Filosofi-sapņu pārdevēji: Bīskapa Džordža Bērklija ideālisma sapnis

Dosjē: Ideālisms.

Materiālā pasaule parādās kā izzināšanas problēma. Kā mēs varam atbrīvoties no problēmas? Vai mēs varam ticēt, ka tāda „matērija” ir? Ja nu tās vispār nav? Kas, ja mēs dzīvojam sapnī, kur viss ir tikai apziņas ilūzija? Iespējams, ka eksistē tikai subjekta apziņa. Tas nav joks, jo ir cilvēki un filosofijas virzieni, kuri nopietni izskata šādu iespēju.

Džordžs Bērklijs.

 

Bīskaps Džordžs Bērklijs (George Berkeley) (1685-1753) piedāvāja risinājumu, kas saucas radikālais ideālisms jeb subjektīvais ideālisms. Bērklijs studēja gan teoloģiju (jau 15 gadu vecumā), gan filosofiju (īpaši izziņas teoriju), gan kultūras vēsturi, gan arī dažādas tālaika eksakto zinātņu nozares – matemātiku, fiziku, optiku. Tātad Bērklijs izziņas jautājumos bija empīriķis. Eksaktajās zinātnēs viņš izdeva tādus darbus kā „Aritmētika”, „Dažādi raksti par matemātiku” (1707.g.), „Eseja par jaunu redzes teoriju” (1709.g.). Pēdējā darbā viņš uzstājās pret tā laika optikā dominējošām koncepcijām, it īpaši pret I.Ņūtona un K.Heigensa uzskatiem, un telpisko redzēšanu interpretē no Eiropas filosofijai nepierasta subjektīvā ideālisma viedokļa. 1710.gadā viņš izdod filosofisku sacerējumu „Traktāts par cilvēka izziņas principiem”, kas, pēc filosofa Viļņa Zariņa vārdiem, ir karojoša ideālisma cīņa pret brīvdomību un ateismu un konsekventa reliģijas aizstāvība. 1712.gadā Bērklijs saraksta darbu „Trīs sarunas starp Hilasu un Filonusu”. Šais dialogos Filonuss ir Bērklija filosofijas piekritējs, bet Hilass ir stihisks materiālists un saprātīgi domājošs cilvēks. 1920.gadā iznāk Bērklija darbs „Par kustību”, kurā viņš iebilst pret Ņūtona izveidoto mehānistiski materiālistisko kustības koncepciju. Atšķirībā no Ņūtona, kurš visus procesus pasaulē izprata kā cēloņu un seku bezgalīgu virkni, kura, reiz sākusies, nemitīgi turpinās. Nekāds virzītājs vai ārējs kustinātājs nav vajadzīgs. Ņūtona likumi bija matērijas likumi, lai gan jāatceras, ka arī Ņūtons ticēja Dievam. Bērklijs apgalvoja, ka visuma pirmais un vienīgais kustinātājs ir dievs, bet mehānika var būt zinātne vienīgi par dievišķā pasaules pirmsākuma nospraustajām zīmēm, nevis par īstajiem cēloņiem dabā. 1732.gadā iznāk nu jau teoloģijas doktora Bērklija darbs „Alcifrons jeb Sīkais filozofs”, kurā autors nikni uzbrūk deistu un reliģisko brīvdomātāju mācībām. Viņš uzskata, ka nereliģiozs cilvēks nevar būt krietns un godīgs. Materiālistisko filosofiju bīskaps uzskatīja par galvenajām briesmām reliģijai.

