Filozofi-sapņu pārdevēji: Renē Dekarta smadzeņu-prāta darbības duālisms

Renē Dekarts (1596-1650) tiek uzskatīts par modernās filozofijas pamatlicēju. Dažas viņa atziņas nonāca arī fizikas zinātnes pamatos. Bioloģijā Dekarts viens no pirmajiem propogandēja Hārveja atklāto asinsrites loku, kā arī pats veica daudz pētījumu cilvēka un dzīvnieku anatomijā, izvirzīja ideju par refleksiem. 

Tomēr Dekartu mocīja šaubas par pastāvošo zinātnes metožu lietderību. Lai gan dzīvnieku psihi Dekarts pielīdzināja mehānisku automātu darbībai, cilvēka apziņu viņš neuzskatīja par iespējamu izskaidrot tikai ar mehānistiskām likumsakarībām. Atrisinājumu viņš saskatīja trīs sapņos, kurus Dekarts tad uzskatīja par savas zinātniskās metodes izejas punktu. Viņš uzskatīja, ka apziņa (dvēsele, gars) eksistē atšķirīgā, nefizikālā līmenī. Ir divas savstarpēji atšķirīgas, bet mijiedarbojošas sfēras – mentālā un materiālā. Dekarts rakstīja: „Šī patiesība: es domāju, tātad es esmu bija tik stingra un tik pārliecinoša, ka visas, pat visdīvainākās skeptiķu kombinācijas nebija spējīgas to satricināt, es secināju, ka es to varu bez sirdsapziņas pārmetumiem pieņemt par manis meklētās filosofijas pirmo principu. Pēc tam, uzmanīgi pārbaudot to, ka es esmu, konstatēju, ka varu iztēloties, ka man nav ķermeņa un ka pasaule nemaz nepastāv un nav arī nevienas vietas, kur es atrastos; bet, ka es tomēr nespēju iztēloties, ka manis nemaz nav. ... No visa iepriekš teiktā izpratu, ka es esmu tāda substance, kuras visa būtība jeb daba ir vienīgi domāšana un kurai, lai būtu, nemaz nav vajadzīgs vietas un tā nav atkarīga ne no vienas materiālas lietas. Šis es, citiem vārdiem sakot, dvēsele, kurai pateicoties es esmu tas, kas es esmu, ir pilnīgi atšķirīga no ķermeņa un ka šo dvēseli ir vieglāk iepazīt nekā ķermeni, un, kaut arī ķermeņa nemaz nebūtu, dvēsele būtu tas viss, kas tā ir”.

Dekarta skatījumā materiālā pasaule nesatur nekā cita kā tikai matēriju kustībā un visas darbības ir daļiņu kontakta rezultāts. Visi fizikālie efekti ir vienu matērijas daļiņu sadursmēs ar citām. Krāsas, skaņas, smaržas utt., nav realitātē objekti paši par sevi, bet iespaidi, ko materiālās daļiņas atstāj saduroties ar mūsu sajūtu orgāniem. Matērijai nemaz nevar būt domāšanas un domāšanai nevar būt materiāla substrāta. Mūsu uzskatu dažādība rodas ne tādēļ, ka vieni cilvēki būtu saprātīgāki par otriem, bet vienīgi no tā, ka mēs vadām savas domas pa dažādiem ceļiem un nepētām vienas un tās pašas lietas. „Kas attiecas uz mani,” – Dekarts rakstīja,- „tad es nekad neesmu uzskatījis, ka manas gara spējas [mon esprit] būtu pārākas par caurmēra līmeni, bieži pat esmu vēlējies, lai mana doma būtu tikpat žigla vai mana iztēle tikpat precīza un noteikta, vai atmiņa tikpat ietilpīga vai tikpat operatīva, kā dažiem citiem”. Lai gan citur pats apgāž savu apgalvojumu: „Es augsti vērtēju daiļrunību un biju iemīlējis dzeju, taču uzskatīju, ka tās, gan viena, gan arī otra, vairāk ir gara dāvana nekā izglītības augļi”.

