Duālisma atdzimšana mūsdienās.
Pēc moderno duālistu domām
objektīvā zinātne, kas piedāvā skatu uz apziņu kā būvētu pilnībā no fizikāliem materiāliem, tik un tā
izlaiž galveno – kā šis prāts tiek izjusts. Baudas, sāpes, eiforijas un vilšanās
– galvenais, kamdēļ vērts ir dzīvot. Duālisti paliek pie domas, ka prātā ir
kāda nefizikāla būtība. Virkne mūsdienu filozofu, ar Deividu Čalmeru (David Chalmers) priekšgalā atgriežas pie Karteziāniskās idejas, ka mentālā pasaule ir
materiālās pasaules papildinājums. Mūsdienu duālisti tikai nav tik kategoriski
kā Dekarts. Dekarts uzskatīja, ka prāts un matērija ir divas atšķirīgas
substances, kas nekad nesajaucas, saglabājot savus raksturlielumus. Apziņas
patība veidota no vienas substances, cilvēka ķermenis no citas. Patības ir
nemateriālas dvēseles. Mūsdienu duālisti kā Čalmers izvairās no „substanču
duālisma”, bet iztiek ar īpašību duālismu (dualism of properties). Cilvēka
prāts ir veidots nevis no atšķirīgām substancēm, bet gan no vienotas substances.
Vienotā substance veidota no matērijas. Šai vienotajai substancei ir divu
atšķirīgu veidu īpašības – fizikālās un mentālās. Tomēr vienu īpašību nevar
noreducēt uz otru. Cilvēkam ir fizikālās īpašības – augums, svars un nervu
šķiedru impulsācija, kā arī apziņas īpašības – sāpju sajūta vai depresijas
sajūta. To apzīmēja ar jēdzienu ‘qualia’.
Tādējādi viņi palika par „īpašību duālistiem” nevis „substanču duālistiem”.
Īpašību duālistus vēl nosauca par ne-reduktīvajiem fizikālistiem.
Mūsdienu duālisti izmanto divu
veidu argumentus. Pirmais arguments ir iespējas arguments pēc Dekarta. Dekarts
apgalvoja, ka tas ir pilnīgi iespējams, ka prāts un ķermenis eksistē atsevišķi.
Galvenais, ka nekas nerunā pretim spoku vai nemirstīgas dvēseles iespējai. Var
jau būt, ka īstu spoku nav, bet ir pilnīgi iespējams domāt, ka kāda mūsu daļa
var turpināt eksistēt kā apzināta būtne pat bez ķermeņa. Miljardiem cilvēku ir
pieņēmuši šo domu kā pilnīgi iespējamu. Ja šāda iespēja eksistē, tad saprotams,
ka prāts un ķermenis ir nošķirami. Ja tie būtu vienoti, kā gan šāda ideja
varētu rasties? Šīs idejas moderno versiju attīstīja ASV filozofs Sauls Kripke
(Saul Kripke). Šī modernā versija izmanto zombija nevis spoka argumentu. Kripke
piedāvāja iztēloties kādu būtni, kas ir pilnīgi identisks sev pašam. Tas būtu
dubultnieks molekulu pēc molekulas. Un tomēr tam nav ne apziņas, ne jūtu.
Filozofi nosauca šo cilvēka dubultnieku – ēnu – par zombiju. Tas uzvedas
pilnīgi analogi oriģinālam, pat ar tādu pašu izsmalcinātību. Jo tam ir tādas
pašas smadzeņu šūnas un tādi paši nervu ceļi. Bet tam pietrūkst jūtas, iekšējās
apziņas. Analoģiski ar fotodiodi, kas reaģē uz gaismu un tumsu, bet, kā jau
fotodiode, neapzinās gaismas eksistenci.
Kaut arī tādu zombiju-dubultnieku
mūsu visumā nav, tas arī nav nepieciešami. Pietiek tikai ar Dekarta argumentu,
ka smadzenes un prāts teorētiski var būt atdalāmi un zombija ideja nav pretrunā
loģikai. Ja zombiji ir iespējami, tad apziņas īpašības ir kaut kas cits nekā
fiziskās jeb strukturālās īpašības. Jo, pēc definīcijas, jūsu zombijam ir visas
jūsu fiziskās un strukturālās īpašības, bet nav apziņas īpašību. Ja mēs tik
tālu piekrītam, tad zombija scenārijs ir iespējams un tā apraksts nosprauž
atšķirību starp apziņas īpašībām un fizikālajām un strukturālajām īpašībām.
