzijās, kuras apstiprināja viņu kāri uz īpašo lomu vēsturē.

Vācu fašisms jeb nacionālsociālisms.

Kā raksta M.Ašmanis savā politikas terminu vārdnīcā, fašisms ir politiska mācība un kustība, kas radusies 20.gs. sākumā Itālijā. Kapitālistiskās sabiedrības spontanitātes izraisītās pretrunas fašisms tiecas atrisināt vai apslāpēt ar teroristiskām valdīsanas metodēm, pakļaujot visu sabiedrību stingrai militarizētai organizācijai un disciplīnai, apvienojot iedzīvotājus profesionālajās, aroda vai teritoriālajās korporācijās ar augstākstāvošo instanšu priekšā atbildīgu ar plašām pilnvarām pret padotajiem apveltītu vadoni priekšgalā, centralizēti reglamentējot sabiedrības saimniecisko un garīgo dzīvi, izskaužot jebkādu brīvdomību un pilsonisko patstāvību.[4] G.Catlaks un J.Ikstens raksta, ka fašisms noliedz cilvēka racionalitāti, uzskatot, ka indivīda rīcību nosaka spēcīgas emocijas, kas nav pakļautas prāta kontrolei. Fašismam ir centieni radīt jauna tipa cilvēku, kas ir brīvs no netikumiem un vājībām. Jaunā cilvēka veidošana ir pa spēkam tikai izcilām personībām, kurām varētu uzticēt valsts un sabiedrības vadīšanu un šiem līderiem jādod pilnīga vara pār cilvēkiem. Šo nedaudzo personību vidū ir meklējams vadonis, kas spēj pārraudzīt sabiedrības pārveidošanos un definēt attīstības mērķus.[5]

Vācu fašisma ideoloģijas kodolu veidoja nacionālsociālisms, kuru, savukārt, Ašmanis definē kā politisku mācību un kustību, kas radusies pēc pirmā pasaules kara Vācijā un kas kapitālistiskās sabiedrības spontanitātes izraisītās pretrunas tiecās atrisināt, deklarējot vienas (vācu) nacionalitātes pārākumu un no tā izrietošo tās sūtību valdīt pār citām, “nepilnvērtīgajām” nācijām, pakļaujot tās sev vai iznīcinot, kā arī pašas sastāvu attīrot no jaukteņiem.[6]

Nacionālsociālisma okultais pseidozinātnisms kā specifisku sapņu forma.

1905.gadā Georgs Lancs fon Libenfelss izdeva pirmo cilvēka rašu žurnālu “Ostara”, bet nedaudz agrāk 1900.gadā nodibināja “Jaunā tempļa ordeni”. Šajā ordenī varēja iestāties tikai gaišmataini vīrieši ar zilām acīm. Viņi uzņēmās precēties tikai ar gaišmatainām sievietēm zilām acīm. Laika periodā no 1928. līdz 1930.gadam tika izdots pamflets “Teozooloģija, jeb Zinātne par sodomas pērtiķiem un dievišķo elektronu. Ievads senajā un jaunākajā pasaules uzskatā un aristokrātijas un dižciltības attaisnojums.” Par “sodomas pērtiķiem” Lancs nosauc “nepilnvērtīgo rasu” tumšādainos un tumšmatainos pārstāvjus, kurus viņš uzskatīja par dēmonu nekvalitatīvu darbu, atšķirībā no dievu šedevra – gaišmatainajiem un zilacainajiem āriešiem. Ar rases “selekcijas” palīdzību Lancs vēlējās atmodināt dievus, kas “snauž cilvēka miesas zārkos” un, uz varonīgās āriešu rases pamata, apveltīt jauno cilvēku rasi dievišķajiem “elektromagnētiskajiem un radioloģiskajiem” orgāniem, pateicoties kuriem tā paliks “viszinoša, visvarena un gudra” kā senie dievi. Lancu arī uzskata par cilvēku, kas apgādāja ar idejām Hitleru, kā arī to, ka Hitlers varēja iepazīties ar tādām žurnāla “Ostara” publikācijām kā “Rases izskats. Rases fiziognomijas apskats (Nr.28), “Kopējā rases somatoloģija” (Nr.30), “Īpašā rases somatoloģija II” (Nr.31) un kas, savukārt, atspoguļojās arī Hitlera grāmatā “Mana cīņa”.[7]

Vācu nacionālsociālisms kā pseidodarvinisma izpausme.

 

Verners Mazers savā grāmatā par Ādolfu Hitleru raksta, ka līdz 1945.gadam Hitlera pasaules uztverē, līdzās vēsturiskajai pieejai, būtisku lomu spēlēja bioloģisms, īpaši pseidodarvinisms.[8] Darvina proponēto cīņu par izdzīvošanu Hitlers redzēja kā rasu cīņu par dzīves telpu.

1941.gadā Hitlers teica: “Kādam var likties briesmīgi, ka dabā viens apēd otru. Sienāzis nogalina mušu, putns sienāzi, liels putns mazu. Bet pats stiprākais, novecodams, paliek par baktēriju upuri. Un tos galu galā, kaut arī citādā ceļā, saķer tas pats liktenis... tapēc vienīgais, kas mums atliek, ir mācīties dabas likumus, lai tiem nepretotos. Pretējā gadījumā tas nozīmētu nostāties pret debesīm! Ja jau ticēt dieva nostādnēm, tad tas nozīmē tikai vienu: sugas saglabāšanos.”[9] Hitleram valstis, tāpat kā Aleksandram fon Milleram vai Jakobam Burkhardam, - ir bioloģiski organismi, kas pakļaujas dabas likumiem. Tai laikā kad Burkhards pārnesa bioloģiskās likumsakarības uz tautu vēsturi, kurām  tas atvēlēja dzīves ilgumu 1200 gadi, Hitleram valsts vēsture izbeidzas tikai tad, kad tauta pārstāj cīnīties un, tādā veidā, nostājas pret dabas likumiem, kas garantē tās izdzīvošanu.[10] Hitlers te bija nesatricināms: “ja vācu tauta nav gatava cīnīties par pašsaglabāšanos, nu ko, tad tai ir jāpazūd!” Viņam pārapdzīvotība, cīņa un kari ir tie faktori, kam būtu jāgarantē vācu tautas izdzīvošanu. Verners Mazers raksta, ka Hitlers bija iepazinies ar Tomasa Roberta Maltusa darbiem. Maltuss, kas mira 65 gadus pirms Hitlera dzimšanas, aizstāvēja tolaik ātri popularitāti iegūstošu domu, ka zemes iedzīvotāju skaits aug ātrāk nekā zemes ražotspēja.[11] Tai laikā, kad Maltuss rekomendēja kā izeju no šīs dilemmas vēlīnas laulības, iedzīvotāju pieaugšanas ierobežojumus ar atturību un intensīvu lauksaimniecības attīstību, Hitlers meklēja risinājumu tikai nežēlīgā cīņā, plēsonīgā karā uz iznīcināšanu, kuru viņš neglorificēja, bet redzēja tajā tikai līdzekli, nepieciešamību, kas izriet no dabas likumiem.[12]

Arī Gebelss 1924.gadā raksta savā dienasgrāmatā: “Stiprā tiesības – mums no jauna jāsaredz šis dabas likums, un tad aizlido prom visas fantāzijas par pacifismu un mūžīgo mieru... Vai tad mēs nevēlamies atgriezties pie dabas? Pamēģiniet propogandēt pacifismu tīģeriem un lauvām!” “Pēc visām šīm gadsimtu kunkstēšanām par nabadzīgo un apspiesto aizsardzību ir pienācis laiks mums saņemties aizsargāt stipros pret vājajiem. Viens no Vācijas valsts pamatuzdevumiem ir tas, lai uz mūžiem ar visiem iespējamiem līdzekļiem novērst slāvu rases attīstību. Visu dzīvo būtņu dabiskie instinkti saka mums priekšā ne tikai uzvarēt savus ienaidniekus, bet arī iznīcināt tos.”[13]