Filosofs Vilnis Zariņš latviešu valodā tulkoto Bērklija darbu priekšvārdā raksta, ka izziņas jautājumos Bērklijs bija empīriķis, sensuālists, bet pasaules uzskata ziņā subjektīvais ideālists. Kā sensuālists filosofs atzina par zināšanu avotu vienīgi sajūtas (nevis, piemēram, iedzimtās zināšanas, par kuru esamību XVII-XVIII gs. bija pārliecināti daudzi Dekarta sekotāji Eiropas kontinentā un daži Platona filosofijas piekritēji Anglijā, īpaši Kembridžā). Savos darbos Bērklijs apkārtējo pasauli definēja kā tīri psiholoģisku, respektīvi, apziņas, fenomenu. Viņš tiecās lietas aprakstīt tikai caur sajūtām, ko tās izraisa un atmest abstraktos jēdzienus, īpaši izskaužot vārdu ‘matērija’. Bērklijs rakstīja: „Kur vien paveras mūsu skats, tam atklājas aizspriedumi un sajūtu orgānu maldīgums, un, gribēdami tos labot ar spriešanas palīdzību, mēs nevilšus nonākam pie dīvainiem paradoksiem”. „Pastāv iespēja, - iespējams nevis tas, ka krāsa vai kustība pastāvētu bez izplatības, bet gan tas, ka prāts var pats izveidot ar abstrahēšanas palīdzību ideju par krāsu atsevišķi no izplatības un ideju par kustību atsevišķi tiklab no krāsas, kā no izplatības. ... Ja nepastāvētu tāda lieta kā runa vai vispārīgas zīmes, tad nebūtu nekādas domas par abstrahēšanu.” Vārdu sakot, Bērklijs raksta, ka kļūdains pieņēmums par matēriju varēja rasties kļūdainai vārdu izmantošanai (kas mazliet sasaucas ar Konfūcija izteicienu senajā Ķīnā, ka visas problēmas sākas ar nepareizu vārdu apzīmējumiem) un ka pilnīgi jāatbrīvojas no vārdu maldinošās ietekmes.

Ja mēs domājam kā Bērklijs, tad varam pieņemt, ka materiālās pasaules nemaz nav, ja ar matēriju saprot nesajūtošu, nedomājošu substanci, piemēram, vielas sīkākās daļiņas atomus, elektronus, u.c. Ir tikai mentālu notikumu pasaule – idejas un dvēsele, kas to uztver. Pasauli vajag saprast kā sajūtu kopumu. Nav fizikālu notikumu „tur ārpusē”, kas mūsu pārdzīvojumus rada. Koki, mājas, priekšmeti ir tikai subjektīvo sajūtu iespaidi.  Vienīgā vieta, kur tie pastāv, ir prātā vai dvēselē. „Būt nozīmē tikt uztvertam” („To be is to be perceived”). Ja neviens to neuztver, tā nav. „Gaismas un krāsas, karstums un aukstums, izplatība un formas – vārdu sakot, lietas, ko mēs redzam un sajūtam, - kas tās ir, ja ne dažādas sajūtas, jēdzieni, idejas vai iespaidi sajušanā?” – tā runāja Bērklijs. „Pietiks, ja jūs ielūkosieties paši savās domās un tādējādi pamēģināsiet, vai varat iedomāties kā iespējamu to, ka skaņa vai forma, vai kustība, vai krāsa eksistē ārpus prāta jeb neuztvertas.”

Daudzi filosofi jau tais laikos uzskatīja, ka tādas īpašības kā „liels” un „mazs”, „ātrs” un „lēns” nevar eksistēt tur, kur nebūtu prāta, jo tās ir pilnīgi atkarīgas no tā un mainās, līdzko mainās sajūtu orgānu uzbūve vai stāvoklis. „Karstums” un „aukstums” ir tikai prātam prātam piemītošas īpašības, jo viens un tas pats ķermenis vienai rokai var likties silts, otrai – auksts. Ir pierādīts, ka saldums patiesībā nav garšīgajā lietā, jo, lietai nemainoties, salds kļūst rūgts drudža vai citādi bojātu aukslēju gadījumā. Diskutējot ar filosofiem, kas atzīst gan subjektīvās, gan objektīvās pasaules eksistenci, Bērklijs raksta: „Daži cilvēki saskata atšķirību starp primārām un sekundārām īpašībām. Ar pirmām viņi domā izplatību, formu, kustību, miera stāvokli, formu, blīvumu jeb necaurlaidību un skaitu, ar otrām viņi apzīmē tādas citas sajūtamas īpašības kā krāsas, skaņas, garšas un tā tālāk. Viņi uzskata, ka idejas, kas mums ir par otrām, nav līdzības kaut kam, kas eksistē ārpus garasfēras vai netiek uztverts, toties idejas par primārajām īpašībām ir veidoli vai attēli lietām, kas eksistē ārpus garsfēras nedomājošā substancē, ko viņi nosauc par matēriju. Tātad ar matēriju mums jāsaprot inerta nesajūtoša substance, kurā izplatība, forma un kustība pastāv faktiski. Bet jau no iepriekšpierādītā ir skaidrs, ka izplatība, kustība un forma ir tikai idejas, kuras eksistē prātā, un idejas nevar līdzināties nekam citam kā tikai citai idejai, un līdz ar to nedz idejas, nedz to pirmparaugi nevar eksistēt neuztverošā substancē”. Vārdu sakot, nepastāv tāda neuztverama un nejūtoša substance. Bīskaps kā piemēru min sapņus un murgus, kuros mums ir idejas un tēli par ķermeņu blīvumu, kustību, miera stāvokli, kaut gan īstenībā nekā tāda nav. Bez tam, pēc Bērklija domām, materiālisti paši atzīst, ka nav par mata tiesu tuvāk ideju rašanās mehānisma izskaidrojumam, tas ir, kādā veidā ķermenis spēj iedarboties uz garu jeb kādā veidā tam ir iespējams likt idejai iespiesties prātā. Tātad, viņš secināja, ideju un apziņas rašanās nav izskaidrojama tikai ar matērijas pieņēmumu.  Īsumā: ja materiālie ķermeņi patiešām eksistētu, tad mums nebūtu iespējams jebkad to uzzināt; un, ja ārējie ķermeņi neeksistētu, mums būtu tāds pats pamats kā tagad uzskatīt, ka tie eksistē.

Atbildot citu apziņas filosofu oponentiem Bērklijs raksta: „Mums jautās: kādam mērķim kalpo šī brīnumainā augu organizācija un dzīvnieku ķermeņu daļu brīnumainais mehānisms: vai augi nevarētu augt un plaucēt ziedlapiņas un dzīvnieki izdarīt savas darbības tikpat labi bez tā, kā ar dažādām iekšējām daļām, kuras tik eleganti izveidotas un savā starpā saistītas un kurās, tā kā tās ir idejas, nav nekā tāda, kas būtu apveltīts ar spēku un darbības spēju, un kurām nav nepieciešamā sakara ar darbībām, kuras viņām piedēvē? Tad mums jāuzskata, ka viss, kas skaists un daiļš cilvēku vai dabas darbos, radīts veltīgi. Saskaņā ar šo doktrīnu, lai gan meistars izgatavojis pulksteņa atsperi un ritenīšus, un katru pulksteņa mehānisma daļu un sakārtojis tos tādā veidā, kādā, kā viņš zina, tie varēs kustēties tā, kā viņš to iecerējis, taču viņam ir jādomā, ka viss šis darbs ir velts un ka tas ir augstākais prāts, kas virza rādītājus un norāda dienas stundu. Ja tas ir tā, tad lai augstākais prāts to arī dara, kādēļ gan viņam būtu jānopūlas izgatavot mehānisma daļas un tās saskaņot? Kāpēc kāda tukša kastīte nevarētu tikpat labi noderēt kā pulkstenis? Un kā tas nākas, ka, ja vien pulksteņa gaitā ir kāda aizķeršanās, tad vienmēr var atrast kādu atbilstošu kļūdu mehānismā, kuru prasmīgai rokai izlabojot viss atkal ir kārtībā?”

„Var iebilst,” – citur raksta Bērklijs, - „ka ir liela atšķirība, piemēram, starp reālu uguni un uguns ideju, starp dedzināšanu sapņos jeb iedomās un dedzināšanu īstenībā: pielieciet tai [ugunij] savu roku un jūs tūlīt pārliecināsieties. Taču neviens neapgalvos, ka reālas sāpes atrodas vai tās var atrasties kādā neuztverošā lietā vai ārpus prāta lielākā mērā nekā šo sāpju ideja. ... Tiek izvirzīts iebildums, ka mēs redzam lietas reāli ārpus mums vai zināmā attālumā no mums, un šādā sakarībā tās neeksistē mūsu prātā; tāpēc tas ir absurds, ja apgalvojam, ka lietas, kuras redzam dažu jūdžu attālumā, ir tikpat tuvu kā mūsu pašu domas. Uz to es atbildu: vēlos pievērst uzmanību tam [faktam], ka bieži vien sapnī mēs uztveram lietas, kas it kā atrodas tālu projām, un tomēr mēs atzīstam, ka šīs lietas eksistē tikai prātā.” Bērklijs uzskatīja, ka redzes idejas ir valoda, ar kuru valdošais gars, no kura mēs esam atkarīgi, paziņo mums, kādas taustes idejas viņš gatavojas mūsos ierakstīt gadījumā, ja mēs izdarām ar savu ķermeni tādu vai citādu kustību. Tai pašā laikā, atzīst bīskaps, ne visas providences idejas un plāni viņam ir skaidri, jo „izdzimteņi, priekšlaicīgas dzemdības, augļi, kuri salnas nokosti jau pumpurā, lieti, kuri nolīst tuksnešos, nelaimes gadījumi cilvēka dzīvē un tamlīdzīgi – katrs no tiem var kalpot kā arguments, ka visu pasaules ēku tieši nedarbina un nepārrauga bezgalīgi gudrs un labs gars”. Tai pašā laikā bīskaps-filosofs paliek pie sava, jo viss noris pēc stingras un saskanīgas sistēmas, kas liecina gan par dieva gudrību, gan par viņa labestību, savukārt arī materiālistu koncepcijās ir daudz neskaidrību un pretrunu.

Ja par matērijas eksistences argumentu izvirzīja tik daudzu pasaules cilvēku vienādu uzskatu un kā tad iespējams, ka tik daudzi maldās, tad Bērklijs kontrargumentēja ar ļoti daudziem plaši izplatītiem maldu piemēriem. Maldos atrodas ne tikai fiziķi, bet arī matemātiķi un ģeometrijas likumu pētnieki. Piemēram, realitātē nav tādas lietas kā collas desmittūkstošā daļa.

Bērklijs mierina, ka ikdienas dzīvē joprojām droši var sacīt, ka saule lec un saule noriet, taču zinātniekiem jābūt skaidrībā, ka saules lekšana un saules norietēšana īstenībā ir ilūzija. Realitāte ir tikai un vienīgi mentālās pasaules notikumi. Filosofējošais bīskaps raksta šādi: „Es neapstrīdu lietu, kuras mēs varam apjaust ar sajušanas vai domāšanas palīdzību, eksistenci. To, ka lietas, ko redzu savām acīm un aptaustu savām rokām, patiešām eksistē, reāli eksistē, to es neapstrīdu ne mazākā mērā. Vienīgais, kā eksistenci mēs noliedzam, ir tas, ko filosofi nosauc par matēriju jeb ķermenisku substanci”. Bērklijs neapšauba arī pats savu eksistenci.

Uztvērumi jeb percepcijas, kā tās sauc Bērklijs, tiešām ir vienīgais ceļš, pa kuru ārpasaules parādības nokļūst līdz mūsu apziņas augstākajam līmenim – domāšanai. Dažas idejas ir idejas, ko mēs uztveram, citas ir idejas, ko mēs atceramies, bet vēl citas idejas mēs izgudrojam, izmantojot idejas, ko kādreiz esam uztvēruši. Fakts, ka mūsdienu zinātne lieto mērinstrumentus, matemātisko aprēķinu metodes un citus līdzekļus, ar kuru palīdzību iespējams izzināt arī tādas parādības, ko cilvēka sajūtas tieši neuztver, te neko nemaina principā, jo arī mērinstrumentu izmantošana un konstruēšana prasa sajūtu līdzdalību.

Ja mēs tā pieņemam, tad nav vairs prāta un matērijas mijiedarbības problēmu. Nav arī „ārējās pasaules” izzināšanas problēmu, par cik tāda koncepcija tiek atmesta. No šādas atmešanas cilvēcei nebūs nekāda ļaunuma. Jēdziens „matērija” vajadzīgs tikai ateistiem, lai apstrīdētu dieva pasaules esamību.

Kas tad pastāv īstenībā, jeb kas ir realitāte? Bērklijs uzskata, ka „bez visas šīs neizmērojamās ideju vai izziņas objektu dažādības pastāv kaut kas, kurš tās apzina vai uztver un veic dažādas darbības ar šīm idejām kā gribēšana, iztēlošanās, atcerēšanās. Šī uztverošā, aktīvā esība ir tā, ko es saucu par prātu, garu, dvēseli jeb sevi pašu. ... Visi būs vienisprātis, ka nedz mūsu domas, nedz jūtas, nedz iztēles veidotās idejas neeksistē ārpus prāta”. Bērklijs uzskatīja, ka viss debesu jums un pasaules ēka, vārdu sakot, tie visi ķermeņi, kas sastāda pasaules vareno celtni, nevar pastāvēt ārpus prāta, to esamība ir tikt uztvertiem vai apzinātiem. Ar sajušanu uztvertās lietas var nosaukt par ārējām attiecībā uz to izcelsmi, jo tās nerodas no apziņas iekšienes. Tās rada gars, kurš ir atšķirīgs no uztvērēja apziņas. Eksistēt ārpus prāta no zīmē eksistence kāda cita prātā. Balstoties uz šiem principiem, mēs vairs nedrīkstam teikt, ka uguns silda un ūdens dzesē, bet mums jāsaka, ka gars silda un tā tālāk. „Ja es tos patiesībā neuztveru jeb tie neeksistē manā vai kāda cita radīta garā prātā, tad tie vai nu neeksistē nemaz, vai eksistē kāda Mūžīga Gara prātā; līdz ar to piedēvēt jebkādai atsevišķai to daļai tādu eksistenci, kas nebūtu atkarīga no gara, ir pilnīgi neizprotami un parāda visu abstrahēšanas bezjēdzību. Lai par to pārliecinātos, lasītājam vajag iedziļināties savās domās un mēģināt tur atdalīt sajūtamu lietu esību no to uztveres. No visa minētā var secināt, ka nav nevienas citas substances kā gars vai tas, kas uztver”, - raksta Bērklijs. Kā raksta filozofs Džejs Stīvensons, pēc Bērklija sacerējumu uzrakstīšanas kāds uzdeva viņam slaveno filozofisko jautājumu: „Ja mežā nokrīt koks un tuvumā nav neviena, kas to dzirdētu, vai krišanas troksnis atskan?” Bērklijs neapmulsa un atbildēja, ka visas lietas pastāv dieva prātā. Dievs uztver visu, kas pastāv. Tāpēc krītošs koks krīt ar troksni, jo ir taču dievs, kas to dzird.

Gars, pēc Bērklija, ir vienkārša, nedalāma, aktīva esība. Tad, kad tā uztver idejas, to nosauc par sapratni. Tad, kad tā rada idejas vai veic kādas darbības ar tām, to sauc par gribu. No teiktā var secināt, ka nav iespējams izveidot kādu ideju par dvēseli jeb garu. Tāpēc, ka idejas, atšķirībā no dvēseles vai gara, ir pasīvas un inertas. Vārdi „griba”, „dvēsele”, „gars” neapzīmē dažādas idejas vai, pēc šī filosofa domām, vispār neapzīmē kādu ideju. Šie jēdzieni apzīmē kaut ko pavisam atšķirīgu no idejām, jo, būdami aktīvi, nevar līdzināties kādai idejai un neviena ideja nevar to reprezentēt. Tas nozīmē, ka mēs garu nevaram iedomāties jeb iztēloties. Kā pierādījums tam, uzskata bīskaps, „es atrodu, ka pēc patikas varu radīt idejas savā prātā un mainīt un pārveidot ainavu tik bieži, cik vien uzskatu par piemērotu. Nevajag nekā cita, kā vien vēlēties, un tūlīt tāda vai citāda ideja parādās manā iztēlē, un tādā pašā veidā tiek iznīcināta un dod vietu citai idejai. Šīs ideju radīšanas un iznīcības dēļ mēs varam saukt prātu par aktīvu. Bet, lai kāda vara man varētu būt attiecībā uz savu domāšanu, es konstaēju, ka idejas, kuras es faktiski uztveru ar saviem sajūtu orgāniem, nav tādā mērā atkarīgas no manas gribas. Kad gaišā dienas laikā es atveru acis, nav manā varā izvēlēties, vai kaut ko ieraudzīšu vai ne. To pašu var teikt attiecībā uz tādām sajūtām kā dzirdēšana un citām – idejas, kas tajās iespiestas, nav manas gribas radītas. Tādējādi pastāv kāda cita griba jeb gars, kas tās rada”. Gan gars, gan dvēsele ir nedalāmi.