- Skeptiķis: Vismaz tikpat loģiski būtu pieņemt, ka kopija molekulu pēc molekulas novestu pie cilvēka duplikāta ar tām pašām jūtām, domām un atmiņām. Viena un tā pati introspekcijas metode noved pie diviem pretējiem rezultātiem. Vai tad var teikt, ka Kripkem ir taisnība?
Otrais arguments ir Leibnica
arguments no viņa darba ‘Monadoloģija’ (Monadology), publicētu 1840.gadā. Šis
arguments vairāk fokusēts uz zinību nekā iespēju. „Iedomāsimies, ka ir mašīna,
kuras struktūra producē domas, jūtas un uztveri. Iedomāsimies šo mašīnu tā
palielinātu, ka varam tajā ieiet kā dzirnavās. Ko mēs tur ieraudzīsim? Nekā,
izņemot daļas, kas grūž un iekustina viena otru. Un nekad kaut ko tādu, kas
varētu izskaidrot uztveri.” Leibnics norādīja, ka pat ja mēs zināsim par
smadzeņu fizisko darbību visu, tāpat kā mēs zinām par dzirnavu darbību, mēs tik
un tā nesapratīsim apziņu. Tas, izskatās, norāda, ka apziņa ir kaut kas
atšķirīgs no fiziska mehānisma.
Tomēr šo uzskatu kritikai var iedomāties šādu dialogu:
- Skeptiķis: „Tas bija labs arguments 19.gadsimtā, taču
mūsdienās es varu Leibnica argumentu apgāzt itin viegli.”
- Duālists: „Nedomāju vis. Kāds tad ir šis tavs
arguments?”
- Skeptiķis: „Iedomāsimies tādu mašīnu kā televizors.
Mūsdienās mēs katru reizi redzam
televizorā kustamies un runājam dažādus tēlus. Pieņemsim, ka televizora tēli ir
kaut kas līdzīgs domām un tēliem, kuras skrien caur mūsu apziņu. Tagad
iedomāsimies, ka mēs ieejam vai ieskatamies televizora iekšpusē. Ko mēs tur
ieraudzīsim? Nekā no tā, ko redzam uz televizora ekrāna. Tikai tranzistori,
mikroshēmas, diodes, releji un vadi. Bet tu taču neteiksi, ka tāpēc televizora
ekrāna tēli ir kaut kas būtiski atšķirīgs no televizora fizikālās struktūras?”
- Duālists: „Bet ja nu televizoru palielina tik lielu, ka
tu vari ieiet iekšā mikroshēmās, pa kurām plūst elektriskā strāva, ko tu tur
atradīsi?”
- Skeptiķis: „Neesmu īsti pārliecināts, jo neesmu fiziķis.
Domāju, ka tikai skrienošus elektronus. Varbūt pat neko. Tikai esmu
pārliecināts, ka tur neredzētu neko līdzīgu bildītēm. Lai redzētu bildītes
kopskatā, es būtu pārāk mazs un atrastos pārāk lokāli vienā vietā. Vārdu sakot,
blusa nevar novērtēt Ņujorkas debesskrāpjus. Turpretim, ja es esmu pietiekoši
liels un redzu bildīti kopskatā, es neredzu, no kā tā sastāv un kā tā veidojas.
Paradokss, bet ar Leibnica paņēmienu apziņu saprast nevar.”
- Duālists: „Jā, labs arguments. Bet vai inženieri zin, kā
īsti šie ekrāna tēli izveidojas?”
- Skeptiķis: „Hmm, tu domā, ka inženieri arī saskaras ar
‘izskaidrošanas šķērsli’?”
- Duālists: „Godīgi sakot, es nezinu. Būs jāpajautā. Bet
varu tev piekrist, ka televizoram pašam šie tēli ir tā pati matērija, kā
pārējais, no kā tas gatavots. Tomēr neaizmirsti, ka šī televizora matērija
saskaras ar mūsu apziņas substanci. Tad bildes redz tikai mūsu apziņa.”