Kas ir realitāte? Kā domāja Dekarts, realitāte nav tikai matērija kustībā. Lai kompensētu materiālās pasaules likumu vienkāršību, Dekarts postulēja no matērijas atšķirīgu prāta pasauli. Šī cita pasaule bija domas, emocijas, bauda un sāpes. Šiem apziņas elementiem nav telpiskās matērijas raksturlielumu – formas, izmēru, un kustības. Vienīgais, kas kopīgs ar materiālajiem notikumiem, ir eksistence laikā.

Tāpēc Dekarts uzskatīja, ka prāts un matērija, neskatoties uz to radikālo atšķirību, var mijiedarboties. Materiālie cēloņi var producēt mentālus efektus. Piemēram, pieskaroties materiālai karstai plītiņai apziņa sajūt sāpes. Un mentālie cēloņi var radīt materiālus efektus – roka tiek atrauta (acīmredzot tiek pieņemts momentāns lēmums, acīmredzot tīrs apziņas lēmums, kā par to domāja Dekarts).

Dekarts pārdomā mehānismu (zombiju) darbību bez apziņas līdzdalības. Šādi cilvēku darināti mehānismi jeb automāti „nekad nevarētu izmantot valodu, ne arī savienot citas zīmes, kā to darām mēs, lai citiem darītu zināmas mūsu domas. Jo var gan iedomāties, ka izveidots tāds mehānisms, kas izrunā vārdus, un pat, ka tas dažus no šiem vārdiem izrunā sakarā ar kādām fiziskām darbībām, kas izraisītu zināmas izmaiņas tā orgānos: piemēram, ja tam pieskartos vienā vietā, tas vaicātu, ko viņam vēlas teikt; ja citā, tad tas kliegtu, ka viņam dara sāpes, vai arī teiktu kaut ko citu līdzīgā kārtā, taču nevar iedomāties mehānismu, kas šos vārdus dažādi izkārtotu, lai ar jēgu atbildētu uz visu, kas būtu sacīts tā klātbūtnē, kā to spēj pat vismuļķīgākie cilvēki. Un otrais no šiem līdzekļiem ir tāds, ka, lai gan daudzus uzdevumus šie mehānismi veiktu tikpat labi kā mēs vai pat labāk par jebkuru no mums, tie nenovēršami piedzīvotu neveiksmi citos, un no tā varētu uzzināt, ka to rīcību nevada vis apziņa, bet vienīgi to orgānu izvietojums. Jo, kamēr prāts ir universāls instruments, kas var kalpot jebkurā situācijā, šāda mehānisma orgāniem būtu nepieciešams specifisks izvietojums katram atsevišķam darbam; no tā izriet, ka morāli nav iespējams, ka mehānismam varētu būt pietiekami daudz dažādu orgānu, lai tas visās dzīves nejaušajās situācijās varētu rīkoties tā, kā mūsu prāts liek rīkoties mums. Nav tik aprobežotu un muļķīgu cilvēku, ieskaitot pat garā vājos, ka tie nespētu saistīt kopā dažādus vārdus un no tiem izveidot runu, ar kuras palīdzību viņi dara zināmas savas domas”.

Dekarts uzskatīja ka prāts un matērija mijiedarbojas epifīzes dziedzerī, ietekmējot viena otru.

Par teorijas vājo vietu uzskatīja, ka tā neizskaidro, kā tieši matērija un prāts – ja tik atšķirīgas parādības – var savā starpā mijiedarboties. Filozofi uzdeva jautājumus, kā, piemēram, ja mūsu apziņa atrodas mentālajā sfērā, kā mēs varam būt pārliecināti par materiālās pasaules uztveres precizitāti. Skeptiķi prātoja, ka Dekarta duālisms neļauj izzināt materiālo pasauli.