Uzskata, ka ideālismu nevar vis tik viegli apgāzt. Jebkuri materiālās pasaules pierādījumi, tai skaitā zinātniskie, ir tikai iespaidi mūsu maņu orgānos.

Nespēja apgāzt kopā ar filozofisko spriedumu priekšrocībām ideālismam pievilka daudzus filozofus. Gandrīz katrs ievērojams 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma filozofs bija ideālists. Starp tiem Hēgelis (1770-1831), A.Šopenhauers (1788-1860), E.Husserls (1859-1938, H.Bergsons (1859-1941). Bērklija filosofijas idejas galvenokārt E.Maha un R.Avenāriusa interpretācijā izplatījās arī Krievijā. XX gadsimta sākumā krievu subjektīvie ideālisti noliedza likumsakarību pastāvēšanu dabā un sabiedrībā un kas sabiedrības cīņām nav jēgas.

Džons Stjuarts Mills (1806-1873).

Mills bija britu filozofs, kas iestājās par sistemātiskiem zinātniskiem pētījumiem. Taču uzskatos par materiālo pasauli Mills bija Bērklija sekotājs. Viņš tāpat uzskatīja, ka akmeņiem, nūjām un visām citām fizikālām lietām nav atšķirīgas realitātes no mūsu sensorās apziņas. Mills uzskatīja, ka materiālie objekti ir „sajūtu permanentās iespējas” (permanent possibilities of sensation). (Varētu uzdot arī jautājumu: vai akmenis ir ārējās pasaules objekts jeb zemapziņas sintezēts tēls?).

Bertrands Rassels (1872-1970), Milla krustdēls, loģikas un valodas filozofs, arī aizstāvēja ideālistu pozīcijas. Viņš fizisko pasauli uzskatīja par „loģikas konstrukciju”.

Solipsisms vai objektīvais ideālisms?

Kā tad veidojas robeža starp apziņām: manu ‘es’ un gara apziņu? Var iznākt, ka vai nu mans ‘es’ ir ilūzija, vai arī ilūzija ir visi pārējo citu cilvēku ‘es’, ieskaitot gara jeb dieva apziņu.

Ja izseko subjektīvā ideālisma domu tālāk, tad tā galējā izpausmē mēs nonākam pie solipsisma. Solipsisms (no latīņu valodas ‘solus’ – viens, vienīgs un ‘ipse’ – pats) ir uzskats, ka reāli eksistē tikai uztverošais objekts viens pats. Ir tikai ‘Es’, bet viss pārējais šķiet kā pasaule, lietas, cilvēki, ir tikai šā subjekta uztvērumi vai murgi. Šī uztvere ir līdzīga nakts sapnim, kurās reāls ir tikai sapņotāja ‘es’, bet pārējie objekti un cilvēki ir iluzori. Tādā skatījumā iznāk, ka materiālisti un ateisti, kas uzstājas pret dievu, var būt tikai paša Bērklija iztēles augļi.

Bērklijs pats solipsistiskajam uzskatam nepiekrita. Iznāk, ka pasaulē ir viens pats subjekts ar savu apziņu vai arī atsevišķu subjektu apziņas savā starpā nesaskaras. Cilvēks sanāk pats savas pasaules dievs. Bērklijs, turpretim, par galveno apziņu iedomājās dieva uztveri un apziņu. Kā raksta filosofs Vilnis Zariņš, „šāda pāreja nav pamatota un neizriet no paša Bērklija sistēmas izejas postulātiem. Atliek vienīgi konstatēt, ka autors bez pienācīgas argumentācijas – un tādu nav iespējams radīt – veicis pāreju no subjektīvā ideālisma uz objektīvo ideālismu”. „Ja konsekventi ievēro subjektīvā ideālismaviedokli, proti, ka reāli eksistē tikai subjektīvās sajūtas, tad arī visas reliģiskās vērtības, baznīcas organizācija, brīnumi, grēki un pestīšana, svētlaime, debesis un elle, dievs un velns ir tikai individuālās apziņas uztvērumi vai murgi, kam nepiemīt objektīvā realitāte.” Turpretim Bērklijs „ne tikai centās aizstāvēt reāli pastāvoša dieva ideju, bet arī apgalvoja, ka Svētajos rakstos minētie notikumi notikuši pilnīgi reāli”. Bīskaps pat izveidoja mācību par patiesības kritēriju.

Objektīvais ideālisms dažādos aspektos bija izstrādāts jau Platona, daļēji Aristoteļa, stoiķu, neoplatonistu un citu antīkās pasaules filosofu darbos. Kā raksta V.Zariņš, tas labi saskanēja ar kristīgo reliģiju un sholastisko filosofiju.

Zinātnes reakcija uz ideālismu.

20.gs. daudzi filozofi un psihologi vērsās pret ideālismu. Pacēlās jautājums: kā daudzi cilvēki var izvirzīt kopējus kolektīvus apgalvojumus, ja realitāte ir subjektīva? Ja mentālie uzskati ir privāti, ko uztver viens indivīds, kā gan par tiem var uzzināt citi? Ideālistiem nebija problēmas izskaidrot apziņas vietu realitātē, bet viņiem bija jāizskaidro, kā tad ienāk koki, akmeņi un citas lietas mentālajā realitātē.

Ar laiku zinātne un medicīna aizvien vairāk iedziļinājās mikrobu pasaulē, kurus varēja atklāt tikai ar mākslīgi pagatavotām ierīcēm – mikroskopiem. Tie izrādījās ar cilvēka sensorajām sajūtām nesaredzamās frontes cīnītāji. Parādās jautājums – vai mikrobi ir tikai idejas, redzes māņi? Kā saprast medicīnas cīņas ar materiālā organisma slimībām? Kāpēc apziņai ir nepieciešams miegs? Tas liekas galīgi ačgārna un nevajadzīga parādība mūžīgajā un nemateriālajā gara pasaulē. Kā saprast organisma nāvi? Ja nāve ir ilūzija un apziņa ir nemirstīga, tad nāves bailes ir aizspriedums. Kāpēc radies tāds aizspriedums? Tīro ideju pasaulē organisma nāve ir nevajadzīgs notikums, paradokss.

Ja, sekojot Bērklija viedoklim, uzskata, ka visu sensoro sajūtu avots ir kristīgās baznīcas dievs, tad šo dievu nākas atzīt par visu kārdinājumu, grēku, ļaunuma, agresijas un netaisnības īsto cēloni. Kā rakstīja filosofs V.Zariņš, Bērklijs visādi vairījās no šāda secinājuma, taču tas neizbēgami izriet no viņa mācības. Citādi būtu jāpieņem, ka dieva radītajā matriksā ir iepīts sātana izveidotais matrikss. Nav atbildes uz to, kā var rasties simtiem tūkstošu vai pat miljoniem reliģiju un tik dažādu uzskatu par dievu vai daudziem dieviem. Kas tās rada? Vai kāds veic kādus eksperimentus ar mūsu apziņu? Ideālismu apstrīdēt var no pierādījumu trūkuma argumenta. Ideālisms nevarētu apgāzt ‘šķīdumā peldošu smadzeņu’ argumentu, kas radās 20.gs. Saskaņā ar šīm teorijām ar mūsu apziņu eksperimentē (vai uzjautrinās) kāds cits gudrāks un viltīgāks saprāts.

Bloga SP viedoklis.

Pasekosim Bērklija loģikai. Matēriju, kuru ar sensorajiem orgāniem uztver praktiski visi cilvēki, Bērklijs nosauc par aizspriedumu. Viņš mēģina apcerēt, kāpēc tāds aizspriedums varēja rasties. Turpretim garu pasauli, kuru maz kas saredz, viņš nosauc par realitāti. Bībeles notikumi ir tikpat reāli kā tas, kas notiek mūsu acu priekšā, jo šos brīnumus novērojuši daudzi cilvēki. Kaut gan arguments ir tas pats: lielākā daļa cilvēku tic apziņas nemirstībai. Un tomēr tas neskaitās aizspriedums. Piedevām tūkstošiem gadu veci notikumi var tikt cilvēku mītiskās domāšanas aizspriedumu pārveidoti. Matērija Bērklijam ir ideja, kamēr jēdziens ‘gars’ nez kāpēc nav nav ideja. Materiālisti apgalvo pilnīgi otrādi – tieši gars ir abstrakta ideja. Tāpat Bērklija darbos ir daudz cita veida aizspriedumu. Viņš, piemēram, uzskata, ka visi reliģiozie cilvēki ir krietni, bet nereliģiozie nevar būt krietni un godīgi. Līdz ar to viņa spriedumi izskatās nekonsekventi.

Tāpat iedomāsimies cilvēka organismu. Mums tomēr pastāvīgi jāuzņem enerģija – gaisa skābeklis un ēdiens, kā arī jāizvada vielu maiņas galaprodukti. Mums nav izvēles, lai izvairītos no urinācijas un defekācijas, kas ir tāds riebīgs, nepavisam negarīgs process. Tāpēc mūsu organisms vairāk izskatās pēc autonomas mašīnas, kas, būtībā, līdzīgs citām mašīnām.

Tieši tas pats sakāms par mūsu nervu sistēmas mehānismu. Neiroloģija atrod, ka, sabojājoties kādam smadzeņu centram, izzūd kāda no smadzeņu vai apziņas funkcijām. Mēs varam palikt akli, kurli, somatiski nejūtīgi, nespējīgi runāt vai pat atpazīt savus radiniekus, kamēr vien sabojātais netiek kaut kā salabots. Bieži salabo paši smadzeņu mehānismi – nejūtīga matērija, mums to pilnīgi neapzinoties un nekontrolējot ar gribu, taču nereti nepieciešams kāds „pulksteņmeistars” – neirologs, neiropsihologs vai neiroķirurgs.

Daudzi cilvēki cieš no uzmācīgo ideju sindroma, sauktu par obsesīvi-kompulsīvo traucējumu, kad viņi nevar pēc savas gribas atbrīvoties no uzmācīgām idejām. Viņi sūdzās, ka domas rodas pret gribu. Kas tādas domas rada? Ja Bērklijam ir taisnība un materiālisti nevar izskaidrot, kā matērija pārvēršas domās, tad kāpēc gars nevar kontrolēt domas? Uzmācības var būt reliģiju un dievu zaimojošas. Piemēram, analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs cieta no ideju uzmācības. Vienā no uzmācībām dievs no debesīm veica defekāciju uz vietējās draudzes baznīcas jumta, par ko Jungs bērnībā ļoti pārdzīvoja. Tad mums šeit ir jāpievieno kāda „ļaunā griba” kā sātans, kurš arī iejaucas gara apziņā. Sanāk, ka Bērklija ideālisma pasaulē ir vismaz trīs apziņas jeb gribas – paša subjekta, dieva un sātana. Vai arī uzmācību slimnieki cieš no bioķīmiska traucējuma, kā uzskata materiālisti? Tas var nozīmēt, ka doma pati ir matērija.

Bērklija subjektīvais ideālisms neko nepastāsta, kāpēc gara kontrolētā pasaulē rodas „aizspriedumi” pret garu, ateisms, agnostiscisms. Nav pārliecības, vai šie cilvēki šādus filosofiskus uzskatus brīvi izvēlas, jeb arī tie nonāk apziņā bez viņu gribas. Lai gan Bērklijs raksta, ka ne garu, ne cilvēcisku garu vai cilvēka personu nevar uztvert ar sajūtu orgāniem, jo tie nav ideja, no ideālistu mācības man nav skaidrs, kāpēc es neredzu garu vai dievu, bet redzu citus cilvēkus. Mēs varam no Bērklija un citiem ideālistiem paņemt ideju par cilvēka subjektīvo pasauli, kurai patiešām grūti noskaidrot patiesību „tur ārpusē”. Mēs varam pieņemt, ka krāsas, idejas, domas, atmiņas, arī skaņas un mūzika neeksistē ārpus prāta. Tomēr matēriju aizmest prom neizdosies. Tā būtu sevis mānīšana.

Mēs arī nevaram atmest zinātniskos mērinstrumentus, par cik cilvēkiem ir tik daudz dažādu uzskatu un filosofiju, bet mērinstrumenti visiem cilvēkiem dod vienādus datus. Teiksim tā – tikai matērijas mērinstrumenti uzskatos ir vienoti.