Kā izturēties pret slimajiem un vājajiem, viens no nacistu iedvesmotājiem bija pazīstams vācu mediķis Alfrēds Plecs. Viņš savā grāmatā “Mūsu rases labās īpašības un vājo aizsardzība” norāda uz bīstamībām, kas “draud mūsu rasei dēļ vājo aizsardzības”, domājot tieši āriešu rasi. Pleca uzskati, kas pēc 1933.gada palika par titulēto profesoru, veicināja eigenētikas ideju izplatību Vācijā. Tām tikai dots nosaukums “rases higiēna”. Tās ļoti atgādina arī Hitlera idejas, ko uzskatāmi parāda šāds viņa citāts: “Cilvēkam, kas propogandē  rases higiēnu, diez vai kas būs pret karu, tā kā tas ir tautu cīņas līdzeklis par izdzīvošanu... Kara laikā būtu lietderīgi savākt kopā neveiksmīgos pārstāvjus un novirzīt tos uz tādām vietām, kur vajadzīga tikai lielgabalu gaļa un nav nepieciešamas īpašas inividālās īpašības.”.[14] Hitlera izpratnē “pareizi” saprasta politika izpaužas kā nežēlīga cīņa par varu, izejot no dabas diktētajiem likumiem cīņā par izdzīvošanu. Tapēc spēka pielietojuma draudi vienmēr slēpās aiz viņa politiskajām pārrunām un principā nekad nebija vērsta uz partneru iegūšanu tradicionālajā nozīmē. Hitlers rakstīja savā grāmatā “Mana cīņa”: “Savienība, kuras mērķis nesatur karošanas nolūkus, nav ne jēgas, ne vērtības. Savienības noslēdz tikai dēļ cīņas.”[15] Pēc ielaušanās Krievijā, kara pasludināšanas Savienotajām valstīm un Japānas iesaistē karā Hitlers izteicās, kādu lēmumu uzskatītu par ideālu, izejot no saviem vēsturiskajiem uzskatiem: “Tas ir stāvoklis..., kurā katrs zin, ka dzīvo un mirst tikai dēļ savas bioloģiskās sugas saglabāšanas.”[16] Lai atbrīvotu dzīves telpu vācu nācijai, vērmahta ekspansijas rezultātā austrumu virzienā vajadzēja iznīcināt ap 30 miljonu ebreju un slāvu. Eksistē uzskats, ka 1939.gadā tika izstrādāta taktika, bet uz 1943.gadu jau nosprausti Vācijas ārpolitikas mērķi kā “nacionālsociālistiskā pasaules uzskata loģisks iznākums”. Tā ir pretinieku un ienaidnieku sistemātiska iznīcināšana un centieni pēc radikāli jaunas kārtības iedibināšana Eiropā pēc rasiski-idoloģiskajiem principiem un kas balstījās uz vulgārā darvinisma plašas izplatības.[17] Rževskaja savā grāmatā “Gebelss” raksta: “Viss, kas likās neiespējami, realizējās nacistiskās Vācijas praksē. Sākums tika ielikts Buhas klīnikās Berlīnes ziemeļaustrumos. Te pazemojošai un ļaunu vēstošai izmeklēšanai tika pakļauti visi rajona iedzīvotāji. Izmeklēšanas rezultātu kartotēkā tika atspoguļots, kādas ir cilvēkam tiesības uz profesiju, karjeru, ģimeni, armijas dienestu un, beigu beigās, uz dzīvi. Rases skalā pašā apakšā bija čigāni, līniju augstāk ebreji, tad krievi un citas slāvu tautas.[18] 1939.gadā Hitlers atdod pavēli “paplašināt noteikta loka ārstu pilnvaras tādā veidā, lai viņi varētu nodrošināt humānu nāvi neizārstējamiem slimniekiem.” Savā cīņā “nepilnvērtīgo”, “vājo sugas īpatņu” iznīcināšanā Vācijas iekšpolitikā tika kastrēti un sterilizēti daudz vīriešu un sieviešu, nogalināti slimie. No 1939.gada septembra līdz 1941.gada vasarai Hadamarā, Brandenburgā, Grafanekā, Harhaimā, Zonnenštainē un Bornburgā tā rezultātā aiziet bojā vairāk nekā 50 tūkstoši slimo, plānprātīgo, ebreju, pusebreju, personu, kam ir ebreju senči, kā arī ārzemnieku, pirmkārt, poļu un krievu.[19] Tas pats attiecas uz fašistiskās vadības kriminālkodeksa 175.pantu, sodošo par homoseksuālismu. Nebija nekā nepatīkamāka karjerai nacionālsociālistu aprindās, kā iegūt rasiski-nepilnvērtīgā statusu vai jauktas laulības atvasi. Pat Gebelsam, kurš bija klibs, nācās taisnoties, slēpjot īstenību, kā uzskata biogrāfi, ka nepilnvērtīgā kāja nav no dzimšanas, bet no nelaimes gadījuma.[20]