- Skeptiķis: „Un tomēr Leibnica argumentu es apgāzu. Mana
apziņa uz ekrāna redz bildītes, un tā pati mana apziņa televizora iekšpusē
neredz neko citu kā fizikālas detaļas. Bez tam Leibnics arī neuztraucās, ka mašīnas
iekšpusē viņa paša apziņa var viņu apmānīt.”
Leibnica argumenta mūsdienīgāku
versiju izstrādāja Austrālijas filozofs Frenks Džeksons (Frank Jackson). Viņš
izdomāja fantastisku stāstu par Mariju, psiholoģijas ekspertu, kas dzīvo kaut
kur tālā nākotnē. Marija ir absolūta autoritāte par cilvēku vizuālo sistēmu un
īpaši par krāsu redzi. Viņai ir pilnīgas zināšanas par to, kas notiek cilvēku
smadzenēs, kad tie redz krāsas. Viņa zina visu par gaismas viļņiem,
atstarošanās profiliem, viļņu garumiem, pārklāšanos un absorbciju. Viņa zina
smadzeņu redzes centru darbību pakauša daivā, ko katrs dara un kā tie
mijiedarbojas, utt. Tomēr viņa pati nekad nav redzējusi krāsas. Visu savu dzīvi
viņa ir augusi vidē, kurā ir tikai balts, melns un pelēks. Visas viņas
zināšanas ir iegūtas no mācību grāmatas, bet nevienā grāmatā nebija pat
krāsainas ilustrācijas. Viņai ir televizors, bet tas ir melnbalts.
Tad vienu dienu Marija iznāk ārā
un ierauga sarkanas rozes. Šai brīdī, kā uzskata Džeksons, viņa iemācās kaut ko
jaunu, ko nezināja iepriekš. Viņa iemācās, ko tas nozīmē sajust sarkano. Ja šo
apsvērumu loģika ir pareiza, tad vēl jo vairāk varam izsecināt, ka ne visas
mentālās īpašības ir fiziskās vai strukturālās īpašības. Jo, pēc šīs Džeksona
hipotēzes, Marija zināja visu par krāsu uztveres fiziskajām un strukturālajām
īpašībām, pirms viņa izgāja ārā. Tagad viņa iemācījās par sarkanās krāsas
uztveres apziņas pieredzi, par tās fonomenālo dabu – kā tas ir redzēt sarkanu.
- Skeptiķis: „Arī šo argumentu, kā man liekas, es varu
apgāzt.”
- Duālists: „Tev tikai tā liekas.”
- Skeptiķis: „Nu, paskaties. Marija nepārzināja visu
informāciju. Krāsu uztveres informācijas kanāls viņai tika liegts. Tas ir
tāpat, it kā viņa dzirdētu tikai televizora skaņu, bet neredzētu bildītes. Ja prātu salīdzina ar datoru, tad var teikt, ka sarkanās krāsas lejuplāde nebija notikusi. Tas, ko zināja Marija ir tikai, ka tāda krāsa ir.”
Filozofs D.Čalmers duālistiskos
argumentus uztver nevis kā zinātnes noraidījumu, bet gan kā aicinājumu zinātnei
paplašināt savus horizontus. Mums vajadzīga jauna zinātne par šo realitātes
extraingredientu. Čalmers pievērš uzmanību, ka 19.gs. elektromagnētismu atzina
kā fundamentālu pamatlielumu un pievienoja to realitātes pamatelementiem. Tieši
tāpat būtu jāizdara ar apziņu. Dabas pamatīpašība ir arī fenomenālais.
- Skeptiķis: Čalmera aicinājums zinātnei paplašināt savus horizontus un vārdu spēle un manipulācija. Pirmkārt, tieši zinātne pastāvīgi maina savas atziņas un horizontus, atšķirībā no reliģijām un ezotērikas, kas propogandē vienu un to pašu - cilvēkam ir nemirstīga dvēsele jeb apziņa, kaut gan tam joprojām ne tikai nav pierādījumu, bet neirozinātnes atrod vēl vairāk pierādījumus, cik katra sajūta un doma ir atkarīga no smadzeņu neiro-elektro-ķīmijas. Otrkārt, zinātne tāpēc ir zinātne nevis sapņošana, ka horizontu paplašināšana notiek tikai uz pierādījumu un faktu pamata.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru