Vēsturiskā Č.Darvina teorija.
Čārlzs Darvins , kurš, starp citu, bija reliģiozs cilvēks ar teoloģisku izglītību, no 1831-1836 g. veica ceļojumu ar kuģi ‘Beagle’, pēc kā izdod 3 grāmatas: “The Origins of Species” (1859); “The Descent of Man & Selection in Relation to Sex” (1871); “The Expression of Emotion in Man & Animals” (1873). Savos darbos Darvins izvirza dabiskās atlases teoriju. Darvina idejas mūsdienu priekšstats: ja organisms reproducējas, tā dizaina replikas pāriet pēcnācējos. Bet vecāku replikāciju mašīnas nav bez kļūdām un jaunajā paaudzē ir pazīmju [t1]modifikācijas. Defektīvās jeb neveiksmīgās pazīmes izzūd dēļ negatīvās atgriezeniskās saites no apkārtējās vides, bet veiksmīgās ir ar lielāku varbūtību tikt nostiprinātas tālākajā pārmantošanas procesā. Spontānais atgriezeniskās saites efekts – dabiskā atlase, liek pakāpeniski un neatlaidīgi izveidoties morfoloģijai un funkcionālajai organizācijai bez inteliģenta dizainera vai pārdabisku spēku iejaukšanās. Mūsdienu ģenētikas teorijas apstiprina Darvina tēzi, kur dabiskās atlases procesā gēnu skaits izmainās tā, ka adaptīvie gēni sāk gūt pārsvaru. Tādējādi Darvina teorija joprojām skaitās zinātniski apstiprināta (lai kā daudzi sapņu pārdevēji ir centušies apgalvot, ka Darvina teorija ir apgāzta) un tā nav pieskaitāma sapņu pārdevēju produkcijām.
Darvins izstrādāja teoriju, kur noteikta uzvedība (instinkti) var tikt
izveidoti dabiskās izlases procesā, tāpat kā dzīvnieku morfoloģiskās īpašības.
Pēc Darvina, uzvedība (vai, vismaz, instinkti) ir tikpat kritiski nozīmīgi
izdzīvošanai un reprodukcijai kā morfoloģiskas īpašības. Dabiskā atlase izveido
instinktu variācijas un izmaiņas sugai, piemēram, teritoriālā un migrācijas
uzvedība, ligzdas būve. Tas notiek ne citādi kā lēnas un pakāpeniskas vāju, bet
derīgu pazīmju uzkrāšanās rezultātā. Iedzimušās nederīgās pazīmes izzūd.
Instinkti tiek pārmantoti pa ģimenes līniju, kā uzvedības atšķirības dažādi
audzētiem suņiem, jo Darvins pieturējās pie iedzimtības sajaukšanās teorijas
(‘blending theory’), nevis detaļu (‘particulate theory’) iedzimšanas teorijai
kā Mendelim. Mūsdienu gēnu teorijas apstiprina Mendeļa tēzi, kur darbojas
dominantie un recesīvie gēni, nevis Darvina domātā pazīmju saplūšanu.
Savā grāmatā “Descent ot Man” Darvins meklē pierādījumus cilvēkam līdzīgu mentālo
spēju pazīmes dzīvniekos. Izsaka hipotēzi par mentālo kontinuitāti – dzīvnieka
prāts un cilvēka prāts ir punkti vienotā līnijā, bet neatšķiras kvalitatīvi.
Tas ievirza salīdzinošās psiholoģijas attīstību. Tiesa gan, Darvins vienu brīdi
izsaka šaubas, vai dažādas cilvēku rases pieder pie dažādām sugām (species) vai
pasugām (subspecies), beigās paliekot pie domas, ka rases pieder vienai sugai.[1] Te
viņš izvirza seksuālās atlases hipotēzi kā dabiskās atlases īpašu formu. Ir
divas atlases: atlase izdzīvošanai un atlase reprodukcijai. Reprodukcijas
atlase izveidoja tādas neparastas pazīmes kā košu apspalvojumu, lielus ragus,
kas ir nederīgas pazīmes izdzīvošanas cīņā pret citu sugu plēsējiem. Šī
seksuālā atlase darbojas savas sugas locekļu starpā:
1) kā konkurence starp tēviņiem (ragi);
2) mātītes izvēles rezultātā (ārējais izskats, košs apspalvojums).
Cilvēkiem vīriešu cīņā par
sievietes izvēli iedzimtība noteica lielākus fiziskos izmērus, fizisko izskatu
un spēku, kareivīgumu un inteliģenci, tai skaitā sociālo inteliģenci. Savukārt
sieviešu skaistumu – ķermeni bez apspalvojuma, maigu ādu, deguna formu, gurnu
apmērus noteica vīriešu izvēle.
Darvins
izvirzīja arī domu par iedzimtām morālām nostādnēm, kas palikušas kā sociālie
instinkti. Kā sociālie instinkti izveidojās vecāku aprūpe, grupas sadarbība un
kolektīva aizsardzība. Cilvēka morālās īpašības ieņēma lielu apjomu šajā darbā,
kuras Darvins aprakstīja kā patriotisma garu, uzticību, pakļāvību, drosmi un
simpātijas vienam pret otru, kas liek sevi ziedot kopējam labumam.[2]
Tā attīstībā redzēja 2 avotus:
1) smadzenēm attīstoties cilvēki no pieredzes
iemācījās iemācīties no pieredzes, ka, palīdzot grupas loceklim, parasti var
saņemt atbildes palīdzību;
2) noteiktas sociālās uzvedības uzslava un nicinājums
baro mūsu dzīvniecisko vajadzību pēc citu apbrīnas un liek izvairīties no kauna
un nožēlas emocijām.
Taču daudzi citi sāka pievienot Darvina teorijai savas radošās fantāzijas, tai skaitā arī tumšās, destruktīvās fantāzijas.
H.Spensera Sociāldarvinisms.
Viens no lielākajiem Darvina teorijas aizstāvjiem bija Herberts Spensers
(1820-1903), kas izveidoja Sociāldarvinisma teoriju. Pēc tās baudas gūšana un
izvaire no sāpēm virza visu cilvēka uzvedību. Moralitāte arī sniedz zināmu
baudu. Tātad baudu var iegūt apmierinot savu vajadzību impulsus (self-regarding
impulses) un citu apmierināšanas impusus (other-regarding impulses). Tas
nozīmē, ka gan patīkamas barības ēšana, gan barības došana citiem ir cilvēkam
patīkams pārdzīvojums. Cilvēku savstarpējai sadarbībai ir nepieciešams balanss
starp egoistiskajiem un altruistiskajiem impulsiem. Tomēr Spensers nepalika
pazīstams ar savu savstarpējās sadarbības teoriju, bet ieguva asociācijas ar
Vācu nacisma politisko sistēmu. Spensers izcēla atsauksmes uz tādiem
bioloģiskajiem faktiem kā cīņa par eksistenci, dabisko atlasi, pielāgotāko
izdzīvošana, lai ieteiktu morālo uzvedību. Piemēram, 1874.gadā Spensers
ieteica, ka dzīve ir cīņa arī cilvēkiem un lai šo izdzīvošanu veicinātu, ir
nepieciešama politika nepalīdzēt vājajiem: “Palīdzēt sliktajam vairoties nozīmē
sagādāt nākamajām paaudzēm daudz ienaidnieku.”[3] Taču pavisam izteiktu destruktīvo sapņu paveidu Darvina un Spensera teorijas ieguva nacionālsociālistu fantāzijās, kuras apstiprināja viņu kāri uz īpašo lomu vēsturē.
Vācu fašisms jeb nacionālsociālisms.