Kopumā var teikt, ka lēmumi, kas tika pieņemti rasu ideoloģijas ietekmē, dzīves telpas paplašināšana, kari, “nepilnvērtīgo” indivīdu un ebreju iznīcināšana, “tīro” āriešu selekcija norāda, ka Hitleram bija vācu nācijas pilnīgas bioloģiskas transformācijas plāni.[21] Grāmatā “Mana cīņa” tiek proponēts: “Tāpat kā es atšķiru tautas pēc to rases piederības, tāpat arī atšķiras atsevišķi cilvēki tautas iekšpusē. Un “izredzētās tautas”, vācu, iekšpusē nepieciešams izvest pārbaudi uz augstvērtību un cilts piederību.” “Ir tikai viena svētākā cilvāka tiesība: parūpēties, lai saglabātos asins tīrība.” “Jāizdala tautas iekšienē visvērtīgākos rases elementus un parūpēties par to pavairošanu.” Tika plānota stingra selekcija starp vāciešiem. “Neveselu cilvēku vai esot aizdomām par nepietiekamu fizisko iedzimtību jāpasludina par nederīgu, lai pārotos un tas ir jānodrošina praksē.”[22] Ar gigantiskajiem rasiski-bioloģiskajiem projektiem bija pārņemti arī Himlers un SS grupenfīrers Globočņiks.[23] Savukārt Gebelss 1928.gada 16.oktobrī rakstīja savā dienasgrāmatā, ka “nacionālsociālismam jāpaliek par vācu valstisko reliģiju.”[24] “Partijas uzvara nozīmē valdības maiņu,” – vēl 1934.gada 19.martā izteicās Hitlers,- “Bet pasaules uzskata uzvara – tā ir revolūcija, kas izmaina pašu tautas dabu.”[25] Bija skaidrs pat, ka Hitlers nostādīja savas pasaules uztveres realizāciju augstāk par nācijas likteni. Viņš uzskatīja, ka vācu tautai ir jāizzūd no zemes virsas, ja tā necīnīsies. No tautas, ar kuras vēsturi viņš sevi publiski identificēja, Hitlers pieprasīja ticību tanī, ka viņš vienīgais zina un saistībā ar savu sūtību cenšas panākt to, kas ir labākais tautai un valstij. Līdz pat savas dzīves pēdējām dienām viņam izdevās pārliecināt savus piekritējus, ka darbojas “pareizi”, pat ja daudz kas viņiem likās nesaprotams vai nepareizs.[26] Un līdz pat savas dzīves beigām Hitlers, kā jau solīja 1924.gadā “Mana cīņa”, palika uzticīgs savam pasaules uzskatam un politiskās domāšanas kategorijām, ko noformulēja vēl jaunības gados.[27]

Savos vēsturiskajos priekšstatos Hitlers, tāpat kā viņa bijušais skolotājs Aleksandrs fon Millers attiecībā uz ebrejiem propogandē bioloģisko antisemītismu, kura realizāciju izvirza nežēlīgās izdzīvošanas cīņas rangā.[28] “Demokrātijas uzvara”, pēc Hitlera domām, ir ebreju cīņas līdzeklis, kuru tie izmanto kā nāciju iznīcināšanas līdzekli, novēršot to uzmanību no cīņas par izdzīvošanu.[29]

Grāmatā “Mana cīņa” kā ideju pirmsācējs parādās arī Darvina “māceklis” Ernsts Hekels un viņa sekotājs Vihelms Belše. Hitlers iepazinās ar 1899.gadā iznākušo Belšes grāmatu “No baciļa līdz cilvēkpērtiķim”, kurā autors apraksta cīņu par izdzīvošanu zooloģiskajai sugai cilvēkam pret zemākajām organiskās dzīves formām un ka tikai XIX gadsimtā cilvēks spēja izšķirošā cīņā uzvarēt “mikrobu trešo reihu”. Dabas zinātņu diletanta Belšes nikno polemiku ar atzītajām zinātnes autoritātēm, “profesoru institūta gudriniekiem” Hitlers līdz pat savas dzīves beigām uzskatīja par atbilstošu. Domu par to, ka baciļi apdraud cilvēku, kas tikai dažas desmitgades atpakaļ nezināja savu “pašu briesmīgāko naidnieku”, Hitlers savdabīgi ietvēra savā “pasaules uztverē” un kopš tā laika vairs nerunāja par ebrejiem kā par cilvēkiem. “Ebreju vīrusa atklāšana... palika par vienu no lielākajām revolūcijām, ko izdarīja pasaule,- raksta Hitlers. –Cīņai, kuru mēs vedam, ir tā pati daba, kuru pagājušajā gadsimtā veda Pastērs un Kohs. Cik daudz slimību izsauc ebreju vīruss... Mēs iegūsim no jauna veselību tikai tad, kad aizvāksim ebrejus”.[30] “Ebreji vienmēr ir bijuši parazīti citu tautu organismā... Viņu izplatīšanās veids... tipisks visiem parazītiem. Viņi pastāvīgi meklē jaunu augsni savai rasei... Šīs darbības sekas arī līdzīgas ar parazītiem: tur, kur tie parādās, agri vai vēlu tauta-saimnieks iet bojā.”[31] Līdz ar to Hitlers, aprakstot savus politiskos uzskatus, sāk izmantot šādas metaforas no bioloģijas: “parazīts”, “starptautiskais parazīts”, “bacilis”, “baciļpārnesējs”, “vampīrs”, “cilvēci graujošā sēnīte”, kā arī tādu izteicienu, ka “zeme, tāpat kā miljonus gadu atpakaļ, nesīsies visumā bez cilvēkiem, ja ebreji panāks uzvaru pār šīs pasaules tautām.”[32] Viens no Hitlera pamatojumiem bija, ka “nenopelnītu naudu var paņemt tikai parazīts uz strādājošā ķermeņa. Ja to ņem visa tauta, tad tā var būt tikai “parazītu rase.””[33] Tāpat Hitlers uzskatīja prositūciju kā tīri ebrejisku nodarbi un āriešu rases sagraušanas veidu.[34] “Ebreji labāk par visiem uz zemes iztur nelabvēlīgu klimatu un “līdzīgi parazītiem”, atšķirībā no āriešiem, momentāli iedzīvojas visur – no tropiem līdz Lapzemei”.[35]