Sapņu kritiķu viedoklis:

Dekarta duālisms atstāja pamatīgu ietekmi uz filozofijas domu. Vēl mūsdienās viņš pieder pie ļoti bieži minētiem un citētiem autoriem. Tomēr, izejot no kritiskās domāšanas pozīcijas un zinātniskajiem atklājumiem, var teikt, ka Dekarts savu duālisma teoriju izdomāja tikai un vienīgi rodošās domāšanas rezultātā, nevis cenšoties savu teoriju pierādīt. Priekšstatu par apziņas jeb dvēseles nemirstību viņš guva seniem laikiem parņemta nemirstības sapņa, bet ideja, ka dvēsele un materiālās smadzenes spēj mijiedarboties epifīzes dziedzerī, ir viņa pilnīgi no pirksta izzīsta (lasi, nosapņota - dienā vai naktī) teorija. To neapstiprina ne zinātniski neirozinātņu eksperimenti, ne filozofisska loģika. Pat loģiski izprātājot tika atrasts, ka matēriju var ietekmēt tikai matērija. Nekas nemateriāls nespēj iekustināt materiālus procesus.

Zombija ideja ir apšaubāma. Var izvirzīt tikpat loģisku pieņēmumu, ka cilvēka pilnīga - molekula pēc molekulas - kopija nebūtu vis bezapziņas zombijs, bet gan indivīds ar tādu pat apziņu un individualitāti kā oriģinālam. Tātad ir divi pretēji refleksijas ceļā iegūti secinājumi. Kurš pareizāks - varētu atbildēt zinātniskie eksperimenti. Un mūsdienās zinātne domā, ka apziņa ir pilnīgi smadzeņu bioķīmisko procesu rezultāts. Ja iestājas smadzeņu darbības traucējumi, iestājas ar dažādi apziņas traucējumi vai apziņas aptumšošanās un pazušana. Apziņa cilvēkam pazūd arī pavisam normāla fizioloģiska procesa - miega - rezultātā (bezsapņu fāzē). Var pat izvirzīt apziņas-dvēseles relativitātes likumu - apziņa izzūd ne tikai pēc smadzeņu nāves, bet arī katru reizi miega rezultātā. Tikai pateicoties atmiņām, kuras atjaunojas indivīdam pamostoties, cilvēkam rodas savas personības nepārtrauktības sajūta. Bet īstenībā mūsu nepārtrauktības sajūtā - dvēselē-apziņā - ir caurumi, kurus mēs - cilvēki - ignorējam.  Arī nervu šūnu - neironu - darbībā ir noteikta elektriskās izlādes frekvence. Neironu ražotajā elektrībā ir pārtraukumi, kurus mūsu apziņa nejūt, tāpat kā mēs nemanām, ka video filma sastāv no pārtrauktiem kadriem. Tātad mūsu apziņa-dvēsele ir "caurumaina" - brīžiem tā pastāv, brīžiem izzūd. Tātad tās eksistence ir relatīva un laicīga.

Nepārliecinošs Dekarta arguments, ka garā vājie, atšķirībā no automātiem, spēj sakārtot vārdus pareizā secībā un pareizi reaģēt. Cik zināms, cilvēki ar dziļas pakāpes iedzimtu plānprātību nespēj izmantot vārdus un sakārtot teikumus.

Cilvēkiem ar asinrites traucējumiem valodas centros, kuri ir pie apziņas, bet nespēj runāt. Un vispār cilvēki ļoti stipri atšķiras ar valodas izmantošanas spējām.

Šie dati liek secināt, ka cilvēka domas, atmiņas, emocijas un sapņi ir tikai kā filma smadzeņu televizorā.

Papildus YouTube lekcijas krievu val:

Капица С.П и Анохин К.В - Нейроны, разум и сознание

Анохин Константин - Нейрофизиология передачи мыслей 

Анохин Константин - Нейроны и поведение и Мозго-компьютерный интеp