Hitleram tiešām piemita pārliecība par iespēju atstāt trešo reihu brīvu no ebrejiem un pārliecība par lielo vēsturisko misiju, kādu viņš veic un pat kādu pieminekli viņam par to uzstādīs. Mazers raksta, ka “var uzskatīt par absolūti pierādītu, ka Hitlers nekad nopietni nepieļāva, ka kļūdās šai sakarā.”[36] Viņš pat domāja, ka viņu virza kādi augstāki spēki, tikai dabaszinātņu ietekmes dēļ viņš nemēģināja nosaukt šos augstākos spēkus par Dievu.[37]

Nacionālsociālisma spriedumu kļūdas - bloga SP viedoklis.

Manuprāt kļūda Hitlera spriedumos par dabisko atlasi vislabāk saredzama viņa darba “Mana cīņa” 11. nodaļā ar virsrakstu: “Tauta un rase”. Lūk ko viņš raksta nodaļas sākumā par dzīvnieku izdzīvošanu: “Pat pavirši vērojot, nav iespējams nepamanīt gandrīz dzelžaino likumu, ka vairošanās un dzimtas un sugas turpināšanas formas ir ļoti ierobežotas, lai gan dzīvības enerģija dabā ir gandrīz neierobežota. Katrs dzīvnieks pārojas tikai ar savu biedru dzimtā un sugā. Zīlīte iet pie zīlītes, žubīte pie žubītes, strazds pie strazda, lauku pele pie lauku peles, mājas pele pie mājas peles, vilks pie vilcenes utt.

To mainīt var tikai kaut kādi ārkārtēji apstākļi, piemēram, vispirms apstākļi, kad tiek liegta brīvība, vai kaut kādi citi apstākļi, kuri traucē pārošanos vienas dzimtas un sugas ietvaros. Šajos gadījumos daba tūlīt pat sāk pretoties un pauž savu protestu, atņemot šiem dzīvniekiem spējas vairoties tālāk vai ierobežojot šo izdzimteņu dzimstību nākamajās paaudzēs. Taču vairumā gadījumu daba šiem izdzimteņiem atņem spēkus pretoties slimībām un ienaidnieka uzbrukumam.”[38]

Tik tālu par dzīvniekiem, kur runa ir par dažādām sugām, Hitlera rakstītais aptuveni atbilst Darvina idejām. Tālāk Hitlers raksta: “Krustojoties divām būtnēm, kuras atrodas dažādā attīstības pakāpē, nenovēršami rodas pēcnācēji, kuru attīstības pakāpe atrodas kaut kur vidū starp abu vecāku attīstības pakāpēm. Tas nozīmē, ka pēcnācēji atradīsies mazliet augstāk nekā vairāk atpalikušais no abiem vecākiem, taču vienlaikus arī zemāk, nekā vairāk attīstītais no abiem vecākiem. No tā savukārt izriet, ka šādiem pēcnācējiem vēlāk nāksies ciest sakāvi cīņā ar savas dzimtas un sugas attīstītākajiem pārstāvjiem. Šāda pārošanās ir pilnīgā pretrunā dabas tieksmei uz pastāvīgu dzīves pilnveidošanu.”[39]

Šo izteicienu es kā dabaszinātņu pārstāvis varētu komentēt šādi, ka te Darvina idejas ir pārprastas. Darvinam nebija idejas par gēniem un viņš patiešām runāja par pazīmju saplūšanu un nezināja, ka ir dominantie un recesīvie gēni, kuru mijiedarbība arī nosaka pazīmes pēcnācējiem. Taču Darvins runāja par to, ka nogalina tikai citas sugas pārstāvji – plēsēji, un tas ir pārtikas ieguvei. Viens otru tīšām nenogalina vienas sugas pārstāvji, bet tikai sacenšas viens ar otru par mātītes uzmanību rituālajās cīņās. Sāncenšiem ir pakļaušanās pozas un kustības, kas darbojas kā agresijas apturētājs uzvarētājam. Tāpat Darvins runāja par sociālajiem instinktiem starp savas sugas īpatņiem gan sociālajiem dzīvniekiem, gan cilvēkiem, kas darbojas kā simpātijas vienam pret otru. Vēlākās evolūcijas dabaszinātnes – sociobioloģija un evolūcijas psiholoģija vēl vairāk izpētīja un pamatoja iedzimto altruismu. Šī vajadzība savstarpēji saprasties un vienoties arī veido tiesību attīstību cilvēku sabiedrībā.

Otrkārt, Hitlers nerunā, par kādām tādām attīstības pazīmēm pēcnācējos iet runa: fiziskajām, intelektuālajām, mākslinieciskās domāšanas, līderiskajām, altruisma izpausmēm, vai kādām citām? Ar ko tad viens cilvēks būs pārāks viens par otru? Protams, ka Hitlers un fašisms kopumā nesaskata tādas pazīmes kā altruisms, empātija, līdzcietība, labsirdība kā vērtīgas pazīmes izdzīvošanas cīņā.

Tas noved pie tā, ka Hitlers visdrīzāk neizprata tādu Darvina ideju, ka savstarpējā konkurence starp vienas sugas īpatņiem par seksuālā partnera uzmanības iegūšanu. Gan tēviņu rituālās cīņas, gan košas ārējās pazīmes, vienalga vai apspalvojuma košums, vai matu un acu krāsa cilvēkiem, attīstījās kā īpašības mātītes uzmanības pievilkšanai. Arī altruisms ir pazīme, kas pievelk pretējā dzimuma uzmanību. Attīstības neveiksme starp savas sugas pārstāvjiem izpaužas tikai kā nespēja atrast seksuālo partneri un tad šādi indivīdi arī neatstāj pēcnācējus. Tādējādi neveiksmīgās pazīmes izzūd pašas.

Turpat tālāk Hitlers raksta: “Pilnveidošanās galvenais nosacījums ir, protams, ne jau augstākstāvošās būtnes pārošanās ar zemākstāvošo būtni, bet tikai pirmās uzvaras pār otro. Stiprākajam ir jāvalda pār vājāko, nevis jāpārojas ar vājāko, tādējādi ziedojot paša spēku. Tikai vājie te var saskatīt ko šausmīgu.”[40]

 Citātā uzskatāmi redzams, kā tiek sajaukts, kas liek konkurēt un kas liek “pāroties” un kas veicina pilnveidošanos.

“Sekas šai visai dabai raksturīgajai tieksmei uz rases tīrību ir ne tikai vienas rases norobežošanās no citas, bet arī zināms vienveidīgums katras rases ietvaros. Lapsa vienmēr būs lapsa, zoss – zoss, tīģeris – tīģeris utt. ; atšķirība te var būt tikai atsevišķu eksemplāru lielāka vai mazāka izturība, lielākā vai mazākā prātā, sapratnē utt. Bet nekad nevar atrast lapsu, kurai būtu humāni nolūki pret zosi, tāpat kā mēs nekad nesastapsim kaķi, kas gribētu draudzēties ar pelēm.”[41]

Atkal redzam, ka runa iet par dažādām sugām un nekur nav teikts, vai lapsai var būt humāni nolūki pret lapsu, kaķim humāni nolūki pret kaķi un pelei humāni nolūki pret peli. Bet evolūcijas teorijas jau no Darvina laikiem zin, ka tāds ja ne humānisms, bet zināms altruisms un saudzīgums pret savas sugas īpatņiem tiešām pastāv.

Tālāk Hitlers raksta acīmredzami, lai attaisnotu vājo iznīcināšanas ideju: “Tēviņu cīņa mātītes dēļ nodrošina tiesības un iespēju vairoties tikai stiprākajiem. ... Ja tas nebūtu tā, tad tas nozīmētu, ka mūsu pasaulē vispār izbeigtos progresīvā attīstība. Tad jau drīzāk iestātos pretējais process. Skaitliskā ziņā vājajam ir vienmēr pārsvars pār stipro. Un, ja vien spēja vairoties abiem būtu vienāda, tad neilgā laikā vājais savairotos tik milzīgos apmēros, ka pilnīgi pārmāktu stipro.”[42]

Pēc pirmā teikuma var noprast, ka Hitlers seksuālajā atlasē redz tikai tēviņu savstarpējo cīņu, bet galīgi izlaiž mātītes izvēli. Lai gan mātītes tiešām izvēlas dominējošo tēviņu, tā ir mātītes aktīva izvēle un tās izvēlas arī pēc citām pazīmēm. Hitlera filozofijā sanāk, ka uzvarētājs vienkārši pats paņem mātīti pēc savas izvēles ar savām uzvarētāja tiesībām. Pēdējais teikums par “vājo” indivīdu savairošanās iespējām ir pavisam nesaprotams no dabiskās atlases viedokļa. Sanāk, ka stiprajam nepieciešama īpaša aizsardzība. Ja tā “vājie” tiešām savairotos, sanāk, tie būtu ar kaut ko pārāki par “stiprajiem”.

 Tālāk Hitlers nobeidz savu domu: “Daba nevēlas, lai vājākās būtnes pārotos ar stiprākām būtnēm. Bet vēl lielākā mērā tai pretīgs ir augstākās un zemākās rases sajaukums. Tāds sajaukums apdraud visu dabas gadu tūkstošu ilgo darbu cilvēka pilnveidošanā.”[43]

Ir zināms no Darvina teorijas: ja daba ko nevēlas, tad tā arī to nepieļauj. Mātīte iepatīkas tikai savas sugas tēviņi un tā labprātīgi neizvēlas nepilnvērtīgus, slimus savas sugas tēviņus. Šādi tēviņi vienkārši neatstāj pēcnācējus. Nekāda īpaša cita ārēja spēka iejaukšanās nav nepieciešama. Kamēr vācu fašistiskā iekārtā ideālo ārieti, gaišiem matiem, zilām acīm nez kapēc sāka selekcionēt vīrieši. Izejot no Darvina seksuālās atlases teorijas,- ja šāds āriešu tips sieviešu acīs izskatītos ievērojami pārāks, sievietes pašas to izvēlētos un atstātu vairāk pēcnācējus. Hitlers neizprata arī to, ka seksuālajā konkurencē un atlasē stiprākais nozīmē arī altruistiskākais, tas ir humānistiskākais indivīds. Respektīvi, ārējais izskats, fiziskā veselība un vadoņa īpašības nav vienīgie partnera izvēles kritēriji. Bet nacistiskie selekcionāri vīrieši uzsāka selekcionēt nezēlīgus vīriešus un paklausīgas sievietes.

Var uzdot jautājumu, cik daudz Hitlers un pārējie nacisti saprata, ka iztulko Darvina teoriju pa savam, lai racionāli attaisnotu teritoriālās ekspansijas mērķus, kas raksturīgi vairāk vai mazāk visām tautām, ne tikai vāciešiem. Tāpat, cik daudz ebreju iznīcināšana vācu fašismam bija Hitleram sakāpušās paranojas rezultāts. Tomēr iepriekš minētie vācu tautas pārbūves plāni norāda, ka Hitlers patiešām ir ticējis, ka saprot evolūciju pareizi. Kā raksta Verners Mazers: “Hitlera emocionālās reakcijas, apskatot karu un teritoriju iegūšanas problēmas, ir plaši pazīstamas. Kur tikai viņš iesāka runāt par “tautu un apdzīvošanas telpu” vai par karu, viņš palika biedējoši ass un atstāja psihopāta iespaidu, kas darbojas instinktīvi un atrodas transā. Asinis ieplūda viņa sejā, ķermenis saspringa, krūtis izliecās, rokas izstiepās uz priekšu, it kā viņš gribētu iesist vai saķert pretinieku. Balsī parādījās draudu notis un pats viņš palika par agresijas iemiesojumu.”[44] Tātad Hitlers runāja ar lielu pārliecību vai arī pūlējās pārliecināt pats sevi savā nekļūdībā, tātad izslēdzot jebkādas šaubas sevī. Kā zināms no pūļu psiholoģijas, šāda pārliecība ir vitāli nepieciešama, lai pārliecinātu citus. Pretējā gadījumā Hitleram nebūtu izdevies panākt šādu ietekmi. Gebelss 1924.gada 20.septembrī apraksta šo mehānismu uz sevis: “Iedzīvošanās – tas ir viss. Man ir jāiedzīvojas šajā idejā” un 22.septembrī: “Vai es esmu uz pareizā ceļa? Es dažreiz šaubos. Vai es atradīšu stingru un nesatricināmu ticību!!!”[45] Neapšaubāmi šādi procesi norisa daudzu, ja ne visu, fašisma iekārtas iedzīvotāju galvās. Bet līdera pārliecība uzvar. Un šīs pārliecības idejās ne pēdējo vietu spēlēja pārprastā Darvina mācība. Ārsti atkāpās no profesionālajiem ideāliem par labu nacionālsociālistiskajai āriešu veselības aizsardzības programmai. Mediķus audzināja jaunajā filosofijā rasu teorijā un to nosauca par “medicīnas jaunajām vērtībām”. Ap 70% ārstu iestājās nacistu partijā. Vācu fašisma iekārtā tautas masām zveidojās plaši aprakstītie un dažādiem vārdiem apzīmētie jēdzieni: “masu orgasms”, “orgiastiskā vienotības sajūta”, “ekstātiskā savienība”. Notika masveida iedzīvošanās “Hitlera un nacionālsociālistu dabiskās atlases teorijās”, bet nomācošā masa nomāca individuālisma šaubas sevī un nevērsās pie citām autoritātēm dabaszinātnieku aprindās.

Hitlera nacionālsociālistiskā valsts ir piemērs sapņu dominēšanai politikā. Bez Darvina teorijas pilnīgas pārveidošanas, kā saka pētnieki, Hitlers, Himlers un citi neskaitāmi sapņu pārdevēji izveidoja visā valstī arī savu specifisku reliģisku kultu - SS reliģiju. Bet par to citā reizē.

Literatūra.

Miķelis Ašmanis “Politikas terminu vārdnīca”. Apgāds Zvaigzne ABC, 1999.

Guntars Catlaks, Jānis Ikstens “Politika un tiesības”. Zvaigzne ABC, 2003.

Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995.

Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004.

Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002.

“Evolutionary Ethics”. The Internet Encyclopedia of Philosophy; http://www.iep.utm.edu/e/evol-eth.htm

Soshichi Uchii “Darvin on the Evolution of Morality”. http://www.bun.kyoto-u.ac.jp/~suchii/D.onM.html Benjamin Wiker “Darwin and the Descent of Morality”. http://www.firstthings.com/ftissues/ft0111/opinion/wiker.html

---

[1] Benjamin Wiker “Darwin and the Descent of Morality”. http://www.firstthings.com/ftissues/ft0111/opinion/wiker.html; pp.4

[2] Soshichi Uchii “Darvin on the Evolution of Morality”. http://www.bun.kyoto-u.ac.jp/~suchii/D.onM.html; pp4

[3]  “Evolutionary Ethics”. The Internet Encyclopedia of Philosophy; http://www.iep.utm.edu/e/evol-eth.htm, 2.lpp.

[4] Miķelis Ašmanis “Politikas terminu vārdnīca”. Apgāds Zvaigzne ABC, 1999, 51.lpp.

[5] Guntars Catlaks, Jānis Ikstens “Politika un tiesības”. Zvaigzne ABC, 2003, 41.lpp.

[6] Miķelis Ašmanis “Politikas terminu vārdnīca”. Apgāds Zvaigzne ABC, 1999, 83.lpp.

[7] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002.; 228-229.lpp.

[8] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 184.lpp.

[9] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 219.lpp.

[10] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 219.lpp.

[11] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 219.lpp.

[12] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 219.lpp.

[13] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 8-9.lpp.

[14] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002;221.lpp.

[15] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 351-352.lpp.

[16] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 254.lpp.

[17] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 354.lpp.

[18] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 84.lpp.

[19] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 365.lpp.

[20] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 82.lpp.

[21] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 364.lpp.

[22] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 83.lpp.

[23] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 366.lpp.

[24] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 80-81.lpp.

[25] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 367.lpp.

[26] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 369.lpp.

[27] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 388.lpp.

[28] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 224.lpp.

[29] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 224.lpp.

[30] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 231-232.lpp.

[31] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002; 232.lpp.

[32] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 231.lpp.

[33] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 236.lpp.

[34] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 242.lpp.

[35] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 176.lpp.

[36] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 244.lpp.

[37] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 246.lpp.

[38] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 199.lpp.

[39] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 199.lpp.

[40] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 199.lpp.

[41] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 200.lpp.

[42] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 200.lpp.

[43] Ādolfs Hitlers “Mana cīņa”. Autorizēts izklāsts latviešu valodā, 1995, 200.lpp.

[44] Вернер Мазер “Адольф Гитлер”. Попурри; Минск, 2002, 220.lpp.

[45] Е.М.Ржевская “Геббельс”. АСТ-ПРЕСС, Москва, 2004, 34.lpp.

---

 [t1]